Es ienesīšu evaņģēlija gaismu savās mājās
Mēs varam ienest evaņģēlija gaismu savās mājās, skolā un darbavietā, ja vien mēs meklējam un runājam par pozitīvo citos.
Atsaucoties māsas Lindas K. Bērtones aicinājumam aprīļa vispārējā konferencē,1 daudzas no jums ir iesaistījušās gādīgos un dāsnos žēlsirdības darbos, pievēršoties jūsu apkaimē dzīvojošo bēgļu vajadzībām. Vai tie būtu individuāli pūliņi vai sociālās programmas — šie darbi tiek veikti aiz mīlestības. Ziedojot savu laiku, talantus un resursus, jūsu (un bēgļu) sirdis ir tikušas pacilātas. Pieaugoša cerība un ticība un vēl lielāka mīlestība saņēmēja un devēja starpā ir neizbēgami patiesas žēlsirdības augļi.
Pravietis Moronijs mums teic, ka žēlsirdība ir būtiska iezīme, kas raksturo tos, kuri dzīvos ar Debesu Tēvu celestiālajā valstībā. Viņš raksta: „Ja vien jums nav žēlsirdības, jūs nekādi nevarat tapt izglābti Dieva valstībā.”2
Protams, ka Jēzus Kristus ir nevainojams žēlsirdības iemiesojums. Viņa pirmslaicīgais piedāvājums — kļūt par mūsu Glābēju, Viņa rīcība laicīgajā dzīvē, Viņa pārpasaulīgā Izpirkšanas dāvana un Viņa nerimstošie pūliņi, vedot mūs atpakaļ pie Debesu Tēva, ir augstākās žēlsirdības izpausmes. Viņa rīcībai ir tikai viens vienīgs dzinulis — mīlestība pret Savu Tēvu, kas izpaužas mīlestībā pret ikvienu no mums. Kad Jēzum vaicāja par augstāko bausli, Viņš atbildēja:
„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.
Šis ir augstākais un pirmais bauslis.
Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”3
Viens no būtiskākajiem veidiem, kā mēs varam izkopt un izrādīt mīlestību pret savu tuvāko, ir dāsnas domas un vārdi. Pirms vairākiem gadiem kāda mīļa draudzene man teica: „Iespējams, ka dižākā žēlsirdības forma ir atturēšanās no tiesāšanas.”4 Tas vēl joprojām ir spēkā.
Nesen trīsgadīgā Ališa kopā ar māsām un brāļiem skatījās filmu un apjukusi ieminējās: „Mammu, tā vista ir dīvaina!”
Māte palūkojās ekrānā un smaidot atbildēja: „Mīļā, tas ir pāvs.”
Dažkārt mēs, līdzīgi kā šī nezinošā trīsgadniece, lūkojamies uz citiem ar nepilnīgu un neprecīzu izpratni. Var gadīties, ka mēs pievēršamies atšķirīgajam un šķietamajām nepilnībām apkārtējos, kaut Debesu Tēvs redz viņos Savus bērnus, kas radīti pēc Viņa mūžīgā tēla, — ar diženu, godības pilnu potenciālu.
Kāds reiz dzirdēja prezidentu Džeimsu E. Faustu sakām: „Jo vecāks kļūstu, jo mazāk nosodu apkārtējos.”5 Tas atsauc atmiņā apustuļa Pāvila novērojumus:
„Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”6
Jo skaidrāk mēs saskatām savas nepilnības, jo mazāk tiecamies skatīties uz citiem „mīklaini, kā spogulī”. Mēs vēlamies izmantot evaņģēlija gaismu, lai raudzītos uz citiem tā, kā to dara Glābējs, — iejūtīgi, cerīgi un žēlsirdīgi. Reiz pienāks diena, kas mēs pilnībā izpratīsim citu sirdis un jutīsimies pateicīgi par žēlastību, kas mums tikusi piešķirta, atkarībā no tā, cik žēlsirdīgi esam domājuši un runājuši par citiem šīs dzīves laikā.
Pirms vairākiem gadiem mēs ar kādu jauno sieviešu grupu devāmies braucienā ar kanoe laivām. Tumši zilos ezerus ieskāva skaisti, zaļiem mežiem apauguši kalni un elpu aizraujošas klinšu kraujas. Ūdenim vizuļojot, mēs iemērcām airus skaidrajā ezerā un, saulei silti mirdzot, gludi virzījāmies pāri ezeram.
