Ieraugi sevi templī
Es lūdzu par to, lai ikviens no mums godātu Glābēju un veiktu jebkādas nepieciešamās izmaiņas, lai „ieraudzītu” sevi Viņa svētajos tempļos.
Tā Kunga pestīšanas ieceres virzīšanās uz priekšu šajā laiku pilnības atklāšanā gandrīz sniedzas pāri sapratnes robežām.1 Tam piemērs ir šajā konferences sesijā izskanējušais prezidenta Tomasa S. Monsona paziņojums par 4 jauniem tempļiem. Kad 1963. gadā prezidents Monsons tika aicināts par apustuli, visā pasaulē bija 12 atvērti tempļi.2 Līdz ar Provo pilsētas Centra tempļa iesvētīšanu — tagad ir 150 un kopumā būs 177, kad tiks iesvētīti visi tempļi, par kuriem tika paziņots. Tas ir iemesls mums pazemīgi priecāties.
Pirms simt astoņdesmit gadiem, šajā pašā dienā, 1836. gada 3. aprīlī, Kērtlandes templī pravietim Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam tika atklāta brīnišķīga vīzija. Tas notika tikai vienu nedēļu pēc šī tempļa iesvētīšanas. Šajā vīzijā viņi redzēja To Kungu stāvam templī uz kanceles margām. Visa cita starpā Glābējs paziņoja:
„Lai visu Manu ļaužu sirdis priecājas, kuri ir ar savu spēku uzcēluši šo namu Manam Vārdam.
Jo lūk, Es esmu pieņēmis šo namu un Mans Vārds būs šeit; un Es parādīšos Saviem ļaudīm žēlastībā šajā namā.”3
Šī svētā notikuma laikā parādījās senie pravieši, ieskaitot Eliju, kurš piešķīra atslēgas, kas ir būtiskas tempļa priekšrakstiem.
Atceroties, kas pirms gada notika Bangkokā, Taizemē, kad tika paziņots par to templi, mēs varam nedaudz apjaust to līksmību, kas šobrīd valda Kito, Ekvadorā; Hararē, Zimbabvē; Belemā, Brazīlijā, un Limā, Peru, gan starp Baznīcas locekļiem, gan misionāriem. Māsa Šellija Seniora, tā laika Taizemes Bangkokas misijas prezidenta Deivida Seniora sieva, uzrakstīja e-pasta vēstuli ģimenei un draugiem, lai pateiktu, ka bija pagājušas „12 bezmiega stundas un liets daudz prieka asaru” pēc noklausīšanās, kā prezidents Monsons paziņo par šo templi. Viņi piezvanīja saviem misijas palīgiem plkst. 23:30 vakarā un izstāstīja viņiem par to. Palīgi piezvanīja visiem misionāriem. Atpakaļ atnāca ziņa, ka „visa misija nakts vidū bija nomodā, aiz prieka lēkājot savās gultās”. Māsa Seniora jokodamās piekodināja ģimenei un draugiem: „Lūdzu, ne vārda Misionāru departamentam!”4
Taizemē Baznīcas locekļu dziļā, garīgā attieksme bija tikpat spēcīga. Esmu pārliecināts, ka bija notikusi garīga sagatavošanās sirdīs un mājās un bijušas parādības no Debesīm, sagatavojot svētos tur, kur atradīsies šie jaunie tempļi, par kuriem tika paziņots.
Māsai Seniorai Taizemē bija īpaši rokas spogulīši, izgatavoti mācīšanai viņas vadīto pārrunu laikā, īpaši ar māsām. Spogulī bija iegravēts tempļa attēls un vārdi: „Ieraugi sevi templī”. Kad cilvēki ieskatījās spogulī, viņi redzēja sevi templī. Seniori mācīja klausītājus un Baznīcas locekļus iedomāties sevi templī un veikt nepieciešamās izmaiņas dzīvesveidā un garīgi sagatavoties, lai sasniegtu šo mērķi.
