Lai nāk Tava valstība
Elders Nīls L. Andersens
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Kad redzam Tā Kunga brīnumus Viņa valstības celšanā uz Zemes un ticam tiem, tas var mums palīdzēt redzēt un ticēt, ka Viņa roka darbojas arī mūsu dzīvē.
Kad mēs dziedājām, mani dziļi aizkustināja doma, ka šajā brīdī simtiem tūkstošu, iespējams, miljoni ticīgu svēto 150 valstīs, apbrīnojamā kārtā 75 dažādās valodās,1 pacēla savas balsis uz Dievu, dziedot:
„Ak, nāc jel, kungu Kungs!”3 Mēs esam ļoti liela vispasaules ticīgo ģimene, Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļi.
Mēs esam uzņēmušies Viņa vārdu un katru nedēļu, pieņemot Svēto Vakarēdienu, apsolām, ka atcerēsimies Viņu un pildīsim Viņa baušļus. Mēs esam tālu no pilnības, taču neesam pavirši pret savu ticību. Mēs ticam Viņam. Mēs pielūdzam Viņu. Mēs sekojam Viņam. Mēs no sirds dziļumiem mīlam Viņu. Viņa darbs ir vissvarīgākais visā pasaulē.
Mēs dzīvojam, brāļi un māsas, laikā pirms Tā Kunga Otrās atnākšanas — laikā, kuru ticīgie ir gaidījuši gadsimtiem ilgi. Mēs dzīvojam karu un karu daudzināšanas laikā, dabas katastrofu laikā — laikā, kad pasauli plosa apjukums un nemieri.
Taču mēs dzīvojam arī dižajā Atjaunošanas laikā, kad evaņģēlijs tiek pasludināts visai pasaulei, — laikā, par kuru Tas Kungs apsolīja, ka Viņš „cels … šķīstus ļaudis”4 un apbruņos viņus „ar taisnību un Dieva spēku”.5
Mēs līksmojam par šo laiku un cerībā lūdzam Dievu, ka spēsim drosmīgi stāties pretim savām grūtībām un nenoteiktībai. Dažu cilvēku grūtības ir smagākas nekā citu, taču neviens nav no tām pasargāts. Elders Nīls A. Maksvels man reiz teica: „Ja tev tagad viss ir lieliski, tad tikai pagaidi.”
Lai arī Tas Kungs mūs ir vairākkārt mierinājis, ka „mums nevajag bīties”,6 grūtību brīžos reizēm nav viegli saglabāt skaidru perspektīvu un redzēt pāri šīs pasaules robežām.
Prezidents Tomass S. Monsons man pasniedza svarīgu mācību par to, kā saglabāt skatu uz mūžību.
Pirms astoņpadsmit gadiem, braucot Šveicē ar vilcienu kopā ar prezidentu Monsonu, es viņam pajautāju par viņa smagajiem pienākumiem. Viņa atbilde stiprināja manu ticību. „Augstākajā prezidijā,” viņš teica, „mēs darām visu, ko varam, lai virzītu šo darbu uz priekšu. Taču šis ir Tā Kunga darbs, un Viņš to vada. Viņš ir tā galvgalī. Mēs brīnāmies, skatoties, kā Viņš atver durvis, kuras mēs nevaram atvērt, un paveic brīnumus, kurus mēs pat nevaram iedomāties.”7
Brāļi un māsas, kad redzam Tā Kunga brīnumus Viņa valstības celšanā uz Zemes un ticam tiem, tas var mums palīdzēt redzēt un ticēt, ka Tā Kunga roka darbojas arī mūsu dzīvē.
Tas Kungs paziņoja: „Es spēju paveikt savu darbu.”8 Mēs katrs cenšamies darīt savu daļu, taču Viņš ir dižais arhitekts. Sava Tēva vadībā Viņš radīja šo pasauli. „Visas lietas tika Viņa radītas; un bez Viņa netika radīts nekas, kas ir radīts.”9 Kad mēs esam garīgi nomodā un modrībā, mēs redzam Viņa roku visā pasaulē un mēs redzam Viņa roku savā personīgajā dzīvē.
Ļaujiet man dalīties kādā piemērā.
