Droši, cēli un neatkarīgi
Pasaules mēroga svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2012. gada 11. septembris • Soltleiksitijas Tabernakls
Elders Deils G. Renlands: Paldies. Mēs esam pulcējušies vēsturiskajā Soltleiksitijas Tabernaklā, taču mums ir pasaules mēroga auditorija. Tas Kungs mums daudzviet Svētajos Rakstos lūdz kaut ko atcerēties. Atcere par mūsu kopīgo ticības, nodošanās un izturības mantojumu dāvā mums plašāku skatījumu un spēku, saskaroties ar mūsdienu izaicinājumiem.
Tieši ar šo vēlmi „atcerē[ties], cik žēlīgs Tas Kungs ir bijis pret cilvēku bērniem”1, tika iecerēts četru sējumu izdevums Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās. Trīs sējumi jau ir izdoti. Šajā vēsturiskajā stāstījumā ir ietverti vēstījumi par agrākajiem, uzticīgajiem pēdējo dienu svētajiem. Tajā ir doti tādu cilvēku reālās dzīves piemēri, kuri mīlēja Jēzus Kristus evaņģēliju, slēdza derības un virzījās uz priekšu pa derību ceļu, lai iepazītu mūsu Glābēju Jēzu Kristu.
Māsa Rute L. Renlanda: Mēs ar prieku pievēršamies pieredzes stāstiem no reālās dzīves, ko jūs tagad varat lasīt grāmatā Svētie: Droši, cēli un neatkarīgi, kas ir šo kopoto rakstu trešais sējums. Šajā sējumā ir ietverta Baznīcas vēstures hronika no Soltleiksitijas tempļa iesvētīšanas 1893. gadā līdz Bernes Šveices tempļa iesvētīšanai 1955. gadā. Minētajā laika periodā Baznīcā ir izpaudusies nerimstoša atklāsme, kas tikusi dota Tā Kunga praviešiem un arī individuāliem Baznīcas locekļiem. Grāmatas Svētie 3. sējums palīdz mums izprast mūsu pašu vēsturi, tanī laikā dzīvojošos cilvēkus un mūsu Glābēju.
Elders Renlands: Minētajā laika periodā Baznīcai pievienojās visi četri no maniem vecvecākiem. Mani vecāki imigrēja uz Soltleiksitiju, jo bija devuši solījumu — apprecēties templī. 1950. gadā Eiropā vēl nebija tempļu. Viņi abi saņēma savus endaumentus Soltleiksitijas templī, uzklausot norādījumus angļu valodā, no kuras maz ko saprata. Viņi tika salaulāti un saistīti, uzskatot sevi par mūžīgi svētītiem. Viņu izvēle — darīt visu, kas nepieciešams, lai viņi tiktu saistīti templī, — ir uz mūžīgiem laikiem iespaidojusi arī manu dzīvi.
Svētie, 3. sējums, ir mūsu mantojums — vai mēs būtu cēlušies no agrīno dienu Baznīcas pionieriem kā māsa Renlanda vai vēlāko dienu pionieriem kā es, vai arī kā daži no jums, kas esat šīs ticības pionieri. Jums ir svarīga loma šīs Baznīcas vēstures nepārtrauktajā ritumā. Mēs pateicamies jums par visu, ko jūs darāt, lai celtu savu dzīvi uz ticības pamata, ko esat likuši jūs un jūsu priekšgājēji. „Mēs lūdzam par to, kaut šis [grāmatas Svētie] sējums padziļinātu jūsu izpratni par pagātni, stiprinātu jūsu ticību un palīdzētu jums slēgt un ievērot derības, kas vedina uz paaugstināšanu un mūžīgo dzīvi.”2
Māsa Renlanda: Es priecājos, ka varēšu dalīties stāstos no grāmatas Svētie 3. sējuma. Sāksim!
Elders Renlands: Sāksim ar kādu piemēru par Baznīcas nepārtraukto Atjaunošanu. Prezidents Rasels M. Nelsons bieži māca, ka Atjaunošana „ir process, nevis atsevišķs notikums un ka tā turpināsies, līdz Tā Kunga atgriešanās brīdim”.3 To lieliski ataino kāds piemērs prezidenta Džozefa F. Smita dzīves noslēgumā.
Džozefs F. Smits un Džulīna Lamsona Smita.
1918. gadā prezidenta Smita veselība bija ļoti vārga, un viņš, visdrīzāk, zināja, ka vairs ilgi nenodzīvos. Šķita, ka viņu ieskauj nāve. Pirmkārt, viņa vecākais dēls Hairams saslima un nomira no aklās zarnas plīsuma. Prezidents Smits atklāja savas sēras savā dienasgrāmatā, rakstot: „Mana dvēsele ir satriekta druskās. … Ak! Dievs, palīdzi man!”4 Otrkārt, prezidenta Smita bēdas pieauga, kad drīz vien no sirdstriekas nomira arī Hairama atraitne Aida.
Treškārt, viņam nācās lasīt šausminošus ziņojumus par karu, kas plosījās visā pasaulē. Karā gāja bojā 20 miljoni kareivju un civiliedzīvotāju. Ceturtkārt, cilvēki visā pasaulē mira no nāvējoša gripas paveida. Nāves gadījumu skaits visā pasaulē sasniedza vismaz 50 miljonus. Šie nāves gadījumi izraisīja neizsakāmas bēdas un sirdssāpes daudzu ģimenēs. Prezidents Smits sēroja par zaudētajām dzīvībām. Turklāt viņš piecus mēnešus bija saistīts pie gultas. Mēs varam droši teikt, ka pravietis domāja par nāvi.
Man šeit ir Bībele, kas piederēja prezidentam Smitam. Viņš varētu būt izmantojis šo vai līdzīgu, lai vedinātu uz svarīgu atklāsmi.