Taču drīz vien debesis aptumšoja mākoņi un sāka pūst spēcīgs vējš. Lai kaut cik pavirzītos uz priekšu, mums bija jāairē ļoti spēcīgi, neieturot nekādas pauzes. Pēc dažām smagām, nogurdinošām stundām mēs beidzot apbraucām ap kādu milzīgā ezera izvirzījumu, ar izbrīnu un prieku atskāršot, ka vējš pūš tanī virzienā, kurp mēs vēlamies doties.
Mēs ātri vien izmantojām šo dāvanu. Mēs izvilkām nelielu laivas pārklāju un piesējām divus no tā stūriem pie airu rokturiem un divus — pie mana vīra kājām, kuras tas izstiepa pāri kanoe laivas malai. Vējš iepūta improvizētajā burā, un mēs uzņēmām ātrumu!
Kad jaunās sievietes citās kanoe laivās redzēja, cik viegli mēs pārvietojamies pa ūdeni, viņas ātri izgatavoja pašas savas buras. Mēs vieglu sirdi atvieglojumā smējāmies, jūtoties pateicīgi par atelpu no dienas grūtībām.
Šim lieliskajam vējam lielā mērā var pielīdzināt drauga komplimentu, vecāku uzmundrinošo sveicienu, māsas vai brāļa apstiprinošo galvas mājienu un darbabiedra vai klasesbiedra izpalīdzīgo smaidu, kas iepūš svaigu vēju mūsu burās, kad cīnāmies ar dzīves grūtībām! Prezidents Tomass S. Monsons to pasaka šādiem vārdiem: „Mēs nevaram izmainīt vēja virzienu, bet mēs varam pieskaņot buras. Izvēlēsimies pozitīvu attieksmi, lai mēs varētu būt pēc iespējas laimīgāki, mierpilnāki un apmierinātāki!”7
Vārdiem piemīt apbrīnojams spēks — gan pacilājošs, gan graujošs. Droši vien mēs visi atceramies negatīvus vārdus, kam bijusi graujoša ietekme, un vārdus, kas tika izrunāti ar mīlestību, liekot garam pacelties spārnos. Ja mēs izvēlamies teikt vienīgi pozitīvo par cilvēkiem — gan tieši, gan pastarpināti — runājot ar citiem, mēs pacilājam un stiprinām apkārtējos un palīdzam tiem sekot Glābēja ceļam.
Būdama maza Sākumskolas meitenīte, es uzcītīgi centos izšūt vienkāršu teicienu, kas vēstīja: „Es ienesīšu evaņģēlija gaismu savās mājās.” Kādu darbdienas pēcpusdienu, kad mēs, meitenes, vilkām diegu augšup un lejup cauri izšuvuma audumam, mūsu skolotāja pastāstīja mums par kādu meiteni, kura dzīvoja kalna galā, ielejas malā. Katru novakari viņa vēroja māju otrpus ielejai, kurai bija mirdzoši zeltīti logi. Viņas pašas māja bija maza un nedaudz noplukusi, un meitene sapņoja par dzīvi skaistajā mājā ar zeltītajiem logiem.
Kādudien meitenei tika atļauts pārbraukt ar riteni pāri ielejai. Viņa dedzīgi brauca, līdz sasniedza māju ar zeltītajiem logiem, ko tik ilgi bija apbrīnojusi. Taču, nokāpjot no riteņa, viņa ieraudzīja, ka māja ir pamesta un pussagruvusi, ar garām nezālēm pagalmā un neizskatīgiem, netīriem logiem. Skumju mākta, meitene pagriezās pret savām mājām. Sev par pārsteigumu, viņa uz kalna, otrpus ielejai, ieraudzīja māju ar mirdzoši zeltītiem logiem un drīz vien atskārta, ka tā ir viņas pašas māja!8
Dažkārt mēs, gluži kā šī mazā meitenīte, raugāmies uz citiem kā uz pārākiem, jūtoties nevērtīgas. Mēs pievēršamies Pinterest vai Instagram versijām par dzīvi vai aizraujamies ar visaptverošo sāncensību, kas valda skolā vai darbavietā. Taču, ja mēs veltīsim brīdi tam, lai uzskaitītu savas daudzās svētības9, mēs iegūsim patiesāku perspektīvu un saskatīsim, cik labvēlīgi Dievs izturas pret visiem Saviem bērniem.
Vai mums būtu 8 vai 108 gadi, mēs varam ienest evaņģēlija gaismu savā apkaimē, — vai tas būtu daudzstāvu mājas dzīvoklis Manhetenā, uz pāļiem celta māja Malaizijā vai jurta Mongolijā. Mēs varam izlemt meklēt labo apkārtējos cilvēkos un savos dzīves apstākļos. Jaunās un ne tik jaunās sievietes visā pasaulē var izrādīt žēlsirdību, izvēloties vārdus, kas ceļ apkārtējo pašapziņu un vairo ticību.
