Derību ievērošana — spēks, prieks un mīlestība

Linda K. Bērtone

Palīdzības biedrības vispārējā prezidente

Es aicinu katru no mums izvērtēt, cik dziļa ir mūsu mīlestība pret Glābēju, par mērauklu izmantojot to, ar kādu prieku mēs ievērojam savas derības.

Es vēlos sākt ar kādu stāstu, kas mani ļoti aizkustina.

Vienvakar kāds vīrs sauca savas piecas avis nākt un pārlaist nakti patvērumā. Viņa ģimenes locekļi ar lielu interesi vēroja, kā, atsaucoties uz viņa vienkāršo aicinājumu: „Nāciet nu!”, visas piecas aitas nekavējoties pacēla galvu un pagriezās viņa virzienā. Četras no tām teciņus skrēja pie viņa. Viņš mīloši un laipni noglāstīja tām galvas. Šīs avis pazina vīra balsi un mīlēja viņu.

Taču piektā aita neskrēja. Šo brango avi pirms dažām nedēļām vīram bija atdevis tās iepriekšējais saimnieks, kurš raksturoja to kā mežonīgu un nepaklausīgu aitu, kura vedina prom pārējās. Jaunais saimnieks šo avi pieņēma un uz dažām dienām piesēja pie mietiņa savā laukā, lai viņa iemācītos savu vietu. Viņš pacietīgi mācīja šai aitai pakāpeniski iemīļot sevi un pārējās avis, līdz viņai ap kaklu bija vajadzīga vairs tikai īsa virve un viņu vairs nevajadzēja piesiet.

Tovakar, visai ģimenei noskatoties, vīrs vērsās pie šīs aitas, kura stāvēja lauka malā, no jauna maigi uzsaucot: „Nāc nu šurp! Tu vairs neesi piesieta. Tu esi brīva.” Tad viņš mīloši pastiepa roku, uzlika to uz aitas galvas un kopā ar viņu un pārējām avīm devās uz patvērumu.¹

Es turpināšu šī stāsta noskaņā, lūdzot, lai Svētais Gars šovakar palīdzētu mums mācīties par derību ievērošanu. Slēdzot un ievērojot derības, mēs izvēlamies piesaistīt sevi savam Debesu Tēvam un Jēzum Kristum. Tas nozīmē, ka mēs apņemamies sekot Glābējam. Mēs uzticamies Viņam un vēlamies pateikties par to cenu, ko Viņš samaksāja, lai darītu mūs brīvus caur savu bezgalīgo Izpirkšanas dāvanu.

Elders Džefrijs R. Holands skaidro, ka „derība ir saistoša garīga vienošanās, svētsvinīgs solījums Dievam, mūsu Tēvam, ka dzīvosim, domāsim un rīkosimies noteiktā veidā — Viņa Dēla, Jēzus Kristus, veidā. Tēvs, Dēls un Svētais Gars no Savas puses apsola mums visu mūžīgās dzīves spozmi.”² Tā ir saistoša vienošanās, kur noteikumus diktē Tas Kungs, bet mēs piekrītam tos ievērot. Slēdzot un ievērojot derības, mēs paužam savu apņemšanos kļūt līdzīgiem Glābējam.³ Mēs tiecamies pēc ideāla jeb attieksmes, kuru visprecīzāk raksturo pāris rindiņas no kādas populāras garīgās dziesmas: „Es iešu, kur vēlies Tu. … Es teikšu, ko vēlies Tu. … Kā gribēsi, tāds būšu es.”⁴

Kādēļ mums būtu jāslēdz un jāievēro derības?

1. Derību ievērošana stiprina, spēcina un aizsargā.

Nefijs redzēja vīziju par ievērojamām svētībām, kuras Tas Kungs dāvā tiem, kuri ievēro savas derības: „Un notika, ka es, Nefijs, redzēju Dieva Jēra spēku, ka tas nolaidās … uz Tā Kunga derības ļaudīm, … un viņi bija bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā.”⁵

Nesen es tikos ar kādu mīļu, nesen iegūtu draudzeni. Viņa liecināja, ka, saņemot tempļa endaumentu, jutusi, kā viņai tiek dāvāts spēks pretoties kārdinājumiem, kas iepriekš sagādāja grūtības.

