Izvēlieties gudri!
Elders Kventins L. Kuks
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
„Ļaunu [atmetiet] un labu [pieņemiet]” (Jesajas 7:15).
Mani dārgie brāļi, šovakar es vēlos sniegt padomu par lēmumiem un izvēlēm.
Kad biju jauns jurists Sanfrancisko līča apgabalā, mūsu firma sniedza juridiskos pakalpojumus uzņēmumam, kas izlaida Čārlija Brauna svētku televīzijas speciālizlaidumus.1 Es kļuvu par Čārlza Šulca un viņa komiksa „Peanuts” cienītāju — ar Čārliju Braunu, Lūsiju, Snūpiju un citiem brīnišķīgiem tēliem.
Vienā no maniem mīļākajiem komiksiem bija Lūsija. Cik atceros, Čārlija Brauna beisbola komandai bija svarīga spēle — Lūsija spēlēja labajā ārlaukumā, un viņas virzienā tika atsista augstu lidojoša bumba. Katrā bāzē bija pretinieku komandas spēlētājs, un bija devītā īninga beigas. Ja Lūsija noķertu bumbu, viņas komanda uzvarētu. Ja viņa nenoķertu bumbu, uzvarētu otra komanda.
Kā notiek vienīgi komiksos, bumbai krītot, visa komanda sapulcējās ap Lūsiju. Lūsija domāja: „Ja es noķeršu bumbu, es būšu varone; ja ne — grēkāzis.”
Bumba krita lejā, un, viņas komandas biedriem vērīgi noraugoties, Lūsija to nenoķēra. Čārlijs Brauns riebumā nometa zemē savu cimdu. Lūsija tad paskatījās uz saviem komandas biedriem, salika rokas uz gurniem un teica: „Kā jūs iedomājaties, lai es noķeru bumbu, kad esmu norūpējusies par valsts ārpolitiku?”
Gadiem ejot, šī bija tikai viena no daudzajām bumbām, ko Lūsija nebija noķērusi, un katru reizi viņai bija jauns attaisnojums.2 Lai arī tie bija smieklīgi, tomēr Lūsijas attaisnojumi bija racionāli, bet tie bija nepatiesi iemesli tam, kāpēc viņa nenoķēra bumbu.
Savas kalpošanas laikā prezidents Tomass S. Monsons bieži ir mācījis, ka lēmumi nosaka likteni.3 Šajā sakarā mans padoms šovakar ir pacelties pāri visiem racionalizējumiem, kas neļauj mums pieņemt taisnīgus lēmumus, it īpaši kalpošanā Jēzum Kristum. Jesajas grāmatā mums tiek mācīts „ļaunu atmest un labu pieņemt”.4
Es uzskatu, ka mūsdienās tas ir jo īpaši svarīgi, Sātanam plosoties cilvēku sirdīs tik daudzos jaunos un izsmalcinātos veidos, — lai mēs izvēlētos un lemtu piesardzīgi, saskaņā ar mērķiem un uzdevumiem, kurus mēs sludinām un pēc kuriem dzīvojam. Mums ir skaidri un nepārprotami jāapņemas turēt baušļus un stingri ievērot svētas derības. Kad mēs atļaujam racionalizēšanai novērst mūs no tempļa endaumenta, godājamas kalpošanas misijā un tempļa laulības, tad tā ir sevišķi kaitīga. Tas ir sirdi plosoši, kad mēs sakām, ka ticam šiem mērķiem, tomēr esam nolaidīgi un neuzvedamies tā, lai tos sasniegtu.5
Daži jaunieši apgalvo, ka viņu mērķis ir apprecēties templī, taču viņi nedodas uz satikšanos ar tempļa cienīgiem cilvēkiem. Godīgi sakot, daži vispār neiet uz satikšanos — punkts! Jūs vecpuiši, jo ilgāk jūs paliekat vieni pēc tam, kad esat sasnieguši pienācīgu vecumu un briedumu, jo apmierinātāki varat sākt justies. Taču jums būtu jājūtas arvien neapmierinātākiem! Lūdzu, sāciet „dedzīgi [nodoties]”6 garīgām un sociālām aktivitātēm, kas būtu saskaņā ar jūsu mērķi — laulāties templī.
