Ko Viņš jums teiks, to darait
Kad mēs nolemjam darīt „visu, ko Dievs [mums] ir sacījis”, mēs no visas sirds apņemamies saskaņot savu ikdienas uzvedību ar Dieva gribu.
Pirmo brīnumu, par kuru tiek rakstīts, Glābējs paveica kāzu svinībās Kānā, Galilejā. Tur bija arī Viņa māte Marija un Viņa mācekļi. Marija acīmredzot juta zināmu atbildību par to, lai svinības būtu izdevušās. Svinību laikā radās kāda problēma — kāzu rīkotājiem beidzās vīns. Marija bija noraizējusies un devās pie Jēzus. Pēc īsas sarunas viņu starpā Marija vērsās pie sulaiņiem un teica:
„Ko Viņš jums teiks, to darait.
Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki … [Šie ūdenstrauki netika izmantoti, lai uzglabātu dzeramo ūdeni, bet tika lietoti ceremoniālai mazgāšanai pēc Mozus likuma.]
Jēzus saka [sulaiņiem]: „Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai.
Tad Viņš saka tiem: „Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa.
„[Tad] nu galda uzraugs, … nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu”, pauda izbrīnu, ka labais vīns tiek pasniegts svinībās tik vēlu.1
Parasti mēs atceramies šo notikumu tādēļ, ka ūdens pārvēršana vīnā bija Dieva spēka izpausme — tas bija brīnums. Kaut arī tas ir svarīgs vēstījums, Jāņa pierakstā ir ietverts vēl viens svarīgs vēstījums. Marija bija „dārgs un izraudzīts trauks”2, Dieva aicināta laist pasaulē, aprūpēt un audzināt pašu Dieva Dēlu. Viņa zināja par Viņu vairāk nekā jebkurš cits uz Zemes. Viņa zināja patiesību par Viņa brīnumaino piedzimšanu. Viņa zināja, ka Viņš bija bez grēka un ka Viņš „nerunāja kā citi cilvēki, nedz arī Viņš varēja tikt mācīts; jo Viņam nevajadzēja, lai kāds cilvēks Viņu mācītu”3. Marija zināja par Viņa neparastajām spējām problēmu risināšanā, tajā skaitā arī tik personisku problēmu kā vīna sagādāšana kāzu svinībām. Viņai bija nesatricināma pārliecība par Viņu un Viņa dievišķo spēku. Viņas vienkāršajos, skaidrajos norādījumos sulaiņiem nebija ietverti nekādi nosacījumi, atrunas vai ierobežojumi: „Ko Viņš jums teiks, to darait.”
Kad Marijai parādījās eņģelis Gabriēls, viņa vēl bija jauniete. Iesākumā viņa „iztrūkās”, tiekot uzrunāta kā „augsti ieredzētā” un „svētītā … starp sievām …, un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu?” Gabriēls apliecināja, ka viņai nav ko bīties, jo viņa nestās vēstis bija labas. Viņa „taps grūta savās miesās … un dzemdēs … Visuaugstākā Dēlu … Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi”.
Marija skaļi ieprātojās: „Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.”
Eņģelis to paskaidroja tikai īsumā, apliecinot viņai, ka „Dievam nekas nav neiespējams”.
Marija pazemīgi atbildēja, ka viņa darīs visu, ko Dievs teiks, nepieprasot sīkākus paskaidrojumus un nešauboties, par spīti tam, ka viņai bija neskaitāmi jautājumi par to, kā tas ietekmēs viņas dzīvi. Viņa apņēmās paklausīt bez konkrētas izpratnes par to, kādēļ Viņš to no viņas prasa un kā viss nokārtosies. Viņa pieņēma Dieva vārdu bez nosacījumiem un iepriekšējiem pierādījumiem,4 īsti neizprotot to, kas viņu sagaida. Vienkāršā paļāvībā uz Dievu Marija sacīja: „Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.”5
Kad mēs nolemjam darīt „visu, ko Dievs [mums] ir sacījis”, mēs no visas sirds apņemamies saskaņot savu ikdienas uzvedību ar Dieva gribu. Tādi vienkārši ticības darbi kā ikdienas Svēto Rakstu studēšana, regulāra gavēšana un lūgšana ar patiesu nolūku palielina mūsu garīgo spēju — tikt galā ar laicīgajiem izaicinājumiem. Laika gaitā vienkārši ticības paradumi nes brīnumainus rezultātus. Tie ļauj mūsu ticības iedīglim pāraugt aktīvā spēkā, kas uzlabo mūsu dzīvi. Un tad, sastopoties ar izaicinājumiem, šis stiprais pamats Kristū ļauj mūsu dvēselēm būt nelokāmām. Dievs stiprina mūs mūsu vājībās, vairo mūsu prieku un liek „visām lietām strādāt kopā mūsu labumam”6.
