Pionieri katrā zemē
Džūlija Mavimbela
Kopienas vadītāja Dienvidāfrikā
„Mīlestība rodas tikai tad, ja mēs piedodam citiem.”
Džūlija noslaucīja savu pieri. Tad viņa paņēma rokās lāpstu un sāka rakt. Šobrīd visa zeme apkārt bija vien dubļu pleķis. Taču drīz tas kļūs par skaistu dārzu.
Tumšādainajiem cilvēkiem Dienvidāfrikā bija grūti laiki. Vietējie likumi šķīra tumšādainos cilvēkus no gaišādainajiem. Daudzi tumšādainie cilvēki tika padzīti no savām mājām, lai dzīvotu atsevišķos apgabalos prom no gaišādainajiem cilvēkiem, kā arī viņi nedrīkstēja piedalīties vēlēšanās. Pilsētiņā, kurā dzīvoja Džūlija, bija noticis kāds vardarbīgs incidents, un tāpēc skolas bija aizvērtas. Dažkārt uzturēties laukā bija bīstami.
Taču tas neatturēja Džūliju. Viņa vēlējās paveikt ko nozīmīgu savas kopienas labā. Tamdēļ viņa sāka iekopt dārzu.
Daži bērni redzēja, kā Džūlija strādāja. „Vai mēs varam palīdzēt?” viņi jautāja.
„Protams,” atbildēja Džūlija. Viņa iedeva katram no viņiem lāpstu. Viņa parādīja, kā uzirdināt augsni un izrakt nezāles.
„Uzraksim rūgtuma augsni, iestādīsim mīlestības sēklu un paskatīsimies, kādus augļus tā mums dos,” viņa teica. „Mīlestība rodas tikai tad, ja mēs piedodam citiem.”
Nedēļām ritot, izauga arvien vairāk augu. Arī citi cilvēki ieradās strādāt dārzā. Viņi izrāva garās nezāles. Viņi iestādīja vairāk sēklu. Viņi laistīja augus. Džūlija bija priecīga, redzot, cik daudz cilvēku palīdzēja.
Kādu dienu Džūlija satika divus jaunus vīriešus. Džūlija bija pārsteigta, jo gaišādainie cilvēki reti kad iegriezās viņas apkaimē. Viņi stādījās priekšā kā misionāri. Džūlija uzaicināja viņus uz savām mājām dalīties savā vēstījumā.
Kad Džūlijas dēls uzzināja, ka viņi nāks ciemos, viņš bija ļoti pārsteigts. „Kāpēc tu viņus uzaicināji?” viņš jautāja. „Viņi ir gaišādaini. Tas nav droši.”
Taču Džūlija uzticējās misionāriem. „Šie vīrieši ir citādāki,” teica Džūlija. „Viņi sludina mieru.”
Kad misionāri ieradās, Džūlija viņus aicināja ienākt iekšā. Viens no viņiem ievēroja fotogrāfiju, kas stāvēja uz kamīna malas. Tā bija uzņemta Džūlijas kāzās.
„Kas ir šis cilvēks?” misionārs jautāja, norādot uz fotogrāfiju.
„Mans vīrs Džons.” Džūlija nodūra skatienu. „Viņš gāja bojā autoavārijā.”
Misionārs pamāja ar galvu. „Mēs ticam, ka ģimenes var būt kopā mūžīgi, pat pēc nāves.”
Džūliju pārņēma miera sajūta. Uzzinot par Dieva ieceri, Džūlija sajuta prieku un turpināja tikties ar misionāriem. Mīlestība uz evaņģēliju pieauga viņas sirdī, gluži kā viņas augi dārzā. Drīz vien viņa nolēma kristīties.
Baznīcā Džūlija satika daudz jaunu cilvēku. Daži no tiem bija tumšādaini, citi — gaišādaini. Taču viņi visi kopā kalpoja un mācījās.
Džūlija parādīja baznīcas bērniem, kā palīdzēt viņas dārzā. „Mūsu sirdij ir jābūt mīkstai, gluži kā šai augsnei,” viņa teica. „Mums tur ir jāatvēl vieta evaņģēlijam. Mums ir jāatvēl vieta mīlestībai.”
Trīspadsmit gadu pēc Džūlijas kristībām likumi, kas šķīra tumšādainos cilvēkus no gaišādainajiem cilvēkiem, Dienvidāfrikā tika atcelti.
Mūsdienās Dienvidāfrikā ir gandrīz 70 000 Baznīcas locekļu.
Dienvidāfrikā ir 11 oficiālās valodas.
Džūlija palīdzēja aizsākt kustību „Sievietes par mieru”, lai Dienvidāfrikā sekmētu vienotību un mieru.
Viņa bija viena no pirmajām tempļa darbiniecēm Johanesburgas Dienvidāfrikas templī.
Džūlija bija skolotāja. Viņa mācīja bērniem lasīt, kad viņi strādāja viņas dārzā.