Daži atliek laulību, līdz ir iegūta izglītība un atrasts darbs. Lai arī šādi prātojumi pasaulē ir plaši izplatīti, tie neparāda ticību, nav saskaņā ar mūsdienu praviešu padomu un neatbilst pareizai mācībai.
Nesen es satiku lielisku jaunu vīrieti — pusaudzi. Viņa mērķis bija doties misijā, iegūt izglītību, apprecēties templī un izveidot uzticīgu, laimīgu ģimeni. Man ļoti patika viņa mērķi. Taču sarunas gaitā ar viņu kļuva skaidrs, ka viņa uzvedība un izvēles nebija saskaņā ar viņa mērķiem. Es sajutu, ka viņš patiesi vēlējās doties misijā un izvairījās no nopietniem pārkāpumiem, kas viņam liegtu kalpot misijā, taču viņa ikdienas uzvedība negatavoja viņu fiziskajiem, emocionālajiem, sociālajiem, intelektuālajiem un garīgajiem izaicinājumiem, ar kuriem viņš saskarsies.7 Viņš nebija iemācījies smagi strādāt. Viņš neizturējās nopietni pret mācībām skolā un seminārā. Viņš apmeklēja baznīcu, taču nebija izlasījis Mormona Grāmatu. Viņš daudz laika pavadīja, spēlējot videospēles un darbojoties sociālajos medijos. Šķita, viņš domāja, ka būs pietiekami, ja viņš kādu dienu vienkārši parādīsies misijā. Jaunie vīrieši, lūdzu, par jaunu apņemieties cienīgi uzvesties un nopietni gatavoties, lai būtu mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, sūtņi.
Man bažas sagādā ne tikai dzīves lielie, izšķirošie lēmumi, bet arī ikdienas dzīve un šķietami parastie lēmumi, kuri aizņem lielāko mūsu laika daļu. Šajās jomās mums nepieciešams uzsvērt mērenību, līdzsvarotību un it īpaši gudrību. Ir svarīgi pacelties pāri racionalizēšanai un izdarīt vislabākās izvēles.
Interneta lietošana ir brīnišķīgs piemērs mērenības, līdzsvarotības un gudrības nepieciešamībai. To var lietot misionāru darbā, priesterības pienākumu pildīšanā, dārgo priekšteču atrašanā, lai par viņiem veiktu svētus tempļa priekšrakstus un daudz kur vairāk. Potenciāls labajam ir milzīgs. Mēs arī zinām, ka pa to var pārraidīt daudz ļauna, tostarp pornogrāfiju, digitālu nežēlību8 un anonīmas pļāpas. Tas var arī veicināt vieglprātību. Brālis Rendals L. Rids to skaudri mācīja pagājušajā vispārējā konferencē, runājot par internetu: „Jūs varat tikt ierauts nebeidzamās nenozīmīgās darbībās, kas izšķiež jūsu laiku un degradē jūsu potenciālu.”9
Šķēršļi un pretestība taisnīgumam nav tikai internetā, tie ir visur. Tie ietekmē ne tikai jauniešus, bet mūs visus. Mēs dzīvojam nemieru pārņemtā pasaulē.10 Mūs ieskauj nebeidzami, tā sauktās, jautrības demonstrējumi, amorāla uzvedība un disfunkcionāla cilvēku dzīve. Daudzos medijos tā tiek pasniegta kā normāla uzvedība.
Elders Deivids A. Bednārs nesen brīdināja baznīcas locekļus būt patiesiem, lietojot sociālos medijus.11 Kāds prominents sabiedriskās domas veidotājs, Artūrs C. Brūkss, ir uzsvēris šo jautājumu. Viņš ir novērojis, ka, lietojot sociālos medijus, mēs biežāk stāstām par savas dzīves patīkamajām detaļām, nevis grūtībām skolā vai darbā. Mēs attēlojam nepilnīgu dzīvi — dažreiz uzpūtīgā vai viltotā veidā. Mēs dalāmies šajā dzīvē un tad veltām laiku „[savu] sociālo mediju „draugu” … gandrīz tikai viltotajai dzīvei”. Brūkss apgalvo: „Kā lai tas neliktu jums justies sliktāk, ja pavadāt daļu sava laika, izliekoties esam laimīgāks, nekā patiesībā esat, un citu sava laika daļu, skatāmies to, cik laimīgāki par jums izskatās citi?”12
Dažreiz šķiet, ka mēs slīkstam vieglprātīgā muļķībā, bezjēdzīgās skaņās un nepārtrauktos strīdos. Kad mēs nogriežam skaļumu un izpētām būtību, mēs atrodam ļoti maz no tā, kas mums var palīdzēt mūsu taisnīgo mērķu mūžīgajos meklējumos. Kāds tēvs gudri atbild saviem bērniem uz viņu nebeidzamajiem lūgumiem piedalīties šādās izklaidēs. Viņš vienkārši pajautā viņiem: „Vai tas padarīs tevi par labāku cilvēku?”