Ievērojot savas derības, mēs saņemam arī drosmi un spēku nest citai citas slogus. Kādai ciešanu sagrautai māsai ir dēls, kurš bija sastapies ar milzīgām laicīgām grūtībām. Taču viņa ticēja, ka viņas Palīdzības biedrības māsas ir sievietes, kuras ievēro savas derības, tādēļ drosmīgi aicināja šīs māsas gavēt un lūgt par viņas dēlu. Cita māsa izteica nožēlu, ka savulaik nav lūgusi ko tādu savām māsām. Pirms daudziem gadiem arī viņas dēls bija sastapies ar pārbaudījumiem, un viņa nožēloja, ka nav aicinājusi savas māsas palīdzēt viņas ģimenei nest šo slogu. Glābējs teica: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”⁶

Ak, māsas, mums visām ir slogi, ko nest un kuros dalīties! Aicinājums nest citai citas slogus ir aicinājums ievērot savas derības. Lūcija Maka Smita deva Palīdzības biedrības māsām padomu, kas šobrīd ir tik aktuāls kā nekad iepriekš: „Mums ir citai cita jālolo, citai par citu jārūpējas, jāsniedz mierinājums un jāseko norādījumiem, lai mēs visas varētu būt kopā debesīs.”⁷ Tā ir vispilnīgākā derību ievērošanas un māsu apmeklēšanas izpausme!

Mormona Grāmata atgādina, ka pat pravietim Almam bija jānes sava rūpju nasta, raizējoties par dumpīgu dēlu. Taču Alma bija svētīts ar brāļiem un māsām evaņģēlijā, kuri ievēroja savas derības un bija patiesi pievērsti Tam Kungam, saprotot, ko tas nozīmē — nest citam cita slogus. Mēs visas zinām pantu no Mosijas grāmatas, kur runāts par to, cik liela bija Almas ticība, kad viņš lūdza par savu dēlu. Taču pieraksts vēsta, ka „Tas Kungs [uzklausīja] Savu ļaužu lūgšanas un arī Viņa kalpa Almas lūgšanas”.⁸

Lai gan mēs zinām, ka Tas Kungs allaž līksmo „par dvēseli, kas nožēlo grēkus”⁹, tomēr vairāk par visu vēlamies, lai mūsu bērni sekotu prezidenta Henrija B. Airinga padomam — kopš mazotnes slēgt un pastāvīgi ievērot savas derības.¹⁰ Samērā nesen priesterības un palīgorganizāciju vadītāju padomē aktualizējās kāds pārdomas raisošs un godīgs jautājums — vai mēs patiesi sagaidām, ka astoņgadīgi bērni ievēros savas derības? Pēc kopīgas apspriedes nāca klajā ierosinājums — viens no veidiem, kā mēs varam sagatavot savus bērnus svēto kristību derību slēgšanai un ievērošanai, ir palīdzēt viņiem iemācīties dot un turēt vienkāršus solījumus.

Uzticīgi vecāki ir pilnvaroti zināt, kā mācīt, atsaucoties savu bērnu vajadzībām. Ja vecāki tieksies pēc personīgas atklāsmes, rīkosies saskaņā ar to, kopīgi apspriedīsies, kalpos un mācīs vienkāršus evaņģēlija principus, viņi spēs stiprināt un aizsargāt savas ģimenes. Viņiem var palīdzēt arī citi ģimenes locekļi. Mans jaukais vectētiņš mācīja mums par to, cik svarīgi turēt savus solījumus, ar kādas vienkāršas dziesmiņas palīdzību. Tā skanēja aptuveni šādi: „Pirms kaut ko soli, padomā, cik tas ir svarīgi. Kad esi kaut ko solījis, to sirdī ieraksti. To sirdī ieraksti.” Šī mazā dziesmiņa tika mācīta ar mīlestību, pārliecību un spēku, jo vectētiņš pats ierakstīja sirdī savus solījumus.

Es zinu kādu tik tiešām gudru māti, kura apzināti iesaista savus bērnus pašas pūliņos ievērot derības. Viņa ar prieku nes kaimiņu, draugu un bīskapijas locekļu slogus un mierina tos, kuriem nepieciešams mierinājums. Nav nekāds brīnums, ka nesen viņas mazā meitiņa vērsās pie mātes pēc padoma, lai zinātu, kā vislabāk mierināt savu draudzeni, kurai tikko nomiris tētis. Tā bija ideāla iespēja mācīt, ka viņas vēlme mierināt draudzeni sagatavos viņu kristību derību ievērošanai. Kā gan mēs varam gaidīt, ka bērni slēgs un ievēros tempļa derības, ja negaidām, lai viņi ievērotu savu pirmo derību — savu kristību derību?

Elders Ričards G. Skots dalās savās atziņās: „Viena no lielākajām svētībām, ko mēs varam piedāvāt pasaulei, ir spēks, kurš staro Kristum pievērstās mājās, kur tiek mācīts evaņģēlijs, ievērotas derības un kur mājo mīlestība.”¹¹ Kā mēs varam izveidot šādas mājas, lai sagatavotu savus bērnus slēgt un ievērot tempļa derības?

