2:3

Jēzus Kristus ir risinājums

Elders Ronalds A. Rasbands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Vakars kopā ar augstāko pilnvaroto • 2019. gada 8. februāris • Soltleiksitijas Tabernakls

Dārgie brāļi un māsas — jūs, kas esat pulcējušies šeit, Tempļa skvēra Tabernaklā, un jūs, kas esat pulcējušies visā pasaulē, — māsa Rasbande un es esam pagodināti būt kopā ar jums. Es atminos, kādu iespaidu uz manu dzīvi ir atstājuši mani semināra un institūta skolotāji. Es līdz pat šai dienai varu just, cik lielā mērā mani skolotāji ir ietekmējuši manas Svēto Rakstu studijas un it īpaši to, cik ļoti es esmu iemīļojis Mormona Grāmatu.

Es novērtēju arī to sociālo pieredzi, ko esmu guvis, uzturoties drošā vietā kopā ar saviem draugiem, kam ļoti patika sanākt kopā uz evaņģēlija nodarbībām. Vidusskolā mēs socializējāmies semināra ēkā un koledžas gados — institūtā. Es īpaši gaidīju to brīdi, kad varēšu uzaicināt uz institūta dejām Melāniju Tvitčelu. Melānija ir kļuvusi par manu brīnišķīgo, burvīgo sievu.

Būdami semināra un institūta skolotāji, jūs ilgstoši strādājat, lai vestu dvēseles pie Jēzus Kristus. Jūs lūdzat par saviem studentiem; jūs studējat, lai varētu atbildēt uz viņu jautājumiem; jūs garīgi sagatavojaties, lai mācītu Gara vadībā; jūs iedvesmojat, iesaistāt viņus un izgaismojat tiem patiesās evaņģēlija mācības.

Meklējot tos, kuri varētu palīdzēt studentam, kam ir grūtības, jaunietim, kurš ir nonācis kritiskā situācijā, vai kādam no Viņa dārgajiem bērniem, kurš pakāpeniski zaudē liecību un izpratni, Tas Kungs sagatavo jūs, lai jūs varētu virzīties uz priekšu, sastrādājoties ar vecākiem un Baznīcas vadītājiem. Stāvot savu studentu priekšā, jūs apliecināt, ka Jēzus Kristus patiesi dzīvo, ka mūsu Tēvs Debesīs mīl ikvienu no mums un ka mums katram ir sava loma Viņa mūžīgajā iecerē. Un vislabākais ir tas, ka jūs patiešām paši tam ticat.

Jūs esat, kā tik bieži saka elders Džefrijs R. Holands, no Dieva nākuši mācītāji.¹

„Cik [daudzi] … ir atvesti slavināt pestīšanas mīlestību; un tas Viņa vārda spēka dēļ, kas ir [jūsos], tādēļ vai [jums] nav liels iemesls priecāties?

Jā, [jums] ir iemesls slavēt Viņu mūžīgi, jo Viņš ir Visaugstais Dievs.”²

Tomēr brīžam jauniešu iedvesmošana, mācīšana un uzmundrināšana kļūst teju par nepanesamu slogu. Tas Kungs zina, ka šī dvēseļu vešana pie Viņa var būt grūts darbs. Es izjutu to, būdams misijas prezidents Ņujorkas pilsētā, un manā dvēselē atbalsojās rakstvieta no Almas grāmatas: „Tad, kad mūsu sirdis bija nospiestas un mēs jau grasījāmies griezties atpakaļ, lūk, Tas Kungs mūs mierināja un sacīja: Ej starp saviem brāļiem … un pacietīgi panes savas bēdas, un Es došu tev panākumus.”³

Pretinieks nav apmierināts ar to, kā viņš līdz šim ir iespaidojis Dieva valstību uz šīs Zemes. Viņš vēlas vairāk. Viņš ir agresīvs un nežēlīgs. Viņš mērķē uz tiem, kuri ir nodoti jūsu gādībā, un mēs redzam, kā dažu „sirds [pamirst] izbailēs”.⁴

Lai gan daži studenti tiek novesti neceļos, jūs ar Tā Kunga Garu varat palīdzēt tiem atgriezties. Atceraties Pāvila vārdus: „Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam [apjukuši], bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam [iznīcināti].”⁵

Kādēļ?

Tādēļ, ka Kristus aicina mūs savā darbā ar šo mūžīgo apsolījumu: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”⁶

Tas Kungs ir teicis: „Tādēļ turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt, un jūs sniegsit liecību par Mani, patiesi Jēzu Kristu, ka Es esmu dzīvā Dieva Dēls, ka Es biju, ka Es esmu un ka Es nākšu.”⁷

Mēs nevaram turēt „drošu prātu”⁸, slīgstot bailēs. Drošs prāts un bailes ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni. Un, ja mēs sekojam Tā Kunga pavēlei — ja mēs turam drošu prātu —, mēs būsim gatavi sniegt liecību par Viņu kā par pasaules Glābēju. Mēs būsim iepazinuši, kas Viņš ir, un mēs atzīsim Viņa neatkārtojamo lomu mūsu iedvesmošanā, palīdzot pārvarēt pasaulīgās problēmas.

