2:3

Eņģeļi un pārsteigums

Elders Džefrijs R. Holands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Baznīcas izglītības sistēmas mācību pārraide • 2019. gada 12. jūnijs • Baznīcas biroja ēkas pirmā stāva auditorija

Savā ievada lūgšanā brālis Pītersons izmantoja vārdu „ģimene”, un tas aizkustināja mani tobrīd un aizkustina vēl joprojām. Es jūtos saviļņots, ka varu būt kopā ar jums šajā ikgadējā pasākumā, ko es uzskatu par ģimenes pulcēšanos. Mani ir iedvesmojis katrs vārds, ko teica brālis Vebs, māsa Kordone un elders Klarks. Un es lūdzu, kaut es varētu konsekventi turpināt to, ko ir teikuši šie trīs cilvēki.

Sasveicinoties ar jums šeit un pieminot brāli Pītersonu, šī doma par ģimeni ir tas, kā es jūs gluži burtiski un patiesi uztveru, un es gribētu, kaut jūs tam ticētu. Lai gan es zinu, ka tā pavisam noteikti domā arī valdes amatpersonas, manā gadījumā tas ir ļoti īpaši.

Mēs ar Patu parakstījām savu pirmo BIS līgumu šādā pat vasarā, pirms 54 gadiem, un kopš tā brīža mēs esam tikušies ar jums burtiski katru gadu — kaut kādā veidā un kaut kā. Kad mēs kopīgi pieņēmām lēmumu — censties pakārtot savu dzīves ceļu un dzīves veidu semināru un institūtu programmai —, mēs vēl neapjautām, ka mums ar jums izveidosies tik spēcīga, nezūdoša saikne. Mēs jutāmies ļoti nedroši, un, ja nebūtu bijis tās draudzības un īstenās mīlestības brāļu un māsu starpā, ko mums dāvāja skolotāji, vadītāji, administratori un citi kolēģi, es tik tiešām domāju, ka mums pietrūktu pārliecības turpināt. Šīs attiecības, kas veidojās pirmajos gados pēc mūsu iesaistīšanās šajā programmā, ir saglabājušās vēl joprojām, vairāk nekā pēc pusgadsimta, pāraugot dažās no mūsu sirsnīgākajām draudzībām. Un, protams, es šeit nepieminu tos simtus, šķiet, tiem patiesībā vajadzētu būt tūkstošiem studentu, ko mēs esam mācījuši un mīlējuši, darot šo darbu. Es lūdzu, kaut mēs savā Baznīcas Izglītības sistēmā nekad nezaudētu šo ģimeniskuma izjūtu! Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mēs gribējām šeit kalpot.

Un pēc šī mana mīlošā ievada viena no lietām, ko es šodien vēlētos atklāt, ir tas, cik ļoti jūs mīl un cik ļoti uz jums paļaujas visi Baznīcas Augstākie pilnvarotie un Augstākās amatpersonas. Mūsu padomēs un komitejās mēs pavadām ļoti būtisku daļu sava laika, kā to apliecina tas, kālab šodien šeit atrodas tik daudz mūsu vispārējo palīgorganizāciju amatpersonu, jo mēs to darām kopā, — es nezinu, cik daudz sava laika mēs tādējādi pavadām, bet es minēšu (viņi vēlāk var mani palabot), ka tas aizņem 30 līdz 35 procentus no visa mūsu Augstāko pilnvaroto/Augstāko amatpersonu laika, kad mēs vienā vai otrā veidā runājam par Baznīcas jaunajiem ļaudīm — tām vecuma grupām, ar kurām jūs, vispārīgi runājot, strādājat, kuru mācīšanā jūs esat nodarbināti, kā arī par tiem, kuri gatavojas pie jums doties. Mēs runājam par to pasauli, kurā viņi atrodas, par tām grūtībām, ar ko viņi sastopas, par tām īpašajām reālijām, kas mūsu jaunos ļaudis, šķiet, iespaido arvien agrīnākā vecumā. Lai gan ne visas no šīm reālijām ir ļaunas, dažas no tām ir. Šiem jaunajiem cilvēkiem ir nepieciešama pilnīgi visa palīdzība, ko tie var gūt, un, par laimi, viņi var to iegūt. Šo kuģi vada Dievs, un tas droši pietauvosies savā ostā. Viņš ir veicis visus nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai tas tā notiktu.

Es, piemēram, nekad neesmu uzskatījis to par nejaušību, ka mēs iesaistām savus studentus semināra programmā tieši tajā vecumā, kurā Džozefs Smits redzēja savu Pirmo vīziju. Es pieņemu, ka mūsu Tēvs Debesīs juta, ka aptuveni 14 gadu vecumā Džozefs ir sasniedzis pietiekamu brieduma pakāpi, lai uzsāktu savu pravieša misijas ceļu. Vai mēs nevarētu pieņemt, ka tas parasti ir aptuveni tas vecums, kurā arī citi jaunieši var sākt attīstīt nobriedušu liecību par Jēzus Kristus evaņģēliju, raugoties, kā šī liecība (kā mēs ceram) turpmākajos gados pieaug, kļūdama par iespaidīgu un vadošu spēku, kas turpina darboties cauri mūžībai?