Māsa Renlanda: „1918. gada 3. oktobrī viņš sēdēja savā istabā Bišu stropa mājā, tikai kvartāla attālumā no šejienes, pārdomājot Jēzus Kristus Izpirkšanu un pasaules pestīšanu. Viņš atvēra … Pirmo Pētera vēstuli un lasīja par Glābēja sludināšanu gariem garu pasaulē. … Pār [prezidentu Smitu] nolaidās Gars, atdarot [viņa] acis izpratnei.” Viņš ieraudzīja garu pasauli, kur pulka „taisnīgo sieviešu un vīriešu, kuri bija miruši pirms Glābēja laicīgās kalpošanas, priekpilni gaidīja Viņa ierašanos tur, lai Viņš paziņotu par viņu atsvabināšanu no nāves saitēm.
Parādījās Glābējs … , un taisnīgo gari līksmoja … . Viņi metās ceļos Viņa priekšā, atzīstot Viņu par savu Glābēju un Atsvabinātāju no nāves un elles važām. …
[Prezidents Smits arī] saprata, ka Glābējs nedevās pie nepaklausīgo gariem Pats personīgi. Tā vietā Viņš organizēja taisnīgo garus …, lai tie nestu evaņģēlija vēsti gariem tumsībā. Tādējādi visi cilvēki, kuri bija miruši savos pārkāpumos vai bez zināšanām par patiesību, varēja mācīties par ticību Dievam, grēku nožēlošanu, aizstājošo kristīšanu grēku atlaišanai, Svētā Gara dāvanu un visiem pārējiem būtiskajiem evaņģēlija principiem.”
Elders Renlands: „Tad pravietis pamanīja, ka taisnīgie [svētie] šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā turpinās savu darbu pēc šīs dzīves, sludinot evaņģēliju gariem, kuri atradās tumsībā un grēka jūgā. [Viņš ievēroja, ka] „mirušie, kas nožēlos grēkus, tiks pestīti caur paklausību Dieva nama priekšrakstiem, … un pēc tam, kad viņi [būs] samaksājuši sodu par saviem pārkāpumiem un mazgāti tīri, saņems algu atbilstoši saviem darbiem, jo viņi ir glābšanas mantinieki”.”
Māsa Renlanda: „… Nākamajā rītā [daži bija pārsteigti, redzot viņu apmeklējam oktobra vispārējo konferenci, par spīti savai vārgajai veselībai. Apņēmies uzrunāt sanākušos, viņš nedroši nostājās pie kanceles [šajā ēkā], lielajam augumam piepūlē trīcot. … Tā kā viņam trūka spēka, lai, stāstot par savu vīziju, neļautos emocijām, viņš to tikai pieminēja. „Šajos pēdējos piecos mēnešos es neesmu bijis viens,” viņš teica sanākušajiem. „Es esmu nodevies lūgšanu, pielūgsmes, ticības un apņēmības garam; un es esmu nepārtraukti sazinājies ar Tā Kunga Garu. Šī man šorīt ir priekpilna sanāksme,” viņš teica. „Lai visvarenais Dievs jūs svētī!””5
Pēc vispārējās konferences prezidents Smits nodiktēja savu atklāsmi savam dēlam Džozefam Fīldingam Smitam. Šis ir viens no eksemplāriem, ko viņš parakstīja un iesniedza Augstākajam prezidijam un Divpadsmit apustuļu kvorumam. Viņi izlasīja šo vīziju un pilnībā to akceptēja,6 un tā ir kanonizēta kā Mācības un Derību 138. nodaļa. Tagad mēs saprotam, ka Dievs gādā par tiem, kuri atrodas otrpus laicīgās dzīves priekškaram. Viņš gādā par viņu pestīšanu. „Mirušie” nav pavisam miruši. Šo izpratni mums ir dāvājusi nepārtrauktā Atjaunošana, kas dod mums mierinājumu un skaidrību par pēcnāves dzīvi.
Elders Renlands: Personīgā atklāsme daudzējādā ziņā prasa tādu pašu procesu. Manā gadījumā, man ir jāpievēršas problēmai. Man tā ir jāizpēta un par to jādomā. Man ir jāformulē vairāki risinājumi. Šķiet, ka tikai tad es varu paļauties uz personīgās atklāsmes saņemšanu. Es bieži saņemu atklāsmi caur īsiem, kodolīgiem norādījumiem pavēles izteiksmē, piemēram: „Ej!”, „Dari!” vai „Saki!”
Māsa Renlanda: Tāpat ir arī ar mani. Pēc tam, kad esmu gremdējusies pārdomās, studējusi un lūgusi, man bieži prātā ienāk domas vai idejas, kuras, kā man zināms, nav manis pašas izdomātas. Mani allaž iedrošina tas, ka Dievs zina par mani un caur Svēto Garu mudina mani darīt labu.
Elders Renlands: Bieži atklāsme nāk tāpēc, ka ir konkrēta vajadzība. Kā apbrīnojamu piemēru tam var minēt 1894. gada aprīļa vispārējo konferenci. Prezidents Vilfords Vudrafs paziņoja saviem padomniekiem un Divpadsmit apustuļu kvorumam, ka ir saņēmis atklāsmi par tempļa saistīšanām. Viņš sacīja: „Tas Kungs ir pateicis man, ka tas ir pareizi, ka bērni tiek saistīti ar saviem vecākiem, un tie, savukārt, ar saviem vecākiem — tiktāl, cik mums ir iespējams iegūt attiecīgos pierakstus.”7 Šī atklāsme tika dota vairāk nekā 50 gadus pēc tam, kad Elija Kērtlandes templī atjaunoja saistīšanas pilnvaras.
