„Kas uzņem viņus, uzņem Mani”
Elders Nīls L. Andersens
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Bērni mūsdienās dzīvo daudzos dažādos un sarežģītos ģimenes apstākļos. Mums ir nepieciešams panākt pretī tiem, kuri jūtas vientuļi, pamesti vai tā, it kā atrastos otrpus žogam.
Dievs mīl bērnus. Viņš mīl visus bērnus. Glābējs ir teicis: „Laidiet bērniņus … pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.”1
Bērni mūsdienās dzīvo daudzos dažādos un sarežģītos ģimenes apstākļos.
Piemēram, salīdzinot ar laiku pirms 50 gadiem, šodien divreiz vairāk bērnu Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo tikai ar vienu no vecākiem.2 Un aizvien vairāk ģimeņu nav vienotas attiecībā uz mīlestību pret Dievu un gatavību turēt Viņa baušļus.
Šajā pieaugošajā, garīgajā juceklī atjaunotais evaņģēlijs turpinās nest Tā Kunga standartu, ideālu un paraugu.
„Bērniem ir tiesības dzimt laulības ietvaros, un tie jāaudzina tēvam un mātei, kas godā un uzticīgi pilda savus laulības solījumus. …
Vīram un sievai ir svēts pienākums — mīlēt un rūpēties vienam par otru un par saviem bērniem. … Vecākiem ir svēts pienākums audzināt savus bērnus mīlestībā un taisnīgumā, gādāt par viņu fiziskajām un garīgajām vajadzībām, mācīt viņiem mīlēt citam citu un savstarpēji kalpot, [un] pildīt Dieva baušļus.”3
Mēs apzināmies, ka pasaulē ir daudz labu vecāku no dažādām ticībām, kas ar mīlestību rūpējas par saviem bērniem. Un ar pateicību mēs apliecinām, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā ir ģimenes, kuras savās rūpēs ieskāvuši tēvs un māte, kas ir pievērsti Glābējam, kas ir salaulāti ar priesterības pilnvarām un kas savā ģimenē mācās mīlēt un uzticēties savam Debesu Tēvam un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum.
Lūgums par jauniešiem
Taču šodien es lūdzu par tiem simtiem tūkstošu bērnu, jauniešu, jauno pieaugušo, kuri nenāk no šīm, šķietami, ideālajām, es nespēju atrast labāku apzīmējumu, ģimenēm. Es runāju ne tikai par tiem jauniešiem, kuri ir saskārušies ar nāvi, šķiršanos vai savu vecāku gaistošo ticību, bet arī par tiem desmitiem tūkstošu jauno vīriešu un jauno sieviešu visā pasaulē, kuri pieņem evaņģēliju patstāvīgi un pievienojas Baznīcai bez mātes vai tēva.4
Šie jaunie pēdējo dienu svētie ienāk Baznīcā ar lielu ticību. Viņi cer nākotnē izveidot ideālu ģimeni savā dzīvē.5 Ar laiku viņi kļūst par svarīgu mūsu misionāru spēka daļu, mūsu taisnīgajiem, jaunajiem pieaugušajiem un par tiem, kas, nometušies ceļos pie altāra, dibina savu ģimeni.
Iejūtīgums
Mēs turpināsim mācīt Tā Kunga paraugu, kādu Viņš ir noteicis attiecībā uz ģimenēm, taču tagad, kad Baznīcā ir miljoniem tās locekļu, un bērni nāk no ļoti dažādām vidēm, mums ir jābūt vēl uzmanīgākiem un iejūtīgākiem. Mūsu Baznīcas kultūra un valoda mēdz būt diezgan unikāla. Mūsu Sākumskolas bērni nepārstās dziedāt dziesmu „Mūžīgā ģimene”,6 bet, kad viņi dziedās: „Ai, cik ļoti priecājos es, tēti sagaidot!”7 vai „No vecākiem ceļu mācos es rast,”8 ne visi bērni dziedās par savām ģimenēm.
Mūsu draudzene Bete dalījās kādā baznīcas pieredzē, ko viņa guva 10 gadu vecumā. Viņa teica: „Mūsu skolotāja mācīja stundu par tempļa laulībām. Viņa jautāja tieši man: „Bete, tavi vecāki nav laulājušies templī, vai ne?” [Mana skolotāja un pārējā klase] zināja atbildi.” Skolotāja turpināja mācīt stundu, un Bete spēja iztēloties tikai to sliktāko. Bete teica: „Esmu aizvadījusi daudzas naktis raudot. Kad divus gadus vēlāk man atklāja sirdskaiti, un es domāju, ka miršu, mani pārņēma panika, domājot par to, ka es uz mūžiem palikšu viena.”