Mans izaicinājums šajā rītā domāts katram no mums, lai kur mēs dzīvotu, — ieraudzīt sevi templī. Prezidents Monsons ir apgalvojis: „Līdz brīdim, kamēr jūs neesat iegājuši Tā Kunga namā un neesat saņēmuši visas svētības, kas jūs tur gaida, jūs neesat ieguvuši visu, ko Baznīca piedāvā. Vissvarīgākās un augstākās svētības no piederības Baznīcai ir tās, kuras mēs saņemam Dieva tempļos.”5
Par spīti taisnīguma trūkumam mūsdienu pasaulē, mēs dzīvojam svētā laikā. Pravieši mīlošām un ilgu pilnām sirdīm ir aprakstījuši mūsu dienas gadsimtiem ilgi.6
Pravietis Džozefs Smits, citējot no pravieša Obadjas grāmatas7 Vecajā Derībā un Pētera 1. vēstules8 Jaunajā Derībā, atzina Dieva vareno nolūku — sniedzot kristīšanos mirušajiem un ļaujot mums būt par glābējiem Ciānas kalnā.9
Tas Kungs ir bijis labvēlīgs mūsu ļaudīm un devis resursus un pravietisku vadību, lai mēs varētu būt cienīgi, veicot savus tempļa pienākumus gan par dzīvajiem, gan mirušajiem.
Pateicoties Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam, mēs izprotam dzīves jēgu, Tēva pestīšanas ieceri Saviem bērniem, Glābēja atpestīšanas upuri un ģimeņu centrālo lomu debesu organizācijā.10
Pieaugošā tempļu skaita un progresīvo tehnoloģiju kombinācija, lai mūsu priekšgājēju labā izpildītu mūsu svētos ģimenes vēstures pienākumus, padara šo par vissvētītāko laiku visā vēsturē. Es priecājos par mūsu jauniešu neparasto uzticību indeksēšanas darbā un meklējot savus priekštečus, un tad veicot kristību un konfirmācijas darbu templī. Jūs burtiskā nozīmē esat starp tiem glābējiem Ciānas kalnā, par kuriem ticis pravietots.
Kā mēs sagatavojamies templim?
Mēs zinām, ka taisnīgums un iesvētīšana ir būtiskas daļas sagatavošanās procesā — apmeklēt templi.
Mācības un Derību 97. nodaļā var lasīt: „Un ciktāl Mani ļaudis cels Man namu Tā Kunga Vārdā, un neļaus tur nākt nekam netīram, lai tas netiktu apgānīts, Mana godība būs uz tā.”11
Līdz 1891. gadam Baznīcas prezidents parakstīja katru tempļa apmeklējuma rekomendāciju, lai aizsargātu tempļa svētumu. Tad šis pienākums tika deleģēts bīskapiem un stabu prezidentiem.
Mūsu karsta vēlēšanās ir tā, lai Baznīcas locekļi būtu tempļa apmeklējuma rekomendācijas cienīgi. Lūdzu, neuztveriet templi kā tālu un, iespējams, neaizsniedzamu mērķi. Strādājot ar savu bīskapu, vairums Baznīcas locekļu var izpildīt visas taisnīguma prasības īsā laikā, ja vien viņiem ir apņemšanās — sagatavoties un pilnībā nožēlot pārkāpumus. Tas sevī ietver vēlmi piedot sev un neuzskatīt, ka mūsu nepilnības vai grēki liedz mums tiesības jebkad ieiet svētajā templī.
Glābēja īstenotā Izpirkšana tika veikta visu Dieva bērnu labā. Viņa pestīšanas upuris apmierina taisnības prasības visiem tiem, kas patiesi nožēlo grēkus. Svētajos Rakstos tas aprakstīts visskaistākajā veidā:
„Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs.”12
„Un Es tos vairs nepieminēšu.”13
Mēs apliecinām jums, ka dzīvošana pēc taisnīgiem principiem sniegs jums un jūsu ģimenei laimi, piepildījumu un mieru.14 Baznīcas locekļi — gan pieaugušie, gan jaunieši15 — paši apliecina savu cienīgumu, atbildot uz tempļa rekomendācijas jautājumiem. Būtiska prasība ir pieaugt mūsu liecībā par Dievu Tēvu, Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un Viņa evaņģēlija Atjaunošanu, un Svētā Gara kalpošanas pieredzēm.
Ir daudz tempļa svētību
Galvenās tempļa svētības ir paaugstināšanas priekšraksti. Evaņģēlija plāns attiecas uz paaugstināšanu, un tas ietver svētu derību noslēgšanu ar Dievu un to turēšanu. Izņemot kristības un konfirmāciju, šie priekšraksti un derības dzīvo labā tiek izpildītas un saņemtas templī. Mirušajiem visi glābšanas priekšraksti un derības tiek saņemti templī.
