Neizmērojamā vērtība
Mēs bieži varam baudīt Svētā Gara maigos čukstus, kas apstiprina, cik liela patiesībā ir mūsu garīgā vērtība.
Viesojoties Sjerraleones valstī, Rietumāfrikā, es piedalījos kādā sanāksmē, kuru vadīja kāda staba Sākumskolas vadītāja. Meriama vadīja ar tādu mīlestību, eleganci un pārliecību, ka nebija grūti pieņemt, ka viņa Baznīcā ir jau ilgus gadus. Taču Meriama ir pievērsusies samērā nesen.
Kad viņas jaunākā māsa pievienojās Baznīcai, viņa uzaicināja Meriamu uz kādu Baznīcas nodarbību. Meriamu ļoti iespaidoja dzirdētais vēstījums. Nodarbība bija par Šķīstības likumu. Viņa lūdza, lai misionāri māca viņai ko vairāk, un drīz vien ieguva liecību par pravieti Džozefu Smitu. Viņa tika kristīta 2014. gadā, un pagājušajā mēnesī tika kristīta arī viņas meita. Padomājiet tik — tās pamatmācības, kuras vedināja Meriamu pievērsties, bija Šķīstības likums un pravietis Džozefs Smits — divi aspekti, kas pasaulē bieži vien tiek uzskatīti par mazsvarīgiem, novecojušiem vai traucējošiem. Bet Meriama liecināja, ka viņa bija gluži kā naktstauriņš, ko piesaistījusi gaisma. Viņa teic: „Atrodot evaņģēliju, es atradu sevi.” Caur dievišķajiem principiem viņai atklājās tas, cik viņa ir vērtīga. Svētais Gars atklāja viņai, cik vērtīga viņa ir kā Dieva meita.
Tagad iepazīsimies ar Singu māsām no Indijas. Renjū, pēdējā labajā pusē un pirmā no piecām māsām, kura pievienojās Baznīcai, dalās šādās domās:
„Pirms es sāku interesēties par Baznīcu, es nemaz nejutos tik īpaša. Es biju tikai viena no daudziem cilvēkiem, un mūsu sabiedrībā un kultūrā tā īsti netika mācīts, ka man kā indivīdam būtu kāda vērtība. Apgūstot evaņģēliju un uzzinot, ka es esmu mūsu Debesu Tēva meita, manas izjūtas mainījās. Es pēkšņi sajutos ļoti īpaša, jo patiesībā mani un manu dvēseli bija radījis Dievs, kurš dāvāja man šo vērtīgo un jēgpilno dzīvi.
Pirms manā dzīvē ienāca evaņģēlijs, es allaž centos apliecināt, ka esmu kas īpašs. Bet, kad es uzzināju patiesību — to, ka esmu Dieva meita, — man vairs nevienam nekas nebija jāpierāda. Es zināju, ka es esmu īpaša. … Nekad nedomājiet, ka jūs esat tukša vieta!”
Tomass S. Monsons to nevainojami pasaka, citējot šos vārdus: „Dvēseles vērtība slēpjas tās spējā kļūt tādai kā Dievs.”1
Nesen es tiku svētīta ar iespēju — satikties vēl ar kādu jaunu sievieti, kura izprot šo patiesību. Viņu sauc Tajana. Es satiku viņu Galvenajā Soltleiksitijas bērnu slimnīcā. Tajana bija uzsākusi mācības 11. klasē, kad viņai tika diagnosticēts vēzis. Viņa cīnījās ar šo slimību pusotru gadu, līdz — pirms dažādam nedēļām — aizgāja mūžībā. Tajana bija piepildīta ar mīlestību un gaismu. Viņu pazina, pateicoties smaidam, kas lika citiem smaidīt, un ierastajam moto: „Dubultā piekrišana.” Kad citi vaicāja: „Kādēļ tā notiek ar tevi, Tajana?”, viņa atbildēja: „Kādēļ gan ne?” Tajana centās līdzināties savam Glābējam, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Tiekoties ar viņu, es uzzināju, ka Tajana saskata savu dievišķo vērtību. Sapratne par to, ka viņa ir Dieva meita, dāvāja viņai mieru un ļāva drosmīgi un pozitīvi stāties pretī nomācošajam pārbaudījumam.