Mans draugs Leifs apmeklēja baznīcu viens pats. Vienreiz Sākumskolā viņu palūdza sagatavot īsu runu. Viņam nebija mammas vai tēta baznīcā, kas būtu blakus un palīdzētu gadījumā, ja viņš aizmirstu, ko teikt. Leifs bija izbijies. Negribot sevi apkaunot, viņš vairākus mēnešus negāja uz baznīcu.
„Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū …
Un [teica], kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani.”9
Ticīgas sirdis un garīgās dāvanas
Šie bērni un jaunieši ir svētīti ar ticīgu sirdi un garīgajām dāvanām. Leifs man sacīja: „Kaut kur dziļi apziņā es zināju, ka Dievs ir mans Tēvs un ka Viņš mani pazīst un mīl.”
Mūsu draudzene Veronika teica: „Apgūstot evaņģēlija principus un studējot Mormona Grāmatu, man likās, ka es atceros to, ko jau biju zinājusi, bet biju aizmirsusi.”
Mūsu draudzene Zuleika ir no Alegretes, Brazīlijā. Lai gan viņas ģimene nebija ticīga, 12 gadu vecumā Zuleika sāka lasīt Bībeli un apmeklēt vietējās baznīcas, meklējot, kur varētu uzzināt vairāk par Dievu. Kad viņas vecāki negribīgi atļāva viņai tikties ar misionāriem, viņa mācījās, ieguva liecību un tika kristīta. Zuleika man teica: „Pārrunu laikā man parādīja attēlu ar Soltleikas templi un pastāstīja par saistīšanas priekšrakstiem. Kopš tā brīža es vēlējos kādu dienu ienākt Tā Kunga namā un nodibināt mūžīgo ģimeni.”
Lai gan apstākļi, kādos bērns dzīvo uz Zemes, var nebūt ideāli, viņa garīgais DNS ir pilnīgs, jo bērna patiesā identitāte apliecina, ka viņš ir Dieva dēls vai meita.
Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Palīdziet Dieva bērniem saprast, kas šajā dzīvē ir patiess un svarīgs. Palīdziet viņiem attīstīt spēku, lai izvēlētos tās takas, kas viņus vadīs droši ceļā uz mūžīgo dzīvi.”10 Atpletīsim mūsu rokas un atvērsim mūsu sirdi nedaudz plašāk! Šiem jauniešiem ir nepieciešams mūsu laiks un mūsu liecības.
Brendons, kurš pievienojās Baznīcai vidusskolas laikā Kolorādo, stāstīja man par tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja viņam gan pirms, gan pēc kristībām. Viņš teica: „Es apciemoju to ģimeņu mājas, kas dzīvoja saskaņā ar evaņģēliju. Tur es redzēju paraugu, pēc kura, man šķita, es varētu veidot savu ģimeni.”
Veronika, kas piedzima Nīderlandē, mācījās vienā skolā ar mūsu meitu Kristenu, kad mēs dzīvojām Vācijā. Veronika ievēroja: „Skolēniem, kuri bija Baznīcas locekļi, piemita gaisma. Es sapratu, ka šī gaisma nāca no viņu ticības Jēzum Kristum un dzīves saskaņā ar Viņa mācībām.”
Mans draugs Makss kristījās astoņu gadu vecumā. Viņa tēvs nepiederēja nevienai baznīcai, un Makss varēja izvēlēties — apmeklēt baznīcu vai neapmeklēt.
Pusaudžu gados, kad Makss nebija apmeklējis baznīcu vairākus mēnešus, viņš juta, ka viņam ir jāatgriežas baznīcā, un kādu svētdienas rītu bija apņēmies to izdarīt. Taču, tuvojoties baznīcas parādes durvīm, viņa apņemšanās vājinājās; viņa vēders sažņaudzās.
Pie durvīm stāvēja jaunais bīskaps. Makss viņu nepazina un bija drošs, ka arī bīskaps nepazina viņu. Kad Makss pienāca tuvāk, bīskapa sejā atplauka smaids, un viņš pastiepa savu roku un teica: „Makss, kāds prieks tevi redzēt!”
„Kad viņš izrunāja šos vārdus,” teica Makss, „mani pārņēma siltas sajūtas un es zināju, ka biju rīkojies pareizi.”11
Ja jūs zināt kāda vārdu, jūs varat daudz ko mainīt.
„Un … [Jēzus] pavēlēja, lai viņu mazie bērni tiktu atvesti [pie Viņa]. …
Un …Viņš ņēma [viņus], vienu pēc otra, un svētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem.
Un, kad Viņš to bija darījis, Viņš … raudāja.”12
Jaunieši, kas vēl nav kristīti
Pēc vecāku lūguma daudzi jaunieši, kuri mīl evaņģēliju, gaida vairākus gadus, lai kristītos.