Noteikti tieši tādēļ Tas Kungs ir iedvesmojis mūs strukturēt šo programmu tieši šādā veidā, iespaidojot zēnu un meiteņu sirdis brīdī, kad sākas viņu brīnišķīgā pāreja uz briedumu, veidojot ar tiem vēl intensīvāku saskarsmi, dāvājot tiem saturīgu pieredzi darbdienu gaitā, nevis paļaujoties tikai uz vienu sabata skolas pieredzi. Tā kā Baznīca arvien vairāk pievēršas ģimenē balstītas, Baznīcas atbalstītas mācību programmas īstenošanai, mēs varam lepoties ar to, ka BIS, kas pievēršas darbdienu un mājmācības pieredzei, allaž ir gājuši šajā virzienā. Pašreizējās izmaiņas vairāk nekā jebkad agrāk satuvina semināra un institūta programmu ar Baznīcas vispārējās mācību programmas īstenošanu.

Un, kamēr es runāju par šo tēmu, ļaujiet man pieminēt jauko komplimentu, ko mums ir izteikuši prezidējošie brāļi, lūdzot, lai semināra mācību programma tiktu īstenota, pieskaņojoties Baznīcas četru gadu Svēto Rakstu mācību programmas rotējošajam grafikam. Lai gan šāda komplimenta saņemšana ir patīkama, tā saņemšana no mūsu valdes priekšsēdētāja ir īpaši atalgojoša. Ļaujiet man atgādināt jums, kurš ir mūsu valdes priekšsēdētājs. Prezidents Nelsons, nākot klajā ar šo paziņojumu, teica:

„Sākot ar 2020. gadu, semināra mācību programma tiks pieskaņota ikgadējam mācību kalendāram. Nodarbībās tiks studēta tā pati Svēto Rakstu izlase, kas tiek studēta programmas „Nāciet, sekojiet Man!” ietvaros. Šo izmaiņu ieviešana sekmēs evaņģēlija apguvi, kas ar Baznīcas atbalstu noris mājās, saskaņojot mājās, Svētdienas skolā un seminārā notiekošās studijas.

Kad jūs apdomāsit šīs izmaiņas, es jūs aicinu domāt par savu nākotni. Jūsu potenciāls iegūt lielāku ietekmi kā jebkurai citai no iepriekšējām paaudzēm, ir pilnībā atkarīgs no jūsu uzticības tam Kungam, Jēzum Kristum. Katrs no jums ir atbildīgs par to, lai palīdzētu mācīt Viņa evaņģēliju savās mājās tiem, ar ko jūs kopā dzīvojat. Semināra un institūta nodarbības jums palīdzēs pārveidot jūsu mājas par ticības svētnīcām — par vietu, kur tiek mācīts, apgūts, dzīvots un mīlēts Jēzus Kristus evaņģēlijs.”

Es nezinu, kā ir jūsu gadījumā, bet es šajā programmā esmu darbojies jau ilgu laiku, un man šķiet, ka ir pagājuši daudzi gadi, kopš Baznīcas prezidents tik konkrēti un iedrošinoši runā par šo jautājumu, uzrunājot mūs personīgi. Es esmu par to pateicīgs, prezident Nelson. Tagad ļaujiet man teikt, ka, cik man zināms, šajā pašreizējo lielo un mazo pārmaiņu periodā vadītāji ir daudz lielākā mērā runājuši, daudz lielākā mērā domājuši un daudz tiešākā veidā strādājuši ar semināru un institūtu darbiniekiem un šīs programmas vadlīnijām, nekā jebkad agrāk manu kalpošanas gadu gaitā šajā programmā. Cik aizraujošs laiks, kad darboties Baznīcas Izglītības sistēmas ģimenē!

Tagad ļaujiet man pievērsties visu šo centienu objektam, mūs šīsdienas tikšanās iemeslam un mūsu ikdienas un iknedēļas nodarbību mērķim — studentam, mūsu gādības un pieķeršanās centrālajam objektam.