Kad mēs racionalizējot izdarām nepareizu izvēli, vai tā būtu liela, vai maza, kas nav saskaņā ar atjaunoto evaņģēliju, mēs zaudējam svētības un aizsardzību, kas mums ir nepieciešama, un bieži sapinamies grēkā vai vienkārši nomaldāmies.
Mani it īpaši satrauc cilvēku vieglprātība13 un apsēstība ar „katru jaunumu”. Baznīcā mēs veicinām un cildinām jebkāda veida patiesību un zināšanas. Taču, kad kultūra, zināšanas un sociālās paražas ir atdalītas no Dieva laimes ieceres un Jēzus Kristus būtiskās lomas, notiek nenovēršams sabiedrības sabrukums.14 Mūsdienās, neskatoties uz iepriekš nepieredzētu progresu daudzās jomās, it īpaši zinātnē un komunikācijās, būtiskās pamata vērtības ir kļuvušas vājākas, un vispārējais cilvēku laimes un labsajūtas līmenis ir mazinājies.
Kad apustuli Pāvilu aicināja runāt Marsa kalnā, Atēnās, viņš saskārās ar tādu pašu intelektuālo samākslotību un patiesas gudrības trūkumu, kas pastāv arī šodien.15 Apustuļu darbos mēs lasām: „Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.”16 Pāvils uzsvēra Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Kad pūlis atskārta viņa vēstījuma reliģiozo dabu, daži izsmēja viņu; citi pēc būtības izraidīja viņu, sakot: „Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.”17 Pāvils pameta Atēnas, neguvis nekādus panākumus. Dekāns Frederiks Farārs rakstīja par šo apmeklējumu: „Atēnās viņš baznīcu nenodibināja, uz Atēnām viņš nevienu vēstuli nesūtīja, un Atēnās, bieži staigājot pa to apkārtni, viņš vairs savu kāju nespēra.”18
Es uzskatu, ka eldera Dalina H. Ouksa iedvesmotais vēstījums par „laba, labāka un vislabākā” atšķiršanu sniedz efektīvu padomu, kā novērtēt izvēles un prioritātes.19 Daudzas izvēles pēc savas būtības nav ļaunas, taču, ja tās aizņem visu mūsu laiku un attur mūs no vislabākajām izvēlēm, tad tās kļūst kaitīgas.
Pat noderīgi pūliņi ir jāvērtē, lai varētu noteikt, vai tie nav sākuši mūs novērst no vislabākajiem mērķiem. Pusaudža gados man bija kāda neaizmirstama saruna ar tēvu. Viņš neticēja, ka pietiekami daudz jauniešu koncentrējas vai gatavojas svarīgiem ilgtermiņa mērķiem — tādiem kā darbs un ģimenes nodrošināšana.
Jēgpilna studēšana un iepriekšēja darba pieredze vienmēr bija mana tēva rekomendēto prioritāšu augšgalā. Viņš saprata, ka ārpusklases pasākumiem, tādiem kā debates un studentu pašpārvalde, ir tieša saistība ar dažiem no maniem svarīgākajiem mērķiem. Mazāk pārliecināts viņš jutās par ilgo laiku, ko pavadīju, spēlējot futbolu, basketbolu, beisbolu un nodarbojoties ar vieglatlētiku. Viņš atzina, ka atlētika var attīstīt spēku, izturību un komandas darbu, taču apgalvoja, ka, iespējams, labāk būtu koncentrēties uz vienu sporta veidu un veltīt sportam mazāk laika. Pēc viņa domām, sports bija labs, taču ne vislabākais man. Viņš bažījās par to, ka daži sporta veidi koncentrējās uz vietējas popularitātes vai slavas radīšanu, atstājot novārtā svarīgākos ilgtermiņa mērķus.