Turēt drošu prātu nozīmē — paļauties uz Viņu arī tad, kad viss nenorit tā, kā esam plānojuši. Tas nozīmē — maršēt uz priekšu, kad krasi dzīves uzdevumi un pagriezieni aizved mūs negaidītā virzienā, kad mūsu sapņus sagrauj traģēdijas un grūtības. Tomēr Tas Kungs mums atgādina: „Šinī pasaulē jūsu prieks nav pilnīgs, bet Manī jūsu prieks ir pilnīgs.”⁹

Jūs ievērosiet, kuri no jūsu studentiem dzīvo ar „drošu prātu”. Kaut arī viņiem joprojām ir grūtības un problēmas, viņi stājas tām pretī ticībā un paļāvībā uz Dievu. Nodarbībās viņi gaida iespēju atbildēt uz jautājumiem, cerīgi uztver patiesās mācības, kas tiem tiek pasniegtas, un nezaudē pārliecību par to, kas viņi ir. Viņiem vārdi „Es esmu Dieva bērns”¹⁰ dāvā zināšanas un drošības izjūtu, tās nav tikai atmiņas par agrāko dziedāšanu Sākumskolā. Viņi nāk, tiecoties pār garīgas pieredzes, atziņām un izpratnes, kas palīdzēs tikt galā ar viņu jautājumiem. Viņi vēlas iegūt vēl stiprāku cerību, lai spētu orientēties šajā ķildu pilnajā pasaulē, un, par spīti apkārtējo spiedienam, gaisma viņu acīs aizēno nogurdinošo ikdienu.

Manos semināra un institūta laikos — piebildīšu, ka tas šķiet jau ļoti sen, — studenti nāca uz nodarbībām ticībā, vai vismaz man tā šķita. Viņus nesatricināja tas, ko viņi bija uzgājuši internetā, jo tāda interneta nemaz nebija. Viņi nenēsāja savās mugursomās pasaulīgo uzskatu izraisītās bažas par reliģiju, atklāsmi, praviešiem vai ticību Dievam.

Un kas notiek ar tiem pēdējā rindā, kuri, slēpjoties aiz grāmatām, snauž? Vai ar to meiteni, kura nesen noskuva visus matus un neskatās jums acīs? Ar tiem diviem, kuri parasti nāca uz nodarbībām, priecīgi sarunājoties, bet tagad tik tikko pārmij kādu vārdu? Kas notiek ar to izcilo studentu, kurš šķiet zaudējis interesi par evaņģēlija apspriešanu un biežāk neierodas, nekā ierodas? Kā ar tiem, kuru vienaldzīgās sejas raugās ar tikpat tukšu skatienu, kādi ir viņu centieni? Daži studenti ierodas uz nodarbību, lai nosēdētu … un pēc tam izslīdētu pa durvīm, neko nepaņemot līdzi — pat ne Garu. Viņu dārgo dzīvi ir pārņēmis stress, bailes, kārdinājumi, dažādas krīzes un vilšanās.

Vai jūs kaut reizi esat vaicājuši sev: „Kas te notiek?” Es esmu!

Bailes un izmisums — tas ir īstais iemesls. Bailes no tā, ka draugi viņus nepieņems. Bailes par savām sekmēm, par apkārtējo spiedienu un ģimenes problēmām, ko viņi nespēj atrisināt. Bailes, ka viņi nevienam nevar uzticēties un ka neviens neuzticas viņiem. Bailes no vientulības, un bailes no atrašanās ļaužu pulkā. Bailes no tā, ka viņi ir kļuvuši par slogu. Bailes no organizētas reliģijas vai jebkādas reliģijas. Bailes par to, ka viņu sāpinošajām problēmām nav risinājuma vai atvieglojuma. Bailes vedina pie bezcerības un izmisuma, trauksmes un depresijas; bailes izraisa vilšanos, kas neved pie laba iznākuma. Bailes vedina uzskatīt, ka neviens mūs nesapratīs un, vēl sliktāk, neviens par nepavaicās: „Kas noticis?”

Diemžēl bailes to daudzējādos paveidos var vedināt pie viena no nežēlīgākajiem slēdzieniem — pie pašnāvības.