Meriama, Renjū un Tajana māca mums, ka Svētais Gars var dāvāt katrai no mums personīgu pārliecību par savu dievišķo vērtību. Patiesa izpratne par to, ka jūs esat Dieva meitas, ietekmēs katru jūsu dzīves aspektu, iespaidojot to, kā jūs ik dienu kalpojat citiem. Prezidents Spensers V. Kimbals to izskaidro, sakot šos lieliskos vārdus:
„Dievs ir jūsu Tēvs. Viņš mīl jūs. Viņa un jūsu Debesu Mātes acīs jums ir neizmērojama vērtība. … Jūs esat unikālas. Jūs esat vienreizējas, veidotas no mūžīga saprāta, kas ļauj jums pretendēt uz mūžīgo dzīvi.
Ne brīdi nešaubieties par savu individuālo vērtību! Visas evaņģēlija ieceres mērķis ir nodrošināt katrai no jums iespēju pilnībā īstenot savu potenciālu, kas nozīmē — mūžīgu pilnveidi un iespēju sasniegt dievības līmeni.”2
Ļaujiet man norādīt uz nepieciešamību nošķirt divus būtiskus jēdzienus: vērtība un cienīgums. Tas nav viens un tas pats. Izjust savu garīgo vērtību — nozīmē novērtēt sevi tā, kā mūs novērtē Debesu Tēvs, nevis tā, kā mūs novērtē pasaule. Mūsu vērtība tika noteikta, pirms mēs ieradāmies šajā pasaulē. „Dieva mīlestība ir nebeidzama, un tā pastāvēs mūžīgi.”3
Turpretī cienīgums tiek iegūts caur paklausību. Ja mēs grēkojam, mūsu cienīgums mazinās, taču mēs nekļūstam nevērtīgākas! Mēs turpinām nožēlot grēkus un censties līdzināties Jēzum, paliekot tikpat vērtīgas, kā agrāk. Prezidents Brigams Jangs mācīja: „Pats mazākais, pats niecīgākais gars uz šīs zemes … ir veselu pasauļu vērtē.”4 Lai kas arī notiktu, mūsu Debesu Tēva acīs mēs vienmēr būsim vērtība.
Cik gan daudzas no mums zina šo brīnišķīgo patiesību, bet tik un tā laiku pa laikam nomokās ar negatīvām domām vai sajūtām par sevi! Tai skaitā arī es. Mums nav grūti iekrist šajās lamatās. Sātans ir visu melu tēvs, it īpaši attiecībā uz sagrozījumiem, kas skar mūsu dievišķo dabu un mērķi. Zems pašvērtējums nepalīdz. Tas kavē mūsu pilnveidi. Mums bieži tiek mācīts: „Neviens nevar piespiest jūs justies mazvērtīgām bez jūsu pašu piekrišanas.”5 Mēs varam pārstāt salīdzināt savas sliktākās iezīmes ar citu labākajām. „Salīdzināšana laupa prieku.”6
Tas Kungs ir apliecinājis mums — ja vien mums būs tikumīgas domas, Viņš svētīs mūs ar pašpārliecību un pat nešaubīgu izpratni par to, kas mēs patiesībā esam. Nekad nav bijis vēl būtiskāk uzklausīt Viņa vārdus. „Lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti,” Viņš teica. „Tad tava [pašpārliecība] kļūs stipra Dieva klātbūtnē; un … Svētais Gars būs tavs pastāvīgais pavadonis.”7
Tas Kungs atklāja pravietim Džozefam Smitam vēl kādu patiesu principu: „Tas, kas saņem no Dieva, lai tas [piedēvē to Dievam] un lai viņš priecājas, ka Dievs viņu uzskata par cienīgu saņemt.”8 Kad mēs sajūtam Garu, kā tiek skaidrots šajā pantā, mēs atpazīstam, ka tas, ko mēs jūtam, nāk no mūsu Debesu Tēva. Mēs pateicamies Viņam un slavējam Viņu par saņemtajām svētībām. Un mēs priecājamies, ka tiekam uzskatītas par cienīgām saņemt.
