Lielā mīlestība pret mūsu Tēva bērniem
Mīlestība ir svarīgākā iezīme, kas motivē mūs uz to garīgo mērķu sasniegšanu, ko mums ir uzdevis īstenot mūsu mīļotais pravietis.
Mani dārgie brāļi un māsas, šis ir unikāls un kardināls brīdis cilvēces vēsturē. Mēs esam svētīti ar iespēju dzīvot noslēdzošajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā pirms Glābēja Otrās atnākšanas. Neilgi pirms šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta iesākuma, 1829. gadā un gadu pirms Baznīcas oficiālās dibināšanas, tika saņemta mūsu iemīļotā atklāsme, kurā tiek pasludināts, ka drīzumā aizsāksies „brīnumains darbs”. Šī atklāsme norāda — kalpošanas uzsākšanai no tiem, kuri vēlas kalpot Dievam, tiek prasīta „ticība, cerība, žēlsirdība un mīlestība, ar aci, vērstu tikai uz Dieva godību”.1 Žēlsirdība, kas ir „tīrā Kristus mīlestība”,2 ietver Dieva mūžīgo mīlestību pret visiem Viņa bērniem.3
Mans šī rīta nolūks ir uzsvērt šīs mīlestības izšķirošo lomu misionāru darbā, tempļa un ģimenes vēstures darbā un ģimenē balstītā, Baznīcas atbalstītā reliģiskajā dzīvē. Mīlestība pret Glābēju un mīlestība pret mūsu līdzcilvēkiem4 ir svarīgākā iezīme, kas motivē mūs uz kalpošanu norīkojumos, tiecoties uz garīgajiem mērķiem,5 ko mums ar 2018. gadā izziņotajām izmaiņām uzdeva īstenot mūsu mīļotais pravietis — prezidents Rasels M. Nelsons.
Misionāru centieni izklīdinātā Israēla sapulcināšanā
Man jau bērnības gados tika parādīts, ka misionāru darbs saistās ar mīlestību. 11 gadu vecumā es saņēmu patriarha svētību no patriarha, kurš bija mans vectēvs.6 Cita starpā, šajā svētībā tika teikts: „Es svētīju tevi ar lielu mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem, jo tu tiksi aicināts nest evaņģēliju visai pasaulei …, lai iekarotu dvēseles Kristum.”7
Es jau šajā agrīnajā vecumā sapratu, ka dalīšanās evaņģēlijā ir balstīta uz lielu mīlestību pret visiem mūsu Debesu Tēva bērniem.
Pirms 15 gadiem es biju viens no Augstākajiem pilnvarotajiem, kam bija uzdots izstrādāt Sludini Manu evaņģēliju, un mēs secinājām, ka mūsdienu misionāru darbā mīlestības iezīmei ir tikpat izšķiroša loma, kā allaž. 6. nodaļa par Kristum piemītošajām īpašībām, ieskaitot žēlsirdību un mīlestību, allaž ir bijusi misionāru iemīļotākā nodaļa.
Būdami Glābēja vēstneši, vairums misionāru izjūt šādu mīlestību un, kad tas notiek, viņu centieni tiek svētīti. Kad Baznīcas locekļi iegūs vīziju par šādu mīlestību, kam ir izšķiroša nozīme tajā, lai palīdzētu īstenot Tā Kunga nodomus, Tā Kunga darbs tiks paveikts.
Man bija tas gods nedaudz līdzdarboties kādā no šīs mīlestības brīnišķīgajām izpausmēm. Kad es kalpoju par Klusā okeāna salu reģiona prezidentu, man piezvanīja prezidents R. Veins Šūts. Būdams jaunietis, viņš bija kalpojis Samoas misijā. Vēlāk viņš atgriezās Samoā jau kā misijas prezidents.8 Kad viņš man piezvanīja, viņš bija Apijas tempļa prezidents Samoā. Kalpojot par misijas prezidentu, viens no viņa gados jaunajiem misionāriem bija elders O. Vincents Haleks, kurš tagad ir Klusā okeāna valstu reģiona prezidents. Prezidents Šūts izjuta lielu mīlestību un cieņu pret Vincentu un visu Haleku ģimeni. Lai gan vairums šīs ģimenes bija Baznīcas locekļi, Vincenta tēvs Oto Haleks, ģimenes patriarhs (kurš bija cēlies no vācu un samoāņu priekštečiem), tāds nebija. Prezidents Šūts zināja, ka es apmeklēšu Amerikāņu Samoas staba konferenci un citas sanāksmes, un viņš lūdza, lai es apsvērtu iespēju apmesties Oto Haleka dzīvesvietā ar mērķi dalīties evaņģēlijā.
