Tādēļ viņi apklusināja savas bailes

Elders Deivids A. Bednārs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Pretēji laicīgās pasaules bailēm, kas rada trauksmi un satraukumu, dievbijība ir miera, paļāvības un pārliecības avots.

Es ļoti spilgti atceros kādu notikumu, ko pieredzēju, kad vēl biju mazs zēns. Kādu dienu, spēlējoties ar saviem draugiem, es nejauši izsitu skatlogu kādam veikalam, kas atradās netālu no mūsu mājām. Kad stikls saplīsa druskās un ieslēdzās signalizācija, manu sirdi un prātu pārņēma paralizējošas bailes. Es tūlīt pat sapratu, ka visu atlikušo dzīvi man vajadzēs pavadīt cietumā. Kad vecāki beidzot mani bija pierunājuši iznākt no manas paslēptuves, kas bija zem gultas, viņi man palīdzēja vērst par labu veikala īpašniekam nodarīto kaitējumu. Par laimi, man nevajadzēja iet cietumā.

Bailes, ko es todien izjutu, bija ļoti lielas un īstas. Kāds no jums noteikti ir pieredzējis daudz lielākas bailes, uzzinot par savu slimību, atklājot, ka kāds ģimenes loceklis ir nonācis grūtībās vai briesmās, vai novērojot satraucošos notikumus pasaulē. Šādos gadījumos mūs pārņem mokošas bailes gaidāmo briesmu, neskaidrības vai sāpju dēļ un pieredžu dēļ, kas ir negaidītas, dažreiz pat pēkšņas, un, visticamāk, rada negatīvas sekas.

Mūsu ikdienas dzīvē bailes un bažas var izraisīt nebeidzamas ziņas par vardarbību, badu, kariem, korupciju, terorismu, morālo vērtību kritumu, slimībām un iznīcinošiem dabas spēkiem. Mēs, bez šaubām, dzīvojam laikā, par ko Tas Kungs pareģoja: „Un tanī dienā … visa zeme būs satraukta un cilvēku sirdis pamirs izbailēs” (M&D 45:26).

Mans mērķis ir aprakstīt, kā bailes var tikt padzītas, ja mums ir atbilstošas zināšanas un ticība Tam Kungam —Jēzum Kristum. Es dedzīgi lūdzu, lai Svētais Gars svēta ikvienu no mums, kopīgi apdomājot šo svarīgo tēmu.

Bailes laicīgajā dzīvē

Kad Ādams un Ieva pēc aizliegtā augļa nobaudīšanas dzirdēja Dieva balsi, viņi paslēpās Ēdenes dārzā. Dievs sauca Ādamu un jautāja: „Kur tu esi?” Un Ādams atbildēja: „Es dzirdēju Tavu balsi … , un mani pārņēma bailes” (1. Mozus 3:9–10). Pievērsiet uzmanību, ka vienas no pirmajām Ādama un Ievas krišanas sekām bija baiļu piedzīvošana. Šīs spēcīgās emocijas ir svarīgas jūtas mūsu laicīgajā dzīvē.

Piemērs no Mormona Grāmatas spilgti parāda, ka atziņa par Tā Kunga spēku izkliedē bailes un dod mieru pat tad, kad mēs saskaramies ar lielu nelaimi (skat. 2. Pētera 1:2–8; Almas 23:5–6).

Helama zemē Almas ļaudis baidījās no tuvojošās lamaniešu armijas.

„Bet Alma devās un nostājās viņu vidū, un skubināja viņus nebaidīties, bet … atcerēties To Kungu, viņu Dievu, un Viņš tos atbrīvos.

Tādēļ viņi apklusināja savas bailes” (Mosijas 23:27–28).

Pievērsiet uzmanību, ka Alma neapklusināja cilvēku bailes. Tā vietā, Alma ticīgajiem deva padomu — atcerēties To Kungu un to, ka tikai Viņš var viņus atbrīvot (skat. 2. Nefija 2:8). Atziņa par Glābēja aizsargājošajām rūpēm deva cilvēkiem iespēju apklusināt savas bailes.