Pirms dažiem gadiem es runāju ar jaunu bīskapu, kurš katru nedēļu veltīja vairākas stundas tam, lai dotu padomus savas bīskapijas locekļiem. Viņš dalījās pārsteidzošā novērojumā. Viņa bīskapijas locekļi, pēc viņa teiktā, saskaras ar tādām pašām problēmām kā Baznīcas locekļi it visur — piemēram, laimīgas laulības veidošanu; grūtībām līdzsvarot darbu, ģimeni un Baznīcas pienākumus; grūtībām ar Gudrības vārdu, darba atrašanu vai atturēšanos no pornogrāfijas, vai grūtībām ar miera iegūšanu attiecībā uz Baznīcas noteikumiem vai vēsturiskiem jautājumiem, kurus viņi neizprot.
Dodot padomu bīskapijas locekļiem, viņš ļoti bieži ieteica tiem atgriezties pie vienkāršiem ticības darbiem, tādiem kā Mormona Grāmatas studēšana, — kā mums to ieteica darīt prezidents Tomass S. Monsons, — desmitās tiesas maksāšana un uzticīga kalpošana Baznīcā. Tomēr bieži vien viņi skeptiski atbildēja: „Es jums nepiekrītu, bīskap. Mēs visi zinām, ka būtu labi to darīt. Baznīcā visu laiku par to tiek runāts. Bet es neesmu pārliecināts, ka jūs mani saprotat. Kā gan kāda no šīm lietām var palīdzēt problēmās, ar kurām es saskaros?”
Tas ir pamatots jautājums. Laika gaitā šis jaunais bīskaps un es esam ievērojuši, ka tie, kuri apzināti dara „mazās un vienkāršās lietas”7, paklausot šķietami nebūtiskos veidos, tiek svētīti ar ticību un spēku, kas daudzkārt pārspēj viņu paklausīgo rīcību, lai gan patiesībā varētu šķist, ka tam ar to visu nav pilnīgi nekādas saistības. Varētu šķist, ka paklausība šo ikdienišķo pamatdarbiņu veikšanā ir grūti sasaistāma ar risinājumu lielām, sarežģītām problēmām, ar kurām mēs saskaramies. Bet šīs lietas ir saistītas. Mana pieredze rāda, ka šo nelielo, ikdienišķo ticības paradumu nekļūdīga īstenošana ir vislabākais veids, kā stiprināt sevi, sastopoties ar dzīves likstām, lai arī kādas tās būtu. Mazie ticības darbi, pat ja tie šķiet nenozīmīgi vai pilnībā nesaistīti ar kādu noteiktu problēmu, kura mūs nomāc, svēta mūs visā, ko mēs darām.
Atcerēsimies Naamanu, kurš bija „Aramas … karaspēka virspavēlnieks, … drošsirdīgs varonis”, kas bija spitālīgs. Kalponīte pastāstīja tam par pravieti Israēlā, kurš varētu dziedināt Naamanu, un tā viņš, paņēmis līdzi dāvanas, kalpu un karavīru pavadībā devās uz Izraēlu, galu galā nonākot pie Elīsas mājas. Elīsas kalps, bet ne pats Elīsa, paziņoja Naamanam, ka Tas Kungs tam pavēl vienkārši „[iet] un [mazgāties] septiņas reizes Jordānas [upē]”. Vienkārša pavēle. Iespējams, šis vienkāršais norādījums pārsteidza vareno karotāju, šķietot tik neloģisks, vienkāršots un zem viņa goda, ka jau šāds ieteikums pats par sevi likās aizskarošs. Labākajā gadījumā Elīsas norādījumi Naamanam šķita tik neizprotami, ka „tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns”.