Kad Jūtas gubernators pagājušajā gadā izveidoja īpašu darba grupu pusaudžu pašnāvību uzplūdu mazināšanai, viņš lūdza, lai prezidents Rasels M. Nelsons norīko šajā kalpošanas darbā kādu Baznīcas vadītāju. Prezidents Nelsons piešķīra šo svarīgo uzdevumu man. Es esmu sapratis, ka neviens nav pasargāts. Pusaudžu pašnāvību skaits ir sasniedzis kritisku līmeni visā pasaulē. Statistika rāda, ka šobrīd pašnāvība ir viens no trim galvenajiem nāves iemesliem 15 līdz 24 gadus vecu jauniešu vidū. „Pašnāvības mēģinājumu skaits ir 20 reižu lielāks nekā pašnāvību skaits.”¹¹Tāda, mani dārgie brāļi un māsas, ir nežēlīgā statistika.

Mums visiem nākas sastapties ar šo problēmu. Tā kā mēs esam Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mums ir jāapņemas darīt visu iespējamo, lai mainītu uzskatu, ka pašnāvība ir risinājums, ka tā ir apsvēršanas vērta izvēle. Mums ir jārunā ar pusaudžiem par pašnāvību un jāsniedz tiem tik liela mīlestība deva, lai tie vairs neapsvērtu to kā risinājumu savām sāpinošajām problēmām. Prezidents Tomass S. Monsons iemiesoja savā dzīvē frāzi „doties glābt”. Mums ir jāpadara tas par savu pienākumu.

Tas ir tas, ko Glābējs paveica mūsu visu labā. Viņš nāca mūs glābt ar Savu Izpirkšanu, un Viņš turpina izrādīt šo dziļo mīlestību, dziedinot mūs, uzmundrinot mūs un dāvājot mums mieru, ja vien mēs vēršamies pie Viņa.

Mēs varam izrādīt savu mīlestību, ja jauniešiem tas ir vajadzīgs, atrast tiem kādu draugu, uzklausīt tos un uzrunāt tos ar kādu laipnu vārdu vai žestu. Var gadīties, ka mums būs jāsadarbojas ar viņu vecākiem un bīskapiem, lai nodrošinātu psihologa pakalpojumus grūtību, depresiju vai citu garīgu saslimšanu gadījumos. Mēs varam mainīt viņu dzīvi. Domām par pašnāvību sevišķi ir pakļauti tie jaunieši un neprecētie pieaugušie jaunieši, kuri izjūt homoseksuālas tieksmes. Viņiem ir nepieciešams viņu Glābēja mīlošo roku apskāviens, un viņiem ir jāzina, ka viņi tiek mīlēti. Tas Kungs bieži vien aicina šajā darbā mūs; Viņš sagaida, ka mēs būsim Viņa aicinošās, mīlošās rokas. Mums ir jāpamudina uz to arī viņu draugi.

Pašnāvība ļoti lielā mērā saistās ar sāpinošiem, neatbildētiem jautājumiem, bēdām, sērām un pārdomām par to, kā būtu, ja būtu, un ko tagad darīt. Šo dzīvību zaudēšana ir tik liela traģēdija, ka mums ir gluži cilvēcīgi jāpalīdz mūsu jauniešiem ar jaunām, vēl efektīvākām metodēm, dodot tiem padomus, izrādot savas rūpes un gādību, paliekot viņu tuvumā un sniedzot atbalstu. Kritiskos brīžos uzrunājot kādu, kurš ir zaudējis cerību, vienkārši pamēģiniet pateikt vārdus „Jēzus Kristus”. Grūtā brīdī var palīdzēt pat Viņa Vārda piesaukšana vien, darot to godbijībā.

Daļā apdzīvoto vietu tiek pieredzēti tā dēvētie pašnāvību „klasteri”, kad kāds pusaudzis izdara šo skaudro izvēli un citi, redzot, ka pastāv šāda iespēja, viņam seko.

Ļaujiet man pastāstīt jums par kādu jaunu britu pusaudzi, par kuru tika vēstīts 2018. gada aprīļa BBC ziņu tiešraidē. Tur tika stāstīts par 16–gadīgo Hatiju Spariju-Sautu, kura „jau bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Un viņa to noteikti mēģinātu vēlreiz un varbūt pat būtu izdarījusi, ja viņai nepalīdzētu kāda skolotāja, kura pamanīja, cik viņa izskatās nelaimīga.” Trīs no viņas draudzenēm jau bija izdarījušas pašnāvību. Viņa jau divus gadus bija cietusi no izteiktas depresijas.

Hatija teica: „Es lielākoties jutos ārkārtīgi bēdīga. Un es nevarēju aizmigt.” Tumsība turpinājās. Viņas vecāki bija šķīrušies, un viņas māte dažādu veselības problēmu dēļ bija vairākkārt ārstējusies slimnīcā. Tā kā visa uzmanība tika pievērsta mātei, neviens nepamanīja, kā aptumšojas Hatijas acis. Neviens viņai nepavaicāja: „Kā tu tiec ar to galā? Kā tu jūties?”