Māsa Renlanda: 1894. gada vispārējās konferences svētdienā prezidents Vudrafs paziņoja: „Mēs vēl neesam saņēmuši visas atklāsmes. … Mēs vēl neesam pabeiguši Dieva darbu.” Viņš runāja par to, kā Brigams Jangs turpināja Džozefa Smita darbu, ceļot tempļus un organizējot tempļa priekšrakstus. „Tomēr viņš nesaņēma visas atklāsmes attiecībā uz šo darbu,” prezidents Vudrafs atgādināja sanākušajiem, „nedz arī prezidents Teilors un Vilfords Vudrafs. Šis darbs nebeigsies līdz brīdim, kad tas būs novests līdz pilnībai.”8
Kopš Navū gadiem Baznīcas locekļi ir veikuši kristīšanos par mirušajiem savu mirušo ģimenes locekļu labā. Taču tas, cik svarīgi ir tikt saistītam ar saviem priekštečiem, vēl nebija atklāts. Prezidents Vudrafs paskaidroja: „Mēs gribam, lai pēdējo dienu svētie kopš šī brīža izpētītu savus radurakstus, ciktāl tas ir iespējams, un tiktu saistīti ar saviem tēviem un mātēm. … Piesaistītu bērnus to vecākiem un veidotu ģimenes locekļu sasaisti, ciktāl vien iespējams.”9
Prezidents Vudrafs „atgādināja svētajiem par Džozefa Smita vīziju Kērtlandes templī, kurā viņš bija redzējis savu brāli Alvinu. „Visi, kuri ir miruši bez zināšanām par šo evaņģēliju, kuri būtu to pieņēmuši, ja viņiem būtu ticis atļauts palikt ilgāk, būs Dieva celestiālās valstības mantinieki.”
„Tāpat būs ar jūsu tēviem,” teica prezidents Vudrafs, runājot par tiem, kuri ir garu pasaulē. „Būs pavisam nedaudzi, ja vispār tādi būs, kuri nepieņems evaņģēliju.”
„Pirms sava sprediķa noslēgšanas viņš mudināja svētos … uzmeklēt savus mirušos tuviniekus. „Brāļi un māsas,” viņš teica, „turpināsim savus pierakstus, taisnīgi aizpildīsim tos Tā Kunga priekšā un īstenosim šo principu, un mums tiks piešķirtas Dieva svētības, un tie, kuri tiek pestīti, svētīs mūs turpmākajās dienās.””10 Šī atklāsme sniedza Baznīcas locekļiem iemeslu, lai bieži atgrieztos templī aizstājošo ordināciju un priekšrakstu veikšanai par saviem mirušajiem priekštečiem. Ģimenes sāka veikt rūpīgus pierakstus par saviem priekšrakstiem un savu darbu, sakopojot tos tādās grāmatās kā šī, kur ir redzams paveiktais darbs par Džensa Pītera un Mērijas Deimas ģimeni.
Elders Renlands: Šobrīd mums paaudžu saistīšanas mācība šķiet pavisam ierasta un dabiska, taču, lai pareizi organizētu ģimeņu saistīšanas darbu, bija nepieciešama atklāsme no Tā Kunga. Šī atklāsme pavisam tieši iespaidoja manu ģimeni tālajā Larsmo salā, tieši pie Somijas rietumkrasta. Šis stāsts nav ietverts grāmatas Svētie 3. sējumā, taču manai ģimenei tas ir ļoti dārgs. 1912. gadā mani vecvecāki no tēva puses, Lēna Sofija un Mats Leanders Renlandi, uzklausīja misionārus no Zviedrijas, kuri sludināja atjaunoto evaņģēliju. Lēna Sofija un Leanders tika kristīti nākamajā dienā. Viņi rada prieku savā jaunajā ticībā un piederībā nelielajai draudzei — pirmajai draudzei Somijā. Diemžēl viņu laimīgais liktenis mainījās, un viņus piemeklēja nelaime.
1917. gadā Leanders nomira no tuberkulozes, atstājot atraitnēs Lēnu Sofiju, kura gaidīja viņu desmito bērnu. Šis bērns — mans tēvs — piedzima divus mēnešus pēc Leandera nāves. No tuberkulozes nomira vēl vairāki ģimenes locekļi. Galu galā Lēna bez Leandera apglabāja vēl septiņus no saviem desmit bērniem. Lai saglabātu to, kas bija atlicis no viņas ģimenes, viņa, būdama nabadzīga zemniece, izcīnīja lielu cīņu.
Viņa nedabūja pietiekami izgulēties teju veselas divas desmitgades. Dienas gaitā viņa steidza darīt gadījuma darbus, lai sadabūtu kādu ēdienu. Vakaros viņa aprūpēja mirstošos ģimenes locekļus. Grūti pat iedomāties, kā Lēna Sofija tika ar to galā.
Es tikos ar Lēnu Sofiju tikai vienu reizi — 1963. gada decembrī. Man bija 11, un viņai 87 gadi. Viņu bija saliekusi visa mūža smagā darba nasta. Viņas seja un rokas laikapstākļu iespaidā bija kļuvušas tik cietas un raupjas kā novalkāta āda. Kad mēs tikāmies, viņa piecēlās, norādīja uz Leandera fotogrāfiju un zviedriski teica man: „Det här är min gubbe.” „Tas ir mans vīriņš.”
Man šķita, ka viņa ir kļūdījusies, sakot to tagadnes formā. Tā kā Leanders bija miris jau pirms 46 gadiem, es pieminēju šo uzskatāmo kļūdu savai mātei. Māte man vienkārši pateica: „Tu nesaproti.” Es nesapratu. Lēna Sofija zināja, ka viņas izsenis mirušais vīrs ir un būs viņas vīrs cauri visai mūžībai. Pateicoties mācībai par mūžīgo ģimeni, Leanders turpināja būt par daļu no viņas dzīves un par daļu no viņas lielajām cerībām uz nākamību.
Lēna Sofija Renlanda, Deila G. Renlanda vecāmāte no tēva puses.
Deils G. Renlands jaunībā.
