2010–2019
Ģimenes vēstījuma aizstāves
Aprīlis 2015


Ģimenes vēstījuma aizstāves

Palīdzēsim celt Dieva valstību, nelokāmi stāvot un aizstāvot laulību, vecāku lomu un mājas.

Kāda privilēģija un prieks — piedalīties šajā brīnumainajā meiteņu un sieviešu sanāksmē! Mēs kā sievietes esam ļoti svētītas, ka šovakar varam būt kopā vienotībā un mīlestībā.

Old portrait of Marie Madeleine Cardon

Nesen es lasīju stāstu pat Mēriju Madelainu Kardonu, kura 1850. gadā kopā ar savu ģimeni saņēma vēstījumu par Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju no pirmajiem misionāriem, kas bija aicināti kalpot Itālijā. Kad viņi tika kristīti, viņa bija 17 vai 18 gadus veca jauna sieviete. Kādu svētdienu, kad viņu ģimenes namā augstu Alpu kalnos, Itālijas ziemeļos, notika dievkalpojums, mājai apkārt sapulcējās naidīgs ļaužu pūlis, tajā skaitā arī daži no vietējiem mācītājiem, un sāka saukt, kliegt un pieprasīt, lai misionāri tiktu izvesti ārā. Es nedomāju, ka viņi dedzīgi vēlējās mācīties evaņģēliju — viņu nolūks bija kaitēt tiem. Tieši jaunā Mērija iznāca no mājas, lai stātos pretī pūlim.

Viņi turpināja nikni kliegt un pieprasīt, lai misionāri tiktu izvesti ārā. Mērija pacēla savas rokas, turot tajās Bībeli, un pavēlēja viņiem atkāpties. Viņa pateica, ka elderi bija viņas aizsardzībā un ka viņi nedrīkst nodarīt pāri pat matiņam uz viņu galvas. Ieklausieties viņas vārdos: „Visi stāvēja ļoti pārsteigti. … Dievs bija ar mani. Viņš ielika šos vārdus manā mutē, citādi es nebūtu varējusi tos izrunāt. Vienā mirklī visi kļuva rāmi. Šo vīriešu spēcīgie, niknie stāvi bezpalīdzīgi stāvēja vājas, trīcošas, tomēr bezbailīgas meitenes priekšā.” Mācītāji lūdza pūli doties prom, ko viņi arī klusi izdarīja, nokaunējušies, nobijušies un nožēlas pārņemti. Mazā draudze mierīgi turpināja savu sanāksmi.1

Vai jūs varat iztēloties šo drosmīgo jauno sievieti, kas bija tādā pašā vecumā kā daudzas no jums, stājoties pūļa priekšā un ar drosmi un pārliecību aizstāvot savu jaunatklāto ticību?

Māsas, tikai retai no mums nāksies stāties saniknota pūļa priekšā, taču šajā pasaulē notiek karš, kurā tiek uzbrukts mums dārgām un fundamentālām doktrīnām. Es īpaši runāju par ģimenes doktrīnu. Mājas svētums un ģimenes būtiskie mērķi tiek apšaubīti un kritizēti, un tiem uzbrūk no visām pusēm.

Kad pirms 20 gadiem prezidents Gordons B. Hinklijs pirmo reizi izlasīja „Ģimene — Vēstījums pasaulei”, mēs bijām pateicīgas un novērtējam šī atklāsmes dokumenta skaidrību, vienkāršību un patiesumu. Tad mēs neapzinājāmies, cik ļoti mums būs vajadzīga šī fundamentālā deklarācija mūsdienu pasaulē kā kritērijs, pēc kura mēs varam vērtēt ikvienu jaunu, pasaulīgu mācību, kuru saņemam caur medijiem, internetu, izglītības sistēmu, televīziju un filmām, un pat caur likumdošanu. Vēstījums par ģimeni ir kļuvis par mūsu standartu, vērtējot pasaules filozofijas, un es liecinu, ka principi, kas izklāstīti šajā dokumentā, ir tikpat patiesi mūsdienās, kā tie bija tad, kad Dieva pravietis tos mums atklāja pirms gandrīz 20 gadiem.

Vai varu vērst uzmanību uz ko acīmredzamu? Dzīve reti kad noris tieši tā, kā izplānots, un mēs labi apzināmies, ka visas sievietes nepiedzīvos to, par ko rakstīts vēstījumā. Tomēr tik un tā ir svarīgi saprast un mācīt Tā Kunga paraugu, un censties īstenot šo paraugu, cik labi vien spējam.