Tā kā pasaule kļūst arvien laicīgāka, mums ir jāmācās arvien lietderīgāk un priekšzīmīgāk palīdzēt mūsu jaunajiem vīriešiem un jaunajām sievietēm, kam ir jāaizstāv sava ticība, dzīvojot sabiedrībā, kur tā bieži vien tiek noliegta vai, pat vēl ļaunāk, nonicināta. Plaisa starp mūsu uzticīgajiem jauniešiem un tos ieskaujošo, dažkārt pat naidīgi noskaņoto pasauli, vispārīgi runājot, ar katru dienu pieaug. Kaut arī, ņemot vērā pravietojumus par pēdējām dienām, tā tam, protams, ir „jābūt”, runāt par to tādēļ nekļūst patīkamāk vai saskarties ar to — priekpilnāk. Sniedzot nelielu kopsavilkumu par pasauli, jāpiemin, ka mūsu studenti noteiktu iezīmju dēļ tiek mīļi dēvēti par Z paaudzi. Minēto iemeslu dēļ iezīmējas arī dažas no grūtībām, ar ko mēs saskaramies mācot:²

Viņi vienmēr kaut kam ir pieslēgušies. „Viņi nekad nav pazinuši pasauli bez interneta un mobilajiem tālruņiem [vai austiņām]. … [Viņuprāt,] Google ir pastāvējusi vienmēr.”³ Viņi, iespējams, nekad nav redzējuši telefonus ar griežamo ripu vai zvanījuši no vietas, kas tiek dēvēta par taksofonu. Taču tā nav nekāda problēma, jo šī grupa tik un tā dod priekšroku īsziņām.
Caur šo visaptverošo elektronisko sakaru tīklu viņi jau ļoti, ļoti agrīnā vecumā ir saskārušies ar briesmīgu un iznīcinošu pornogrāfiju.
Viņi sliecas „[atbalstīt] viendzimuma laulības un transpersonu tiesības … [kā] ikdienišķas dzīves sastāvdaļu. Tas būtu retums, ja Z jaunietim nebūtu kāda [tuva] drauga no LGBT kopienas”.⁴ Šī biedriskuma dēļ šaurā robeža starp draudzīgumu un akceptēšanu sāk izplūst un tā kļūst grūti nospraužama.
„Viņi ir „postkristieši”. Teju ceturtā daļa” (tie nav mūsu PDS studenti, bet tā faktiski ir tā pasaule, uz kuru mēs raugāmies), „teju ceturtā daļa (23 procenti) pilngadīgo amerikāņu un trešdaļa no tūkstošgades paaudzes ir „nepiederīgie”, kas nepretendē ne uz kādu reliģisko identitāti. Daudzi no Z paaudzes aug ģimenēs, kam nav nekādu reliģisko tradīciju, [nesniedzot tiem] nekādu reliģisko pieredzi [un reliģisko kontekstu viņu personīgajai dzīvei]”⁵.
Nesen ievērību guva kāds pētījums par Austrālijas pusaudžu attieksmi pret reliģiju, kurā tika atklāts, ka 52 procentiem no tiem nav nekādas reliģiskās identitātes un tikai 37 procenti tic Dievam.⁶
Mācītājs un rakstnieks Džeimss Emerijs Vaits ir izvērsti aprakstījis viņu garīgo stāvokli. Viņš teic: „Pirmkārt, viņi ir nomaldījušies. Viņi ne vien vienkārši dzīvo un iespaidojas no postkristīgās sabiedrības kultūras, bet viņiem pat nav nekādu atmiņu par evaņģēliju [vai evaņģēlija kontekstu]. Garīgā analfabētisma līmenis ir vienkārši graujošs. … [Otrkārt], viņiem trūkst vadītāju. Viņu ģimene sniedz pavisam nelielus vai tikpat kā nekādus norādījumus, un no saviem mēģinājumiem atrast šādus norādījumus internetā viņi gūst pat vēl mazāk.”⁷
Spriežot pēc izdevumā USA Today publicētā raksta, Z paaudze ir visvientuļākā sociālā apakšgrupa, par kādu mums ir zināms.⁸ Minētajā rakstā tiek citēts kāds 2010. gada BYU pētījums, kurā tiek secināts, ka (es citēšu) „vientulība atstāj tikpat lielu iespaidu uz mirstības līmeni, kā 15 cigarešu izsmēķēšana dienā, padarot to vēl bīstamāku par aptaukošanos”.⁹
Aptuveni 53 procenti amerikāņu meiteņu ir neapmierinātas ar savu ķermeni. Šis skaits pieaug līdz 78 procentiem, sasniedzot 17 gadu vecumu, kad šīs meitenes joprojām atrodas mūsu pārraudzībā. Vairāk nekā 50 procenti pusaugu meiteņu un 30 procenti pusaugu zēnu izmanto neveselīgas svara kontroles metodes, piemēram, izlaiž ēdienreizes, badojas, smēķē, provocē atvemšanu un lieto caurejas līdzekļus.¹⁰
Visbeidzot, viņiem ir grūti noturēt uzmanību. Daži ziņo, ka Z paaudze vidusmērā var noturēt uzmanību aptuveni astoņas sekundes.¹¹ Es būtu zaudējis viņu uzmanību jau pirmajos trīs punktos, ko mēs šeit parādījām.