Pirms Helsinku Somijas tempļa iesvētīšanas 2006. gadā mana māsa pārbaudīja, kādus priekšrakstus būtu nepieciešams veikt par mūsu tēva priekšgājējiem. Tas, ko viņa atklāja, kalpo par kvēlu apliecinājumu Lēnas Sofijas ticībai saistīšanās pilnvarām. Lēna Sofija bija iesūtījusi ģimenes pierakstus par saviem mirušajiem bērniem, kuri miršanas brīdī bija vecāki par astoņiem gadiem, lai 1938. gadā par viņiem varētu tikt veikts tempļa darbs. Tie bija daži no agrīnākajiem priekšrakstiem, kas tika iesūtīti templim no Somijas.
Lēna tika galā, paturot prātā mācību par glābšanu. Viņa uzskatīja to par vienu no Dieva lielākajām žēlastības izpausmēm, ka ir uzzinājusi par ģimeņu mūžīgumu, vēl pirms viņu piemeklēja minētās nelaimes. Viņas dziļo pievēršanos Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam apliecina viņas veiktais ģimenes vēstures darbs — darbs, kas ir ticis atklāts caur Džozefu Smitu, Vilfordu Vudrafu un Džozefu F. Smitu. Viņa līdzinās tiem, kuri „ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami, būdami pārliecināti par tām un tās pieņemdami”.11
Māsa Renlanda: Tā kā Atjaunošana ir nepārtraukts process, mēs varam sagaidīt vēl vairāk. Pirms mazāk nekā gada prezidents Nelsons teica: „Pašreizējie tempļa norišu pielāgojumi un citi, kas tiks ieviesti turpmāk, ir nepārtraukts apliecinājums tam, ka Tas Kungs aktīvi vada Savu Baznīcu. Viņš nodrošina ikvienam no mums iespēju — efektīvāk stiprināt savus garīgos pamatus, balstot savu dzīvi uz Viņu un uz Viņa tempļa priekšrakstiem un derībām.”12 Prezidents Nelsons paskaidroja, ka šie pielāgojumi ir ieviesti „Tā Kunga vadībā un atbildot uz mūsu lūgšanām”, jo Tas Kungs vēlas, lai mēs „ļoti skaidri saprastu, ko tieši [mēs apsolām] darīt, stājoties derībās. … [Lai mēs] izprastu savas privilēģijas, solījumus un pienākumus … [un gūtu] garīgās atziņas un atskārsmes”.13
Dažkārt atklāsme tiek dota nekavējoties. Tā ir noticis arī gadījumā ar vēl vienu nepārtrauktās Atjaunošanas piemēru laikā, kad Baznīcas prezidents bija Lorenco Snovs. 1898. gadā Baznīca atradās smagā finansiālā stāvoklī. Pretpoligāmijas kampaņas kulminācijas laikā Amerikas Savienoto Valstu Kongress bija legalizējis Baznīcas īpašumu konfiskāciju. Raizējoties, ka valdība konfiscēs viņu ziedojumus, daudzi svētie pārstāja maksāt desmito tiesu, un Baznīcas galvenais finansējuma avots tādējādi ievērojami izsīka. Baznīca aizņēmās naudu, lai nodrošinātu pietiekami daudz līdzekļu Tā Kunga darba turpmākai virzībai. Baznīca pat paņēma aizņēmumus, lai segtu Soltleiksitijas Tempļa pabeigšanas izmaksas. Šis finanšu stāvoklis smagi nomāca 85 gadus veco pravieti.14
„Kādu rītu, maija sākumā, kad prezidents Snovs sēdēja gultā, istabā ienāca viņa dēls Lerojs. … Pravietis sasveicinājās ar viņu un paziņoja: „Es došos uz Sentdžordžu.”
Lerojs bija pārsteigts. Sentdžordža atradās … trīssimt jūdžu [490 km] attālumā.” Lai tur nokļūtu, viņiem vajadzētu mērot 200 jūdzes [320 km] ar vilcienu dienvidu virzienā līdz Milfordai un pēc tam nobraukt vēl 105 jūdzes [170 km] ar ratiem. Vecam vīram šāds ceļojums būtu grūts. Viņi tomēr veica garo, nogurdinošo ceļojumu. „Kad viņi ieradās … , noputējuši un paguruši, … staba prezidents vaicāja, kādēļ viņi ir ieradušies.” „Nu,” prezidents Snovs teica, „es nezinu, kālab mēs esam ieradušies Sentdžordžā; zinu tikai to, ka Gars lika mums ierasties.”
Nākamajā dienā, 17. maijā, pravietis tikās ar Baznīcas locekļiem Sentdžordžas Tabernaklā — sarkanā smilšakmens ēkā, vairākus kvartālus uz ziemeļrietumiem no tempļa. Piecēlies, lai uzrunātu svētos, prezidents Snovs teica: „Mums ir grūti pateikt, kāda iemesla dēļ mēs esam ieradušies, taču es pieņemu, ka Tam Kungam būs kaut kas mums sakāms.”
Elders Renlands: „Sprediķa laikā prezidents Snovs negaidīti apklusa, un telpā iestājās pilnīgs klusums. Viņa acis iemirdzējās, un viņa seja izgaismojās. Kad viņš atdarīja muti, viņa balss bija kļuvusi spēcīgāka. Šķita, ka telpu pārpilda Dieva dotā iedvesma. Tad viņš sāka runāt par desmito tiesu. … Viņš žēlojās, ka daudzi … svētie vilcinās ar pilnvērtīgas desmitās tiesas maksāšanu. … „Tam ir izšķiroša loma, gatavojoties Ciānai,” viņš teica.
Nākamajā pēcpusdienā prezidents Snovs [mācīja]: „Ir pienācis brīdis, kad katram pēdējo dienu svētajam, kurš plāno sagatavoties turpmākajam un stingri stāvēt uz pienācīga pamata, ir jāiet un jādara Tā Kunga griba, un pilnvērtīgi jāmaksā desmitā tiesa. Tāds ir Tā Kunga vārds jums, un tāds būs Tā Kunga vārds katrai apmešanās vietai visā Ciānas zemē.”