Ņemot vērā šo vēsturisko ieskatu, viens no iemesliem, kāpēc man patīk stāsts par to, kā Lūsija spēlēja beisbolu, ir tāds, ka, pēc mana tēva domām, man vajadzēja studēt ārpolitiku un neuztraukties par to, vai es noķeršu bumbu. Turklāt es paskaidrošu, ka manai mātei ļoti patika sports. Lai palaistu garām kādu manu spēli, viņai būtu bijis jāatrodas slimnīcā.
Es biju nolēmis sekot sava tēva padomam un nespēlēt starpkoledžu sporta spēlēs. Tad mūsu vidusskolas futbola treneris informēja mani, ka Stenfordas futbola treneris vēlējās papusdienot ar Merlinu Olsenu un mani. Jaunākie no jums varētu nepazīt Merlinu. Viņš bija neiedomājams Visamerikas pussargs Loganas vidusskolas futbola komandā, kur es spēlēju kā saspēles vadītājs, aizsargs un bumbas ķērājs. Vidusskolā Merlinu savervēja vairums futbola komandu no visas valsts. Koledžā viņš ieguva Outlenda balvu kā valsts labākais iekšējais aizsargs. Merlins galu galā kļuva par trešo labāko spēlētāju Nacionālajā futbola līgā un spēlēja 14 apbrīnojamās, secīgās profesionālajās kausa spēlēs. 1982. gadā viņš tika uzņemts profesionālā futbola Slavas zālē.20
Pusdienas ar Stenfordas treneri notika Bluebird restorānā Loganā, Jūtā. Pēc tam, kad bijām sasveicinājušies, viņš nevienu reizi nepaskatījās man acīs. Viņš runāja tieši ar Merlinu un ignorēja mani. Pusdienu beigās viņš pirmo reizi pagriezās pret mani, taču nevarēja atcerēties manu vārdu. Viņš tad informēja Merlinu: „Ja tu izvēlēsies Stenfordu un vēlēsies, lai tavs draugs brauc kopā ar tevi, viņam ir pietiekami labas atzīmes, un to laikam varēs nokārtot.” Šī pieredze man apliecināja to, ka man ir jāseko sava tēva gudrajam padomam.
Mans nolūks nav atrunāt no dalības sportā vai interneta lietošanas, vai citām noderīgām aktivitātēm, kas jauniešiem patīk. Tās ir tādas aktivitātes, kas prasa mērenību, līdzsvarotību un gudrību. Ja tās tiek lietotas gudri, tās bagātina mūsu dzīvi.
Tomēr es mudinu ikvienu, gan vecu, gan jaunu, pārskatīt savus mērķus un uzdevumus un censties vairāk disciplinēt sevi. Mūsu ikdienas uzvedībai un izvēlēm vajadzētu saskanēt ar mūsu mērķiem. Mums jāpaceļas pāri racionalizējumiem un izklaidībai. It īpaši svarīgi ir izdarīt izvēles, kas būtu saskaņā ar mūsu derībām, lai kalpotu Jēzum Kristum taisnīgumā.21 Mums nevajadzētu kļūt izklaidīgiem un kaut kāda iemesla dēļ novērsties no šī mērķa.
Šī dzīve ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu.22 Mēs esam laimīgi, priecīgi ļaudis. Mēs augstu vērtējam labu humora izjūtu un dārgo, nesaplānoto laiku, ko pavadām ar draugiem un ģimeni. Taču mums ir jāsaprot, ka par pamatu mūsu dzīves skatījumam un visām mūsu izvēlēm ir jābūt nopietnam nolūkam. Izklaidība un racionalizācija, kas ierobežo progresu, ir pietiekami kaitīga, taču, kad tā mazina ticību Jēzum Kristum un Viņa baznīcai, tā ir traģiska.
Mana lūgšana ir par to, lai mēs kā priesterības nesēji uzvestos saskaņā ar cēlajiem mērķiem, kas tiek prasīti no tiem, kas kalpo Skolotājam. Visās lietās mums ir jāatceras, ka „[drosme] Jēzus liecībā” ir lielais pārbaudījums starp celestiālo un terestriālo valstību.23 Mēs vēlamies būt šīs šķirtnes celestiālajā pusē. Kā viens no Viņa apustuļiem es dedzīgi liecinu par Izpirkšanas realitāti un Jēzus Kristus, mūsu Glābēja, dievišķumu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.