Viņš jūs cels Sev uz pleciem un vedīs jūs mājās
Gluži kā Labais Gans atrod Savas pazudušās avis, Viņš atradīs arī jūs, ja vien jūs pievērsīsiet savas sirdis pasaules Glābējam.
Viena no manas bērnības nepatīkamajām atmiņām saistās ar tālumā skanošām sirēnām, kas uzmodina mani no miega. Drīz pēc tam — cita skaņa — propelleru graboņa un dūkšana, kas pamazām pieaug, līdz tā satricina visu gaisu. Kā māte mums bija labi mācījusi, mēs, bērni, paķeram katrs savu iepriekš sagatavoto somu un skrienam kalnā uz bumbu patversmi. Skrienot cauri nakts melnumam, debesīs uzliesmo zaļas un baltas signālraķetes, kas bumbvedējiem norāda uz viņu mērķiem. Dīvaini, bet visi šīs signālraķetes sauc par Ziemassvētku eglēm.
Man ir četri gadi, un esmu liecinieks pasaules karam.
Drēzdene
Netālu no tās vietas, kur dzīvoja mana ģimene, atradās pilsēta Drēzdene. Tur dzīvojošie cilvēki, iespējams, piedzīvoja tūkstoškārt vairāk par to, ko es redzēju. Plašie ugunsgrēki, ko bija izraisījušas tūkstošiem tonnu sprāgstvielas, plosīja Drēzdeni, iznīcinot vairāk nekā 90 procentus pilsētas, atstājot aiz sevis vien gruvešus un pelnus.
Pavisam īsā laikā pilsēta, ko dēvēja par „Dārgumu lādi”, vairs nepastāvēja. Ērihs Kestners, vācu rakstnieks, par iznīcināšanu rakstīja šādi: „Tūkstoš gadu viņas skaistums tika celts, vienā naktī tas tika pilnībā iznīcināts.”1 Savā bērnībā es nevarēju iedomāties, kā mūsu pašu cilvēku uzsāktā kara iznīcība varētu tikt apturēta. Pasaule ap mums izskatījās pilnīgi bezcerīga un bez jebkādas nākotnes.
Pagājušajā gadā man bija iespēja atgriezties Drēzdenē. Septiņdesmit gadus pēc kara šī pilsēta atkal ir kā „Dārgumu lāde”. Gruveši ir aizvākti, un pilsēta ir atjaunota un pat uzlabota.
Savas vizītes laikā es redzēju skaisto luterāņu baznīcu „Frauenkirche”, Drēzdenes Dievmātes baznīcu. Celta 1700–tajos gados, tā bija viena no Drēzdenes pērlēm, bet karš to pārvērta gruvešu kaudzē. Daudzus gadus tas tā arī palika, līdz tika pieņemts lēmums, ka „Frauenkirche” ir jāatjauno.
Akmeņi no iznīcinātās baznīcas bija saglabāti un uzskaitīti, un pēc iespējas tika izmantoti atjaunošanas darbos. Šodien jūs varat redzēt šos apdegušos akmeņus baznīcas ārsienās. Šīs akmeņu „rētas” atgādina ne tikai par ēkas kara vēsturi, bet ir arī piemineklis cerībai — lielisks simbols cilvēka spējai no pelniem radīt jaunu dzīvību.
Pārdomājot Drēzdenes vēsturi un cilvēku, kas atjaunoja to, kas bija tik ļoti izpostīts, izdomu un apņēmību, es sajutu Svētā Gara maigo ietekmi. „Noteikti,” es nodomāju, „ja cilvēks var no drupām, gruvešiem un izpostītas pilsētas atjaunot to krāšņā ēkā, kas stiepjas pretim debesīm, tad Visvarenais Tēvs ir spējīgs no jauna pacelt Savus bērnus, kas ir pakrituši, cīnās ar grūtībām vai ir apmaldījušies!”
Nav svarīgi, cik izpostītas var izskatīties mūsu dzīves. Nav svarīgi, cik asinssārti ir mūsu grēki, cik dziļš mūsu rūgtums, cik vientuļas, pamestas vai salauztas ir mūsu sirdis. Pat tie, kam ir zudusi cerība, kas dzīvo izmisumā, kas ir nodevuši uzticību, zaudējuši godprātību vai novērsušies no Dieva, ir uzceļami no jauna. Izņemot nedaudzos pazušanas dēlus, neviena dzīve nav tik izpostīta, ka to nebūtu iespējams atjaunot.
Šī ir evaņģēlija priekpilnā vēsts: pateicoties mīlošā Debesu Tēva mūžīgajai laimes iecerei un Jēzus Kristus bezgalīgajam upurim, mēs ne tikai varam tikt izpirkti no mūsu kritušā stāvokļa un darīti šķīsti, bet mēs arī varam būt pārāki par pasaulīgo un kļūt par mūžīgās dzīves mantiniekiem, un baudīt neaprakstāmo Dieva godību.