Vēlāk prezidents Snovs mācīja: „Mēs esam baismīgā stāvoklī, un tādēļ Baznīca ir nonākusi jūgā. Tas var tikt atvieglots vienīgi tad, ja svētie pildīs šo likumu.” Viņš aicināja [Baznīcas locekļus] pilnībā ievērot minēto likumu un apsolīja, ka Tas Kungs svētīs viņus par viņu pūliņiem. Viņš arī paziņoja, ka tagad desmitās tiesas maksāšana būs stingra prasība tempļa apmeklējumam.”15
Māsa Renlanda: Kopš tā laika daudzi var liecināt, ka Tas Kungs tik tiešām apber ar Savām bagātīgākajām svētībām tos, kuri ir ar mieru pildīt šo vienkāršo likumu. Brālis Aloizs Čeps kalpoja par draudzes prezidentu Vīnē, Austrijā. Viņš glabāja desmitās tiesas kvītis un citus draudzes pierakstus šajā pieticīgajā kastē ar slēdzeni. Otrā pasaules kara uzlidojumu laikā šī bija pirmā lieta, ko prezidents Čeps ar savu ģimeni nogādāja drošībā — pirms savu personīgo mantu glābšanas.
Daži ir liecinājuši arī par grūtībām šī likuma pieņemšanā un par apbrīnojamajām svētībām, ko tādējādi saņēmuši.
Par piemēru tam var minēt Janagidu ģimeni Japānā. 1948. gadā Augstākais prezidijs kārtējo reizi nosūtīja misionārus uz Japānu. Kad Tošiko Janagida vaicāja savam tēvam par reliģiju, viņš mudināja viņu apmeklēt pēdējo dienu svēto dievkalpojumu. Viņš pats bija pievienojies Baznīcai 1915. gadā.
Māsa Janagida tikās ar misionāriem, pievērsās evaņģēlijam un 1949. gada augustā sava tēva klātbūtnē tika kristīta. Vēlāk arī viņas vīrs uzmeklēja misionārus, un viņu kristīja tas pats misionārs, kurš bija mācījis māsu Janagidu.16
Tošiko Janagida.
Elders Renlands: Brālim un māsai Janagidiem bija grūtības ar desmitās tiesas maksāšanu. Viņi „nepelnīja daudz un dažkārt raizējās, vai viņiem pietiks naudas, lai samaksātu par dēla pusdienām skolā. Viņi arī cerēja, ka varēs iegādāties sev māju. Pēc kādas Baznīcas sanāksmes [māsa Janagida] apvaicājās vienam no misionāriem par desmito tiesu. „Japānas iedzīvotāji tagad, pēc kara, ir ļoti nabadzīgi,” viņa teica. „Mums ir ļoti grūti maksāt desmito tiesu. Vai mums tiešām būtu jāmaksā?”
Elders atbildēja, ka Dievs ir pavēlējis ikvienam maksāt desmito tiesu, un pastāstīja par šī principa ievērošanas svētībām. [Māsa Janagida] bija noskaņota skeptiski un pat nedaudz dusmojās. „Tā ir amerikāņu lieta,” viņa sev teica. …
Kāda misionāru māsa apsolīja [māsai Janagidai], ka desmitās tiesas maksāšana varētu palīdzēt viņas ģimenei īstenot mērķi par personīgās mājas iegādi. Vēloties būt paklausīgi, [brālis un māsa Janagidi] nolēma maksāt desmito tiesu, paļaujoties uz to, ka saņems svētības. …
[Viņi] sāka pamanīt [tās] svētības … . Viņi iegādājās pilsētas zemi par pieņemamu cenu un izstrādāja mājas projektu. Pēc tam viņi pieteicās mājokļa kredītam ar jauno valdības programmu un, saņemot būvniecības apstiprinājumu, sāka darbu pie mājas pamatiem.
Process ritēja gludi, līdz būvinspektors ievēroja, ka viņu teritorija nav pieejama ugunsdzēsējiem. „Šī zeme nav tāda zeme, kas būtu piemērota mājas celtniecībai,” viņš tiem teica. „Jūs nedrīkstat turpināt būvniecību.”
Nejūtoties pārliecināti par to, ko viņiem iesākt, [brālis un māsa Janagidi] runāja ar misionāriem. „Mēs visi seši gavēsim un lūgsim par jums,” elders viņiem teica. „Jūs dariet to pašu.” Abas nākamās dienas Janagidi kopā ar misionāriem gavēja un lūdza. Pēc tam ieradās cits inspektors, lai atkārtoti izvērtētu viņu zemes gabalu. … Sākumā viņš nedeva Janagidiem lielas cerības uz atļaujas saņemšanu. Taču, pārlūkojot zemes gabalu, viņš pamanīja kādu risinājumu. Ārkārtas gadījumā ugunsdzēsēji varētu iekļūt īpašumā, vienkārši noņemot līdzās esošo žogu. Galu galā Janagidi tomēr drīkstēja celt savu māju.
„„Man šķiet, ka jūs abi kādreiz esat paveikuši kaut ko īpaši labu,” inspektors teica. „Visu šo gadu laikā es nekad neesmu bijis tik pretimnākošs.” [Brālis un māsa Janagidi] bija bezgala priecīgi. Viņi bija gavējuši un lūguši, un maksājuši desmito tiesu. Un tieši tā, kā bija solījusi [tā ievērojamā] māsa misionāre, viņiem tagad būs pašiem sava māja.”17
Svētajiem visā pasaulē ir bijusi līdzīga pieredze ar desmitās tiesas maksāšanu. Tas Kungs svētī Savus ļaudis, kuri ir uzticīgi un paklausīgi. Un tieši pateicoties uzticīgai desmitās tiesas maksāšanai, visā pasaulē var tikt celti tempļi.