Mēs ar manu sievu Mariju apmetāmies pie Oto un viņa sievas Dorotijas viņu skaistajā mājā. Brokastu laikā es dalījos evaņģēlija vēstījumā un aicināju Oto tikties ar misionāriem. Viņš laipni, bet pārliecinoši noraidīja manu aicinājumu. Viņš atklāja, ka jūtoties apmierināts ar to, ka daudzi viņa ģimenes locekļi ir pēdējo dienu svētie. Taču viņš stingri norādīja, ka daži viņa samoāņu priekšteči no mātes puses ir bijuši Samoas agrīnie kristiešu mācītāji un ka viņš ir ļoti lojāls viņu tradicionāli kristīgajai ticībai.9 Par spīti tam, mēs atvadījāmies kā labi draugi.
Vēlāk, kad prezidents Gordons B. Hinklijs gatavojās iesvētīt Suvas templi Fidži, viņš lika savam personīgajam sekretāram, brālim Donam H. Štahelim,10 piezvanīt man uz Jaunzēlandi, lai vienotos par konkrētiem plāniem. Prezidents Hinklijs gribēja atlidot pie mums no Fidži, lai tiktos ar Amerikāņu Samoas svētajiem. Viņam tika ieteikts apmesties kādā viesnīcā, kas bija izmantota iepriekšējā apciemojuma laikā. Es pajautāju, vai es drīkstētu sarunāt viņam citu apmešanās vietu. Brālis Štahelis teica: „Jūs esat reģiona prezidents, jūs to drīkstat.”
Es tūliņ pat piezvanīju prezidentam Šūtam, lai pateiktu, ka mums, iespējams, ir pavērusies vēl viena iespēja mūsu drauga Oto Haleka garīgajai svētīšanai. Šoreiz misionāra lomu bija paredzēts pildīt prezidentam Gordonam B. Hinklijam. Es apvaicājos, vai, viņaprāt, būtu pieklājīgi, ja es lūgtu Halekiem izmitināt visu mūsu prezidenta Hinklija pavadošo grupu.11 Šajā grupā ietilpa prezidents un māsa Hinkliji ar savu meitu Džeinu, kā arī elders Džefrijs R. Holands ar savu sievu. Prezidents Šūts sazinājās ar Haleku ģimeni un visu sarunāja.12
Atbraucot no Fidži pēc tempļa iesvētīšanas, mēs tikām sirsnīgi sagaidīti.13 Tovakar mēs uzrunājām tūkstošiem Samoas Baznīcas locekļu un pēc tam devāmies uz Haleku ģimenes īpašumu. Kad mēs nākamajā rītā sanācām pie brokastu galda, prezidents Hinklijs un Oto Haleks jau bija kļuvuši par labiem draugiem. Man šķita interesanti, ka viņu saruna ļoti līdzinās manai sarunai ar Oto, kas bija norisinājusies vairāk nekā pirms gada. Kad Oto, izrādījis sajūsmu par mūsu Baznīcu, vēlreiz apliecināja, ka ir uzņēmies saistības pret savu pašreizējo baznīcu, prezidents Hinklijs, uzlicis roku uz Oto pleca, teica: „Oto, ar to nepietiek; tev vajadzētu kļūt par Baznīcas locekli. Šī ir Tā Kunga Baznīca.” Tēlaini izsakoties, mēs redzējām, kā nokrīt Oto pretestības bruņas, kad viņš atvērti uzklausīja prezidenta Hinklija teikto.
Tas bija iesākums misionāru stundām un garīgajai pazemībai, kas ļāva Oto Halekam mazliet vairāk nekā pēc gada tikt kristītam un konfirmētam. Vēl pēc gada Haleku ģimene tika saistīta templī, kļūstot par mūžīgo ģimeni.14
Gūstot šo apbrīnojamo pieredzi, manu sirdi visvairāk saviļņoja tas, ar kādu milzīgu mīlestību prezidents Veins Šūts kalpoja savam agrākajam misionāram — elderam Vincentam Halekam — un cik ļoti viņš vēlējās redzēt, kā visa Haleku ģimene tiek apvienota mūžīgajā ģimenē.15
Domājot par Israēla sapulcināšanu, mums ir jāpārliecinās, ka mēs sajūtam savā sirdī šādu mīlestību, aizstājot vienkāršu pienākuma apziņu16 vai vainas izjūtu ar mīlestību un stāšanos dievišķā partnerībā, lai pastāstītu pasaulei par Glābēja vēstījumu, kalpošanu un misiju.17
Būdami Baznīcas locekļi, mēs varam izrādīt savu mīlestību pret Glābēju un saviem brāļiem un māsām visā pasaulē caur vienkāršiem uzaicinājumiem. Jaunais svētdienas sanāksmju grafiks paver Baznīcas locekļiem izcilu iespēju sekmīgi un mīloši aicināt savus draugus un kolēģus atnākt, lai redzētu un sajustu to, kas notiek Baznīcā.18 Pēc garīgās Svētā Vakarēdiena sanāksmes, kas, cerams, būs tik svēta, kā to vakar aprakstīja elders Džefrijs R. Holands, tiks noturēta 50 minūšu ilga sanāksme, kurā mēs pievērsīsimies Jaunajai Derībai un Glābējam vai svarīgiem konferences vēstījumiem, kas ir vērsti uz Glābēju un Viņa mācību.