Emīlijas vecāki izšķīrās, kad viņa vēl bija maza, un viņa nesaņēma atļauju kristīties līdz 15 gadu vecumam. Mūsu draudzene Emīlija ar sajūsmu runā par Jauno sieviešu vadītāju, kas „vienmēr sniedzās pretī un palīdzēja stiprināt [viņas] liecību”.13
Koltens un Prestons ir pusaudži, kas dzīvo Jūtas štatā. Viņu vecāki ir šķīrušies, un viņi nav saņēmuši atļauju kristīties. Lai gan viņi nevar pasniegt Vakarēdienu, viņi katru nedēļu atnes maizi. Un, lai gan viņi nevar apmeklēt templi kopā ar citiem jauniešiem, kad viņu bīskapija dodas uz templi, lai veiktu kristības, abi brāļi līdzās esošajā ģimenes vēstures centrā meklē ģimenes vārdus. Mūsu jauniešiem vislabāk palīdz iekļauties ar savu ietekmi citi taisnīgi jaunieši.
Elders Džozefs Sengoba
Noslēgumā es vēlos dalīties kāda jauna drauga piemērā, ko mēs ieguvām, apmeklējot Zambijas Lusakas misiju pirms dažām nedēļām.
Elders Džozefs Sengoba ir no Ugandas. Viņa tēvs nomira, kad viņam bija septiņi gadi. Deviņu gadu vecumā, kad viņa māte un radi nespēja par viņu parūpēties, viņš uzsāka patstāvīgas dzīves gaitas. 12 gadu vecumā viņš satika misionārus un tika kristīts.
Džozefs pastāstīja man par savu pirmo dienu baznīcā: „Pēc Svētā Vakarēdiena sanāksmes es domāju, ka bija laiks doties mājās, taču misionāri iepazīstināja mani ar Džošua Valusimbi. Džošua teica, ka viņš būs mans draugs un pasniedza man Bērnu dziesmu grāmatu, lai man nebūtu jādodas uz Sākumskolu ar tukšām rokām. Sākumskolā Džošua nolika sev blakus vēl vienu krēslu. Sākumskolas prezidente aicināja mani iznākt priekšā un palūdza pārējiem Sākumskolas bērniem nodziedāt man dziesmu „Es esmu Dieva bērns”. Mani pārņēma ļoti īpašas sajūtas.”
Draudzes prezidents aizveda Džozefu pie Pjēra Mungozas ģimenes, un tās kļuva par viņa jaunajām mājām turpmāko četru gadu laikā.
Pēc astoņiem gadiem, kad elders Džozefs Sengoba sāka kalpot misijā, viņam par lielu pārsteigumu, misionārs, kurš apmācīja viņu, bija Džošua Valusimbi, zēns, kurš lika viņam justies tik gaidītam pirmajā reizē Sākumskolā. Un viņa misijas prezidents? Viņš ir prezidents Leifs Eriksons, mazais zēns, kurš neapmeklēja Sākumskolu, jo viņu māca bailes par uzstāšanos. Dievs mīl Savus bērnus.
Bērni ieradās skriešus
Kad pirms pāris nedēļām es ar savu sievu Keitiju ciemojos Āfrikā, mēs apmeklējām Mbuji-Maiji, Kongo Demokrātisko Republiku. Tā kā sanāksmju nams bija par mazu 2000 Baznīcas locekļiem, mēs sanācām kopā laukā, zem lieliem plēves pārsegiem, ko atbalstīja ar bambusu mietiem. Kad sākās sanāksme, mēs redzējām dučiem bērnu, kas mūs vēroja, piespiedušies no otras puses pie dzelzs žoga, kas apņēma īpašumu. Keitija klusi man pačukstēja: „Nīl, vai tu domā, ka mēs varētu uzaicināt bērnus mums piebiedroties?” Es uzrunāju apgabala prezidentu Kalonji uz paaugstinājuma un lūdzu viņu aicināt bērnus otrpus žogam mums pievienoties.
Man par pārsteigumu, pēc prezidenta Kalonji aicinājuma bērni ne tikai nāca, bet gan skrēja, to bija vairāk par 50, iespējams — 100, dažiem bija skrandainas drēbes un basas kājas, taču viņiem visiem piemita skaists smaids un sajūsminātas sejas izteiksmes.
Mani dziļi aizkustināja šī pieredze, un es redzēju to kā līdzību tam, ka mums ir nepieciešams panākt pretī tiem jauniešiem, kuri jūtas vientuļi, pamesti vai tā, it kā atrastos otrpus žogam. Domāsim par viņiem, laipni aicināsim viņus, apskausim viņus un darīsim visu, ko vien varam, lai stiprinātu viņu mīlestību pret Glābēju. Jēzus ir teicis: „Kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani.”14 Jēzus Kristus vārdā, āmen.