Māsa Renlanda: Es zinu, ka mūsu dzīve ir gan nemanāmi, gan ievērojami svētīta, pateicoties dzīvošanai pēc desmitās tiesas likuma. Dažkārt saņemtās svētības nav tas, ko esam gaidījuši, un tās var viegli nepamanīt. Taču tās ir īstas. Mēs to esam pieredzējuši.18
Viens no maniem iemīļotākajiem grāmatas Svētie stāstiem vēsta par to, kā māsas pirmo reizi tika aicinātas kalpot par pilnlaika misionārēm. 1890‑to gadu beigās Anglijā izplatījās runas, ka pēdējo dienu svēto sievietes ir lētticīgas muļķītes, kuras nav spējīgas domāt patstāvīgi. Tad uz Londonu ilgtermiņa apciemojumā kopā ar savu meitu ieradās kāda pēdējo dienu svētā no Soltleiksitijas — Elizabete Makjūna.
Apmeklējot Baznīcas konferenci Londonā, Elizabete jutās pārsteigta, kad „rīta sesijas laikā Džozefs Makmerins, viens no padomniekiem misijas prezidijā, nosodīja … neglaimojošos izteikumus par pēdējo dienu svēto sievietēm [un paziņoja:] „Pie mums tikko kā ir ieradusies kāda dāma no Jūtas … . Mēs lūgsim māsu Makjūnu šovakar uzrunāt jūs un pastāstīt jums par savu pieredzi Jūtā.” Pēc tam viņš mudināja visus konferences dalībniekus atvest līdzi savus draugus, lai tie dzirdētu viņas runu.
Tuvojoties sanāksmes sākumam, telpa bija ļaužu pārpildīta. Elizabete klusībā palūdza un ieņēma vietu pie kanceles.” Viņa stāstīja ļaužu pūlim par savu ticību un savu ģimeni, droši liecinot par evaņģēlija patiesumu. Viņa teica arī: „Mūsu reliģijā mums tiek mācīts, ka sieva darbojas plecu pie pleca ar savu vīru.” Kad sanāksme noslēdzās, svešinieki spieda Elizabetei roku. „Ja šeit priekšā iznāktu vairāk jūsu sieviešu,” kāds teica, „tiktu paveikts ļoti daudz laba.”
Redzot, kādu iespaidu Elizabete ir atstājusi uz auditoriju, [prezidents Makmerins aizrakstīja Baznīcas prezidentam:] „Ja uz misiju Anglijā tiktu aicinātas vairākas gudras un inteliģentas sievietes, … tam būtu izcils rezultāts.” „Lēmums — aicināt sievietes par pilnlaika misionārēm evaņģēlija sludināšanai — vismaz daļēji tika pieņemts Elizabetes Makjūnas sludināšanas iespaidā.”19
Elizabete Makjūna.
1898. gada 22. aprīlī Liverpūles ostā, Anglijā, pietauvojās Ineses Naitas un Dženijas Brimholas kuģis. Viņas bija pirmās, kuras tika iesvētītas par Baznīcas „dāmu misionārēm”.
Viņas pievienojās prezidentam Makmerinam un citiem misionāriem, kuri devās uz pilsētu austrumos no Liverpūles. Tovakar ielu sanāksmi ar misionāriem apmeklēja milzīgs ļaužu pūlis. „Prezidents Makmerins paziņoja, ka nākamajā dienā tiks noturēta īpaša sanāksme, un aicināja visus ierasties uz to, lai uzklausītu „īstenas, dzīvas mormoņu sievietes”.”20 Šī ir Ineses Naitas misijas dienasgrāmata. Viņa raksta: „Vakarā es runāju ar baiļpilnām trīsām, taču pārsteidzu pati sevi.”21 Viņa atpazina debesu palīdzību, ko bija saņēmusi, rakstot: „Vakarā es uzrunāju milzu pūli, bet tiku svētīta, pateicoties pārējo misionāru lūgšanām.”22 Šīs „īstenās, dzīvās mormoņu sievietes” attaisnoja uz viņām liktās cerības, ejot no vienām durvīm pie otrām un bieži liecinot ielu sanāksmēs. Drīz vien viņām piebiedrojās citas māsas misionāres, kuras darbojās daudzviet Anglijā.
Elders Renlands: Viss sākās ar māsu Naitu un māsu Brimholu. Šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā ir kalpojis jau simtiem tūkstošu māsu misionāru.23 Viens no aspektiem, kas mani pārsteidz attiecībā uz māsām misionārēm, ir tas, ka viņas var būt efektīvas, vienkārši esot pašas. Viņas ir īstenas pēdējo dienu svēto sievietes. Viņas, tāpat kā māsa Naita un māsa Brimhola, stāsta cilvēkiem par to, kas viņas ir un kādēļ viņām ir šāda ticība.
Māsas misionāres ir ārkārtīgi sekmējušas Israēla sapulcināšanas darbu. Nesen jautājumu un atbilžu sesijas laikā kāds jauns elders pavaicāja man, kādēļ bīskapijas viņa misijā dod priekšroku māsām misionārēm. Mana atbilde bija vienkārša: „Tādēļ, ka māsas nododas darbam ar visu savu sirdi un dvēseli. Baznīcas locekļi mīl visus misionārus, kuri to dara, pilnībā veltot sevi darbam.”
Māsu misionāru atsaukšanās misijas aicinājumiem ir bijusi un turpina būt par ievērojamu daļu no evaņģēlija izplatīšanas darba. Prezidents Nelsons aprīļa vispārējā konferencē teica: „Mēs mīlam māsas misionāres un no visas sirds gaidām viņu kalpošanu. Jūsu pienesums šajā darbā ir iespaidīgs!24
Māsa Renlanda: Uz mani atstāj iespaidu arī tas labais, ko paveica māsa Makjūna, kura nebija aicināta un iesvētīta par misionāri. Tomēr šī dārgā māsa paveica ko būtisku, pateicoties savai ticībai.25
Tas vedina mūs pie vēl kāda apbrīnojama stāsta, runājot par grāmatas Svētie 3. sējumu. Šeit mēs atrodam tādu svēto piemērus, kuri ir apliecinājuši savu māceklību vissmagākajos apstākļos. Agrākie ienaidnieki ir pārvarējuši naidīgumu un kļuvuši vienoti, paļaujoties uz Jēzu Kristu.