1831. gadā, kad Baznīcā bija tikai 600 tās locekļu, Tas Kungs paziņoja: „Dieva valstības atslēgas ir nodotas cilvēkam uz zemes, un no šejienes evaņģēlijs aizvelsies līdz zemes galiem kā akmens, kas, atraisījies no kalna, bez kādas cilvēku roku palīdzības velsies, līdz tas būs piepildījis visu zemi.”10
Pravietis Nefijs paredzēja, ka, salīdzinot ar visas pasaules iedzīvotāju skaitu, Baznīcas locekļu skaits būs „neliels”, taču viņi būs „uz visas zemes virsas”.11
Trīs brīnišķīgi piemēri tam, kā Tas Kungs ar Savu roku nodibina Savu valstību, ir tempļi, par kuru celtniecību šodien paziņoja prezidents Monsons. Tikai pirms dažām desmitgadēm kurš varēja iedomāties tempļus Haiti, Taizemē un Kotdivuārā?
Tempļa atrašanās vieta netiek nolemta, pamatojoties uz ģeogrāfisko izdevīgumu. Tā tiek nolemta ar atklāsmi no Tā Kunga Viņa pravietim, vēstot par tur veicamo lielo darbu un apliecinot svēto, kas glabās Viņa namu kā dārgumu un rūpēsies par to paaudžu paaudzēs, taisnīgumu.12
Mana sieva Keitija un es tikai pirms diviem gadiem apmeklējām Haiti. Augstu kalnā, ar skatu pār Portoprensu, mēs pievienojāmies Haiti svētajiem, kuri pieminēja savas valsts iesvētīšanu, ko tikai pirms 30 gadiem, toreiz darbodamies apustuļa amatā, iesvētīja elders Tomass S. Monsons. Neviens no mums neaizmirsīs 2010. gada postošo zemestrīci Haiti. Pateicoties uzticīgiem Baznīcas locekļiem un drosmīgai misionāru grupai, kas sastāvēja gandrīz tikai no Haiti iedzīvotājiem, Baznīca šajā salā ir turpinājusi augt un nostiprināties. Tas pacilā manu ticību, kad iedomājos šos taisnīgos Dieva svētos, ģērbtus baltā, ar svētās priesterības spēku vadot un pildot svētos priekšrakstus Tā Kunga namā.
Kurš varēja iedomāties Tā Kunga namu skaistajā Bangkokas pilsētā? Šajā, galvenokārt budistu, valstī ir tikai viens procents kristiešu. Tāpat kā Haiti, arī Bangkokā mēs atklājām, ka Tas Kungs ir sapulcinājis Zemes izredzētos. Pirms dažiem mēnešiem mēs tur satikām Satitu un Jutamu Kaivaivatanus un viņu uzticīgos bērnus. Satits Baznīcai pievienojās 17 gadu vecumā un kalpoja misijā savā dzimtajā zemē. Vēlāk institūtā viņš satika Jutamu, un viņi tika saistīti Manilas Filipīnu templī. 1993. gadā Kaivaivatanu ģimene cieta auto negadījumā, kad viņiem uzskrēja smagā automašīna, kuras vadītājs bija aizmidzis, un Satits tika paralizēts no krūtīm uz leju. Viņu ticība nekad nav sašķobījusies. Satits ir pasniedzējs Bangkokas Starptautiskajā skolā, un viņu visi apbrīno. Viņš kalpo par Taizemes Bangkokas Ziemeļu staba prezidentu. Mēs redzam Dieva brīnumus Viņa brīnumainajā darbā un savā personīgajā dzīvē.
Kotdivuāras Baznīcas brīnums nav izstāstāms, nepieminot divus pārus: Filips un Annelīsa Asardi un Lusjēns un Agate Afoji. Viņi pievienojās Baznīcai Eiropā, kad vēl bija jauni precēti pāri, viens — Vācijā, bet otrs — Francijā. Astoņdesmitajos gados Filips un Lusjēns sajuta, ka viņiem ir jāatgriežas dzimtajā Āfrikā, lai tur celtu Dieva valstību. Māsai Asardai, kas ir vāciete, bija nepieciešama liela ticība, lai atstātu savu ģimeni un ļautu brālim Asardam pamest augsti kvalificēta inženiermehāniķa darbu. Abi pāri pirmo reizi satikās Kotdivuārā un uzsāka vadīt Svētdienas skolu. Tas bija pirms 30 gadiem. Tagad šajā skaistajā Āfrikas valstī ir astoņi stabi un 27 000 Baznīcas locekļu. Afoji turpina uzticīgi kalpot, tāpat kā to dara Asardi, kas nesen pabeidza savu misiju Akras Ganas templī.
Vai redzat Dieva roku virzām uz priekšu Savu darbu? Vai redzat Dieva roku misionāru dzīvē Haiti vai Kaivaivatanu ģimenes dzīvē Taizemē? Vai redzat Dieva roku Asardu un Afoju dzīvē? Vai redzat Dieva roku savā pašu dzīvē?