Atbilstošas zināšanas un ticība Tam Kungam mums ļauj apklusināt mūsu bailes, jo Jēzus Kristus ir vienīgais paliekošā miera avots. Viņš teica: „Mācies no Manis, un klausies Manos vārdos; staigā Mana Gara lēnprātībā, un tev būs miers Manī” (M&D 19:23).

Skolotājs arī paskaidroja: „Tas, kas dara taisnības darbus, saņems savu algu, patiesi mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē” (M&D 59:23).

Pārliecība un uzticēšanās Kristum, un tūlītēja paļaušanās uz Viņa nopelniem, žēlsirdību un labvēlību dod cerību caur Kristus Izpirkšanu tikt augšāmceltiem un iegūt mūžīgo dzīvi (skat. Moronija 7:41). Šāda ticība un cerība mūsu dzīvēs sniedz patīkamu sirdsapziņas mieru, pēc kā mēs visi ilgojamies. Izpirkšanas spēks padara grēku nožēlošanu iespējamu un aptur grēka izraisīto izmisumu; tas mūs arī stiprina, lai mēs spētu saskatīt un darīt labu un kļūtu par labiem cilvēkiem tādos veidos, kādus mēs nevarētu iedomāties vai paveikt savas laicīgās un ierobežotās sapratnes dēļ. Patiešām, viena no lielākajām uzticīgu mācekļu svētībām ir „Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu” (Filipiešiem 4:7).

Kristus sniegtais miers mums ļauj uzlūkot laicīgo dzīvi caur vērtīgu mūžības perspektīvu un dod garīgu mieru, kas palīdz noturēt nepārtrauktu uzmanību uz mūsu galamērķi, kas ir debesis (skat. Kolosiešiem 1:23). Tādējādi mēs varam tikt svētīti, lai apklusinātu savas bailes, jo Viņa mācība dod mērķi un vadību visās mūsu dzīves jomās. Viņa priekšraksti un derības stiprina un sniedz mierinājumu priekos un bēdās. Un Viņa priesterības spēks dod pārliecību, ka vissvarīgākās lietas var turpināties gan laikā, gan mūžībā.

Taču, vai mēs varam apklusināt savas bailes, kas tik viegli un bieži mūs apņem mūsdienu pasaulē? Atbilde uz šo jautājumu ir viennozīmīgs — „jā”. Lai mēs iegūtu šo svētību savās dzīvēs, mums ir jāievēro trīs pamatprincipi: (1) jāraugās uz Kristu; (2) jāceļ sava dzīve uz Kristus pamata un (3) jāvirzās uz priekšu ar ticību Kristum.

Raugieties uz Kristu

Padoms, ko Alma deva savam dēlam Helamanam, tiešā veidā attiecas uz katru no mums arī šodien: „Skaties, lai tu raudzītos uz Dievu un dzīvotu” (Almas 37:47). Mums vajadzētu raudzīties un mūsu uzmanībai vienmēr vajadzētu būt stingri vērstai uz Glābēju visos laikos un visās vietās.

Atsauciet atmiņā notikumu, kad Tā Kunga apustuļu laiva jūras vidū tika svaidīta viļņos. Jēzus nāca pie viņiem, pa ūdens virsu staigājot; bet tie, Viņu neatpazinuši, izbijās.

„Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!”

Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.”

Un Viņš sacīja: „Nāc!” (Mateja 14:27–29).

Tad Pēteris gāja pa ūdens virsu pie Jēzus.

„Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!”

Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”” (Mateja 14:30–31).

Es iztēlojos, kā Pēteris ar dedzību un nekavējoties atbildēja Glābēja aicinājumam. Ar acīm, vērstām uz Jēzu, viņš izkāpa no laivas un brīnumaini gāja pa ūdens virsu. Un tikai tad, kad viņa skatiens novērsās vētras un viļņu dēļ, viņam kļuva bail un viņš sāka slīkt.

