Pretstats visās lietās
Elders Dalins H. Oukss
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Pretstati ļauj mums augt, lai mēs kļūtu par tādiem cilvēkiem, kā to vēlas mūsu Debesu Tēvs.
Jēzus Kristus evaņģēlija centrālais elements ir Tēva glābšanas iecere Viņa bērnu mūžīgajai pilnveidei. Šī iecere, kas izskaidrota mūsdienu atklāsmēs, palīdz mums saprast lielu daļu no tā, ar ko nākas sastapties šajā laicīgajā dzīvē. Savā vēstījumā es pievērsīšos tam, cik būtiska loma šajā iecerē ir pretstatam.
I
Laicīgās dzīves mērķis ir nodrošināt Dieva bērniem pieredzi, kas nepieciešama, „lai pilnveidotos un beigu beigās īstenotu savu dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem”.1 Kā mums šorīt tik iespaidīgi mācīja prezidents Tomass S. Monsons, mēs pilnveidojamies, veicot izvēles un tādējādi tiekot pārbaudīti, lai redzētu, vai mēs ievērosim Dieva pavēles (skat. Ābrahāma 3:25). Lai mēs varētu tikt pārbaudīti, mums ir jābūt rīcības brīvībai — iespējai izvēlēties starp alternatīvām. Lai nodrošinātu alternatīvas un iespēju īstenot mūsu rīcības brīvību, mums ir jātiek dotiem pretstatiem.
Arī pārējā ieceres daļa ir būtiska. Kad mēs veicam nepareizas izvēles, kas nenovēršami notiek, mūsu grēki mūs aptraipa un mums ir jātiek attīrītiem, lai mēs varētu turpināt virzīties pretī mūsu mūžīgās sūtības īstenošanai. Tēva iecere nodrošina ceļu, kā to paveikt, — ceļu, kā apmierināt taisnības mūžīgās prasības: Glābējs samaksā cenu, lai izpirktu mūs no mūsu grēkiem. Šis Glābējs ir Tas Kungs, Jēzus Kristus, Dieva, Mūžīgā Tēva, Vienpiedzimušais Dēls, ar kura Izpirkšanas upuri jeb ar kura ciešanām tiek samaksāts par mūsu grēkiem, ja vien mēs tos nožēlojam.
Viens no labākajiem Dieva plānotās pretstatu lomas piemēriem ir atrodams Mormona Grāmatā, kur Lehijs māca savu dēlu Jēkabu.
„Jo ir vajadzīgs, lai būtu pretstats visās lietās. Ja ne tā, … tad nevarētu notikt ne taisnīgums, ne ļaundarība; ne svētums, ne bēdas; ne labais, ne sliktais.” (2. Nefija 2:11, skat. arī 15. pantu.)
„Tāpēc,” Lehijs turpina, „Dievs, Tas Kungs, ļāva cilvēkam rīkoties patstāvīgi. Tad nu cilvēks nevar rīkoties patstāvīgi, nebūdams viena vai otra kārdināts.” (16. pants.) Līdzīgi Tas Kungs paziņo arī mūsdienu atklāsmē: „Un ir nepieciešams, lai velns varētu kārdināt cilvēku bērnus, vai arī viņi nevarēs rīkoties paši.” (M&D 29:39.)
Pretstats bija nepieciešams jau Ēdenes dārzā. Lehijs mācīja: ja Ādams un Ieva neizdarītu izvēli, uzsākot laicīgo dzīvi, „viņiem būtu jāpaliek nevainībā, … nedarot neko labu, jo viņi nepazītu grēku” (2. Nefija 2:23).
Rīcības brīvībai un pretstatam ir bijusi centrālā loma Tēva iecerē jau kopš pirmsākumiem, un tieši tādēļ Sātans pret to sacēlās. Tas Kungs atklāja Mozum, ka debesu padomē Sātans „centās iznīcināt cilvēka rīcības brīvību” (Mozus gr. 4:3). Šī iznīcība izrietēja no Sātana piedāvātajiem noteikumiem. Viņš atnāca pie Tēva, teikdams: „Lūk, še esmu es, sūti mani, es būšu Tavs dēls un es atpestīšu visu cilvēci, ka neviena dvēsele netiks pazaudēta, un es to noteikti izdarīšu, tādēļ dod man Savu godu.” (Mozus gr. 4:1.)