Kaut arī semināra un institūta skolotāji neatrisinās visas šīs problēmas vienas dienas laikā, vadītāji gaida, ka jūs būsiet zinoši, labi sagatavoti, garīgi noskaņoti, ar ievērojamu spēju pievērsties jautājumiem par šīm problēmām, kad tās parādās, un risināt tās nekavējoties. Pateicoties darbdienu saziņai, jūs studentiem esat pieejami daudz lielākā mērā, nekā tas būtu pa spēkam teju visiem pārējiem Baznīcas skolotājiem, tādēļ rīkojieties gudri tajā, kā jūs to darāt, nešauboties, ka vadītāji vēlas un gaida jūsu palīdzību — formāli un neformāli, nodarbībās un ārpus klases mācot par Baznīcas nostāju, pieredzi un mācībām.

Turpiniet būt atvērti — turpiniet būt atvērti, īpaši Garam. Atvēliet savā nodarbības plānā vietu izteiksmes brīvībai. Ja jums ir nepieciešams nedaudz saīsināt plānoto nodarbību, lai dalītos savā liecībā un veicinātu diskusiju par kādu aktuālu jautājumu, lūdzu, dariet to, kad Gars jūs uz to pamudina, norādot, ka tas būtu atbilstoši.

Protams, ka jums tas ir jādara, neizejot ārpus savām robežām un neuzņemoties šķietamo priesterības vai palīgorganizācijas vadītāja lomu, kas neietilpst mūsu pienākumos. Šis virves gājiens ir kļuvis par mūsu sistēmas izaicinājumu jau kopš pašiem tās pirmsākumiem, un tā tas būs vienmēr. Lai noietu pa to, ir nepieciešama laba spriestspēja un Gara vadība, taču šo izaicinājumu ir vērts uzņemties, un vadītāji atzinīgi novērtē jūsu pūliņus. Mums ir vajadzīgi visi, un vēstījumam visos tā līmeņos ir jābūt skaidram un konsekventam.

„Un, ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam? … Tiecieties būt izcili, lai jūs varētu pacilāt baznīcu.”¹²

Tā kā mūslaikos darbojas tik ārkārtīgi iespaidīgi spēki, mums, acīmredzot, ir nepieciešams tik spēkpilns evaņģēlija pasniegšanas veids, lai pilnīgi nekas nespētu satricināt mūsu jauno cilvēku ticību un sagrozīt viņu ceļus, kad tie iziet no jūsu klases un atgriežas pasaulē. Kaut arī par šādu pasniegšanas veidu ir vieglāk runāt, nekā to īstenot, es apsolu jums (un jūs to zināt), ka ikviens no mums spēj kļūt labāks. Mēs varam kļūt par spēkpilnākiem skolotājiem, nekā dažkārt esam. Ķeroties pie šī nospiedošā uzdevuma, lūdzu, paturiet prātā vienu lietu no tā, ko es šodien jums teikšu, — paturiet prātā, ka students nav kā trauks, kas ir jāpiepilda; students ir kā uguns, kas ir jāiekveldina.

Mums, evaņģēlija skolotājiem, ir jākļūst par garīgajiem dedzinātājiem. Mūsu nodarbībām ir jākļūst par aizdedzes mehānismu. Mums ir jābūt piromāniem bez mānijas sadaļas — vienkārši dedzīgiem. Ļaujiet man to paskaidrot, pirms jūs ziņojat par mani vai nu vadītājiem, vai nu policijai. Sarunāts?

Uz mani allaž ir atstājis iespaidu tas, ka Mormona Grāmatā teju katrā svarīgā mācību situācijā, aprakstot minēto brīdi, tiek teikts, ka indivīds ir mācījis ar „spēku un pilnvarām”.¹³ Tā ir mana lielākā vēlme, mācot pašam, un, es ceru, ka tā ir arī jūsējā.

Lūdzu, nepārprotiet! Es ar to nedomāju balss decibelu paaugstināšanu, teatrālu prezentāciju; es jo īpaši nedomāju tēlotas emocijas. Es runāju par kaut ko tādu, kas savā būtībā ir vienkārši pasniegšanas gars — gars, kas izpaudīsies tik dažādos veidos, cik dažādi esat jūs paši. Jums ir jābūt jums pašiem. Jūs nevarat kļūt par Brūsu Makonkiju, Boidu Pekeru vai Raselu Nelsonu, lai arī mums būtu lietderīgi padomāt, kādēļ šie skolotāji atstāj uz mums tik lielu iespaidu. Mācieties no lieliskajiem skolotājiem (tagadējiem un bijušajiem) visu, ko varat, taču beigu beigās jums, protams, ir jāmāca dabiski, jums ir jāmāca savā veidā. Tomēr, lai kāda būtu jūsu pieeja, rezultātam vajadzētu būt spēkpilnam, pilnvarotam pasniegšanas veidam.