Mēs varam kopīgi izzināt, ko tas nozīmē — būt tempļa rekomendācijas cienīgam.
Mēs varam kopīgi izzināt, kā ieklausīties Svētajā Garā. Tempļa endauments tiek saņemts ar atklāsmi, tādēļ mums ir jāapgūst šī izšķiroši svarīgā prasme.
Mēs varam kopīgi izzināt, kā mācīties ar simbolu palīdzību, sākot ar svētajiem kristību priekšraksta un Svētā Vakarēdiena simboliem.
Mēs varam kopīgi izzināt, kā tas nākas, ka mūsu ķermenis ir svēts, kādēļ to dažkārt dēvē par templi un kā piedienīgs apģērbs un āriene saistās ar tempļa apģērba svēto raksturu.
Mēs varam izzināt laimes ieceri, lasot Svētos Rakstus. Jo pamatīgāk mēs iepazīsim Debesu Tēva ieceri un Grēku Izpirkšanu, studējot Svētos Rakstus, jo jēgpilnāka kļūs pielūgsme templī.
Mēs varam kopīgi iepazīt stāstus par saviem priekštečiem, pētīt ģimenes vēsturi, indeksēt un veikt aizstājošo tempļa darbu par mūsu mīļajiem aizgājējiem.
Mēs varam kopīgi izzināt, ko nozīmē tādi termini kā endauments, priekšraksts, saistīšana, priesterība, atslēgas, kā arī citi vārdi, kas saistās ar pielūgsmi templī.
Mēs varam mācīt, ka mēs dodamies uz templi, lai slēgtu derības ar Debesu Tēvu, un atgriežamies mājās, lai tās ievērotu!¹²

Mācot, atsauksim atmiņā jēdzienus „labs, labāks un vislabākais” ¹³. Mācīt bērniem par templi ir labi. Taču vēl labāk, ja mēs gatavojam viņus un sagaidām, lai viņi slēgtu un ievērotu savas derības. Un vislabāk, ja mēs ar savu piemēru rādām, ka ar prieku pieķeramies savām kristību un tempļa derībām! Māsas, vai mēs apzināmies, ka mums ir izšķiroša loma glābšanas darbā, audzinot, mācot un gatavojot bērnus uzsākt un turpināt derību ceļu?! Mums tiks dots spēks to paveikt, ja vien mēs godāsim un ievērosim savas derības.

2. Derību ievērošana ir patiesas laimes priekšnoteikums.

Prezidents Tomass S. Monsons māca: „Mums ir jāgodā svētās derības, uzticīga derību ievērošana ir laimīgas dzīves priekšnoteikums.”¹⁴ Otrajā Nefija grāmatā rakstīts: „Un notika, ka mēs dzīvojām laimīgi.”¹⁵ Pirms tam, šajā pašā nodaļā, mēs uzzinām, ka Nefijs ar saviem ļaudīm bija pabeidzis tempļa celtniecību. Viņi pavisam noteikti ar prieku ievēroja savas derības! Un Almas grāmatā mēs lasām: „Bet lūk, tur nekad nebija bijis laimīgāka laika Nefija tautā kopš Nefija dienām kā Moronija dienās.”¹⁶ Kāpēc? Jau atkal, no iepriekšējā panta uzzinām, ka viņi „bija uzticīgi Tā Kunga pavēļu turēšanā”.¹⁷ Un pavēļu turētāji ir tas pats, kas derību turētāji!

Man ļoti patīk Rakstu pants, kas vēsta: „Un tad, kad ļaudis dzirdēja šos vārdus [domājot vārdus, kas raksturo kristību derību], viņi sita plaukstas aiz prieka un izsaucās: Tā ir mūsu sirds vēlēšanās!”¹⁸ Mani sajūsmina viņu sirds vēlēšanās. Viņi ar prieku vēlējās slēgt un ievērot savas derības!

Kādu svētdienu viena gados jauna māsa priecīgi iesaucās: „Es šodien pieņemšu Svēto Vakarēdienu!” Kad bija pēdējā reize, kad mēs līksmojām par šo privilēģiju? Un kā lai mēs to parādām? Mēs parādām to, allaž atceroties Glābēju un allaž ievērojot Viņa baušļus, tostarp turot svētu Viņa sabata dienu. Mēs darām to, vienmēr atceroties Viņu savās personīgajās un ģimenes lūgšanās, ikdienas Svēto Rakstu studijās un iknedēļas ģimenes mājvakaros. Un, ja novēršam uzmanību vai kļūstam pārāk paviršas pret šīm svarīgajām lietām, mēs nožēlojam grēkus un sākam no jauna.