Kādudien viņa ieradās uz nodarbībām briesmīgā T-kreklā, un viņa tikko bija nogriezusi visus savus matus. Viņas skolotāja pavaicāja: „Hei, vai ar tevi viss ir kārtībā? Kā tev klājas?”

Hatija atbildēja: „Labi.” Taču viņa pie tā neapstājās. Kāds bija viņu pamanījis. „Patiesībā es jūtos ļoti slikti,” viņa teica. „Es jūtos ļoti bēdīga. Un es visu laiku raudu.”

Tad Hatija sāka raudāt, kosmētikai izsmērējoties pa visu seju. Taču tam tagad nebija nekādas nozīmes, jo kāds bija viņu uzrunājis.

Šī skolotāja bija uzdevusi vienkāršu jautājumu, ko viņa uzdeva daudziem bērniem. Tomēr tā kā viņa bija nosūtījusi gādīgu signālu, Hatija satvēra šo glābšanas virvi. Un Hatija saņēma palīdzību.

Vēlāk viņa paskaidroja: „Lai gan šķiet, ka tas tāds nieks vien ir, tas ir neticami iedarbīgi, ja jūs apvaicājaties bērnam, kurš ienāk klasē: „Kā tev klājas?”. Un ziniet, pat, ja viņi saka „labi”, viņi būs jūs dzirdējuši.” ¹²

Mans dārgais brālis Džefrijs R. Holands ir teicis: „Mani brāļi un māsas, lai kādas būtu jūsu grūtības — garīgas, emocionālas, fiziskas vai citādas — neatsakieties no šīs vērtīgās dzīves, mēģinot to izbeigt! Paļaujieties uz Dievu. Tverieties pie Viņa mīlestības. Atcerieties, ka kādudien jūs gaida spoža rītausma, kas kliedēs visas laicīgās dzīves ēnas. Kaut arī var gadīties tādi brīži, kad, psalmista vārdiem runājot, mēs jūtamies „kā sadauzīts trauks”, mēs nedrīkstam aizmirst, ka šis trauks ir dievišķa podnieka rokās.”¹³

Nav tādas metodes, kā noteikt, kurš ir apdraudēts. Šie jaunieši spēlē trombonu, dzied korī, spēlē futbola komandā un pēc skolas piestrādā lielveikalos. Viņi apmeklē Baznīcu — daži no viņiem —, viņi draudzējas ar tiem, kuri apmeklē mūsu nodarbības, kaut arī paši jau sen ir atmetuši reliģiju. Taču viņiem ir arī kopīgas iezīmes: vilšanās, sliktas sekmes, šķiršanās, virkne apcelšanu, mācību stress un tas, ko mēs varētu dēvēt par pusaudžu ciešanām.

Baznīcai pret pusaudžu pašnāvībām ir nopietna attieksme, tā ir radījusi informatīvo mājaslapu, tiešsaistes video materiālus, padomus tiem, kuri jūtas vientuļi, palīdzības tālruņus un sarakstu ar brīdinājuma pazīmēm, kas, līdzīgi kā Hatijas gadījumā, ir sauciens pēc palīdzības.

Lūdzu, iepazīstiet šos resursus, un jūs daudz lielākā mērā īstenosiet savu aicinājumu, esot par mācītājiem, kas ir nākuši no Dieva.¹⁴

Kā mēs varam pavēstīt cilvēkam, kurš cieš, ka Tas Kungs zina, kā viņš jūtas? Viņš ir uzņēmies tieši jūsu personīgās grūtības un kļūdas. Viņš ir panesis tās jūsu vietā, lai jums būtu Kāds, kurš varētu kalpot jums ar pilnīgu izpratni par to, kā jūs ciešat un kādēļ.

Skaidrāka izpratne par Jēzu Kristu palīdzēs tiem, kuri slīgst mazdūšībā. Viņa mīlestība pret tiem un tā īpašā un paaugstinātā vieta, ko Viņš tiem ir sagatavojis mūžībā, ir vēstījums, kas dāvā cerību. Viņš tos mīl. Viņiem tas ir jāzina. Svētajos Rakstos ir vēstīts: „Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt.”¹⁵ Viņa apsolījums par stāvēšanu līdzās nav tikai tukšas runas, kas tiek attiecinātas vienīgi uz tiem, kuri ir pilnīgi tīri vai piedalās semināra padomē. Viņš stāvēs līdzās ikvienam no mūsu jauniešiem un arī ikvienam no mums pašos tumšākajos brīžos. Tāds ir Izpirkšanas spēks, un mums ir jāmāca par to tik spēkpilni, lai tie, kuri cieš, mūs sadzirdētu.

