Turēt svētu

Elders Pauls B. Paipers

no Septiņdesmitajiem

Pret svētām lietām jāattiecas uzmanīgāk, jāizrāda lielāka cieņa un dziļāka godbijība.

Aptuveni 1500 gadus pirms Kristus kāda gana uzmanību piesaistīja degošs krūms Horeba kalna nogāzē. Ar šo dievišķo vizīti aizsākās Mozus pārtapšana no gana — pravietī, un aitu ganīšanu nomainīja Israēla sapulcināšana. 1300 gadus vēlāk kādu jaunu priesteri, kas ieņēma priviliģētu stāvokli ķēniņa galmā, aizrāva kāda notiesāta pravieša liecība. Ar šo tikšanos aizsākās Almas izaugsme, no ierēdņa topot par Dieva kalpu. Vēl gandrīz pēc 2000 gadiem kāds četrpadsmitgadīgs puisis devās uz birztalu, no sirds meklēdams atbildi uz savu jautājumu. Sastapšanās birztalā kļuva par sākumu Džozefa Smita pravieša ceļam un evaņģēlija atjaunošanai.

Mozus, Almas un Džozefa Smita dzīve mainījās, sastopoties ar dievišķo. Šī pieredze stiprināja un palīdzēja saglabāt uzticību Tam Kungam un Viņa darbam visas dzīves garumā, neskatoties uz nomācošo pretestību un smagajiem pārbaudījumiem.

Mūsu pieredze ar dievišķo visdrīzāk nebūs tik tieša un dramatiska un grūtības, ar ko sastopamies, tik biedējošas kā praviešiem, tomēr arī mūsu spēja — uzticīgi pastāvēt līdz galam — ir atkarīga no tā, vai atpazīsim, atminēsimies un turēsim svētu to, ko saņemam no augšienes.

Mūsdienās uz Zemes ir atjaunotas Dieva pilnvaras, atslēgas un priekšraksti. Mums ir Svētie Raksti un īpašie liecinieki. Tie, kas meklē Dievu, var saņemt kristīšanu grēku piedošanai un tikt konfirmēti „ar roku uzlikšanu kristīšanai ar uguni un Svēto Garu” (M&D 20:41). Pateicoties šīm dārgajām atjaunotajām dāvanām, mūsu pieredze ar dievišķo lielākoties saistās ar trešo Dievības locekli — Svēto Garu.

„Rāmā, klusā balsī Gars Svētais runā manī,

Lai vadītu un sargātu.”

(Skat. „The Still Small Voice”, Children’s Songbook, 106. lpp.)

„Lai mēs Gara vadībā

Patiesību apgūstam!

Gars par Kristu liecinās,

Savu gaismu dāvinās.”

(Skat. „Let the Holy Spirit Guide”, Hymns, Nr. 143)

Meklējot atbildes no Dieva, mēs varam sadzirdēt rāmās, klusās balss čukstus mūsu garam. Šīs sajūtas jeb iespaidi šķiet tik dabiski un liegi, ka viegli varam tos palaist garām vai piedēvēt loģikai un intuīcijai. Šie individuālie vēstījumi liecina, ka Dievs mīl un gādā par katru no mums personīgi un ka Viņam rūp katra cilvēka laicīgās dzīves misija. Ja ik dienu apdomāsim un pierakstīsim Gara iedvesmas, tas kalpos duālam mērķim: 1) palīdzēs mums atpazīt sastapšanos ar dievišķo savā dzīvē un 2) palīdzēs saglabāt pierakstu par to sev un saviem pēcnācējiem. Šāds pieraksts kalpos par ārēju apliecinājumu mūsu pateicībai Dievam, jo „nekā cilvēks neaizvaino Dievu, jeb ne pret vienu Viņa dusmas nav iedegušās, kā vien pret tiem, kas neatzīst Viņa roku visās lietās” (M&D 59:21).

Attiecībā uz to, ko saņemam caur Garu, Tas Kungs ir teicis: „Atcerieties, ka tas, kas nāk no augšienes, ir svēts” (M&D 63:64). Viņa paziņojums ir vairāk nekā atgādinājums — tā vienlaicīgi ir gan definīcija, gan paskaidrojums: no debesīm saņemtā gaisma un zināšanas ir svētas. Tās ir svētas, jo nākušas no debesīm.

Svēts nozīmē godbijības un cieņas vērts. Apliecinot svētumu, Tas Kungs parāda, ka tam ir lielāka vērtība un augstāka prioritāte nekā visam pārejam. Pret svētām lietām jāattiecas uzmanīgāk, jāizrāda lielāka cieņa un dziļāka godbijība. Svētas lietas ieņem augstu pozīciju debesu hierarhijā.

Tas, kas ir svēts Dievam, kļūst par svētu arī mums, vienīgi pielietojot rīcības brīvību. Mums katram jāizvēlas, vai pieņemt un turēt svētu to, ko Dievs ir noteicis par svētu. Viņš sūta mums gaismu un zināšanas no debesīm. Viņš aicina mūs tās pieņemt un turēt svētas.

Tomēr „pretstats [ir] visās lietās” (2. Nefija 2:11). Svētuma pretstats ir nešķīstais un laicīgais — tas, kas ir īslaicīgs jeb pasaulīgs. Pasaulīgais nemitīgi cīnās par mūsu uzmanību un prioritāti attiecībā pret to, kas svēts. Zināšanām par laicīgām lietām ir būtiska nozīme mūsu ikdienas laicīgajā dzīvē. Turklāt Tas Kungs ir norādījis, lai mēs tiektos pēc zināšanām un gudrības, studētu un mācītos no labākajām grāmatām, un iepazītu dažādas valodas, mēles un ļaudis (skat. M&D 88:118; 90:15). Tādējādi izvēle par labu tam, kas svēts, saistīta ar prioritāšu noteikšanu, nevis galēju izvēli starp laicīgo un svēto — „būt mācītam ir labi, ja paklausa Dieva padomiem” (2. Nefija 9:29, izcēlums pievienots).

