Silta sajūta
Raksta autore dzīvo Gvatemalā, Gvatemalas pilsētā.
„Es tevi ieskaušu Savas mīlestības rokās” (Mācības un Derību 6:12).
Sanhosē Pinulā, mazā pilsētiņā pie Gvatemalas pilsētas, uzausa skaists rīts bez neviena mākoņa. „Es nevaru sagaidīt!” Džošua teica savai jaunākajai māsai. Šodien bija viņa kristību diena!
Pēc tam, kad viņa ģimene ieradās baznīcā, Džošua un paps pārģērbās baltās drēbēs. No sākuma Džošua jutās nedaudz satraukts. Taču paps turēja viņu pie rokas, kāpjot lejā pa kāpnēm kristību baseinā, un viņš vairs nejutās tik satraucies. Kad Džošua izcēla no ūdens, viņš plati smaidīja.
Džošua un paps pārģērbās sausās drēbēs. Pēc tam paps, Džošua tēvoči un vectēvs uzlika savas rokas uz Džošua galvas. Viņi konfirmēja viņu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli. Džošua dzirdēja papu sakām: „Saņem Svēto Garu.”
„Es esmu tik priecīgs!” viņš teica, cieši apskaujot papu.
„Atceries solījumus, ko šodien devi,” teica paps. „Ja tu tā darīsi, tad Svētais Gars vienmēr būs ar tevi. Tu nekad tā īsti nebūsi viens.”
Kādā rītā, dažus mēnešus vēlāk, Džošua pamodās raudot. Viņam ļoti sāpēja vēders! „Mammu!” Džošua sauca no savas gultas. „Man ļoti sāp vēders!”
Sāpes tikai pieauga. Viņš nevarēja pat paiet. Paps iedeva Džošua priesterības svētību un tad viņš kopā ar mammu aizveda Džošua pie ārsta.
Ārsts teica, ka Džošua nekavējoties ir nepieciešama operācija. Tas izklausījās biedējoši.
„Mēs tevi aizvedīsim uz īpašu telpu, kur veiksim operāciju,” teica ārsts. „Tu neko nejutīsi, jo tu gulēsi. Un tavi vecāki tevi gaidīs aiz durvīm.”
Džošua vēl vairāk nobijās. Kāpēc viņa vecāki nevarēja palikt palātā ar viņu? Viņš nevarēja pārstāt raudāt.
Mamma viņu maigā balsī uzrunāja. „Kā mēs varam tev palīdzēt justies labāk?” viņa teica.
„Es zinu, ko mēs varam darīt,” viņš teica. „Lūdzu, nodziedi kopā ar mani dziesmu „Es esmu Dieva bērns”. Pēc tam noskaitīsim vēl vienu lūgšanu.”
Kamēr viņi klusām dziedāja, Džošua atcerējās, kā dziedāja šo dziesmu savās kristībās. Un lūdzot viņš domāja par to, ko paps bija teicis viņa kristību dienā: „Svētais Gars vienmēr būs ar tevi. Tu nekad tā īsti nebūsi viens.”
Džošua joprojām bija nobijies, kad māsiņa viņu aizveda uz ķirurģijas palātu. Viņš nevarēja saskatīt ārstu un māsiņu sejas, jo viņi valkāja maskas. Taču, ieskatoties viņu acīs, viņš zināja, ka viņi ir draugi, kas par viņu parūpēsies.
Pēc operācijas ārsti pateica, ka Džošua būs nepieciešama atpūta. Viņš joprojām bija noguris un izjuta sāpes, taču tās bija mazinājušās. Viņš vairs negribēja raudāt. Viņš zināja, ka ar viņu viss būs labi.
„Es kaut ko sajutu savā sirdī,” Džošua teica mammai un papam. „Tā bija silta sajūta.”
„Tas ir viens no veidiem, kā mēs sajūtam Svēto Garu,” teica mamma.
Džošua pamāja ar galvu. Viņš bija priecīgs par to, ka viņam bija Svētā Gara dāvana. Pateicoties Svētajam Garam, mēs nekad tā īsti nebūsim vieni.
Glena Harmona ilustrācijas