Palīdziet studentiem atrast kādu „sargājošu rakstvietu”, ko viņi var atsaukt atmiņā, atrodoties riskantā situācijā vai meklējot spēku, lai no tās izkļūtu. „Turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums”¹⁶ ir laba izvēle.

Dzīvē vienmēr ir bijis pa pilnam grūtību. Neviens no tā nav pasargāts. Ne jūs, ne es un ne viņi. Daži jaunieši cieš, jo viņiem šķiet, ka problēmas ir tikai viņu dzīvē. Viņiem šķiet, ka visiem pārējiem klājas gluži labi. Viņi ir maldīgi pieņēmuši, ka, ja mēs studējam Svētos Rakstus, ievērojam baušļus un katru dienu lūdzam, mēs izvairīsimies no visām sirdssāpēm, satricinājumiem, popularitātes trūkuma un negadījumiem. Tas vienkārši tā nenotiek. Mums visiem nākas pieredzēt pārbaudījumus.

Problēmas, izaicinājumi, pārbaudījumi, likstas, grūtības, ciešanas — sauciet kā gribat — ir daļa no šīs laicīgās pieredzes, lai padarītu mūs stiprus un pilnveidotu. Un svētība slēpjas tajā, ka caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu mēs joprojām varam turēt „drošu prātu”.¹⁷

Nepieļaujiet, ka evaņģēlija pasniegšanas akadēmiskās prasības kļūst būtiskākas par Gara spēku, kas var iedvesmot un uzmundrināt jūsu studentus. Sagatavojiet viņus tam, lai viņi varētu gūt iedvesmu un attiecīgi rīkoties. Sagatavojiet viņus personīgās atklāsmes saņemšanai, kā to ir uzsvēris prezidents Nelsons.¹⁸

To darot, viņi pieredzēs Tā Kunga norādījumu un vadības brīnumu — ļoti īstenu Viņa mīlestības izpausmi.

Kādēļ gan es izvēlējos runāt par pašnāvību un tās pavadoņiem — bailēm, vientulību, izmisumu, trauksmi un sāpēm — šādā godbijīgā pasākumā? Tādēļ, ka jūs, dārgie brāļi un māsas, ietilpstat „ātrās reaģēšanas vienībā”, un, ja tā nav, tad es aicinu, lai jūs tai pievienotos. Pašnāvība un tās tumšie pavadoņi ir reāli. Tie arvien biežāk pārņem mūsu jauniešus, izvēršoties par postu, kas maldina par izredzētos, kuri vēl ir jauni un apsolījuma pilni, vedinot tos uzskatīt, ka viņu dzīvei nav jēgas. Nekas nevarētu būt tālāk no patiesības.

Dzīvība ir trausla. Mēs nezinām, kad ar kādu notiks kaut kas, kas mūs pārsteigs nesagatavotus. Mēs jūtamies nesagatavoti un nesaprotam, ko darīt. Taču, ja viņi ir nākuši no mājām, kurās tiek noturētas ģimenes lūgšanas, Svēto Rakstu studijas un ģimenes mājvakari, tad, strādājot ar viņiem, mēs daudz lielākā mērā varam izmantot „noturēšanās rīkus”. Taču, lūdzu, nepieļaujiet kļūdu, uzskatot, ka kāds no jūsu jauniešiem nav apdraudēts, jo viņa dzīvē tas viss ir. Paklausieties, ko atbildēja kāds jaunietis, pildot ģimenes mājvakara uzdevumu, kur tika prasīts, lai katrs ģimenes loceklis pieraksta kādu lietu, kas viņam šķiet būtiska. Kāds 14-gadnieks, kam šķietami šajā pasaulē bija viss, uzrakstīja: „Zināt, ka ir kāds, kas būs man līdzās.”

Man ir kāds tuvs draugs, kurš neapmeklēja semināru līdz pat beidzamajai vidusskolas klasei. Viņš neapmeklēja baznīcu, viņš to nebija darījis kopš 13 gadu vecuma. Tā kā viņš dziedāja, viņš nolēma pamēģināt iekļūt semināra korī, un viņam tas pat izdevās. (Ikviens iekļūst semināra korī!) Viņš neatceras nevienu no semināra nodarbībām. Taču ikreiz, kad viņi dziedāja, telpu piepildīja Gars, un viņš saprata, ka jūtas citādi nekā skolas korī, kurā viņš dziedāja otrpus ielai. Viņš sajuta kaut ko tādu, ko nekad vēl nebija jutis. Viņš sajuta Garu. Tā kā viņš nāca no šķirtas ģimenes, kurā netika mācīts evaņģēlijs, viņš nebija iepazinis Garu. Viņš sāka To novērtēt un paļauties uz To. Šobrīd viņam ir stipra liecība par Kristus evaņģēliju, jo „viņam bija kāds, kas bija līdzās”. Un tagad, pēc daudziem gadiem, viņš joprojām bieži runā par savu semināra skolotāju, kurš bija „mācītājs, no Dieva nācis”.¹⁹

