Vīzija par mirušo pestīšanu
Es liecinu, ka vīzija, ko prezidents Džozefs F. Smits saņēma, ir patiesa. Es liecinu, ka ikviens cilvēks var uzzināt, ka tā ir patiesa.
Brāļi un māsas, mana runa tika sagatavota kādu laiku, pirms nomira mana dārgā sieva Barbara. Es un mana ģimene pateicamies jums par jūsu mīlestību un laipnības izpausmēm. Es lūdzu, lai Tas Kungs svētītu mani, uzrunājot jūs šajā rītā.
Pirms 100 gadiem, 1918. gada oktobrī, prezidents Džozefs F. Smits saņēma brīnišķīgu vīziju. Pēc gandrīz 65 gadus ilgas uzticīgas kalpošanas Tam Kungam Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā un tikai dažas nedēļas pirms savas nāves 1918. gada 19. novembrī, viņš sēdēja savā istabā, apdomādams Kristus Izpirkšanas upuri un lasot apustuļa Pētera aprakstu par Glābēja kalpošanu garu pasaulē pēc Viņa krustā sišanas.
Viņš pierakstīja: „[Kad] es lasīju, es dziļi iespaidojos. … Man pārdomājot šīs lietas, … manas sapratnes acis tika atvērtas, un Tā Kunga Gars noklājās pār mani, un es redzēju mirušo pulkus.”1 Pilns vīzijas teksts ir pierakstīts Mācības un Derību 138. nodaļā.
Ļaujiet man sniegt papildu informāciju, lai mēs pilnīgāk novērtētu Džozefa F. sagatavošanu mūža garumā, lai saņemtu šo ievērojamo atklāsmi.
Būdams Baznīcas prezidents, viņš 1906. gadā apmeklēja Navū un atcerējās kādu notikumu, kad viņam bija tikai pieci gadi. Viņš teica: „Šī ir tā vieta, kur es stāvēju, kad [Džozefs, mans tēvocis, un mans tēvs, Hairams] jāja garām ar zirgu ceļā uz Kārtidžu. Nenokāpjot no zirga, tēvs pagriezās seglos, noliecās un pacēla mani no zemes. Viņš atvadoties mani noskūpstīja un atkal nolika zemē, un es redzēju viņu aizjājam prom.”2
Nākamo reizi Džozefs F. redzēja viņus, kad viņa māte, Mērija Fīldinga Smita, pacēla viņu, lai viņš redzētu mocekļus, kas gulēja plecu pie pleca pēc viņu nežēlīgās noslepkavošanas Kārtidžas cietumā 1844. gada 27. jūnijā.
Divus gadus vēlāk Džozefs F. kopā ar savu ģimeni un uzticamo māti, Mēriju Fīldingu Smitu, pameta savas mājas Navū, lai dotos uz Vinterkvotersu. Lai arī viņam vēl nebija astoņi gadi, Džozefam F. bija jāvada viens no vēršu pajūgiem no Montrouzas, Aiovas, līdz Vinterkvotersai un tad tālāk uz Soltleikas ieleju; tur ierodoties, viņš bija gandrīz 10 gadus vecs. Es ceru, ka jūs, zēni un jaunie vīrieši, klausāties un sapratīsiet, kāds pienākums tika uzlikts Džozefam F. viņa zēna gados.
Jau pēc četriem gadiem, 1852. gadā, kad viņam bija tikai 13 gadi, nomira viņa mīļā māte, atstājot Džozefu un viņa brāļus un māsas par bāreņiem.3
Džozefs F. tika aicināts kalpot misijā Havaju salās 1854. gadā, kad viņam bija 15 gadi. Šī misija, kas turpinājās ilgāk par trīs gadiem, bija sākums viņa kalpošanai Baznīcā.