Ikvienai no mums ir loma šajā plānā, un ikvienai no mums Tā Kunga acīs ir vienāda vērtība. Mums vajadzētu atcerēties, ka mīlošais Debesu Tēvs labi zina mūsu taisnīgās vēlmes un godās Savus apsolījumus, ka tie, kas uzticīgi ievēro savas derības, saņems visu, kas ir apsolīts. Debesu Tēvam ir misija un plāns ikvienam no mums, taču Viņam ir arī pašam Sava laika grafiks. Viens no grūtākajiem izaicinājumiem šajā dzīvē ir ticēt Tā Kunga laika grafikam. Ir labi paturēt prātā alternatīvu plānu, kurš palīdz mums ievērot derības, būt žēlsirdīgām un taisnīgām sievietēm, kas ceļ Dieva valstību neatkarīgi no tā, kā izvēršas mūsu dzīve. Mums ir jāmāca savām meitām tiekties pēc ideāla, taču būt gatavām neparedzamajam.

Ģimenes vēstījuma 20. gadskārtā es vēlos izaicināt visas Baznīcas sievietes būt par „Ģimene — Vēstījums pasaulei” aizstāvēm. Gluži tāpat kā Mērija Madelaina Kardone drosmīgi aizstāvēja misionārus un viņas jaunatrasto ticību, mums nelokāmi jāaizstāv Tā Kunga atklātās doktrīnas, kas raksturo laulību, ģimenes, vīriešu un sieviešu dievišķās lomas un to, cik svarīgi, lai mājas būtu svēta vieta — pat tad, kad pasaule kliedz mums ausīs, ka šie principi ir novecojuši, ierobežojoši vai vairāk nav attiecināmi uz mums. Ikviens, neatkarīgi no ģimenes stāvokļa vai bērnu skaita, var būt Tā Kunga ieceres, kas aprakstīta vēstījumā par ģimeni, aizstāvis. Ja tā ir Tā Kunga iecere, tai vajadzētu būt arī mūsu iecerei!

Vēstījumā ir mācīti trīs principi, kurus, manuprāt, ir ļoti nepieciešams nelokāmi aizstāvēt. Pirmais no tiem ir laulība starp vīrieti un sievieti. Svētajos Rakstos mums ir mācīts: „Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā.”2 Lai cilvēks saņemtu priesterības svētību pilnību, vīram un sievai jābūt saistītiem Tā Kunga namā, kopā jāstrādā taisnīgumā un jāpaliek uzticīgiem savām derībām. Šī ir Tā Kunga iecere Saviem bērniem, un publiskas debates vai kritika nespēs mainīt to, ko Tas Kungs ir pasludinājis. Mums jāturpina veidot taisnīgas laulības, tiekties pēc šīs svētības savā dzīvē, un jāsaglabā ticība, ja tā nenāk tik ātri. Aizstāvēsim laulību tā, kā Tas Kungs to ir noteicis, turpinot izrādīt mīlestību un līdzjūtību pret tiem, kam ir citādi uzskati.

Nākamais princips, kuram nepieciešama mūsu aizstāvība, ir paaugstināt abu vecāku dievišķās lomas. Mēs dedzīgi mācām savus bērnus gūt panākumus šajā dzīvē. Mēs vēlamies nodrošināt, ka mūsu meitas zina savu potenciālu un ka viņas var kļūt, par ko vien vēlas. Mēs ceram, ka viņām patiks mācīties, būt izglītotām, talantīgām un varbūt pat kļūs par nākamo Mariju Kirī vai Elīzu R. Snovu.

Vai mēs mācām mūsu dēliem un meitām, ka nav lielāka goda, augstāka titula un svarīgākas lomas šajā dzīvē, kā būt par māti vai tēvu? Es vēlos cerēt, ka, iedrošinot savus bērnus tiekties pēc labākā šajā dzīvē, mēs viņiem mācām arī godāt un paaugstināt to lomu, kas mātēm un tēviem ir Debesu Tēva iecerē.

Mūsu jaunākā meita Abija saskatīja unikālu iespēju, kā būt par mātes lomas aizstāvi. Kādu dienu viņa saņēma ziņu no savu bērnu skolas, ka skolā notiks Karjeras dienas prezentācijas. Vecāki tika aicināti sūtīt pieteikumus, ja viņi vēlētos ierasties skolā, lai mācītu bērniem par savu darbu, un Abija juta iedvesmu iesūtīt pieteikumu, lai mācītu bērniem par to, ko nozīmē būt par māti. Viņa nesaņēma atbildi no skolas, un, kad Karjeras diena bija jau pavisam tuvu, viņa beidzot piezvanīja uz skolu, domādama, ka, iespējams, viņas pieteikums ir nozaudēts. Organizatori meklēja klasi, kas būtu gatava viņu uzklausīt, un atrada divas skolotājas, kuras piekrita, ka Abija Karjeras dienas beigās uzstājas viņu klasēs.