Ļaujiet man izmantot pāris piemērus, kas ir aprakstīti Mormona Grāmatā. Helamana 5. nodaļā ir ieskicēts stāsts par Nefiju un Lehiju, kuri bija nosaukti savu vectēvu vārdos un kuriem bija dots uzdevums — mācīt Zarahemlas zemē mītošos lamaniešus. Līdztekus šai grūti apmācāmajai grupai, Nefijs un Lehijs uzņēmās mācīt arī „atkritējus” — tos atkritušos nefijiešus, kuri bija pārgājuši pretējā pusē un pievienojušies lamaniešiem viņu centienos pretoties Dieva praviešiem. Es nezinu, kā ir jūsu gadījumā, taču šīs divas grupas ir tā naidīgi noskaņotā auditorija, kuru es nejustos īpaši sajūsmināts pirmdienas rītā satikt kā pirmo. Tolaik lamanieši bija naidīgi noskaņoti, dusmīgi, apņēmības pilni — atriebties šiem nefijiešiem par strīdu, kura cēloni tie jau sen bija aizmirsuši. Un tad, it kā ar to vēl nebūtu gana, tur vēl bija izbijušie mormoņi, Jēzus sekotāji (nevis es, bet viņi paši sevi tā dēvē), vietējie atkritēji, kuri reiz ietilpa priesteru kvorumā un kuri vienā vai otrā gadījumā, iespējams, bija uzticīgi kalpojuši misijās, bet tagad bija nogājuši no sliedēm. Reiz viņi mācīja līdz ar mums, un tagad viņi māca pret mums, pret Dieva valstību.

Tomēr Svētajos Rakstos, runājot par Nefiju un Lehiju, tiek teiks, ka viņi šīm abām, tik grūti apmācāmajām grupām „sludināja ar lielu spēku, tā ka viņi apmulsināja daudzus no tiem atkritējiem, kas bija aizgājuši no nefijiešiem … Un notika, ka [viņi] sludināja [arī] lamaniešiem ar [ļoti] lielu spēku un [pilnvarām], jo viņiem bija dots spēks un [pilnvaras], lai viņi varētu runāt, un viņiem arī tika dots tas, kas viņiem tiem ir jāsaka”.¹⁴ Tagad uz brīdi apstāsimies. Apstāsimies, lai padomātu par to, cik brīnišķīgi būtu, ja katrs Baznīcas Izglītības sistēmas skolotājs un Baznīcas skolotājs prastu abas šīs lietas — to, kā runāt un ko tādos gadījumos teikt. Tā būtu īstena dāvana runāt mēlēs, pat ja tā ir jūsu dzimtā valoda. Un, kā es saprotu, tā ir tieši tā dāvana, kas tika dota šiem abiem cilvēkiem, kad tie mācīja. Viņiem bija dots liels „spēks un [pilnvaras], lai viņi varētu runāt, un … tas, kas viņiem tiem ir jāsaka, — tādēļ viņi runāja par lielu izbrīnu lamaniešiem”.¹⁵

Vai jums nešķiet, ka, dzirdot vārdu izbrīns, atmiņā atbalsojas kāds no agrākajiem Mormona Grāmatas stāstiem? Padomājiet par Mosijas 27. nodaļu, kur Alma un Mosijas dēli „gāja visapkārt, saceldamies pret Dievu”. Tur, 11. pantā, „Tā Kunga eņģelis viņiem parādījās; un viņš nolaidās, it kā būtu bijis mākonī; un viņš runāja it kā pērkona balsī, kas lika trīcēt zemei, uz kuras tie stāvēja”.¹⁶

Atvainojiet, ja es nekavējoties aicināšu jūs padomāt par vēl vienu nelielu skaidrojošo komentāru. Kā jūs domājat, vai tā tik tiešām bija pilna apmēra zemestrīce? Kā jūs domājat, ja ik pēc 12 metriem tiktu izvietoti seismiskie mērītāji, tad pēc Rihtera skalas tās būtu piecas līdz sešas vai astoņas līdz deviņas balles, kas no okeāna dzīlēm paceļ cunami un pilnībā maina zemes reljefu? Varbūt. Varbūt dažos gadījumos. Kaut arī tā neapšaubāmi varētu būt, spriežot pēc konteksta, šajā konkrētajā gadījumā es sliecos domāt, ka tā vis nebija. Man šķiet, ka tā bija viena no tām personīgajām zemestrīcēm, ko Tas Kungs īpaši pielāgo konkrētiem indivīdiem. Man šķiet, ka zeme trīcēja Almam un Mosijas dēliem, bet, kas zina, vai tā trīcēja vēl kādam.

Jūs noteikti, noteikti esat to pieredzējuši, pasniedzot nodarbības. Kaut kas no jūsu teiktā tik spēkpilni satricināja kādu no studentiem, ka viņš vai viņa kļuva pelnu pelēki, apraudājās, vai arī abējādi, tiekot satricināti līdz dvēseles dziļumiem, kamēr uz studentu labajā un uz studentu kreisajā pusē tas, šķiet, neatstāja nekādu sevišķu iespaidu. Misijā tā notiek visu laiku. Jūs to zināt, jūs to esat pieredzējuši! Pārniecība māca ģimeni kādā daudzdzīvokļu mājā. Viņiem ir satricinoša mācībstunda, kas maina šī pāra sirdis, pacilājot visu 106. dzīvokli, kamēr kaimiņi 105. dzīvoklī svētlaimīgi skatās raidījumu American Idol un ļaudis no 107. dzīvokļa cenšas noskaidrot kādas amerikāņu futbola spēles rezultātu. Es nezinu, vai, izmantojot ģeoloģiskos terminus, ir iespējams pārliecinoši prognozēt zemestrīci pēc Rihtera skalas, bet, man šķiet, ka Tas Kungs un Svētie Raksti allaž apsola jums individuālas zemestrīces, kas maina studentu pašos viņa būtības dziļumos, satricinot zemi zem viņa kājām. Bet, piedodiet, es novirzos no tēmas!