Līdzība par pazudušo avi
Reliģiju vadītāji Glābēja kalpošanas laikā neatbalstīja to, ka Jēzus pavadīja laiku ar cilvēkiem, kas tika ieskaitīti starp „grēciniekiem”.
Iespējams, viņiem likās, ka Viņš pieļāva vai pat attaisnoja grēcīgu uzvedību. Iespējams, viņi domāja, ka labākais veids, kā palīdzēt grēciniekiem, bija viņus nosodīt, izsmiet un kaunināt.
Kad Glābējs aptvēra, par ko farizeji un rakstu mācītāji domā, viņš dalījās stāstā:
„Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem.”2
Gadsimtu gaitā šī līdzība tradicionāli tika interpretēta kā aicinājums rīkoties — atgūt pazudušās avis un sniegties pretim tiem, kas ir pazuduši. Kaut arī tas ir atbilstoši un labi, es prātoju, vai tajā nav kas vairāk.
Vai ir iespējams, ka Jēzus pirmais un svarīgākais mērķis, daloties šajā līdzībā, bija mācīt par Labā Gana darbu?
Vai ir iespējams, ka šādi Viņš liecināja par Dieva mīlestību pret Saviem nepaklausīgajiem bērniem?
Vai ir iespējams, ka Glābēja vēstījums bija par to, ka Dievs pilnībā zina par tiem, kas ir pazuduši, un ka Viņš viņus atradīs, ka Viņš sniegsies viņiem pretim un ka Viņš tos izglābs?
Un kas avij ir jādara, lai nopelnītu šo dievišķo palīdzību?
Vai avij ir jāzina, kā izmantot sarežģītu sekstantu, lai aprēķinātu savas atrašanās vietas koordinātes? Vai tai ir jāmāk lietot GPS, lai noteiktu savu atrašanās vietu? Vai tai ir jāprot izveidot lietojumprogrammu, kas izsauks palīdzību? Vai avij ir nepieciešams kāda sponsora apstiprinājums, lai Labais Gans varētu to izglābt?
Nē, noteikti, ka nē! Avs ir dievišķas glābšanas vērta, jo Labais Gans to mīl.
Man līdzība par pazudušo avi ir viena no spēcīgākajām Svētajos Rakstos atrodamajām rakstvietām par cerību.
Mūsu Glābējs, Labais Gans, mūs pazīst un mīl. Viņš pazīst un mīl jūs.
Viņš zina, kad esat nomaldījušies, un Viņš zina, kur jūs esat. Viņš zina jūsu bēdas. Jūsu klusās lūgšanas. Jūsu bailes. Jūsu asaras.
Nav svarīgi, kā jūs nomaldījāties, — jūsu slikto izvēļu vai apstākļu dēļ, ko nespējāt ietekmēt.
Svarīgākais ir tas, ka jūs esat Viņa bērni. Un Viņš jūs mīl. Viņš mīl Savus bērnus.
Tāpēc ka Viņš jūs mīl, Viņš jūs atradīs. Viņš jūs priekpilni cels Sev uz pleciem. Un, kad Viņš jūs atvedīs mājās, Viņš visiem teiks: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.”3
Kas mums ir jādara?
Jūs varētu domāt: „Kur šeit ir kāds āķis?” Noteikti, ka man ir jādara kas vairāk par vienkāršu gaidīšanu, lai taptu izglābts.
Kaut arī mūsu mīlošais Tēvs vēlas, lai visi Viņa bērni atgrieztos pie Viņa, Viņš nevienu nespiedīs atgriezties.4 Dievs mūs neglābs pret mūsu gribu.
Tātad, kas mums ir jādara?
Viņa aicinājums ir vienkāršs:
„Griezieties … pie Manis.”5
„Nāciet šurp pie Manis.”6
„Tuvojieties Man un Es tuvošos jums.”7
Tas ir tas, kā mēs Viņam parādām, ka vēlamies tikt izglābti.
Tam vajag nedaudz ticības. Bet nekrītiet izmisumā. Ja jums trūkst ticības, sāciet ar cerību.
Ja jūs vēl nevarat pateikt, ka zināt, ka Dievs ir, jūs varat cerēt, ka Viņš ir. Jūs varat vēlēties ticēt.8 Sākumam ar to pietiek.
Tad, izmantojot šo cerību, vērsieties pie Debesu Tēva. Dievs jums izrādīs Savu mīlestību, un Viņa glābšanas un izmainīšanas darbs tiks uzsākts.
Laika gaitā jūs atpazīsiet Viņa roku jūsu dzīvē. Jūs sajutīsiet Viņa mīlestību. Un vēlme — staigāt Viņa gaismā un sekot Viņa ceļiem — pieaugs ar katru sperto ticības soli.
Mēs šos ticības soļus saucam par „paklausību”.