Atgriezies Jūtā, Džozefs F. apprecējās 1859. gadā.4 Dažus nākamos gadus viņa dzīve bija aizņemta ar darbu, ģimenes pienākumiem un vēl divām misijām. 1866. gada 1. jūlijā, 27 gadu vecumā, Džozefa F. dzīve izmainījās uz visiem laikiem, kad Brigams Jangs ordinēja viņu par apustuli. Nākamā gada oktobrī viņš ieņēma brīvo vietu Divpadsmito padomē.5 Pirms kļūšanas par Baznīcas prezidentu 1901. gadā viņš kalpoja par padomnieku Brigamam Jangam, Džonam Teiloram, Vilfordam Vudrafam un Lorenco Snovam.6
Džozefam F. un viņa sievai Džulinai piedzima pirmais bērns Mersija Džozefīne.7 Viņa nomira divarpus gadu vecumā. Īsi pēc šī notikuma Džozefs F. rakstīja: „Vakar pagāja viens mēnesis, kopš … nomira mana mīļotā Džozefīne. Ak, kaut es būtu varējis viņu izglābt, lai viņa izaugtu par sievieti. Es pēc viņas ilgojos katru dienu, un esmu vientuļš. … Lai Dievs man piedod manu vājumu, ja ir nepareizi mīlēt savus mazos bērnus, kā es viņus mīlu.”8
Savas dzīves laikā prezidents Smits zaudēja savu tēvu, māti, vienu brāli, divas māsas, divas sievas un trīspadsmit bērnus. Viņam bija labi pazīstamas bēdas un tuvinieku zaudēšana.
Kad nomira viņa dēls Alberts Džesijs, Džozefs F. rakstīja savai māsai Martai Annai, ka viņš bija lūdzies Tam Kungam izglābt viņu un vaicājis: „Kāpēc tas tā notika? Ak Dievs, kāpēc tam bija jānotiek?”9
Neskatoties uz viņa lūgšanām tajā laikā, Džozefs F. nesaņēma atbildi uz šo jautājumu.10 Viņš pateica Martai Annai, ka „debesis pār mūsu galvām [šķita kā] varš” attiecībā uz jautājumu par nāvi un garu pasauli. Tomēr viņa ticība Tā Kunga mūžīgajiem solījumiem bija stipra un nelokāma.
Tā Kunga noteiktā laikā meklētās papildus atbildes, mierinājums un sapratne par garu pasauli nāca pie prezidenta Smita caur brīnišķīgu vīziju, ko viņš saņēma 1918. gada oktobrī.
Tas gads viņam bija īpaši sāpīgs. Viņš sēroja par Lielajā pasaules karā kritušo skaitu, kas turpināja augt un pārsniedza 20 miljonus cilvēku. Turklāt pasaulē izplatījās gripas epidēmija, izdzēšot 100 miljonu cilvēku dzīvības.
Tajā gadā prezidents Smits arī zaudēja vēl trīs dārgus ģimenes locekļus. Elders Hairams Maks Smits, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, viņa pirmdzimtais dēls un mans vectēvs, pēkšņi nomira no plīsuša apendicīta.
Prezidents Smits rakstīja: „Es esmu mēms — bēdu nomākts! … Mana sirds ir salauzta un strauji dauzās pēc dzīvības! … Ak! Es viņu mīlēju! … Es viņu mīlēšu mūžīgi. Un tā tas ir un vienmēr būs ar visiem maniem dēliem un meitām, bet viņš ir mans pirmdzimtais dēls, pirmais, kas atnesa man prieku un cerību par nebeidzamu, godājamu vārdu starp cilvēkiem. No visas sirds es pateicos Dievam par viņu! Bet … ak! Man viņš bija vajadzīgs! Mums visiem viņš bija vajadzīgs! Viņš bija ļoti noderīgs Baznīcai. … Un tagad … Ak! Ko lai daru? … Ak! Dievs, palīdzi man!”11
Nākamajā mēnesī prezidenta Smita znots, Alonzo Keslers, gāja bojā traģiskā negadījumā.12 Prezidents Smits pierakstīja savā dienasgrāmatā: „Šis briesmīgais un sirdi plosošais, fatālais negadījums ir atkal metis drūmu ēnu pār visu manu ģimeni.”13
Pēc septiņiem mēnešiem, 1918. gada septembrī, nomira prezidenta Smita vedekla un mana vecmāmiņa, Ida Baumena Smita, dzemdējusi savu piekto bērnu, manu tēvoci Hairamu.14
Un tā arī bija, 1918. gada 3. oktobrī, piedzīvojis lielas bēdas par miljoniem cilvēku, kuri bija miruši pasaulē kara un slimības dēļ, kā arī par savu ģimenes locekļu nāvi, prezidents Smits saņēma debesu atklāsmi, kas pazīstama kā „vīzija par mirušo pestīšanu”.