Turpinot ar 12. pantu no Mosijas 27. nodaļas,

„tik milzīgs bija [Almas un Mosijas dēlu] pārsteigums”, „tik milzīgs bija viņu pārsteigums, ka tie krita pie zemes un nesaprata vārdus, kurus [eņģelis] runāja uz tiem. …

Un tad Alma un tie, kas bija ar viņu, atkal nokrita pie zemes, jo liels bija viņu pārsteigums; jo paši ar savām acīm viņi bija redzējuši Tā Kunga eņģeli; un viņa balss bija kā pērkons, kas satricināja zemi; …

Un tagad Almas pārsteigums bija tik liels, ka viņš palika mēms, ka viņš nevarēja atvērt savu muti; jā, un viņš kļuva vājš, pat tā, ka tas nevarēja pakustināt savas rokas”.¹⁷

Es domāju par to, lūdzu par to un ceru uz to, ka Baznīcas izglītības sistēmā var tikt īstenots patiesi pārsteidzošs pasniegšanas veids. Mums ir jāpārsteidz šie studenti, darot to ar „spēku un pilnvarām”¹⁸, kas tiek dotas skolotājam — profesionālam vai brīvprātīgam —, kurš drosmīgi un apzinīgi māca Jēzus Kristus evaņģēliju. Vai jums gadījumā nav zināms, no kā ir cēlies vārds pārsteigt? Man nav ne jausmas, kā tas ir pārveidotajā ēģiptiešu vai ebreju valodā, bet angļu valodā tas sakņojas vārdā „tonare”, kas nozīmē pērkonu.¹⁹

Vai tas palīdz jums saprast, kādēļ Alma pēc savas pievēršanās teica: „Ak kaut es būtu eņģelis un mana sirds vēlme būtu, lai es varētu iet un skandināt ar Dieva bazūni, ar balsi, kas satricinātu zemi, un katru cilvēku piesaukt grēku nožēlošanai!

Jā, es sludinātu katrai dvēselei kā ar pērkona balsi grēku nožēlošanu un pestīšanas ieceri, ka tiem ir jānožēlo grēki un jānāk pie mūsu Dieva, lai vairs nebūtu nekādu bēdu uz visas zemes virsas”?²⁰

Mani dārgie draugi no BIS, ir diezgan uzskatāms, ka Alma vēlējās atstāt eņģelisku iespaidu, runājot ar pērkona balsi, kas izklausās kā Dieva bazūne un satricina zemi. Tas ir vienkārši — tas, kas darbojās viņa gadījumā, var darboties arī citu dzīvē! Studenti, kuri, guļot uz muguras, nožēlo grēkus trīs dienu garumā un pieredz tik varenu šķīstīšanu, ka pat nespēj un negrib izvairīties no tās iespaida; dzīve, kas pēcāk visā pilnībā un uz visiem laikiem tiek veltīta Dieva valstības celšanai — lūk, tā ir spēkpilna mācīšana. Mēs, tāpat kā Alma, saprotam, ka mēs neesam eņģeļi, un mēs neatstāsim šādu iespaidu ikreiz, kad uzrunāsim savu studentu grupu. Taču, runājot par mūsu BIS aicinājumiem un profesiju, mums ir dota lieliska iespēja — pacensties to īstenot pārnestā nozīmē, mums ir regulāras nodarbības, kurās mēs varam pacensties to īstenot.

Tagad atgriezīsimies pie Helamana 5. nodaļas. Neaizmirstiet, ka arī Nefijs un Lehijs nebija nekādi eņģeļi, viņi bija vienkārši labi mirstīgie skolotāji ar konkrētu misiju un vēstījumu, kuri mācīja ar „lielu spēku un pilnvarām”. Viņi abi pieredzēja to, kā 8000 lamaniešu „tapa kristīti grēku nožēlošanai” un pievienojās Dieva Baznīcai.²¹ Jūs noteikti atceraties šo stāstu — ar uguni, kas nāca no debesīm, un ar Gara liesmu, kas kvēloja viņu sirdīs, patiesība iekveldināja, ja tā varētu teikt, visas šīs „studentu” grupas dvēseles. Spriežot pēc personīgās pieredzes, 8000 būtu diezgan labs rādītājs ikvienas pārniecības iknedēļas zonas atskaitē ikvienā misijā un ikvienā pasaules malā.