Pēc Otrā pasaules kara un „piecu gadu okupācijas [Vācijas nacistiskā režīma jūgā] Nīderlande bija nožēlojamā stāvoklī. Kara laikā gāja bojā vairāk nekā divsimt tūkstoši holandiešu, un simtiem tūkstošu māju bija sapostītas vai sagrautas. Daudzi Nīderlandes svētie … izjuta sarūgtinājumu pret vāciešiem” un cits pret citu, jo daži bija pretojušies okupantiem, kamēr citi bija ar tiem sadarbojušies. Valdīja teju taustāma sašķeltība.
Elders Renlands: „Misijas prezidents Kornēlijs Zapejs mudināja Baznīcas draudzes papildināt savus pārtikas krājumus, uzsākot kartupeļu audzēšanas projektu, kurā tiktu izmantoti Nīderlandes valdības izsniegtie sēklas kartupeļi.” Atsaucoties šim pamudinājumam, „Nīderlandes draudzes … iekopa kartupeļu laukus, kur vien varēja atrast kādu vietu, audzējot kartupeļus pagalmos, puķu dārzos, tukšos laukumos un ceļus sadalošajās zemes strēlēs.
Tuvojoties ražas laikam, [prezidents Zapejs] noturēja misijas konferenci Roterdamas pilsētā.” Sarunājoties ar Austrumvācijas misijas prezidentu, viņš bija uzzinājis, „ka daudzi svētie Vācijā cieš no smaga pārtikas trūkuma. [Prezidents Zapejs] gribēja kaut kā palīdzēt, tādēļ viņš vaicāja vietējiem vadītājiem, vai viņi būtu ar mieru atdot daļu no savas kartupeļu ražas svētajiem Vācijā.
„Daži no jūsu sīvākajiem ienaidniekiem, ar ko jūs, ļaudis, esat saskārušies šajā karā, ir vācu ļaudis,” viņš atzina. „Taču šiem cilvēkiem tagad klājas daudz sliktāk nekā jums.”
Sākotnēji daļa holandiešu svēto pretojās šai iecerei. Kālab gan viņiem vajadzētu dalīties savos kartupeļos ar vāciešiem? [Daži bija zaudējuši mājas], vāciešiem tās bombardējot, vai [noskatījušies], kā viņu tuvinieki mirst badā, jo vācu okupanti bija atņēmuši tiem pārtiku.”
Prezidents Zapejs lūdza Pīteram Vlamam, izbijušajam karagūsteknim un Baznīcas draudzes vadītājam Amsterdamā, „apciemot draudzes visā Nīderlandē, lai mudinātu ļaudis atbalstīt šo ieceri”, izskaidrojot atšķirību starp nacistisko režīmu un vācu tautu. Pīters bija pieredzējis Baznīcas vadītājs, par kura netaisnīgo ieslodzījumu vācu nometnē bija labi zināms. Ja misijā bija kāds cilvēks, kuru holandiešu svētie mīlēja un kam uzticējās, tad tas bija Pīters Vlams.
Tiekoties ar draudžu locekļiem, Pīters „pieminēja cietumā pārciestās grūtības. „Es esmu izgājis tam cauri,” viņš teica. „Jūs zināt, ka esmu.” Viņš skubināja viņus piedot vācu ļaudīm. „Es zinu, cik grūti ir viņus mīlēt,” viņš teica. „Taču, ja jau viņi ir mūsu brāļi un māsas, tad mums vajadzētu izturēties pret viņiem kā pret saviem brāļiem un māsām.””
Māsa Renlanda: „Viņa vārdi un citu draudžu prezidentu teiktais aizkustināja svētos, un daudzu dusmas pagaisa, vācot kartupeļu ražu saviem vācu [brāļiem un māsām].” Turklāt sāka pagaist arī domstarpības un neuzticība starp draudžu locekļiem. Baznīcas locekļi „saprata, ka var sastrādāties, lai virzītos uz priekšu.
Tajā pašā laikā [prezidents Zapejs] strādāja pie tā, lai iegūtu atļaujas kartupeļu transportēšanai uz Vāciju. … Kad dažas amatpersonas mēģināja apturēt plānoto sūtījumu, [prezidents Zapejs] tiem teica: „Šie kartupeļi pieder Tam Kungam un, ja tā būs Viņa griba, Tas Kungs nodrošinās to nokļūšanu Vācijā.”
Kornēlijs Zapejs, holandiešu misionāri un holandiešu svētie krauj kartupeļus automašīnā.
„Visbeidzot, 1947. gada novembrī, holandiešu svētie un misionāri satikās Hāgā, lai iekrautu … pāri par septiņdesmit tonnām kartupeļu. Pēc neilga laika kartupeļi nonāca Vācijā, lai tiktu izsniegti svētajiem. …
Vēsts par kartupeļu projektu drīz vien sasniedza Augstāko prezidiju. Apbrīnas pārņemtais prezidents Deivids O. Makejs teica: „Šī ir viena no dižākajām īstenas kristīgās rīcības izpausmēm, par ko man ir ziņots.””26
Elders Renlands: Nākamajā gadā holandiešu Baznīcas locekļi vēlreiz nosūtīja vāciešiem lielu kartupeļu ražu. Un viņi savai dāvanai pievienoja siļķes, padarot to vēl būtiskāku. Pēc dažiem gadiem, 1953. gadā, Ziemeļjūra applūda, un tā appludināja ievērojamu daļu Nīderlandes teritorijas, un holandiešu Baznīcas locekļi nonāca trūkumā. Šoreiz Vācijas svētie bija tie, kuri sūtīja palīdzību uz Nīderlandi, lai palīdzētu viņiem viņu grūtībās. Holandiešu svēto žēlsirdīgā rīcība ir atbalsojusies jau gadiem ilgi un kalpo par nezūdošu apliecinājumu mīlestībai un žēlsirdībai, kas ir iespējama pat ienaidnieku starpā, ja vienkārši cilvēki pirmām kārtām mīl Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.