Padomājiet — kādu rītu, kad jūs lasāt Svētos Rakstus, Svētais Gars jums klusi pačukst, ka tas, ko jūs lasāt, ir patiesība. Vai jūs spējat atpazīt Garu un priecāties par to, ka esat sajutušas Dieva mīlestību, esot cienīgas saņemt?
Mātes, jūs, iespējams, reizēm kopā ar saviem četrgadniekiem nometaties ceļos, kad tie teic savu vakara lūgšanu. Klausoties jūs pārņem īpašas izjūtas. Jūs sajūtat sirds siltumu un mieru. Kaut arī šīs izjūtas turpinās tikai īsu brīdi, jūs saprotat, ka tobrīd esat tikušas uzskatītas par cienīgām saņemt. Savā dzīvē mēs, iespējams, reti, ja vispār, saņemam ārkārtīgi iespaidīgus garīgos apliecinājumus, taču mēs bieži varam baudīt Svētā Gara maigos čukstus, kas apstiprina, cik liela patiesībā ir mūsu garīgā vērtība.
Tas Kungs ir paskaidrojis, kā mūsu vērtība saistās ar Viņa diženo Izpirkšanas upuri, sakot:
„Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs;
jo, lūk, Tas Kungs, jūsu Pestītājs, izcieta nāvi miesā; tādēļ Viņš izcieta visu cilvēku sāpes, lai visi cilvēki varētu nožēlot grēkus un nākt pie Viņa.”9
Māsas, pateicoties tam, ko Viņš ir paveicis mūsu labā, mūs saista mīlošas attiecības.10 Viņš ir teicis: „Un Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis.”11
Arī ķēniņš Benjamīns skaidro, cik cieša ir mūsu saikne ar savu Glābēju: „Un lūk, Viņš cietīs kārdinājumus un ķermeņa sāpes, izsalkumu, slāpes un nogurumu, pat vairāk nekā cilvēks var izciest, ja vien tas nav līdz nāvei; jo lūk, asinis nāks no katras poras, tik lielas būs Viņa ciešanas par Viņa ļaužu ļaundarībām un negantībām.”12 Šīs ciešanas un šo ciešanu auglis piepilda mūsu sirdis ar mīlestību un pateicību. Pauls E. Koelikers māca: „Ja mēs atbrīvojamies no traucēkļiem, kas velk mūs pasaulīgajā virzienā, un pielietojam savu rīcības brīvību, lai uzmeklētu Viņu, mēs atveram savas sirdis celestiālam spēkam, kas vedina mūs pie Viņa.”13 Ja tā mīlestība, ko mēs jūtam pret Glābēju un to, ko Viņš ir paveicis mūsu labā, ir lielāka par to enerģiju, ko mēs veltām savām vājībām, sevis apšaubīšanai un sliktajiem paradumiem, Viņš palīdzēs mums tikt galā ar visu, kas izraisa mūsu dzīvē ciešanas. Viņš glābj mūs — pašas no sevis.
Ļaujiet man atkārtoti uzsvērt: ja pasaulīgā vilkme būs stiprāka par mūsu ticību un paļāvību uz Glābēju, tad šī pasaulīgā vilkme allaž būs dominējošā. Ja tā vietā, lai pieķertos Glābējam, mēs izvēlēsimies pievērsties savām negatīvajām domām, apšaubot savu pašvērtību, mums būs daudz grūtāk sajust Svētā Gara iespaidus.
Māsas, nepieķersimies domām par to, kas mēs šobrīd esam! Kaut arī nereti mums ir vieglāk izrādīt garīgu pasivitāti, nekā pielikt garīgus pūliņus, lai atcerētos savu dievišķo identitāti un pievērstos tai, šajās pēdējās dienās mēs to nedrīkstam atļauties. Kaut mēs kā māsas turpinātu būt uzticīgas Kristū, lai Kristus celtu mūs augšup un lai mūsu prātā mūžam paliktu Viņa ciešanas un nāve, un Viņa žēlastība un iecietība, un cerība uz Viņa godību un mūžīgo dzīvi!14 Kad Glābējs ceļ mūs augstākā līmenī, mēs daudz skaidrāk varam saredzēt ne tikai to, kas mēs esam, bet arī to, ka esam Viņam daudz tuvāk, nekā būtu varējušas iedomāties. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.