Vai jūs, lūdzu, varētu man izdabāt vēl kādu brīdi, ļaujot pastāstīt par vēl kādu skolotāju, kura dvēsele tika iekveldināta un kurš samaksāja par savu kalpošanu visaugstāko cenu, tiekot sadedzināts ugunī?

Abinadijs jau kopš bērnības un līdz pat šim brīdim ir bijis viens no manis apbrīnotākajiem praviešiem visos mūsu Svēto Rakstu pamatdarbos. Abinadijs parādās uz skatuves, būdams tikpat kā nepazīstams personāžs, nepretendējot ne uz kādu pravietisku mantojumu un neatklājot nekādu ievērojamu ģimenisko izcelsmi. Iestājoties pagrimumam Zenifa ietiepīgajā kolonijā, Abinadijs tiek aicināts piesaukt uz grēku nožēlošanu Zenifa dēlu un nožēlojamo pēcteci — ķēniņu Noa. Jūs jau zināt šo stāstu.

Noa nekavējoties izdod nāves spriedumu, un Abinadijs ir spiests bēgt. Pēc diviem slēpšanās gadiem Abinadijs no jauna iznāk atklātībā, lai mācītu un liecinātu. Es uz brīdi apstāšos, lai pasmaidītu par šī pravieša šķietami bērnišķīgo nevainību visā šajā stāstā. Kaut arī, pavadījis divus gadus pilnīgā izolētībā, viņš maskējas, lai saglabātu anonimitāti, pēc atgriešanās pirmā viņa izrunātā frāze skan šādi: „Tas Kungs man ir pavēlējis, sacīdams: Abinadij, ej un pravieto.”²² Lai gan šajā brīdī man ir jāšaubās par viņa maskēšanās efektivitāti, mēs pavisam noteikti nešaubāmies par viņa ticību un apņēmību.

Drosmīgi pravietojot par Ķēniņa Noas un viņa galminieku nekrietnībām, Abinadijs tiek apcietināts un galu galā atvests tās pašas tiesas priekšā, ko ir nosodījis. Kad šī padome viņu nežēlīgi nopratināja, varenais pravietis „atbildēja tiem skaidri un izturēja visus viņu jautājumus, … un [atspēkoja visus viņu vārdus]”.²³ Tad, pārejot no aizstāvības pie apsūdzības, viņš kādu piecarpus nodaļu garumā izklāsta mācību, kas ierindojas pašu iespaidīgāko Mormona Grāmatas mācību skaitā. Tikko kā viņš ir sācis, vainas sajūtas māktais un nonicinātais Noa liek, lai viņš tiktu nonāvēts.

Tas viss kalpo par fonu ainai, kas uz mūžiem ir iespiedusies manā dvēselē, — lai gan ne gluži tā, kā to savā apbrīnojamajā gleznā ir atainojis Arnolds Fraibergs,²⁴ bet pietiekami tuvu tam, pietiekami precīzi. Jebkurā gadījumā, būdams cietumnieks, Abinadijs pavisam noteikti bija saistīts ar kaut kāda veida važām, kas tolaik tika izmantotas. Mēs nezinām, cik viņam bija gadu. Fraibergs attēlo viņu kā gados vecu (vai pavecāku) vīru, taču stāstā tas nav pieminēts. Es nezinu, cik viņam bija gadu. Fiziski spēcīgs? Nezinu, taču viņš tik tikko bija atgriezies no kaut kāda veida divus gadus ilgušas nošķirtības, kur viņam, visdrīzāk, trūka ēdiena. Padomājiet par Ēliju, kuru baroja kraukļi. ²⁵ Vai jūs esat redzējuši kraukļa nagus? Nešķiet, ka lidojumā šīs mazās, spārnotās radības varētu panest īpaši apjomīgus pasūtījumus. Kaut arī mums tas nav zināms, Abinadijs, iespējams, bija izsalcis, noguris un, spriežot pēc apstākļiem, izjuta vismaz nelielu fizisko vājumu.

„Aizvāciet šo cilvēku un nogaliniet viņu,” ķēniņš Noa uzkliedza, „kam mums viņš vajadzīgs …

Un tie nostājās un mēģināja sagrābt viņu savās rokās, bet viņš nepadevās un sacīja tiem:

Nepieskarieties man, jo Dievs jūs sitīs, ja jūs piedursit man savas rokas, jo es vēl neesmu nodevis ne vēstījumu, kuru Tas Kungs sūtīja mani nodot …,

jo Tā Kunga Gars bija pār viņu; un viņa seja spīdēja ļoti spoža, patiesi kā Mozum Sinaja kalnā, kad tas runāja ar To Kungu.

