Noslēpumi un pārsteigumi
Autore dzīvo Aiovas štatā, ASV
Vai bija pareizi glabāt Keitas noslēpumu?
„Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna” (Moronija 7:16).
„Hei, skaties!” Keita pacēla saburzītu papīra lelli no veikala grīdas. „Re, ieliec to savā kabatā.”
„Tu gribi, lai es to paņemu?” Medija jautāja.
„Veikals to tāpat nevar pārdot,” teica Keita. „Viņi to vienkārši izmetīs atkritumos. Šī ir glābšana misija. Mēs izglābsim šo lelli!”
Keita uzsmaidīja Medijai. Medija pasmaidīja viņai pretī.
„Labi.” Medija ielika papīra lelli savā kabatā. Bija tāda īpaša sajūta, it kā atrodoties glābšanas misijā!
Taču, izejot ārā no veikala, papīra lelle viņas kabatā šķita tik smaga, kā akmens. Vai tad tā bija jājūtas glābšanas misijā?
Kad viņi ieradās Medijas mājās, Keita uzmanīgi iztaisnoja un salīmēja papīra lelli, cik vien labi prata.
„Kādas drēbes man viņai uztaisīt?” viņa jautāja, izvēloties krītiņu. „Kā būtu ar skaistu balles kleitu?”
Medija aizrautīgi pamāja ar galvu. „Tad mēs varēsim viņu parādīt manai mammai!”
„Nē! Mēs nedrīkstam nevienam teikt,” Keita sacīja. „Nekad. Tas ir mūsu noslēpums, labi? Apsoli, ka tu nevienam neko neteiksi.”
„Nu, … labi. Es apsolu,” teica Medija. „Bet kāpēc mēs nevaram pateikt?”
„Ja tu pastāstīsi, tava mamma sadusmosies un neļaus mums vairs kopā spēlēties.”
„Kāpēc lai viņa dusmotos?” Medija jautāja. Viņa bija satraukusies, un viņas vēders kņudēja.
Keita nolika savu krītiņu. „Ja tu nevienam neteiksi, es ļaušu tev paturēt šo lelli un visu apģērbu, ko es tai uzzīmēšu.”
Tagad Medija saprata, kāpēc viņa jutās satraukta. „Mēs … mēs to nozagām, vai ne?” viņa čukstēja.
„Hei, tu esi tā, kas iebāza to savā kabatā un slepus iznesa no veikala.”
„Jo tu man tā liki!”
„Nē, neliku!” Keita atteica. „Es došos mājās, pirms tu sagādā man nepatikšanas.” Viņa piecēlās un izskrēja ārā pa durvīm.
Tieši tad istabā ienāca mamma. „Kādēļ Keita tā aizsteidzās prom?” Viņa ieraudzīja Medijas rokās papīra lelli. „Un no kurienes šī uzradās?”
Medija iekoda sev lūpā. Viņu pārņēma sliktas sajūtas, jo viņai bija noslēpums no mammas. Bet, ja nu Keitai bija taisnība, un mamma sadusmosies?
Šī satraukuma sajūta vēderā viņu nepameta. Viņa dziļi ievilka elpu un steigšus visu izstāstīja.
„Keita lika man apsolīt, ka es to turēšu noslēpumā,” viņa teica. „Taču man tas šķita nepareizi.”
Mamma apsēdās viņai blakus gultā. „Lielākā daļa noslēpumu nav labi. Īpaši tad, ja kāds saka, lai nevienam tos nestāsta. No otras puses, pārsteigums, kā, piemēram, dāvana vai ballīte, var būt kas labs. Tas ir paredzēts, lai visi gūtu prieku.”
Medija pamāja ar galvu. „Paldies, ka tu uz mani nedusmojies,” viņa pateica. „Keita teica, ka tu dusmosies.”
Mamma viņu cieši apskāva. „Es ļoti lepojos ar tevi par to, ka tu ieklausījies Svētajā Garā un izstāstīji man patiesību.”
„Vai tu aizvedīsi mani atpakaļ uz veikalu, lai es varu atdot lelli?” Medija jautāja.
„Protams!” Mamma pasmaidīja. „Un, kad mēs atgriezīsimies, tu vari man palīdzēt uzcept kūku, lai pārsteigtu tēti.”
Medija pasmējās. „Lūk, par to gan man būs labas sajūtas!”
Devina Makšerija ilustrācijas