Aiz durvīm
Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.
Šie notikumi risinājās Ungārijas vidienē.
Varbūt Emma varētu palīdzēt!
„Uzticies tam Garam, kas vada darīt labu” (Mācības un Derību 11:12).
Emma lēkāja pa akmens izklāto celiņu. Laukā bija skaista, saulaina diena. Viņa kopā ar mammu bija ceļā uz pārtikas veikalu.
„Mammu, cik tālu atrodas saule?” viņa jautāja.
„Es īsti nezinu,” atbildēja mamma.
Emma palūkojās debesīs. „Kā tu domā, raķete varētu aizlidot līdz saulei? Kā tu domā, tā ir karstāka par zibeni? Kā tu domā …”
Mamma pasmējās. „Tavi jautājumi kļūst aizvien grūtāki!”
Arī Emma iesmējās. Viņai bija daudz jautājumu. Mamma vienmēr centās sniegt pēc iespējas labākas atbildes. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Emmai patika doties pastaigā kopā ar mammu.
Emma palūkojās apkārt. Pa bruģēto ielu brauca taksometri. Cilvēki braukāja ar riteņiem. Daudzi pastaigājās.
Tad Emma paskatījās pāri ielai. Uz trepēm pie kādas dzīvokļu mājas sēdēja maza meitenīte. Izskatījās, ka viņa raud.
Emma sāka iet lēnāk. Vai būtu jāapstājas un jāpalīdz? Varbūt meitene vēlējās pabūt viena. Dažreiz Emma gribēja pabūt viena, kad jutās skumji.
Emma apstājās. Kad Emmai ir bijusi nepieciešama palīdzība, viņai visbiežāk gribējās ar kādu parunāties. Un varbūt viņa varētu palīdzēt!
Viņa paņēma mammu pie rokas un teica: „Skaties, mammu! Man šķiet, ka tai meitenei ir nepieciešama palīdzība.”
Mamma paskatījās pāri ielai. „Es domāju, ka tev ir taisnība.”
Emma turējās mammai pie rokas, un viņas pārgāja pāri ielai. Viņas uzkāpa pa trepēm, uz kurām sēdējā meitenīte. „Sveika!” teica Emma. „Vai tev ir nepieciešama palīdzība?”
Mazā meitenīte nošņaukājās un uz viņām paskatījās. Viņa bija apķērusi savus ceļgalus, viņas acis bija sārtas un piepampušas.
„Durvis aizsitās, un es netieku atpakaļ savā dzīvoklī.” Viņa dziļi ievilka elpu. Viņas klusā balss trīcēja. Emma pietupās, lai viņu labāk sadzirdētu.
„Es nemāku lasīt,” teica meitenīte. „Es nezinu, kura poga jānospiež, lai tiktu atpakaļ mājās.”
Emma paskatījās uz dzīvokļu mājas sienu. Pie tās bija daudz mazu pogu. Pie katras pogas bija uzrakstīts vārds. Blakus pogām bija skaļrunis.
„Kāds ir tavs uzvārds?” jautāja Emma.
„Šnaidere,” atbildēja mazā meitenīte.
Mamma lasīja vārdus pie katras no pogām, līdz viņa atrada, kur rakstīts „Šnaideri”. Viņa to nospieda.
Dzinn!
Atskanēja skaļš signāls. Tad pa skaļruni ierunājās balss.
„Te Šnaideru ģimene. Kā varu jums palīdzēt?”
Mamma pa skaļruni teica: „Sveicināti! Mēs ar meitu stāvam laukā kopā ar kādu meitenīti, kura netiek atpakaļ mājās.”
Meitenīte ātri piecēlās un pieskrēja pie skaļruņa. „Mammu,” viņa teica, „es nevarēju izlasīt, kas rakstīts uz pogām, un šie cilvēki man palīdzēja!”
Balss skaļrunī izklausījās pārsteigta. „Lenija! Es domāju, ka tu esi savā istabā! Nesatraucies. Es jau nāku lejā.”
Pēc dažām sekundēm šī kundze jau bija noskrējusi lejā. Meitenīte pieskrēja viņai klāt un apskāva.
Sieviete uzrunāja Emmu, sakot: „Paldies, ka palīdzēji manai mazajai Lenijai!”
Emma pasmaidīja. „Viņai palīdzēt nebija grūti.”
Viņas uz atvadām pamāja un devās lejā pa kāpnēm. Emma sajuta, kā siltums pārņem viņas ķermeni. Viņa uzdeva mammai vēl vienu jautājumu:
„Palīdzēt tai meitenītei nemaz nebija tik grūti. Kādēļ es jūtos par to tik priecīga?”
Mamma cieši saspieda Emmas roku. „Šādi Svētais Gars tev pasaka, ka tu veici labu izvēli.”
Emma pasmaidīja. Viņa bija tik priecīga par to, ka apstājās, lai palīdzētu meitenītei.