Tādējādi Sātans piedāvāja īstenot Tēva ieceri veidā, kas liegtu īstenoties Tēva mērķim un nodotu Viņa godu Sātanam.
Sātana piedāvājums nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību — viņš atpestītu visu cilvēci, ka neviena dvēsele netiktu pazaudēta. Nevienam nebūtu nekādas rīcības vai izvēles brīvības, un tādējādi arī nekādas vajadzības pēc pretstata. Nebūtu ne pārbaudījumu, ne neveiksmju, ne panākumu. Nebūtu nekādas izaugsmes, kas palīdzētu īstenoties Tēva vēlamajam mērķim attiecībā uz Viņa bērniem. Svētie Raksti vēsta, ka Sātana pretestība noveda pie tā, ka debesīs izcēlās karš (Jāņa atkl. 12:7), kurā visi, atskaitot divas trešdaļas Dieva bērnu, izvēlējās Tēva ieceri, noraidot Sātana pretošanās centienus un izpelnoties tiesības — pieredzēt laicīgo dzīvi.
Sātana mērķis bija iegūt Tēva godu un spēku (skat. Jesajas 14:12–15; Mozus 4:1, 3). „Tādēļ,” teica Tēvs, „tāpēc ka Sātans sacēlās pret Mani, … Es liku, lai viņš tiktu nogāzts” (Mozus gr. 4:3), līdz ar visiem tiem gariem, kuri bija pielietojuši savu rīcības brīvību, lai sekotu viņam (skat. Jūdas 1:6; Jāņa atkl. 12:8–9; M&D 29:36–37). Laicīgajā dzīvē kā gari bez ķermeņa, Sātans un viņa sekotāji kārdina un cenšas pievilt un aizvest gūstā Dieva bērnus (skat. Mozus gr. 4:4). Tādējādi sanāk, ka tas ļaunais, kurš pretojās un centās iznīcināt Tēva ieceri, patiesībā sekmēja tās īstenošanos, jo tieši pretstats dod iespēju izvēlēties un iespēja — veikt pareizas izvēles — veicina izaugsmi, kas ir Tēva ieceres mērķis.
II
Jāņem vērā, ka kārdinājums grēkot nav vienīgais no laicīgās dzīves pretstatiem. Tēvs Lehijs mācīja: ja nebūtu notikusi Krišana, Ādamam un Ievai „būtu jāpaliek nevainībā, esot bez prieka, jo viņi nepazītu bēdas” (2. Nefija 2:23). Bez laicīgajā dzīvē pieredzamajiem pretstatiem „visām lietām [būtu] jātiek savienotām vienā”, kur nebūtu ne prieka, ne bēdu (11. pants). Tēvs Lehijs turpina, sakot, ka tieši tādēļ pēc tam, kad Dievs bija radījis visas lietas, „lai īstenotu [Savus] mūžīgos nodomus attiecībā uz cilvēku, … bija vajadzīgs, lai būtu pretstats; patiesi, aizliegtais auglis pretstatā dzīvības kokam; viens būdams salds un otrs rūgts” (15. pants).2 Viņa mācība par šo ieceres aspektu noslēdzas ar šādiem vārdiem:
„Bet, lūk, viss ir darīts Tā gudrībā, kurš zina visu.
Ādams krita, lai cilvēki varētu būt; un cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.” (24.–25. pants.)
Pretstati, kas izpaužas grūtajos apstākļos, ar ko mēs saskaramies laicīgajā dzīvē, arī ir daļa no ieceres, kas veicina mūsu izaugsmi šajā dzīvē.