Gatavība piedot dziedināja holandiešu Baznīcas locekļus. Es esmu atklājis, ka tāpat ir arī manā gadījumā. Ja es turu ļaunu prātu, Gars tiek apbēdināts. Ja es esmu dusmīgs, es vairs neesmu tik laipns un kristīgs savā attieksmē pret apkārtējiem. Šo patiesību daiļskanīgi izsaka kāds personāžs no Alana Patona 1953. gada romāna Too Late the Phalarope (Par vēlu, putniņ), kura darbība norisinās Dienvidāfrikā, kur valda aparteīds: „Pastāv kāds stingrs likums …, ka, gūstot dziļu ievainojumu, mēs nekad no tā neatlabsim, kamēr nebūsim piedevuši.”27
Māsa Renlanda: Grāmatas Svētie 3. sējumā ir vēl tik daudz iedvesmojošu stāstu no šī Baznīcas vēstures laika posma no visām pasaules malām! Varbūt jūs gribētu uzzināt kaut ko par Viljamu Danielsu, kurš gadiem ilgi uzticīgi kalpoja Keiptaunā, Dienvidāfrikā, kur valdīja rasu segregācija? Kaut arī viņš netika ordinēts priesterības amatā, viņam bija kvēla liecība.28
Elders Renlands: Vai Rafaēlu Monroju un Visenti Moralesu no Mehiko, kuri savas ticības dēļ tika nonāvēti. Un par Rafaēla māti Hesusitu un viņa sievu Gvadalupi, kuras drosmīgi vadīja savu ģimeni un vietējo kopienu, par spīti nerimstošajiem draudiem.29
Hesusita Monroja.
Māsa Renlanda: Vai par Almu Ričardsu, pēdējo dienu svēto, kurš pirmais ieguva olimpisko medaļu, daļēji pateicoties savai izvēlei — dzīvot pēc Gudrības vārda.30
Elders Renlands: Vai par Hirinī Vangu, kurš ar savas uzticīgās sievas Meres atbalstu atgriezās savā dzimtajā Jaunzēlandē kā misionārs, lai sludinātu un apkopotu informāciju tempļa darbam.31
Māsa Renlanda: Vai par Helgu Meizusu, kura, būdama jauna pēdējo dienu svēto sieviete nacistiskajā Vācijā, saglabāja savu ticību, par spīti agrāko draugu, skolotāju un skolas vadītāju mēģinājumiem viņu iebiedēt.32
Elders Renlands: Vai par Evelīnu Hodžesu, kura strādāja par Palīdzības biedrības algotu sociālo darbinieci, lai palīdzētu ģimenēm Lielās depresijas laikā atkal nostāties uz kājām.33
Māsa Renlanda: Mums vairs nav laika, lai pieminētu pārējos, taču es zinu, ka ikviens no jums pats gribēs izlasīt šo grāmatas Svētie trešo sējumu.
Elders Renlands: Man šķiet, ka ideālā himna minētajam Baznīcas vēstures periodam būtu dziesma „Uzklausiet tautas!”34, ko koris nodziedās mūsu sanāksmes noslēgumā. „Uzklausiet tautas!” ir sarakstījis Luiss F. Minčs, kurš bija dzimis Vācijā un pievienojās Baznīcai, ceļojot cauri Soltleiksitijai. Vēlāk viņš kalpoja par Baznīcas misionāru Šveicē un Vācijā. Būdams misijā, viņš izdeva vairākus materiālus vācu valodā, ieskaitot dzejoli „Uzklausiet, tautas!”. Tā kļuva par vienu no iemīļotākajām dziesmām starp vācu valodā runājošiem pēdējo dienu svētajiem. Pirmo reizi Vācijā tā tika izdota šajā 1890. gada garīgo dziesmu grāmatā. Vēlāk tā tika pārtulkota citās valodās un ietverta pašreizējā garīgo dziesmu grāmatas versijā, ko mēs izmantojam. Šajā versijā netika iekļauts viņa trešais pantiņš, ko koris arī dziedās.
Šis pantiņš raksturo to, ko minētajā laikmetā darīja svētie, par kuriem esam runājuši. Viņi godāja vienīgo, patieso, dzīvo Dievu. Viņi nāca un tapa kristīti, un turējās pie margas. Viņi atdeva Viņam savu sirdi ar ticību Viņa Dēlam — Jēzum, Svētajam.
Es aicinu jūs lasīt grāmatu Svētie, lai jūs apgūtu un izprastu Baznīcas vēsturi, kā arī mācītos no Baznīcas locekļu piemēra. Grāmata Svētie balstās uz ārkārtīgi labu izpēti un uzticamiem avotiem. Tā ir liecība par Jēzus Kristus Baznīcas nepārtraukto Atjaunošanu. Mūsu vēsture ir iedvesmojoša. Šī vēsture ir mūsu kopīgais mantojums — vai mēs būtu cēlušies no agrīnajiem Baznīcas pionieriem, turpmākajiem pionieriem, vai arī paši būtu ticības pionieri.
Kāpēc tas ir svarīgi? Kāpēc mēs tik daudz laika veltām šo stāstu stāstīšanai? Tas ir tāpēc, ka šie stāsti mums sniedz piemērus no reālās dzīves spēkam, kas rodams mūsu Glābēja iepazīšanā. Es zinu, ka Jēzus Kristus dzīvo un vada šo Baznīcu, un gādā par Saviem derības ļaudīm, kas ir bruņoti ar Dieva spēku lielā slavā. Es piesaucu svētību jūsu labā, lai jūs justu savā dzīvē Glābēja mīlestību, kad tuvināsieties Viņam un Viņa Baznīcai. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.