Runājot par jūsu studentiem, kam trūkst spēcinošā ģimenes atbalsta, — jūsu mācībām ir izšķiroša loma viņu labklājības nodrošināšanā. Iespējams, viņi ir tie, kuri privāti uzdod kādu jautājumu tikai tālab, lai iesaistītos turpmākās sarunās par evaņģēliju, jo tas ir vienīgais brīdis, kad viņiem dienas gaitā ir šī garīgā iesaiste. Lūdzu, novērtējiet šo iespēju un atvēliet tam laiku.

Dziedināšana nāk no Glābēja, kurš „pazemojās visam”²⁰, „lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās”²¹.

Padomājiet par to, kā Jēzus paēdināja piecus tūkstošus ar dažām zivīm un maizes klaipiem no kāda jaunieša pusdienām un tad viens pats uzkāpa kalnā, lai lūgtu. Viņa mācekļi sakāpa laivā, lai dotos pāri Galilejas jūrai, un, pienākot naktij, Jēzus devās pie tiem pa ūdens virsu. Ieraugot Viņu, „tie brēca aiz bailēm”²², bet Viņš tiem sacīja: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!”²³

Kad Pēteris tonakt drosmīgi pārkāpa laivas malai, atsaucoties Tā Kunga izteiktajam aicinājumam, un sāka staigāt pa ūdens virsu, viņš turēja drošu prātu līdz brīdim, kad, paraugoties lejup, ieraudzīja bangojošos jūras viļņus. Tad viņš brēca aiz bailēm.

Jēzus pasniedza viņam roku — nevis dusmojoties, bet ar līdzjūtību. Moronijs raksturo mūsu klupienus, sakot: „Lai Kristus tevi paceļ augšup, un lai Viņa ciešanas un nāve, … un Viņa žēlastība un iecietība, un cerība uz Viņa godību un mūžīgo dzīvību, paliek mūžīgi tavā prātā.”²⁴

Viņš uzrunāja mūs visus, jo mēs visi, brāļi un māsas, staigājam pa ūdens virsu.

Citā Jaunās Derības stāstā kāds ļaužu pulciņš bija sapulcējies ap „triekas ķertu cilvēku, [kas] gulēja gultā”.²⁵Tas Kungs, Jēzus Kristus, uzlūkoja satriekto vīru un, sajūtot viņu ieskaujošo cilvēku ticību, teica: „Ņemies drošu prātu.”²⁶

Šajā pēdējā evaņģēlija atklāšanas laikmetā Jēzus Kristus caur Džozefu Smitu uzrunāja Savus kalpus, kuri bija devušies misijā, sastopoties ar briesmām un likstām, sacīdams: „Turiet drošu prātu, bērniņi, jo Es esmu jūsu vidū.”²⁷

Džozefs Smits redzēja vīzijā apustuļus viņu misijā Anglijā, „kopīgi stāvam aplī — pārgurušus, skrandainās drēbēs un pietūkušām kājām, nodurtiem skatieniem —, un Jēzus stāvēja viņu vidū, bet viņi To neredzēja. Glābējs, viņus uzlūkodams, raudāja.”²⁸

Vai jūs saredzat noteiktu rīcības modeli? Kristus stiprinošais spēks izpaužas vienkārši caur to, ka Viņš ir mums līdzās — vienmēr. Lai kas arī notiktu, Viņš būs mums līdzās, Viņš mūs mierinās un Viņš mūs dziedinās, ja vien mēs nāksim pie Viņa un vērsīsimies pie Viņa pēc Viņa glābjošā spēka. Visbiežāk Viņš dziedina ievainotu sirdi. Kā tas notiek? Mēs vaicājam. Ar Izpirkšanas spēku, kas īstenojas mūsu šī brīža dzīvē — nevis dzīves beigās pirms pēdējās tiesas, bet gan katru dienu, kad vien mēs cenšamies līdzināties Viņam, mīlēt tā, kā mīl Viņš, un sekot Viņa izraudzītajiem praviešiem.

Studējot par Izpirkšanu, es cenšos iztēloties to briesmīgo stāvokli, kādā Glābējs metās ceļos Ģetzemanes dārzā. Un Viņš lūdza, sakot: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”²⁹Runājot par Savām ciešanām, Viņš teica: „Cik smagas, tu nezini, cik skaudras, tu nezini, jā, cik grūti būs paciest, tu nezini.”³⁰Mūsu jauniešiem ir nepieciešams izprast šī skaudrā apgalvojuma nozīmi.

„Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.”³¹

Šajā grūtību brīdī, kad Viņš bija uzņēmies visus mūsu grēkus, mūsu nedienas, mūsu vājības un vilšanās, Viņam parādījās eņģelis, lai Viņu mierinātu. Jūsu pārbaudījumos, brāļi un māsas, Tas Kungs ir nodrošinājis „[eņģeļus] jums apkārt, lai jūs atbalstītu”.³²Dārgie skolotāji, jūs varat kļūt par šiem eņģeļiem!

Pirms tam, Pēdējo vakariņu laikā, Glābējs bija izskaidrojis Savu misiju un apsolījis mieru, sakot: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”³³Viņš bija tik drošs par to, kas notiks, Viņš bija tik drošs par Savu lomu diženās pestīšanas ieceres īstenošanā, ka uzmundrināja Savus mācekļus, sakot: „Turiet drošu prātu.”

Elders Nīls A. Maksvels secināja: „Jēzum tūliņ bija jāpārcieš neiedomājamā agonija Ģetzemanes dārzā; Jūdas nodevība bija nenovēršama. Pēc tam bija gaidāma Jēzus apcietināšana un apsūdzēšana; Divpadsmito kā avju izklīdināšana; Glābēja briesmīgā šaustīšana; netaisnīgā tiesa; pūļa griezīgie kliedzieni pēc Barabas Jēzus vietā un pēcāk šausmīgā krustā sišana Golgātā. Par ko gan tur varēja priecāties? Tikai par Jēzus teikto, ka Viņš ir uzvarējis pasauli! Izpirkšanai tūliņ bija jākļūst par realitāti. Visas cilvēces augšāmcelšanās bija nodrošināta. Nāvei bija jātiek uzveiktai; Sātans nebija spējis novērst Izpirkšanu.”³⁴

Mēs varam mācīt par prezidenta Rasela M. Nelsona patieso apgalvojumu: „Bez mūsu Pestītāja bezgalīgās Izpirkšanas nevienam no mums nebūtu nekādas cerības kādreiz atgriezties pie mūsu Debesu Tēva. Bez Viņa īstenotās Izpirkšanas nāve nozīmētu beigas. Pateicoties mūsu Glābēja īstenotajai Izpirkšanai, mums ir iespēja iegūt mūžīgo dzīvi un mēs visi iemantosim nemirstību.”³⁵

Padomājiet par to, kā jūs varētu palīdzēt saviem studentiem saprast, cik liels ir Glābēja spēks, mīlestība pret mums visiem un cieņa pret Tēva dievišķo ieceri. Lūdziet, lai palīdzētu viņiem saprast to, ka Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ir paveikta viņu labā, un to, kāda ir tās nozīme viņu ārkārtīgi sarežģītajā dzīvē.

Pamudiniet viņus uz kalpošanu Dieva valstībā, kas dāvās tiem Dieva Garu.

Ilgus gadus kalpojot Baznīcas Tempļa departamentā un vadot to, es priecājos par iespēju apmeklēt templi, lai redzētu, kā uz templi nāk rindām jauno vīriešu un jauno sieviešu, kas veic kristīšanos mirušo labā. Uzsverot savās nodarbībās tempļa spēka nozīmi, jūs apliecināt, cik liela nozīme ir šai diženajai iespējai, kas ir jāizmanto, lai iepazītu Jēzu Kristu un lai saprastu, ka Viņš ir „drošā prāta” avots.

Es novērtēju to, ka arvien vairāk jauno pieaugušo, tik tikko saņēmuši savu endaumentu, kalpo par tempļa darbiniekiem. Viņi visi, tērpti baltā, šajā rāmajā un mierpilnajā gaisotnē stāv uz svētās zemes, sniedzot liecību par Viņu — ka Viņš bija, ka Viņš ir un ka Viņš nāks.³⁶Mums ir nepieciešams kalpot Tam Kungam templī, jo tam ir neaizstājama loma Glābēja klātbūtnes sajušanā.

Pamudiniet savus studentus uz to, lai tiem allaž būtu derīga tempļa apmeklējuma rekomendācija — vai nu ierobežotas izmantošanas vai parastā rekomendācija, atkarībā no viņu vecuma un apstākļiem, — un lai viņi dalītos savās sajūtās par tempļa apmeklējumu, atklāsmēs un iedvesmā, ko tie ir saņēmuši, tiecoties „pēc labākām lietām”³⁷ par šo dzīvi un kalpojot tiem, kuri nevar paši saņemt savus priekšrakstus.