III
Mēs visi pieredzam dažādus pretstatus, ar kuru palīdzību tiekam pārbaudīti. Daži no šiem pārbaudījumiem izpaužas kā kārdinājumi grēkot. Daži izpaužas kā laicīgās grūtības, kas neizriet no personīgajiem grēkiem. Daži no pārbaudījumiem ir ļoti smagi. Citi ir mazsvarīgi. Daži no tiem ir pastāvīgi, citi — tikai epizodiski. Neviens no mums nav izņēmums. Pretstati ļauj mums augt, lai mēs kļūtu par tādiem cilvēkiem, kā to vēlas mūsu Debesu Tēvs.
Kad Džozefs Smits bija beidzis Mormona Grāmatas tulkojumu, viņam bija jāatrod izdevējs. Tas nebija viegli. Sarežģītais un apjomīgais manuskripts, kā arī iespiešanas un iesiešanas izmaksas, lai izdotu tūkstošiem eksemplāru, bija nospiedošas. Sākumā Džozefs vērsās pie E. B. Grandina, izdevēja Palmīrā, kurš atteicās. Tad viņš uzmeklēja vēl vienu izdevēju Palmīrā, bet arī tas viņu atraidīja. Pēc tam viņš mēroja 40 km garu ceļu uz Ročesteru, kur uzrunāja visievērojamāko izdevēju Ņujorkas rietumos, tomēr arī tas viņu atraidīja. Cits Ročesteras izdevējs bija ar mieru, bet apstākļi izvērtās tā, ka šī iespēja nebija pieņemama.
Bija pagājušas nedēļas, un Džozefu noteikti mulsināja pretestība, kas liedza izpildīt šo dievišķo rīkojumu. Tas Kungs neatviegloja šo uzdevumu, taču Viņš padarīja to iespējamu. Džozefa piektais mēģinājums, otrreiz vēršoties pie izdevēja Grandina Palmīrā, izrādījās veiksmīgs.3
Pēc vairākiem gadiem Džozefs izcieta sāpinošu ieslodzījumu Libertī cietumā, kur atradās daudzus mēnešus. Kad viņš lūdza pēc palīdzības, Tas Kungs pateica viņam, ka „tas viss dos [viņam] pieredzi un nāks [viņam] par labu” (M&D 122:7).
Mēs visi esam iepazinuši vēl citus laicīgo pretstatu paveidus, kas neizriet no mūsu personīgajiem grēkiem, tai skaitā slimības, nespēju un nāvi. Prezidents Tomass S. Monsons paskaidroja:
„Daži no jums laiku pa laikam savās ciešanās piesauc Dievu, prātojot, kādēļ mūsu Debesu Tēvs ļauj jums iet cauri tiem pārbaudījumiem, ar ko jums nākas saskarties. …
Taču mūsu laicīgā dzīve nekad nav bijusi iecerēta kā viegla vai nemainīgi patīkama pieredze. Mūsu Debesu Tēvs … zina, ka mēs mācāmies, augam un tiekam attīrīti, piedzīvojot smagus izaicinājumus, sirdi plosošas ciešanas un grūtas izvēles. Ikviens no mums pieredz tumšas dienas, kad mūžībā aiziet kāds no mūsu mīļajiem, sāpīgus brīžus, kad rodas veselības problēmas, pamestības sajūtu, kad mums šķiet, ka mūsu mīļie mūs atstājuši. Šīs un vēl citas grūtības kļūst par īstenu pārbaudījumu mūsu spējai pastāvēt līdz galam.”4
Mūsu centienus — veicināt sabata dienas ievērošanu — var minēt kā piemēru pretstatam, kas neizraisa tik lielu stresu. Tas Kungs mums ir pavēlējis — godāt sabata dienu. Dažas no mūsu izvēlēm var būt saistītas ar šī baušļa pārkāpšanu, bet citas izvēles, kā pavadīt sabata dienu, saistās ar to, vai mēs tik vien kā darīsim to, kas ir labi, vai to, kas ir labāk vai vislabāk.5
Lai ilustrētu pretstatu, kas izpaužas caur kārdinājumiem, Mormona Grāmatā tiek sniegts apraksts par trim metodēm, ko velns izmantos pēdējās dienās. Pirmkārt, „viņš plosīsies cilvēku bērnu sirdīs un kūdīs tos dusmoties pret to, kas ir labs” (2. Nefija 28:20). Otrkārt, „viņš nomierinās un iemidzinās [Baznīcas locekļus] laicīgajā drošībā”, sakot: „Ciāna plaukst, viss ir labi.” (21. pants.) Treškārt, viņš mums teiks, „ka elles nav, un … es neesmu velns, jo tāda vispār nav” (22. pants), un tādējādi nav arī pareizā un nepareizā. Šī pretstata dēļ mēs esam brīdināti — nebūt vieglprātīgiem Ciānā! (24. pants.)
