Evaņģēlija mūžīgais skatījums
Elders Rafaels E. Pino
no Septiņdesmitajiem
Ļoti būtiski, lai, pieņemot lēmumus, kas ietekmē mūžību, mums būtu evaņģēlija perspektīva.
Atklāsmē, kas tika dota Mozum, mums ir paziņots mūsu Debesu Tēva nodoms: „Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”1 Saskaņā ar šo apgalvojumu, Tēvs vēlas katram dot iespēju saņemt prieka pilnību. Pēdējo dienu atklāsmēs ir teikts, ka mūsu Debesu Tēvs radīja diženu laimes ieceri visiem Saviem bērniem, — ļoti īpašu ieceri, saskaņā ar kuru mēs varam atgriezties un dzīvot ar Viņu.
Izpratne par šo laimes ieceri sniedz mums mūžīgu skatījumu un palīdz mums patiesi novērtēt Dieva baušļus, priekšrakstus un derības, kā arī pārbaudījumus un likstas.
Alma māca vienu svarīgu principu: „Tādēļ Dievs deva viņiem baušļus pēc tam, kad bija darījis zināmu tiem pestīšanas ieceri.”2
Interesanti ir aplūkot šī mācību procesa secību. Mūsu Debesu Tēvs vispirms mācīja Ādamam un Ievai pestīšanas ieceri un tad Viņš deva tiem baušļus.
Tā ir dižena patiesība. Izpratne par šo ieceri palīdzēs cilvēkiem turēt baušļus, pieņemt labākus lēmumus un iegūt pareizo motivāciju.
Laikā, ko esmu pavadījis, kalpojot Baznīcā, es esmu bijis par liecinieku Baznīcas locekļu dievbijībai un uzticībai dažādās valstīs, dažās no kurām ir politiski, sociāli vai ekonomiski konflikti. Viena kopēja iezīme, ko bieži esmu atradis šajos uzticīgajos Baznīcas locekļos, ir viņu mūžības perspektīva. Evaņģēlija mūžīgā perspektīva vada mūs uz sapratni par mūsu vietu Dieva iecerē, palīdz mums pieņemt grūtības un pārvarēt tās, pieņemt lēmumus un centrēt savu dzīvi uz savu dievišķo potenciālu.
Perspektīva ir tas, kā mēs kaut ko redzam, kad uz to skatāmies no zināma attāluma, un tā mums ļauj novērtēt tā patieso vērtību.
Tas ir, kā mežā stāvēt koka priekšā. Ja vien mēs nedaudz neatkāpsimies, mēs nespēsim novērtēt, kāds mežs patiesībā ir. Es reiz apmeklēju Amazones džungļus Letīcijā, Kolumbijā, pie Brazīlijas un Peru robežas. Es nespēju novērt to plašumu, līdz nebiju lidojis tiem pāri un guvis plašāku perspektīvu.
Kad mūsu bērni bija mazi, viņi mēdza skatīties bērnu telekanālu, kurā bija raidījums ar nosaukumu Ko tu redzi? Ekrāns tika kaut kam cieši pietuvināts, un bērniem bija jāuzmin, ko viņi redzēja, kamēr objekts tika pakāpeniski attālināts. Kad viss objekts bija redzams, varēja ļoti viegli pateikt, ka tas bija kaķis, augs, auglis un tā tālāk.
Es atceros, ka vienreiz viņi skatījās šo raidījumu un tajā tika kaut kas parādīts tuvplānā, kas viņiem šķita ļoti neglīts, pat pretīgs; taču, objektam attālinoties, viņi aptvēra, ka tā bija ēstgribu ierosinoša pica. Tad viņi man teica: „Tēti, nopērc mums vienu šādu picu!” Pēc tam, kad viņi bija sapratuši, ka tā bija pica, tas, kas sākumā izskatījās nepatīkams, galu galā kļuva par kaut ko ļoti pievilcīgu.
Ļaujiet man dalīties vēl vienā pieredzē. Mūsu mājās bērniem patika likt puzles. Mums visiem droši vien ir bijusi iespēja likt puzli. Dažas ir veidotas no daudziem maziem gabaliņiem. Es atceros, ka viens no mūsu bērniem (es nesaukšu viņa vārdu, lai aizsargātu viņa privātumu) mēdza koncentrēties uz atsevišķiem puzles gabaliņiem, un, kad kāds gabaliņš nederēja viņa iedomātajā vietā, viņš kļuva dusmīgs un pieņēma, ka tas nebija labs, un vēlējās to izmest ārā. Viņš beidzot iemācījās salikt puzli, kad saprata, ka katram mazajam gabaliņam bija sava vieta beigu attēlā, — pat tad, kad viņš varbūt uzreiz nezināja, kur tā vieta ir.
Šis ir viens no veidiem, kā skatīt Tā Kunga ieceri. Mums nevajag bažīties par katru tās sastāvdaļu atsevišķi, bet drīzāk jācenšas aplūkot viss attēls, paturot prātā gala iznākumu. Tas Kungs zina, kur liekams katrs gabaliņš, lai tas iederētos iecerē. Visiem baušļiem ir mūžīga nozīme diženās laimes ieceres kontekstā.