Ja ar prieku slēdzam un ievērojam savas derības, tas iedzīvina un piedod spēku būtiskajiem un svētajiem glābšanas priekšrakstiem, kuri mums nepieciešami, lai iegūtu visu, kas ir Tēvam.¹⁹ Priekšraksti un derības ir kā garīgie kilometru stabiņi, par kuriem runā prezidents Henrijs B. Airings, sakot: „Pēdējo dienu svētie ir derības ļaudis. Mēs sākam ar kristību dienu, un, virzoties uz priekšu no viena ceļa stabiņa pie nākamā, dodam solījumus Dievam un Viņš dod solījumus mums. Viņš allaž tur Savus solījumus, kuri tiek doti caur Viņa pilnvarotiem kalpotājiem, bet mums tas ir izšķirošs dzīves pārbaudījums — parādīt, vai mēs slēgsim un ievērosim savas derības ar Viņu.”²⁰

3. Derību ievērošana apliecina mūsu mīlestību pret Glābēju un savu Debesu Tēvu.

No visiem iemesliem, kādēļ mums vajadzētu būt uzcītīgākām savu derību ievērošanā, vissaistošākais ir mīlestība. Domājot par mīlestības principu, man prātā nāks kāds saviļņojošs pants no Vecās Derības. Kura no mums gan nejūt aizkustinājumu, lasot par Jēkaba un Rahēles mīlas stāstu un apdomājot Bībeles vārdus: „Un Jēkabs kalpoja par Rahēli septiņus gadus; un tie izlikās viņam kā dažas dienas, tik mīļa tā viņam bija”?²¹ Māsas, vai mēs ievērojam savas derības ar šādu dziļu un nodošanās pilnu mīlestību?

Kālab Glābējs bija ar mieru ievērot Savu derību ar Tēvu un piepildīt Savu dievišķo misiju, izpērkot pasaules grēkus? Viņš darīja to aiz mīlestības pret Savu Tēvu un pret mums. Kālab Tēvs bija ar mieru pieļaut, ka Viņa Vienpiedzimušais un nevainojamais Dēls izcieš neaprakstāmas sāpes, lai uzņemtos visas pasaules grēkus, sirdssāpes, slimības un vājības un visas dzīves netaisnības? Atbildi var rast šajos vārdos: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu.”²²

„Ja mēs visā pilnībā novērtētu tās daudzās svētības, kuras mums dāvātas caur pestīšanu, nebūtu nekā tāda, ko Tas Kungs no mums prasītu un ko mēs nebūtu gatavi dedzīgi izpildīt.”²³ Spriežot pēc šī prezidenta Džozefa Fīldinga Smita paziņojuma, derību ievērošana ir viens no veidiem, kā paust mīlestību, ko jūtam, domājot par neaptveramo un nebeidzamo Izpirkšanu, ko paveica mūsu Glābējs un Pestītājs, un mūsu Debesu Tēva pilnīgo mīlestību.

Kā aizkustinoši bilst elders Holands: „Es neesmu pārliecināts, ko tieši mēs pieredzēsim Pēdējās tiesas dienā, taču es būtu ļoti pārsteigts, ja mūsu sarunas laikā Dievs nepavaicās tieši to pašu, ko Kristus vaicāja Pēterim: „Vai tu mīlēji Mani?”²⁴ Šovakar es aicinu katru no mums izvērtēt, cik dziļa ir mūsu mīlestība pret Glābēju, par mērauklu izmantojot to, ar kādu prieku mēs ievērojam savas derības. Glābējs teica: „Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.”²⁵ Cik gan ļoti mums visām mūsu ikdienas dzīvē nepieciešama regulāra Glābēja parādīšanās!

Paturēsim prātā, ka pat tās no mums, kuras kādreiz noklīdušas no ceļa vai kurām šobrīd ir grūtības, var sajust Labā Gana rokas pieskārienu savai galvai un dzirdēt Viņa balsi sakām: „Nāc nu šurp! Tu vairs neesi piesieta. Tu esi brīva.” Glābējs teica: „ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.”²⁶ Viņš var tā teikt, jo Viņš ir mīloši turējis Savas derības. Jautājums ir — vai to darīsim arī mēs? Dosimies uz priekšu ticībā, ar priecīgu sirdi un dedzīgu vēlmi ievērot savas derības! Tā mēs izrādīsim savu mīlestību pret mūsu Debesu Tēvu un mūsu Glābēju, par kuriem es liecinu dziļā mīlestībā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.