Bet Naamana kalpi laipni uzrunāja viņu, norādot uz to, ka, ja Elīsa būtu licis tam darīt „kādu lielu lietu”, viņš taču to izdarītu. Viņi norādīja, ka, tā kā no viņa tiek prasītas tik nelielas pūles, vai tad viņam to nevajadzētu izpildīt, pat ja viņš nesaprot, kādēļ tas jādara. Naamans pārskatīja savu rīcību un, iespējams, skeptiski, bet paklausīgi „nobrauca pie Jordānas, un ienira septiņas reizes”, un apbrīnojamā veidā tika dziedināts.8
Dažas balvas par paklausību tiek saņemtas ātri; citas tiek dotas vienīgi pēc tam, kad mēs esam tikuši pārbaudīti. Dārgajā Pērle mēs lasām par Ādama nepagurstošo uzcītību, turot pavēli par ziedojumu upurēšanu. Kad eņģelis Ādamam jautāja, kāpēc viņš upurē ziedojumus, viņš atbildēja: „Es nezinu, izņemot to, ka Tas Kungs man pavēlēja.” Eņģelis paskaidroja, ka viņa nestie ziedojumi ir „līdzība ar Tēva Vienpiedzimušā, kurš ir pilns labvēlības un patiesības, upuri”. Taču šis skaidrojums tika sniegts tikai pēc tam, kad Ādams bija parādījis savu apņemšanos paklausīt Tam Kungam „daudzu dienu” garumā, nezinot, kāpēc viņam vajag upurēt šos ziedojumus.9
Dievs vienmēr svētīs mūs par mūsu nelokāmo paklausību Viņa evaņģēlijam un uzticību Viņa Baznīcai, bet Viņš reti kad atklāj, kad tieši tas notiks. Viņš mums sākumā neparāda pilnīgu ainu. Tieši tādēļ ir vajadzīga ticība, cerība un uzticēšanās Tam Kungam.
Dievs mūs aicina panest visu kopā ar Viņu — uzticēties Viņam un sekot Viņam. Viņš lūdz mūs „neapstrīdēt tāpēc, ka … neredzam”. Viņš brīdina mūs, ka mums nevajag sagaidīt vieglas atbildes vai ātrus risinājumus no debesīm. Viss nokārtojas tad, ja mēs turpinām būt nelokāmi, kamēr mūsu „ticība nebūs pārbaudīta”, lai arī cik smags šis pārbaudījums būtu, vai arī cik lēni nāktu atbilde.10 Es nerunāju par „aklu paklausību”11, bet par dziļdomīgu pārliecību attiecībā uz Tā Kunga pilnīgo mīlestību un Viņa noteikto laiku.
Mūsu ticības pārbaudījumi vienmēr prasīs palikt uzticīgiem, veicot vienkāršus, ikdienišķus ticības darbus. Tad un vienīgi tad Viņš apsola, ka mēs saņemsim dievišķo atbildi, pēc kuras mēs ilgojamies. Vienīgi tad, kad mēs būsim apliecinājuši savu vēlmi darīt to, ko Viņš no mums prasa, nepieprasot paskaidrot, kad, kāpēc un kā, mēs „pļausim savas ticības un savas uzcītības, un pacietības, un iecietības ražu”12. Īstena paklausība nozīmē — pieņemt Dieva pavēles bez nosacījumiem un iepriekšējiem pierādījumiem.13
Apzināti vai neapzināti mēs visi ik dienu izvēlamies, „kam [mēs] kalposim”14. Mēs parādām savu apņemšanos kalpot Tam Kungam, uzticīgi iesaistoties ikdienišķos ziedošanās darbos. Tas Kungs apsola vadīt mūsu ceļus,15 bet, lai Viņš to spētu, mums ir jādodas uz priekšu, ticot, ka Viņš zina ceļu, jo Viņš ir „ceļš”16. Mums ir jāpiepilda savi „ūdenstrauki” līdz malai. Ja mēs uzticamies un sekojam Viņam, mūsu dzīve pārvēršas, līdzīgi kā ūdens — vīnā. Mēs kļūstam par kaut ko vairāk — kļūstam labāki, nekā citādi jebkad varētu par tādiem tapt. Uzticieties Tam Kungam un, „ko Viņš jums teiks, to darait”. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.