Ārkārtīgi svarīgi ir tas, lai mēs nepieņemtu mūžīgas nozīmes lēmumus, pamatojoties uz mirstīgās dzīves perspektīvu. Ļoti būtiski, lai, pieņemot lēmumus, kas ietekmē mūžību, mums būtu evaņģēlija perspektīva.
Elders Nīls A. Maksvels mācīja: „Lai arī mēs koncentrējamies uz to, uz ko visvairāk ceram mūžībā, dažas no lietām, uz ko ceram šajā dzīvē, ir citādākas. Mēs varam cerēt uz algas pielikumu, īpašu satikšanos, uzvaru vēlēšanās vai lielāku māju — šis viss var īstenoties, bet var arī neīstenoties. Ticība Tēva plānam dod mums izturību pat tad, kad šādas laicīgās cerības izplēn. Cerība liek mums „dedzīgi [nodoties]” labām lietām pat tad, kad tās, liekas, netiks piepildītas (skat. M&D 58:27).”3
Ja mums nav mūžīgas perspektīvas vai ja mēs to zaudējam, tas var novest pie tā, ka mēs izvēlamies laicīgu perspektīvu par savu personīgo standartu un pieņemam lēmumus, kas nav saskaņā ar Dieva gribu.
Mormona Grāmatā ir minēta Nefija attieksme un Lamana un Lemuēla attieksme. Viņi visi bija pārcietuši daudzas likstas un grūtības, taču viņu attieksme pret tām bija ļoti atšķirīga. Nefijs teica: „Un tik lielas bija Tā Kunga svētības pār mums, ka, lai gan mēs pārtikām no jēlas gaļas tuksnesī, mūsu sievas varēja bagātīgi zīdīt savus bērnus un bija stipras, jā, tieši tā kā vīri; un viņas sāka panest savus ceļojumus bez kurnēšanas.”4
Lamans un Lemuēls, no otras puses, stipri žēlojās. „Un tā Lamans un Lemuēls, būdami vecākie, kurnēja pret savu tēvu. Un viņi kurnēja tāpēc, ka viņi nezināja Tā Dieva darbus, kurš viņus bija radījis.”5 „Dieva darbu” nezināšana vai ignorēšana ir viens veids, kā var zaudēt mūžīgo perspektīvu, un kurnēšana ir tikai viena no pazīmēm. Lai arī Lamans un Lemuēls pieredzēja daudzus brīnumus kopā ar Nefiju, viņi izsaucās, sakot: „Un mēs esam klejojuši tuksnesī šos daudzos gadus; un mūsu sievas ir smagi strādājušas, būdamas grūtas; un viņas ir dzemdējušas bērnus tuksnesī un izcietušas visu, izņemot nāvi; un būtu bijis labāk, ja viņas būtu nomirušas, pirms tās iznāca no Jeruzālemes, nekā izciest visas šīs mokas.”6
Tās bija divas ļoti dažādas attieksmes, lai arī grūtības un ciešanas, ko viņi bija izcietuši, bija līdzīgas. Acīmredzami viņu perspektīvas atšķīrās.
Prezidents Spensers V. Kimbals rakstīja šādi: „Ja mēs skatītos uz mirstību kā uz vienīgo eksistences daļu, tad sāpes, bēdas, neveiksmes un īsā dzīve būtu nožēlojamas ciešanas. Bet, ja mēs uzlūkosim dzīvi kā kaut ko mūžīgu, kas stiepjas tālu pirmslaicīgajā pagātnē un turpinās mūžīgajā pēcnāves nākotnē, tad visus notikumus var uztvert pareizajā perspektīvā.”7
Elders Deivids B. Heits dalījās stāstā par tēlnieku Mikelandželo, lai ilustrētu to, cik svarīgi ir visu redzēt pareizā perspektīvā: „Kamēr tēlnieks kala marmora bluķi, katru dienu nāca kāds zēns un kautrīgi vēroja viņu strādājam. Kad Dāvida tēls parādījās no akmens bluķa, pabeigts un gatavs pasaules apbrīnai, zēns pajautāja Mikelandželo: „Kā tu zināji, ka viņš tur bija?””8
Perspektīva, ar kādu tēlnieks redzēja marmora bluķi, atšķīrās no zēna perspektīvas, kurš vēroja viņa darbu. Mākslinieka vīzija par to, kas bija akmenī, ļāva viņam radīt mākslas darbu.
Tas Kungs zina, ko Viņš vēlas panākt ar katru no mums. Viņš zina, kādas pārmaiņas Viņš vēlas īstenot mūsu dzīvē, un mums nav tiesību dot Viņam padomu. Viņa domas ir augstākas par mūsu domām.9
Es liecinu, ka mums ir mīlošs, taisnīgs un žēlīgs Debesu Tēvs, kurš ir sagatavojis plānu mūsu mūžīgajai laimei. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir Viņa Dēls un pasaules Glābējs. Es zinu, ka prezidents Tomass S. Monsons ir Dieva pravietis. To es saku Jēzus Kristus Vārdā, āmen.