Un viņš runāja ar spēku un ar [pilnvarām] no Dieva.”²⁶

Spēks un pilnvaras. Te tas parādās atkal. Kad es sāku rakstīt šo uzrunu, vēloties izmantot Abinadija piemēru, es biju aizmirsis vai varbūt nemaz nezināju, ka šis stāsts beidzas ar šo pašu frāzi — to, ka viņš mācīja ar spēku un pilnvarām. Draugi, lasīt par to ir viena lieta, bet pavisam kas cits — iztēloties savām gara acīm un sadzirdēt to savā sirdī kā ar pērkona balsi: „Nepieskarieties man, jo Dievs jūs sitīs, ja jūs piedursit man savas rokas.”²⁷ Es tikpat kā nespēju lasīt šos vārdus bez asarām. Tie vēl arvien ieskanas manā sirdī ar tādu varenību, tādu drosmi un nezūdošu spēku! Nav nekādu apliecinājumu tam, ka viņš būtu kliedzis. Nav nekādu apliecinājumu tam, ka viņš būtu pakustinājis kaut mazāko pirkstiņu. Bruņotas sardzes apsargāts un savažots, viņš nebūtu spējīgs īpaši pakustēties. Taču tas, ko viņš teica un kā viņš to teica, acīmredzot, nostrādāja. Es saku „acīmredzot”, jo nav pilnīgi nekādu apliecinājumu tam, ka kāds no šiem sargiem būtu pielicis kaut mazākos pūliņus, lai aizvestu viņu projām, vai ka ķēniņš Noa vai kāds no viņa priesteriem būtu pateicis kaut vienu vārdu vēl četru aizraujošu nodaļu garumā.

Mēs nevarēsim iztirzāt visus šī pasniegšanas veida apbrīnojamos piemērus no Svētajiem Rakstiem, jo tie ir sastopami it visur. Es aicinu, lai katrs no mums tos uzmeklētu, padomātu par tiem un lūgtu sev daļu no šīs dāvanas, kas ir nepieciešama mūsu aicinājumos.

Šāds pasniegšanas veids ir ļoti pieprasošs, un tas ir tikpat kā netverams. Ja es zinātu, kā mācīt šādā veidā, man tas neapšaubāmi padotos daudz sekmīgāk. Taču šo es zinu: ja vien jūs paši aizrautīgi kaut kam nenododaties, jums nav iespējams panākt — pasaulēs bez gala —, lai tam aizrautīgi nodotos jūsu studenti. Es vēlos atkārtot:ja vien jūs paši aizrautīgi kaut kam nenododaties, jūs nevarat cerēt panākt, lai tam aizrautīgi nodotos jūsu studenti. Šīs aizrautības augstākais avots, protams, ir tas, kas ir teikts par Abinadiju: „Jo Tā Kunga Gars bija pār viņu; un viņa seja spīdēja ļoti spoža.”²⁸

Ja šīs pārsteidzošās mācīšanas atslēga ir Gars, un tas tā ir, jūs ļoti riskējat, izmantojot vecas piezīmes vai kāda jūsu kolēģa piemērus vai monotoni lasot kādas vispārējās konferences uzrunas versiju. Tas viss noteiktos gadījumos ir lietderīgi un to oriģinālā versija ir iespaidīga, tādēļ noteikti vienmēr izmantojiet visu, ko vien varat, lai atdzīvinātu un dažādotu savu pasniegšanas veidu. Taču vislielākā nozīme ir tam, ko jūs jūtat, sakot šos vārdus. To nav iespējams aizstāt ne ar ko citu. „Ak kaut es būtu eņģelis …, lai es varētu [runāt] ar balsi, kas satricinātu zemi!”²⁹ Paturiet prātā: students nav kā trauks, kas ir jāpiepilda. Students ir kā uguns, kas ir jāiekveldina. Un, ja mēs to darīsim tik tiešām labi, mēs, iespējams, kādudien būsim cienīgi tikties ar tiem, kuri tika sadedzināti uz sārta tieši par šādu spēju — izmantot kramu, lai aizdegtu liesmu. Lūdzu, dodieties tur, ārā, jūs, godības eņģeļi no visas pasaules, domājot par to auditoriju, kuru jūs uzrunājat, — lūdzu, ejiet un pārsteidziet savus studentus! Es liecinu par šī darba dievišķumu. Es liecinu par jūsu aicinājuma dievišķumu. Mani mīļotie brāļi un māsas, šis ir Visuvarenā Kunga darbs. Es neesmu veltījis savu dzīvi pasakai. Es, tāpat kā jūs, neesmu veltījis savu dzīvi nodarbei, kuras īstenošanā, pēc Pētera teiktā, mēs tiksim apsūdzēti, tas ir sekošanai maldiem, sekošanai tenkām, sekošanai viltīgi izlolotai nepatiesībai. Tā ir patiesība. Tas nav viltīgi savirknēts izdomājums. Es esmu veltījis tam savu dzīvi, jūs veltāt tam savējo, paši krietnākie cilvēki, kādus es pazīstu, ir veltījuši un veltī tam savējo. Šī ir Visuvarenā Dieva patiesība, un kaut Viņš uz mūžiem svētītu jūs par tās mācīšanu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.