Ļoti jautrā prezentācijā Abija līdz ar daudz ko citu bērniem mācīja, ka viņai kā mātei zināmā mērā bija jābūt ekspertei medicīnā, psiholoģijā, reliģijā, apmācīšanā, mūzikā, literatūrā, mākslā, finansēs, dekorēšanā, frizūru veidošanā, mašīnas vadīšanā, sportā, kulinārijas mākslā un vēl daudzās citās jomās. Bērni bija iespaidoti. Noslēgumā viņa lūdza bērniem uzrakstīt pateicības vēstules savām mammām, paužot pateicību par daudzajiem mīlošajiem kalpošanas darbiņiem, kas ikdienā tiek veikti viņu labā. Abija sajuta, ka bērni ieraudzīja savas mātes pavisam citā gaismā un ka būt par māti vai tēvu ir ļoti vērtīgi. Šogad viņa atkal pieteicās runāt Karjeras dienā, un tika uzaicināta sniegt prezentāciju sešās klasēs.

Sister Oscarson's daughter, Abby,  holding a portrait of her children

Par šo savu pieredzi Abija teica: „Es domāju, ka šajā pasaulē bērnam būtu ļoti viegli gūt sajūtu, ka būt par māti vai tēvu ir mazāk svarīgs darbs vai pat dažkārt — nepieciešams apgrūtinājums. Es vēlos, lai katrs bērns sajustu, ka viņš saviem vecākiem ir vislielākā prioritāte, un varbūt tas, ka es stāstu, cik man svarīgi ir būt par māti, palīdzēs viņiem apzināties visu, ko viņu vecāki dara viņu labā un kāpēc viņi to dara.”

Mūsu mīļotais pravietis, prezidents Tomass S. Monsons, ir brīnišķīgs piemērs, kā godināt sievietes un mātes, it īpaši viņa paša māti. Runājot par mūsu zemes mātēm, viņš ir teicis: „Lai ikviens no mums godā šo patiesību: cilvēks nevar aizmirst māti un atcerēties Dievu. Cilvēks nevar atcerēties māti un aizmirst Dievu. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs divas svētās personas — Dievs un [mūsu zemes] māte, partneri radīšanā, mīlestībā, upurēšanā, kalpošanā — ir kā viens.”3

Pēdējais princips, par kuru mums ir jāpastāv un kurš mums ir jāaizstāv, ir māju svētums. Mums ir jāgodina kāds vārds jeb tituls, kuru dažkārt izrunā ar izsmieklu. Šis vārds ir mājsaimniece. Mēs visi — sievietes, vīrieši, jaunieši un bērni, neprecēti vai precēti — varam strādāt, lai būtu mājsaimnieces. Mums vajadzētu „padarīt savas mājas” par kārtības, patvēruma, svētuma un drošības vietu. Mūsu mājām vajadzētu būt vietām, kur bagātīgi var just Tā Kunga Garu un kur tiek studēts, mācīts un dzīvots saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un evaņģēliju. Kā pasaule mainītos, ja visi cilvēki sevi uztvertu par taisnīgu māju veidotājiem! Aizstāvēsim mājas kā vietu, kas svētuma ziņā ir otrā vietā aiz tempļa.

Māsas, es esmu pateicīga, ka varu būt sieviete šajās pēdējās dienās. Mums ir iespējas un varianti, kādi nav bijuši nevienai citai pasaules sieviešu paaudzei. Palīdzēsim celt Dieva valstību, nelokāmi stāvot un aizstāvot laulību, vecāku lomu un mājas. Tam Kungam ir nepieciešams, lai mēs būtu drosmīgas, stingras un nelokāmas cīnītājas, kas aizstāvēs Viņa ieceri un mācīs Viņa patiesās mācības nākamajām paaudzēm.

Es liecinu, ka Debesu Tēvs dzīvo un mīl ikvienu no mums. Viņa Dēls Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Es jums atstāju šo liecību Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Sakt. Marie Madeline Cardon Guild, „Marie Madeline Cardon Guild: An Autobiography”, cardonfamilies.org/Histories/MarieMadelineCardonGuild.html; skat. arī Marie C. Guild autobiography, circa 1909, Church History Library, Salt Lake City, Utah.

  2. Skat. 1. korintiešiem 11:11.

  3. Thomas  S. Monson, „Behold Thy Mother”, Ensign, 1974. g. janv., 32.