„Un nekā cilvēks neaizvaino Dievu … kā vien … [tie], kas neatzīst Viņa roku visās lietās un neklausa Viņa pavēlēm.”13
Dieva brīnumi nenotiek tikai Haiti, Taizemē vai Kotdivuārā. Paskatieties sev visapkārt.14 „Dievs piemin katru tautu, … jā, Viņš pārskaita savus ļaudis, un Viņa žēlastības pilnība pārklāj visu zemi.”15
Dažreiz mēs varam redzēt Tā Kunga roku citu cilvēku dzīvē un prātot: „Kā es varu skaidrāk saskatīt Viņa roku savā dzīvē?”
Glābējs teica:
„Nešaubies.”16
„Nebīsties.”17
„Neviens … [zvirbulis] … nekrīt zemē bez jūsu Tēva [ziņas]. …
Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi.”18
Atcerieties jaunieti, kurš sauca uz pravieti Elīsu, kad viņi bija ienaidnieku ielenkti: „Ak vai … ko nu darīsim?”19
Elīsa atbildēja:
„Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.
Un Elīsa lūdza, … Kungs, … atver viņam acis, ka viņš var redzēt. Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu.”20
Ja jūs turēsiet baušļus un lūgsiet ticībā, lai redzētu Tā Kunga roku savā dzīvē, es apsolu jums, ka Viņš atvērs jūsu garīgās acis vēl plašāk un jūs redzēsiet daudz skaidrāk, ka neesat vieni.
Svētie Raksti māca, ka mums ir „jāstāv [nelokāmi] ticībā par to, kas nāks”.21 Kas ir tas, kas nāks? Glābējs lūdza:
„Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”22
Mēs visi tikko dziedājām — „Ak, nāc jel, kungu Kungs!”
Mūsu ticība aug, kad mēs gaidām to brīnišķīgo dienu, kad Glābējs atgriezīsies uz Zemes. Domas par Viņa atnākšanu saviļņo manu dvēseli. Tas būs aizraujoši! Tās apmērs un grandiozums, tās plašums un lieliskums pārsniegs jebko, ko mirstīgā acs jebkad ir redzējusi vai piedzīvojusi.
Tajā dienā Viņš nenāks, ietīts autiņos, guļam silītē.23 Viņš parādīsies „debesu mākoņos, tērpts spēkā un lielā godībā; ar visiem svētajiem eņģeļiem”.24 Mēs dzirdēsim „erceņģeļa balsi un Dieva bazūni”.25 Saule un mēness tiks izmainīti, un „zvaigznes tiks aizsviestas no savām vietām”.26 Es un jūs, vai tie, kas mums sekos, „svētie … no [visiem] zemes galiem,”27 „tiks atdzīvināti un … aizrauti satikt Viņu.”28 Tie, kas būs nomiruši, būdami taisnīgi, arī viņi „tiks aizrauti satikt Viņu debesu … vidū”.29
Tad būs šāds šķietami neiespējams notikums: „Visa miesa,” saka Tas Kungs, „kopā redzēs mani.”30 Kā tas notiks? Mēs to nezinām. Taču es liecinu, ka tas notiks — tieši tā, kā pravietots. Mēs godbijībā nometīsimies ceļos, „un Tas Kungs runās ar savu balsi, un visi zemes gali dzirdēs to”.31 „Un tā būs … kā lielu ūdeņu balss, un kā skaļa pērkona balss.”32 „Un Tas Kungs, … Glābējs, stāvēs Savu ļaužu vidū.”33
Tad notiks neizmirstamas debesu eņģeļu un svēto atkalapvienošanās uz Zemes.34 Taču svarīgākais, kā Jesaja paziņo: „Visi zemes gali redzēs mūsu Dieva pestīšanu,”35 un Viņš „valdīs pār visu miesu.”36
Tajā dienā neticīgie klusēs, „jo katra auss to dzirdēs … , un katrs celis lieksies un katra mēle atzīsies”,37 ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, pasaules Glābējs un Pestītājs.
Šodien ir Lieldienas. Mēs priecājamies ar kristiešiem visā pasaulē par Viņa brīnišķīgo Augšāmcelšanos un par mums apsolīto augšāmcelšanos. Kaut mēs sagatavotos Viņa atnākšanai, pārcilājot šos brīnišķīgos notikumus atkal un atkal savā prātā un pārrunājot tos ar sev mīļiem cilvēkiem, un kaut Viņa lūgšana būtu mūsu lūgšana: „Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”38 Es liecinu, ka Viņš dzīvo. „Ak, nāc jel, kungu Kungs!” Jēzus Kristus Vārdā, āmen.