Šo cīņu, kas noris katra cilvēka sirdī, nosakot prioritātes attiecībā uz laicīgo un svēto, uzskatāmi parāda Mozus pieredze ar degošo krūmu. Mozus saņēma no Jehovas svētu aicinājumu — izvest Israēla bērnus no gūsta. Taču pasaulīgās zināšanas par Ēģiptes varenību un faraona spēku sākotnēji viesa šaubas par tā izpildi. Galu galā Mozus izrādīja ticību Tā Kunga teiktajam, atliekot malā savas laicīgās zināšanas un uzticoties tam, kas svēts. Šī uzticība dāvāja viņam spēku pārvarēt laicīgos pārbaudījumus un izvest Israēlu no Ēģiptes.

Tā kā pēc aizbēgšanas no Noa karaspēka Alma nokļuva Amulona verdzībā, arī viņam varēja rasties šaubas par garīgo liecību, ko bija saņēmis, klausoties Abinadija vārdos. Taču viņš paļāvās uz savu svēto liecību, un viņam tika dāvāts spēks, lai izturētu un pārvarētu savus laicīgos pārbaudījumus.

Uzsākot tulkot Mormona Grāmatu, Džozefs Smits saskārās ar līdzīgu dilemmu: viņš zināja, ka plāksnes un tulkošanas darbs ir svēts, tomēr Martins Heriss pārliecināja viņu, ka pasaulīgās rūpes par draudzības un finansiālā atbalsta saglabāšanu ir svarīgākas par svētajiem norādījumiem. Tā rezultātā tika zaudēts tulkojuma manuskripts. Tas Kungs norāja Džozefu, ka viņš nodevis „[to], kas [ir svēts], ļaundarībai” (M&D 10:9), uz laiku atņemdams plāksnes un tulkošanas dāvanu. Tikai pēc tam, kad Džozefs no jauna sakārtoja savas prioritātes, viņam tika atjaunota pieeja svētajām lietām un darbs turpinājās.

Mormona Grāmata sniedz vēl citus piemērus cīņai par svētām prioritātēm. Tā vēsta par ticīgajiem, kas, pateicoties savai ticībai, nonāca līdz dzīvības kokam, lai varētu baudīt svēto augli — Dieva mīlestību. Taču lielās un plašās ēkas ļaužu izsmiekls lika ticīgajiem novērsties no tā, kas svēts, un pievērsties laicīgajam (skat. 1. Nefija 8:11, 24–28). Tālāk varam lasīt par nefijiešiem, kas izvēlējās būt lepni un noliegt pravietojuma un atklāsmju garu, „[izsmejot to], kas ir svēts” (Helamana 4:12). Arī daži, kas bijuši par aculieciniekiem zīmēm un brīnumiem, kas saistītas ar Tā Kunga piedzimšanu, izvēlējās noraidīt svētās debesu zīmes par labu laicīgiem skaidrojumiem (skat. 3. Nefijs 2:1–3).

Cīņa vēl aizvien turpinās. Laicīgās balsis kļūst arvien skaļākas, un to intensitāte pieaug. Tās arvien biežāk mudina ticīgos novērsties no tā, ko pasaule uzskata par neloģisku un nesaprātīgu. Tā kā „mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī” (1. korintiešiem 13:12) un „[nezinām] visu lietu nozīmi” (1. Nefija 11:17), reizēm varam justies viegli ievainojami, just, ka mums nepieciešams spēcīgāks garīgais apliecinājums. Tas Kungs teica Oliveram Kauderijam:

„Ja tu vēlies tālāku liecību, atgriezies savā prātā pie tās nakts, kad tu sauci Mani savā sirdī, lai tu varētu zināt to, kas attiecas uz patiesību par šīm lietām.

Vai es neiedvesu mieru tavā prātā attiecībā uz šo lietu? Kāda tev var būt lielāka liecība kā no Dieva?” (M&D 6:22–23)

Tas Kungs atgādināja Oliveram un arī mums, ka ticības pārbaudījumu laikā jāpaļaujas uz svēto un personīgo liecību, ko esam saņēmuši iepriekš. Kā parāda Mozus, Almas un Džozefa pieredze, šī sastapšanās ar dievišķo var kalpot par garīgu enkuru, kas sargās un palīdzēs saglabāt uzņemto kursu pārbaudījumu laikā.

No tā, kas svēts, nevar novērsties daļēji. Ja cilvēki izvēlas nevērīgi izturēties pret kādu no svētajām lietām, to prāts tiek aptumšots (skat. M&D 84:54), un, ja vien tie nenožēlo grēkus, tiek atņemta arī tā gaisma, kas tiem bijusi (skat. M&D 1:33). Nenoenkurojoties pie tā, kas svēts, cilvēki drīz vien atskārtīs, ka aizpeldējuši laicīgajā jūrā un nonākuši morālā pazušanā. Savukārt tie, kas tur svētas lietas kā svētas, saņem apsolījumu: „Tas, kas ir no Dieva, ir gaisma; un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas; un šī gaisma kļūst spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena” (M&D 50:24).

Lai Tas Kungs svētī mūs ar spēju vienmēr un mūžam atpazīt, atminēties un turēt svētu to, ko esam saņēmuši no augšienes! Es liecinu, ka, to darot, mēs spēsim izturēt pārbaudījumus un tikt pāri mūsdienu dzīves grūtībām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.