Brigams Jangs mācīja: „Nav tādas lietas, ko Tas Kungs būtu varējis darīt cilvēces ģimenes glābšanai, bet būtu atstājis nepaveiktu; … viss, kas var tikt paveikts viņu pestīšanai, kas nav atkarīgs no viņiem, ir ticis Glābējā un Glābēja paveikts.”16
Mūsu lūgšanu namos un citās ēkās Baznīcas vadītāji organizē stabus, bīskapijas, kvorumus, Baznīcas palīgorganizācijas, misijas utt. Tas Kungs organizē mūžīgās ģimenes tikai tempļos.
Ir skaidrs, ka tie, kam ir salauzta sirds un nožēlas pilns gars, kuri ir patiesi nožēlojuši grēkus, ir pilnībā pieņemami Tam Kungam Viņa svētajā namā.17 Mēs zinām, ka „Dievs neuzlūko cilvēka vaigu”.18 Viena no vērtīgajām lietām, kas man patīk templī, ir tā, ka starp tiem, kas apmeklē templi, nav nekāda veida labklājības, stāvokļa vai ieņemamā amata atšķirību. Dieva priekšā mēs visi esam vienlīdzīgi. Ikviens ir tērpies baltā, tādējādi paužot, ka esam šķīsti un taisnīgi ļaudis.19 Visi sēž cits citam blakus ar kvēlu vēlmi savās sirdīs — būt cienīgiem mīloša Debesu Tēva dēliem un meitām.
Tikai padomājiet: visā pasaulē sievietes un vīrieši caur „svētajos tempļos pieejam[ajiem], svēt[ajiem] priekšraksti[em] un derīb[ām] … [var] atgriezties pie Dieva un … būt vienot[i] uz mūžību”.20 Viņi to paveic skaistā, svētā saistīšanas telpā, kas pieejama visiem tempļa cienīgiem Baznīcas locekļiem. Pēc tam, kad viņi stājušies šajās derībās, viņi var „ieraudzīt sevi tempļa” spoguļos, kas vērsti viens pret otru. „Abi tempļa spoguļi viens otrā atspoguļo attēlus, kas šķietami iestiepjas bezgalībā.”21 Šie atspoguļotie attēli palīdz mums saskatīt vecākus, vecvecākus un visas iepriekšējās paaudzes. Tie palīdz mums atpazīt svētās derības, kas saista mūs ar visām nākamajām paaudzēm. Tas ir neiedomājami nozīmīgi, un tas aizsākas tad, kad tu „ieraugi” sevi templī.
Prezidents Hovards V. Hanters deva mums padomu — „apdomā[t] diženās Kērtlandes tempļa iesvētīšanas lūgšanas majestātiski cēlās mācības, — lūgšanu, kas, saskaņā ar pravieša Džozefa Smita teikto, tika dota caur atklāsmi. Tā ir lūgšana, kas turpina svētīt mūs individuāli, mūsu ģimenes un mūsu tautu, pateicoties priesterības spēkam, kuru Tas Kungs mums ir devis izmantošanai Viņa svētajos tempļos.”22 Mums vajadzētu studēt Mācības un Derību 109. nodaļu un sekot prezidenta Hantera pamācībai — „padarīt Tā Kunga templi par [mūsu] piederības diženo simbolu”.23
Templis ir arī vieta patvērumam, pateicībai, apmācībai un izpratnes gūšanai, „lai [mēs] varētu tikt pilnveidoti … visās lietās, kas piederas Dieva valstībai uz zemes”.24 Visas manas dzīves laikā tā ir bijusi vieta, kur meklēt klusumu un mieru šajā satrauktajā pasaulē.25 Ir tik brīnišķīgi, esot šajā svētajā vidē, atstāt aiz sevis pasaulīgās rūpes.
Bieži vien templī un kad esam nodevušies ģimenes vēstures izpētei, mēs sajūtam pamudinājumus un iespaidus no Svētā Gara.26 Laiku pa laikam templī priekškars starp mums un tiem, kas ir otrā pusē, kļūst ļoti plāns. Mēs saņemam papildu palīdzību mūsu centienos būt par glābējiem Ciānas kalnā.