Mēs varam tikt svētīti, lai pārvarētu savas bailes un stiprinātu savu ticību, sekojot Tā Kunga norādījumiem: „Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties” (M&D 6:36).

Celiet savu dzīvi uz Kristus pamata

Helamans deva padomu saviem dēliem Nefijam un Lehijam: „Atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvētrā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūs spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.” (Helamana 5:12.)

Priekšraksti un derības ir kā ķieģeļi, kurus mēs izmantojam, lai celtu savas dzīves uz Kristus un Viņa Izpirkšanas pamata. Mēs neapšaubāmi tiekam saistīti ar Glābēju, kad mēs cienīgi saņemam priekšrakstus un noslēdzam derības, uzticīgi atceroties un godājot šīs svētās saistības, un darām visu, ko varam, lai dzīvotu saskaņā ar pienākumiem, ko esam uzņēmušies. Šī saikne ir garīgā spēka un stabilitātes avots visās mūsu dzīves situācijās.

Mēs tiksim svētīti, lai apklusinātu savas bailes, ja celsim savas vēlmes un darbus uz drošā Glābēja pamata, izpildot priekšrakstus un derības.

Virzieties uz priekšu ar ticību Kristum

Nefijs paziņoja: „Tāpēc jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve” (2. Nefija 31:20).

Šajos pantos aprakstītā, uz disciplīnas balstītā izturība, ir garīgās izpratnes, redzējuma, noturības, pacietības un Dieva labvēlības rezultāts. Pielietojot ticību Jēzum Kristum, īstenojot to Viņa svētajā vārdā un padevīgi pieņemot savās dzīvēs Viņa gribu un noteikto laiku, mēs pazemīgi atzīsim Viņa roku visās lietās, kas mūs novedīs pie mierpilnajām Dieva valstības patiesībām, kas nes prieku un mūžīgo dzīvi (skat. M&D 42:61). Pat saskaroties ar grūtībām un neskaidrību par nākotni, mēs ar prieku varam izturēt un dzīvot „mierīgu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” (1. Timotejam 2:2).

Mēs varam tikt svētīti, lai apklusinātu savas bailes, saņemot garīgu spēku, ko mēs iegūstam, mācoties un dzīvojot saskaņā ar evaņģēlija principiem un apņēmīgi virzoties uz priekšu pa derību ceļu.

Dievbijība

Bailes, kas ir atšķirīgas, bet ar kurām mēs bieži saskaramies, ir tās, kas Svētajos Rakstos ir aprakstītas kā „dievbijība” (Ebrejiem 12:28) jeb „bijība Tā Kunga priekšā” (Ījaba 28:28; Salamana pamācības 16:6; Jesajas 11:2–3). Pretēji laicīgās pasaules bailēm, kas rada trauksmi un satraukumu, dievbijība ir miera, paļāvības un pārliecības avots.

Bet kā gan jebkas, kas ir saistīts ar bailēm, var būt pamācošs vai noderīgs garīgā ziņā?

Taisnīgās bailes, ko es cenšos aprakstīt, ietver dziļu godbijību, cieņu un bijību pret To Kungu, Jēzu Kristu, paklausību Viņa baušļiem un Viņa spriestās un galīgās tiesas gaidas (skat. Psalmi 33:8; 96:4; 5. Mozus 5:29; 8:6; 10:12; 13:4; Psalmi 112:1). Tādējādi dievbijība izriet no pareizas izpratnes par Tā Kunga, Jēzus Kristus, dievišķo dabu un misiju, vēlmes pakļaut savu gribu Viņa gribai un sapratnes, ka katrs vīrietis un sieviete Tiesas dienā atbildēs par saviem grēkiem (skat. M&D 101:78; Ticības apliecinājumi 1:2).

Kā apgalvots Svētajos Rakstos, dievbijība ir „atziņas sākums”, „mācības ceļš”, „drošs cietoksnis” un „dzīvības avots” (skat. Salamana pamācības 1:7; 15:33; 14:26; 14:27).