Mūsdienās tas nav populārs vārds. Bet paklausība Jēzus Kristus evaņģēlijā ir lolots princips, jo mēs zinām, ka „caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem”.9
Pieaugot mūsu ticībai, pieaug arī mūsu uzticība. Iepriekš es citēju vācu rakstnieku, kurš bēdājās par Drēzdenes izpostīšanu. Viņš ir pierakstījis arī šādu frāzi: „Es gibt nichts Gutes, ausser: Man tut es.” Tiem, kas nerunā celestiālās valstības valodā, lūk, frāzes tulkojums: „Labas lietas rodas, tās darot.”10
Mēs varam daiļrunīgi runāt par garīgām lietām. Mēs varam atstāt iespaidu uz cilvēkiem ar savām prāta spējām — izskaidrot reliģiskas tēmas. Mēs varam pārspīlēti enerģiski runāt par reliģiju un „sapņot par [mūsu] mājvietu debesīs”.11 Bet, ja mūsu ticība nemaina to, kā mēs dzīvojam, — ja mūsu ticība neietekmē mūsu ikdienas lēmumus, — mūsu reliģija ir veltīga, un mūsu ticība, ja nav mirusi, tad noteikti ir slima un tai draud nāve.12
Paklausība ir ticības dzīvības spēks. Pateicoties paklausībai, mūsu dvēselēs ienāk gaisma.
Dažreiz man liekas, ka mēs pārprotam, kas ir paklausība. Mēs varam uztvert paklausību kā pašmērķi, nevis līdzekli mērķu sasniegšanai. Vai arī mēs varam neatlaidīgi uzspiest paklausību baušļiem, cenšoties izmainīt tos, ko mīlam, viņus nepārtraukti „karsējot” un pārveidojot svētākā, debešķīgākā materiālā.
Nav šaubu, ka ir reizes, kad aicināt nožēlot grēkus vajag ar tiešu saucienu. Noteikti ir cilvēki, kuri ieklausīsies tikai šādos saucienos.
Bet, iespējams, ir kāds cits salīdzinājums, kas var paskaidrot, kādēļ mēs ievērojam Dieva baušļus. Iespējams, ka paklausība nav mūsu dvēseļu veidošana, locīšana un dauzīšana, lai kļūtu par to, kas mēs neesam. Tieši pretēji, tas ir process, kurā mēs atklājam, kas mēs esam patiesībā.
Mūs ir radījis Visvarenais Dievs. Viņš ir mūsu Debesu Tēvs. Mēs esam burtiski Viņa gara bērni. Mēs esam veidoti no pārdabiska materiāla, paša vērtīgākā un tīrākā, tāpēc mēs nesam sevī dievišķuma matēriju.
Taču šeit, uz Zemes, mūsu domas un rīcību ierobežo tas, kas ir samaitāts, nesvēts un nešķīsts. Pasaules putekļi un netīrība aptraipa mūsu dvēseles, padarot grūtāku mūsu pirmdzimtības tiesību un mērķu atpazīšanu un atcerēšanos.
Bet tas viss nemaina to, kas mēs esam patiesībā. Mūsu dievišķā daba saglabājas. Un brīdī, kad izvēlamies pievērst savas sirdis mūsu mīļotajam Glābējam un uzsākt māceklības ceļu, notiek kas brīnumains. Dieva mīlestība piepilda mūsu sirdis; patiesības gaisma piepilda mūsu prātus; mums zūd vēlme grēkot; un mēs vairs nevēlamies staigāt tumsībā.13
Mēs sākam raudzīties uz paklausību nevis kā uz sodu, bet kā uz ceļu, kas ved uz mūsu dievišķo likteni. Un šīs zemes samaitātība, netīrība un ierobežojumi pamazām sāk atkāpties. Visbeidzot atklājas mūsos mītošās, debešķīgās būtnes nenovērtējamais, mūžīgais gars, un labestība kļūst par mūsu dabu.
Jūs esat glābšanas vērti
Mani dārgie brāļi un māsas, mani dārgie draugi, es liecinu, ka Dievs mūs redz tādus, kādi mēs patiesībā esam, — un Viņš redz, ka mēs esam glābšanas vērti.
Jums var likties, ka jūsu dzīve ir sabrukusi. Jūs esat grēkojuši. Jūs esat nobijušies, dusmīgi, sērojat vai jūs nomoka šaubas. Bet, gluži kā Labais Gans atrod Savas pazudušās avis, Viņš atradīs arī jūs, ja vien jūs pievērsīsiet savas sirdis pasaules Glābējam.
Viņš jūs izglābs.
Viņš jūs cels Sev uz pleciem.
Viņš jūs aizvedīs mājās.
Ja mirstīgas rokas var pārvērst gruvešus un drupas skaistā lūgšanu namā, tad mēs varam būt droši un paļauties, ka mūsu mīlošais Debesu Tēvs var mūs izmainīt un Viņš to paveiks. Viņa iecere ir mūs pārveidot par kaut ko, kas ir daudz cēlāks par to, kas mēs bijām, — daudz cēlāks, nekā mēs jebkad varētu iedomāties. Ar katru ticības soli mūsu māceklības ceļā mēs kļūstam par būtnēm ar mūžīgu godību un nebeidzamu prieku, par kādām mums iecerēts kļūt.
Šī ir mana liecība, mana svētība un mana pazemīgā lūgšana, mūsu Skolotāja, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.