Elders Džefrijs R. Holands stāstīja par kādu jaunieti, kurš skolas gados bija savu vienaudžu apsmiekla objekts. Pēc dažiem gadiem viņš pārcēlās citur, pievienojās armijai, ieguva izglītību un aktīvi iesaistījās Baznīcas dzīvē. Šo viņa dzīves periodu iezīmēja apbrīnojami veiksmīgas pieredzes.
Vēl pēc vairākiem gadiem viņš atgriezās savā dzimtajā pilsētā. Taču cilvēki atteicās atzīt viņa izaugsmi un pilnveidi. Viņš tiem vēl aizvien bija tas pats vecais puisis, un viņi izturējās pret viņu tāpat, kā agrāk. Beigu beigās šis krietnais vīrietis kļuva par vārgu sava veiksmīgā tēla atspulgu, nespējot izmantot savus apbrīnojami izkoptos talantus, lai svētītu tos, kuri viņu no jauna izsmēja un atraidīja.10 Kāds zaudējums gan viņam pašam, gan apkārtējai sabiedrībai!
Apustulis Pēteris mācīja: „Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.”11 Mēs izrādām sirsnīgu jeb patiesi sirsnīgu žēlsirdību, aizmirstot par citu kļūdām un neveiksmēm, neturot aizvainojumu un neatgādinot sev un citiem par apkārtējo līdzšinējām nepilnībām.
Mums ir pienākums un privilēģija pieņemt, ka ikviens var laboties, cenšoties arvien vairāk līdzināties mūsu Glābējam, Jēzum Kristum. Cik saviļņojoši ir ieraudzīt gaismu otra cilvēka acīs, kad tas ir izpratis Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un patiesi maina savu dzīvi! Misionāri, kuri ir pieredzējuši prieku, redzot kādu jaunpievērsto ieejam kristību ūdeņos un ienākam pa tempļa durvīm, var liecināt, kāda svētība ir tas, ka mēs ļaujam citiem mainīties un mudinām tos mainīties. Baznīcas locekļi, kas laipni sagaida jaunpievērstos, kurus varētu uzskatīt par Dieva valstībai nepiemērotiem, rod lielu gandarījumu, palīdzot viņiem sajust Tā Kunga mīlestību. Jēzus Kristus evaņģēlija diženā daile izpaužas mūžīgajā pilnveidē — mums ne vien tiek ļauts mainīties uz labu, bet mēs tiekam arī mudināti un mums pat tiek pavēlēts — turpināt tiekties pēc pilnveides un visbeidzot arī pašas pilnības.
Prezidents Tomass S. Monsons ir devis padomu: „Simtiem mazos veidos jūs visas valkājat žēlsirdības apmetni. … Tā vietā, lai nosodītu [vai] kritizētu [cita] citu, piepildīsimies ar tīro Kristus mīlestību pret saviem līdzgaitniekiem šajā ceļojumā cauri dzīvei! Kaut mēs saskatītu, ka ikviena [vai ikviens] dara labāko, lai pārvarētu grūtības, ar ko sastopas savā ceļā, un kaut mēs censtos darīt labāko, lai palīdzētu!”12
Žēlsirdīgs cilvēks ir pacietīgs, laipns un apmierināts. Žēlsirdība liek citus pirmajā vietā, ir pazemīga, savaldīga, meklē citos labo un priecājas par otra sasniegumiem.13
Vai kā Ciānas māsas (un brāļi), mēs visi, apņemsimies strādāt kopā, lai, rīkojoties laipni un cilvēcīgi, atbalstītu un svētītu citus Glābēja Vārdā?14 Vai mēs varam laipni un cerību pilni saskatīt un pieņemt citos skaisto, ļaujot tiem pilnveidoties un mudinot tos pilnveidoties? Vai mēs varam priecāties par citu sasniegumiem, turpinot savu pašpilnveidi?
Jā, mēs varam ienest evaņģēlija gaismu savās mājās, skolā un darbavietā, ja vien mēs meklējam un runājam par pozitīvo citos, ļaujot nepilnīgajam pagaist. Kāda gan pateicība piepilda manu sirdi, domājot par grēku nožēlu, ko mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir padarījis par iespējamu mums visiem, kas esam nenovēršami grēkojuši šajā nepilnīgajā pasaulē un dažkārt tik grūtajā dzīvē!
Es liecinu, ka, sekojot Viņa nevainojamajam piemēram, mēs varam iegūt žēlsirdības dāvanu, kas dāvās mums milzīgu prieku šajā dzīvē, un apsolīto mūžīgās dzīves svētību kopā ar mūsu Tēvu Debesīs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.