Lūdzu, ņemiet vērā, ka dievbijība ir nesaraujami saistīta ar izpratni par Galīgo tiesu un mūsu individuālo atbildību par savām vēlmēm, domām, vārdiem un darbiem (skat. Mosijas 4:30). Dievbijība pret To Kungu nav nepatīkams satraukums par to, ka mums būs jānāk Viņa priekšā un jātiek tiesātiem. Es nedomāju, ka mēs vispār no Viņa baidīsimies. Drīzāk tā ir saprašana, ka, esot Viņa klātbūtnē, mēs apzināsimies savu patieso dabu un mums būs „pilnīga atziņa” par visiem saviem spriedumiem, liekulību un maldiem (skat. 2. Nefija 9:14; Almas 11:43). Galu galā mēs paliksim bez attaisnojuma.

Katrs cilvēks, kurš ir dzīvojis vai vēl dzīvos uz Zemes, „tiks atvests stāties Dieva tiesas priekšā, lai tiktu Viņa tiesāts pēc saviem darbiem, vai tie būtu labi, vai tie būtu ļauni” (Mosijas 16:10). Ja mūsu vēlmes būs bijušas taisnīgas un darbi — labi, tad tiesa būs iepriecinoša (skat. Jēkaba gr. 6:13; Ēnosa 1:27; Moronija 10:34). Un pēdējā dienā mēs tiksim „atalgoti ar taisnīgumu” (Almas 41:6).

Taču, ja mūsu vēlmes būs bijušas negodīgas un darbi —ļauni, tad tiesa būs baiļu pilna. „Mēs neuzdrīkstēsimies paraudzīties uz mūsu Dievu; un mēs būtu priecīgi, ja mēs varētu pavēlēt klintīm un kalniem krist pār mums, lai apslēptu mūs no Viņa vaiga” (Almas 12:14). Un pēdējā dienā mēs tiksim „atalgoti ar ļaunu” (Almas 41:5).

Kā apkopojis Salamans mācītājs:

„Bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!

Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns” (Salamans mācītājs 12:13–14).

Mani mīļotie brāļi un māsas, dievbijība kliedē laicīgās bailes. Tā mazina pat mūsu mokošās bažas, ka mēs garīgi nekad nebūsim pietiekami labi un nekad nepaveiksim to, ko Tas Kungs no mums prasa un sagaida. Patiesībā mēs nevaram būt pietiekami labi vai paļauties tikai uz savām pašu spējām un sniegumu. Mūsu darbi un vēlmes vien mūs neglābs un nevar izglābt. „Kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam”, mēs tiekam dziedināti tikai caur žēlastību un labvēlību, ko mēs varam saņemt, pateicoties Glābēja bezgalīgajam un mūžīgajam Izpirkšanas upurim (skat. 2. Nefija 25:23 un Almas 34:10, 14). Mēs, protams, „ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem” (Ticības apliecinājumi 1:3).

Dievbijība nozīmē mīlēt To Kungu un Viņam uzticēties. Jo vairāk mēs izjutīsim dievbijību, jo pilnīgāk mēs Viņu mīlēsim. Un „pilnīga mīlestība aizdzen visas bailes” (Moronija 8:16). Es apsolu, ka dievbijības spožā gaisma padzīs visas laicīgo baiļu tumšās ēnas, ja mēs raudzīsimies uz Glābēju, celsim savas dzīves uz Viņa pamata un virzīsimies uz priekšu pa Viņa derību ceļu ar svētīgu apņemšanos (skat. M&D 50:25).

Liecība un apsolījums

Es mīlu un godāju To Kungu. Viņa spēks un miers ir īsts. Viņš ir mūsu Pestītājs, un es liecinu, ka Viņš dzīvo. Pateicoties Viņam, mūsu sirdīm vairs nav jāiztrūkstas vai jābīstas un mēs tiksim svētīti, lai apklusinātu savas bailes (skat. Jāņa 14:27). To es liecinu Kunga, Jēzus Kristus, svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.