Prezidents Nelsons ir teicis: „Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam just prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē.”³⁸

Kad es tiku ordinēts par apustuli, dārgais prezidents Monsons paziņoja, ka man ir jākļūst par īpašo Jēzus Kristus Vārda liecinieku visā pasaulē. Mana attieksme pret šo uzdevumu nebija virspusēja. Es metos cītīgi pētīt Svētos Rakstus, lai uzmeklētu visus Tā Kunga vārdus un titulus. Visi šie vārdi, kuros es ar jums dalīšos, ir ņemti no Svēto Rakstu pantiem, kas atgādina mums par mūsu cerību Viņā. Viņš ir:

Israēla cerība.³⁹
Spožā Rīta Zvaigzne.⁴⁰
Labais Gans.⁴¹
Padoma devējs.⁴²
Miera valdnieks.⁴³
Glābējs.⁴⁴
Pasaules gaisma.⁴⁵
Nākamo labumu augstais priesteris.⁴⁶
Kāds, kuram ir spēks izglābt.⁴⁷
Kāds, kuram ir visa vara.⁴⁸

Kristus ietekme, iespaids un vēriens ir visaptverošs. Viņš ir līdzās, kad mēs klupdami cenšamies virzīties uz priekšu. Un, ja mēs paslīdam, Viņa „gaisma, kas spīd tumsībā”⁴⁹ (vēl viens no Viņa vārdiem), mirdz spožāk nekā jebkad. Viņš mīl mūs gan mūsu labākajos, gan drūmākajos brīžos.

Esot par Jēzus Kristus mācekļiem, mums nav jāmēģina uzminēt Viņa griba. Viņš ir nospraudis mums ceļu, mērodams to Saviem soļiem. Sekojot Viņam, mēs iemīlam to, ko mīl Viņš. Katru nedēļu atjaunojot savas derības ar Viņu, pieņemdami Svēto Vakarēdienu, mēs padziļinām savu izpratni par Viņu kā par pasaules Pestītāju,⁵⁰ patiesības Garu⁵¹ un Vārdu.⁵²

Māciet saviem studentiem par Svētā Vakarēdiena spēku, īpaši vēršoties pie tiem, kuri šaubās, un pie tiem, kuri uzskata šo dārgo priekšrakstu par kaut ko pašsaprotamu. Padariet Svētā Vakarēdiena svētību — „lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar viņiem”⁵³ — par jūsu apspriesto tēmu, lai viņi caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu varētu izmantot savā dzīvē Viņa dziedinošo spēku.

Turklāt, runājot par Sevi, Glābējs izteica apgalvojumus, kuros atklājas gan Viņa dievišķās dabas, gan Viņa mūžīgās lomas būtība:

„Esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs.”⁵⁴
„Es varu padarīt jūs svētus.”⁵⁵
„Es daru [Tēva] gribu.”⁵⁶
„Es, Tas Kungs, … priecājos pagodināt tos, kas kalpo Man.”⁵⁷
„Mana labvēlība ir pietiekama jums.”⁵⁸
„Tev būs miers Manī.”⁵⁹
„Nebīstieties, … jo jūs esat Mani.”⁶⁰

Dārgie draugi, brāļi un māsas, tāds ir Glābējs, kuru es pazīstu un no visas sirds mīlu un godinu. Es no visas savas dvēseles dziļumiem liecinu par Viņu un Viņa labvēlību un žēlastību. Viņš ir apsolījis: „Jūs esat Mani draugi, un jums būs mantojums kopā ar Mani.”⁶¹

Patiesībā, brāļi un māsas, Jēzus Kristus allaž ir risinājums. Ja mēs izprotam Viņa misiju un Viņa evaņģēliju, tad mēs varam smelties spēku savā mīlestībā pret Viņu un savā ticībā un paļāvībā uz Viņu.

Helamans to lietpratīgi aprakstīja, sakot: „Atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvējā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”⁶²

Es svētu jūs ar spēju sajust savā dzīvē Tā Kunga mīlestību un palīdzēt to sajust arī saviem studentiem. Es svētu jūs ar cerību un „drošu prātu”, lai Tā Kunga Gars varētu mājot jūsos, iedvesmot jūs un pacilāt jūs. Es svētu jūs ar spēju uzklausīt savus studentus, pamanot gan nepateikto, gan pateikto, un saņemt iedvesmu, lai saprastu, ko Tas Kungs vēlas, lai jūs darītu. Es svētu jūsu ģimenes, jūsu sievas un jūsu vīrus. Kaut jūs visi saprastu, cik ļoti mēs ar maniem līdzstrādniekiem cienām, mīlam jūs un paļaujamies uz jums un to būtisko darbu, ko jūs veicat, vezdami dvēseles pie Jēzus Kristus! Kaut jūs sajustu, ka Tas Kungs stāv jums līdzās, kad jūs liecināt par Viņu kā par pasaules Glābēju! Jēzus Kristus allaž ir risinājums.

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.