Pirms vairākiem gadiem kādā Centrālamerikas templī viena mūsu pašreizējā goda Augstākā pilnvarotā sieva palīdzēja kādam tēvam, mātei un viņu bērniem mūžīgo derību saņemšanā saistīšanas telpā, kur ir novietoti tempļa spoguļi. Kad viņi pabeidza [priekšrakstu] un ieskatījās šajos spoguļos, viņa pamanīja kāda cilvēka seju, kurš nebija šajā telpā. Viņa pavaicāja mātei un uzzināja, ka [viņu] meita bija mirusi un tādējādi — nebija klāt fiziski. Mirusī meita svētajam priekšrakstam tika pievienota caur aizstājošu pārstāvi.27 Nekad nenovērtējiet par zemu palīdzību tempļos no priekškara otras puses.
Cik gan dedzīgi mēs vēlamies, lai ikviens veiktu nepieciešamās izmaiņas un kļūtu tempļa cienīgs! Ar lūgšanu pārskatiet savu dzīvi, meklējiet Gara vadību un runājiet ar savu bīskapu par savu sagatavošanos templim. Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Nav svarīgāka mērķa, kā strādāt, lai jūs būtu cienīgi apmeklēt templi.”28
Glābējs ir mūsu ticības un Savas Baznīcas nesatricināms stūrakmens
Pirms diviem mēnešiem man bija tas gods kopā ar prezidentu Henriju B. Airingu piedalīties Suvas Fidži tempļa jauniesvētīšanā. Tas bija īpašs, svēts notikums. Prezidenta Airinga drosme un spēcīgās garīgās iedvesmas ļāva jauniesvētīšanai noritēt, par spīti postošākajam ciklonam, kāds jebkad bija reģistrēts Dienvidu puslodē. Jauniešiem, misionāriem un Baznīcas locekļiem tika nodrošināta fiziskā un garīgā aizsardzība.29 Tā Kunga roka bija skaidri redzama. Suvas Fidži tempļa jauniesvētīšana bija patvērums no vētras. Bieži vien, kad saskaramies ar dzīves vētrām, mēs esam liecinieki tam, kā Tā Kunga roka sniedz mūžīgo aizsardzību.
Sākotnējā Suvas Fidži tempļa iesvētīšana 2000. gada 18. jūnijā arī bija ievērības cienīga. Kad templis bija gandrīz pabeigts, parlamenta locekļus sagūstīja kāda nemiernieku grupa. Fidži, Suvas centrā, notika sirošanas un dedzināšanas. Militāristi pasludināja karastāvokli.
Kā reģiona prezidents — kopā ar četriem stabu prezidentiem devos uz Fidži un satikos ar militārajiem līderiem Karalienes Elizabetes barakās. Pēc tam, kad mēs izskaidrojām plānoto iesvētīšanu, viņi bija atbalstoši, taču norūpējušies par prezidenta Gordona B. Hinklija drošību. Viņi ieteica rīkot nelielu iesvētīšanu bez pasākumiem ārpus tempļa, tādiem kā stūrakmens ceremonija. Viņi uzsvēra, ka ikviens ārpus tempļa varētu būt potenciāls mērķis vardarbībai.
Prezidents Hinklijs apstiprināja vienu īsu iesvētīšanas sesiju tikai ar jaunā tempļa prezidija un dažu vietējo līderu piedalīšanos; neviens cits netika ielūgts briesmu dēļ. Tomēr viņš uzsvēra: „Ja mēs iesvētām templi, mums būs stūrakmens ceremonija, jo Jēzus Kristus ir stūrakmens, un šī ir Viņa Baznīca.”
Kad mēs izgājām ārā uz stūrakmens ceremoniju, nebija cilvēku, kas nav Baznīcas locekļi, nebija bērnu, mediju vai citu klātesošo. Taču uzticīgs pravietis parādīja savu drosmi un nelokāmo uzticību Glābējam.
Vēlāk, runājot par Glābēju, prezidents Hinklijs teica: „Viņam nav līdzvērtīga. Nekad nav bijis. Nekad nebūs. Lai pateicamies Dievam par Viņa mīļā Dēla dāvanu, kurš atdeva Savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot, un kurš ir mūsu ticības un Savas Baznīcas nesatricināms stūrakmens.”30
Brāļi un māsas, es lūdzu par to, lai ikviens no mums godātu Glābēju un veiktu jebkādas nepieciešamās izmaiņas, lai „ieraudzītu” sevi Viņa svētajos tempļos. Tā darot, mēs varam piepildīt Viņa svētos nodomus un sagatavot sevi un mūsu ģimenes visām tām svētībām, ko Tas Kungs un Viņa Baznīca var sniegt šajā dzīvē un mūžībā. Es varu sniegt drošu liecību, ka Glābējs dzīvo. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.