Dažas Palīdzības biedrības māsas ir prātojušas, kālab viņām, līdz ar priesterības kvoruma locekļiem, tiek dots šis „sapulcināšanas” uzdevums. Tam ir vairāki iemesli, no kuriem daudzus prezidents Nelsons izklāstīja iepriekšējā vispārējā konferencē. Viņš secināja: „Mēs vienkārši nespējam sapulcināt Israēlu bez jūsu līdzdalības.”19 Mūsdienās mēs esam svētīti ar aptuveni 30 procentiem pilnlaika māsām — misionārēm. Tas kalpo par vēl vienu pamudinājumu, lai Palīdzības biedrības māsas mīloši dalītos evaņģēlijā. Būtu nepieciešams, lai ikviens no mums — vīriešiem, sievietēm, jauniešiem un bērniem — uzņemtos garīgas saistības mīloši un iejūtīgi dalīties Jēzus Kristus evaņģēlijā. Ja mēs izrādīsim mīlestību, esot laipni un pazemīgi, daudzi atsauksies mūsu aicinājumiem. Pat tie, kuri izvēlēsies neatsaukties šiem aicinājumiem, turpinās būt par mūsu draugiem.
Tempļa un ģimenes vēstures darbs Israēla sapulcināšanā
Mīlestība ir būtiskākais aspekts, arī runājot par mūsu tempļa un ģimenes vēstures darbu Israēla sapulcināšanā otrpus priekškaram. Uzzinot, ar kādiem pārbaudījumiem un grūtībām ir saskārušies mūsu priekšteči, mēs arvien vairāk tos iemīlam un novērtējam. Mūsu centienus tempļa un ģimenes vēstures darba jomā ievērojami sekmē jaunās izmaiņas svētdienas sanāksmju grafikā un jauniešu pāriešanā uz nākamajām klasēm un kvorumiem. Pateicoties šīm izmaiņām, mēs varam agrīnāk un efektīvāk pievērst uzmanību savu priekšteču iepazīšanai un Israēla sapulcināšanai otrpus priekškaram. Tas ievērojami sekmē gan tempļa, gan ģimenes vēstures darbu.
Internets ir iedarbīgs instruments; mājas šobrīd ir kļuvušas par mūsu primāro ģimenes vēstures centru. Gados jaunie Baznīcas locekļi ir ieguvuši īpašas prasmes ģimenes vēstures izpētē, un viņi ir garīgi motivēti veikt kristīšanos savu priekšteču labā, kurus tie ir mācījušies mīlēt un novērtēt. Kopš tika ieviestas izmaiņas, ļaujot daudziem 11 gadus veciem bērniem veikt kristīšanos mirušo labā, tempļa prezidenti no visas pasaules ziņo par ievērojamu tempļa apmeklētāju skaita pieaugumu. Kāds no tempļa prezidentiem informēja mūs, ka „aizstājošo kristību veicēju skaits ir ievērojami pieaudzis … un, pateicoties 11–gadīgo bērnu iekļaušanai, ierodas vairāk ģimeņu. … Kaut arī viņi ir gados [jauni], šķiet, ka viņi izjūt godbijību un izprot to, kādā nolūkā tiek veikti viņu izpildītie priekšraksti. Tas ir tik skaisti!”20
Es zinu, ka mūsu Sākumskolas vadītājas un jauniešu vadītāji turpina un turpinās sekmēt šos būtiskos centienus ģimenes vēstures un tempļa darbā. Palīdzības biedrības māsas un priesterības brāļi var mīloši palīdzēt, pildot savus personīgos pienākumus tempļa un ģimenes darba jomā, kā arī iedvesmojot bērnus un jauniešus uz Israēla sapulcināšanu otrpus priekškaram. Sevišķi svarīgi tas būtu mājās un sabata dienā. Es apsolu, ka mīloša priekšrakstu veikšana savu priekšteču labā stiprinās un pasargās mūsu jauniešus un ģimenes pieaugoša ļaunuma pilnajā pasaulē. Es dalos savā personīgajā liecībā par to, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir saņēmis ārkārtīgi būtiskas atklāsmes par tempļiem un tempļa darbu.