Mūsdienās šķiet, ka Baznīca ar savu dievišķo misiju un arī mēs mūsu personīgajās dzīvēs sastopamies ar pieaugošu pretestību. Iespējams, tādēļ ka Baznīca kļūst arvien stiprāka un mēs, Baznīcas locekļi, kļūstam ticīgāki un paklausīgāki, Sātans palielina savu pretestības spēku, lai mums arī turpmāk būtu „pretstats visās lietās”.
Daļa no šīs pretestības nāk pat no Baznīcas locekļu puses. Daži, kuri pielieto personīgo spriestspēju un gudrību, lai pretotos pravietiskajam virzienam, ir aizguvuši nosaukumu no vēlētām institūcijām un dēvē sevi par „lojālo opozīciju”. Taču, lai gan šis jēdziens ir piemērojams attiecībā uz demokrātisku iekārtu, tam nav attaisnojuma Dieva valstībā, kur tiek godāta jautājumu uzdošana, bet ne opozīcija (skat. Mateja 26:24).
Minēšu vēl vienu piemēru, sakot, ka mūsu agrīnās Baznīcas vēsture paver iespēju uzdot daudz jautājumu par to, ko Džozefs Smits darīja vai nedarīja katrā no atsevišķiem gadījumiem, ko daži izmanto par pamatu opozīcijai. Es jums visiem saku: pielietojiet ticību un paļaujieties uz Glābēja mācību: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja 7:16.) Baznīca ļoti cenšas atklāt tai pieejamos pierakstus, taču pat pēc visa tā, ko varam publicēt, mūsu Baznīcas locekļiem dažkārt vēl arvien ir jāatbild uz pamatjautājumiem, ko nevar izdarīt, vienkārši studējot. Tas ir Baznīcas vēstures piemērs „pretstatam visās lietās”. Dažas lietas var izzināt tikai ar ticību (skat. M&D 88:118). Galu galā mums ir jāpaļaujas uz ticību liecībai, ko esam saņēmuši no Svētā Gara.
Dievs reti kad pārkāpj kāda Sava bērna rīcības brīvību, pavēršoties pret kādu un iejaucoties, lai atvieglotu citu dzīvi. Taču Viņš atvieglo mūsu ciešanu slogu un stiprina mūs, lai mēs spētu to panest — kā gadījumā ar Almas ļaudīm Helama zemē (skat. Mosijas 24:13–15). Viņš nenovērš visas katastrofas, taču Viņš atbild uz mūsu lūgšanām, pavēršot tās uz citu pusi — kā gadījumā ar neatkārtojami spēcīgo vētru, kas draudēja aizkavēt tempļa iesvētīšanu Fidži,6 vai arī mīkstina negadījuma sekas — kā teroristu izraisītajā sprādzienā, kas paņēma tik daudz dzīvību, bet četrus mūsu misionārus tikai ievainoja.
Ejot cauri visiem laicīgās dzīves pretstatiem, mēs varam atcerēties Dieva apliecinājumu, ka Viņš iesvētīs mūsu bēdas mums par labumu (2. Nefija 2:2). Vēl mums tiek mācīts, lai mēs raudzītos uz mūsu laicīgās dzīves pieredzi un Dieva pavēlēm Viņa dižās glābšanas ieceres kontekstā, kas vēstī mums par dzīves mērķi un dod pārliecību par Glābēju, kura Vārdā es liecinu par šīm patiesajām mācībām. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.