Viņš atsaucās uz šo atklāsmi nākamajā dienā — oktobra vispārējās konferences pirmajā sesijā. Prezidenta Smita veselība bija pasliktinājusies, tomēr viņš teica īsu runu: „Šorīt es nemēģināšu runāt, es neuzdrīkstos runāt par daudz ko, kas ir manā prātā, un es atlikšu uz vēlāku laiku, ja Tas Kungs to vēlēsies, savu mēģinājumu pastāstīt jums kaut ko no tā, kas ir manā prātā un sirdī. Es neesmu bijis viens šajos pēdējos piecos mēnešos. Es biju nodevies lūgšanai, pielūgsmei, ticībai un apņēmībai; un esmu nepārtraukti bijis saziņā ar Tā Kunga Garu.”15
Atklāsme, ko viņš saņēma 3. oktobrī, mierināja viņa sirdi un sniedza atbildes uz daudziem viņa jautājumiem. Studējot šo atklāsmi un apdomājot tās nozīmību attiecībā uz savu ikdienas dzīvi, arī mēs varam saņemt mierinājumu un iemācīties vairāk par savu nākotni, kad mēs un mūsu tuvinieki nomirsim un dosimies uz garu pasauli.
Starp daudzajām lietām, ko prezidents Smits redzēja, bija Glābēja došanās pie uzticīgajiem garu pasaulē pēc Viņa paša nāves uz krusta. Es citēju no šīs vīzijas:
„Bet, lūk, no taisnīgajiem Viņš izveidoja Savus spēkus un nozīmēja vēstnešus, tērptus spēkā un varā, un uzdeva tiem doties uz priekšu un nest evaņģēlija gaismu tiem, kas bija tumsā, patiesi visiem [vīriešu un sieviešu]16 gariem; un tā evaņģēlijs tika sludināts mirušajiem. …
Tiem tika mācīta ticība Dievam, grēku nožēlošana, aizstājošā kristīšana grēku piedošanai, Svētā Gara dāvināšana ar roku uzlikšanu
un visi citi evaņģēlija principi, kurus tiem bija nepieciešams zināt, lai tie sagatavotos un varētu tapt tiesāti kā cilvēki miesā, bet dzīvotu saskaņā ar Dievu garā. …
jo mirušie raudzījās uz savu garu ilgo prombūtni no saviem ķermeņiem kā jūgu.
Šos Tas Kungs mācīja un deva tiem spēku iet uz priekšu pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem, lai tie ieietu Viņa Tēva valstībā, kur tiktu kronēti ar nemirstību un mūžīgo dzīvi
un turpinātu no tā brīža savu darbu, kā bija solīts no Tā Kunga, un būtu līdzdalībnieki visās svētībās, kas bija taupītas tiem, kas mīl Viņu.”17
Šajā vīzijā prezidents Smits redzēja savu tēvu Hairamu un pravieti Džozefu Smitu. Bija pagājuši 74 gadi, kopš viņš kā jauns zēns bija pēdējo reizi redzējis viņus Navū. Mēs varam tikai iedomāties to prieku, ko viņš sajuta, redzot savu mīļo tēvu un tēvoci. Viņu droši vien iedvesmoja un mierināja zināšanas par to, ka visi gari saglabā līdzību ar savu mirstīgo ķermeni un ka tie dedzīgi gaida viņu apsolītās augšāmcelšanās dienu. Šajā vīzijā pilnīgāk tika atklāts Debesu Tēva plāna dziļums un plašums, ko Viņš sagatavojis Saviem bērniem, un Kristus pestījošā mīlestība, un Viņa īstenotās Izpirkšanas nepārspējamais spēks.18
Šajā īpašajā 100. gadadienā es aicinu jūs rūpīgi un domīgi izlasīt šo atklāsmi. Lai Tas Kungs svētī jūs, lai jūs pilnīgāk saprastu un novērtētu Dieva mīlestību un Viņa glābšanas un laimes ieceri Saviem bērniem.
Es liecinu, ka vīzija, ko prezidents Džozefs F. Smits saņēma, ir patiesa. Es liecinu, ka ikviens cilvēks var to lasīt un uzzināt, ka tā ir patiesa. Tie, kas nesaņem šīs zināšanas šajā dzīvē, noteikti uzzinās par tās patiesumu, kad visi ieradīsies garu pasaulē. Tur visi mīlēs un slavēs Dievu un To Kungu, Jēzu Kristu, par diženo glābšanas ieceri un apsolītās augšāmcelšanās svētību, kad ķermenis un gars tiks vēlreiz apvienoti, lai nekad vairs netiktu šķirti.19
Es esmu ļoti pateicīgs, ka zinu, kur ir mana dārga Barbara un ka mēs atkal būsim kopā ar savu ģimeni uz visu mūžību. Es pazemīgi lūdzu, lai Tā Kunga miers stiprinātu mūs tagad un mūžīgi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.