Mūžīgo ģimeņu un indivīdu sagatavošana dzīvei ar Dievu
Jaunais uzsvars uz ģimenē balstītām evaņģēlija studijām un dzīvošanu pēc tā, kā arī Baznīcas izdotie materiāli sniedz lielisku iespēju — mīloši sagatavot mūžīgās ģimenes un indivīdus tikšanās brīdim un dzīvei ar Dievu.21
Tiekot saistīti templī, vīrietis un sieviete stājas jaunās un mūžīgās derības svētajā laulības kārtā un priesterības kārtā.22 Viņi kopīgi iemanto un saņem priesterības svētības un spēku savas ģimenes vadīšanai. Kaut arī vīriešiem un sievietēm ir unikālas lomas, kā tas ir izklāstīts paziņojumā „Ģimene — vēstījums pasaulei”,23 viņi īsteno līdzvērtīgu un vienlīdz svarīgu pārvaldību.24 Viņiem ir dots līdzvērtīgs spēks, lai saņemtu atklāsmi savai ģimenei. Mīloši un taisnīgi sadarbojoties, viņi pieņem debesu svētītus lēmumus.
Tiem, kuri vēlas izzināt Tā Kunga gribu savā personīgajā un ģimenes dzīvē, ir jātiecas pēc taisnīguma, lēnprātības, laipnības un mīlestības. Pazemība un mīlestība ir to cilvēku raksturiezīme, kuri tiecas izzināt Tā Kunga gribu — it īpaši savas ģimenes dzīvē.
Pilnveidošanās, sagatavošanās derībā ietverto svētību iemantošanai un gatavošanās satikties ar Dievu ir mūsu personīgā atbildība. Mums ir jābūt pašpaļāvīgiem un dedzīgi jānododas tam, lai padarītu savas mājas par patvēruma vietu no mūs ieskaujošajām vētrām25 un „mūsu ticības svētnīcu.”26 Vecākiem ir pienākums mīloši pamācīt savus bērnus. Mājas, kurās valda mīlestība, ir priekpilna, līksma vieta, kur teju burtiski var dzīvot kā debesīs.27
Manas mātes iemīļotākā garīgā dziesma bija „Ja mēs mīļi dzīvojam”.28 Kad vien viņa dzirdēja ievadfrāzi: „Ja mēs mīļi dzīvojam, dzīve skaista šķiet,” viņa jutās tik aizkustināta, ka viņas acīs sariesās asaras. Būdami bērni, mēs apzinājāmies, ka mēs dzīvojam šādās mājās; tā bija viena no viņas augstākajām prioritātēm.29
Papildus mīlošas gaisotnes veicināšanai mūsu mājās, prezidents Nelsons ir pievērsis mūsu uzmanību tādu mēdiju izmantošanas ierobežošanai, kas traucē mums sasniegt savus būtiskākos mērķus.30 Pieņemot izmaiņas, kas nāks par labu teju ikvienai ģimenei, mēs tiekam aicināti padarīt internetu, sociālos mēdijus un televīziju par savu kalpu, nevis par traucēkli vai, kas vēl ļaunāk, par kungu. Karš par ikviena cilvēka dvēseli un it īpaši par bērnu dvēselēm norisinās mājās. Mums, vecākiem, ir jāpārliecinās, lai mēdiju saturs būtu krietns, piemērots bērnu vecumam un iekļautos tanī mīlošajā gaisotnē, ko mēs cenšamies veicināt.
Mums būtu jāmāca savi mājinieki skaidri un saistoši,31 un tajā pašā laikā arī garīgi, priekpilni un mīloši.
Es apsolu — ja mēs pievērsīsimies savai mīlestībai pret Glābēju un Viņa īstenoto Izpirkšanu, padarot Viņu par centrālo personu savos Israēla sapulcināšanas centienos abpus priekškaram, kā arī kalposim citiem un personīgi gatavosimies satikt Dievu, pretinieka ietekme mazināsies un evaņģēlijs iepriecinās, ielīksmos mūs un dāvās mums mieru, vairojot mūsu mājās Kristus mīlestību.32 Es liecinu jums par šiem doktrinārajiem apsolījumiem, nešaubīgi liecinot par Jēzu Kristu un Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri mūsu labā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.