Paļaujieties uz To Kungu
Vienīgais, uz ko mēs droši varam paļauties, ir paļāvība uz To Kungu un Viņa mīlestību pret Saviem bērniem.
Mani dārgie brāļi un māsas, par ievadu manas uzrunas tēmai kalpo pirms kāda laika saņemta vēstule. Tās autore prātoja par stāšanos tempļa laulībā ar vīrieti, kura mūžīgā līdzgaitniece bija mirusi. Viņa būtu viņa otrā sieva. Viņa uzdeva šādu jautājumu: vai viņai pēcnāves dzīvē būs iespēja dzīvot savā personīgajā mājā, vai arī viņai būs jādzīvo kopā ar savu vīru un viņa pirmo sievu? Es vienkārši teicu, lai viņa paļaujas uz To Kungu.
Es turpināšu ar kādu pieredzi, kurā ar mani dalījās kāds augstu vērtēts kolēģis, par ko es stāstu ar viņa atļauju. Pēc savas mīļotās sievas un bērnu mātes nāves šis tēvs apprecējās otrreiz. Daži no viņa pieaugušajiem bērniem stingri iebilda pret atkārtotajām laulībām un prasīja padomu no kāda tuva radinieka, kurš bija godājams Baznīcas vadītājs. Dzirdot viņu iebildumu iemeslus, kas galvenokārt saistījās ar apstākļiem un attiecībām garu pasaulē un godības valstībās pēc Pēdējās tiesas, šīs vadītājs teica: „Jūs raizējaties par nepareizām lietām. Jums vajadzētu raizēties par to, vai jūs nonāksiet minētajās vietās. Pievērsieties tam. Ja jūs tur nonāksiet, viss būs daudz brīnišķīgāk, nekā jūs spējat iztēloties.”
Cik mierinoša mācība! Paļaujieties uz To Kungu!
No saņemtajām vēstulēm esmu uzzinājis, ka arī citus cilvēkus uztrauc jautājumi par garu pasauli, kurā mēs mājosim pēc savas nāves un pirms mūsu augšāmcelšanās. Daži pieņem, ka vairums no laicīgās dzīves apstākļiem un problēmām, ko mēs pieredzam šajā mirstīgajā dzīvē, turpināsies arī garu pasaulē. Bet ko mēs patiesībā zinām par apstākļiem garu pasaulē? Es uzskatu — kādā BYU reliģijas profesora rakstā ir pareizi teikts: „Ja mēs pavaicājam sev, kas mums par garu pasauli ir zināms no Baznīcas pamatdarbiem, atbilde ir — ne tik daudz, cik mēs bieži vien domājam.”1
No Svētajiem Rakstiem mums, protams, ir zināms, ka pēc sava ķermeņa nāves mēs turpinām dzīvot kā gari garu pasaulē. Svētie Raksti māca arī to, ka garu pasaule ir iedalīta starp tiem, kuri dzīves laikā ir bijuši „taisnīgi” jeb „taisni”, un tiem, kuri ir bijuši ļauni. Tajos ir aprakstīts arī tas, ka daži uzticīgo gari māca evaņģēliju tiem, kuri ir bijuši ļauni vai dumpīgi (skat. 1. Pētera 3:19; Mācības un Derību 138:19–20, 29, 32, 37). Pats svarīgākais, ko atklāj mūsdienu atklāsmes, ir tas, ka glābšanas darbs turpinās arī garu pasaulē (skat. Mācības un Derību 138:30–34, 58) un, kaut arī mēs tiekam mudināti neatlikt grēku nožēlošanu šajā laicīgajā dzīvē (skat. Almas 13:27), mums tiek mācīts, ka daļu grēku ir iespējams nožēlot arī tur (skat. Mācības un Derību 138:58).
Glābšanas darbs garu pasaulē nozīmē garu atbrīvošanu no tā, kas Svētajos Rakstos bieži vien tiek dēvēts par „jūgu”. Visi gari garu pasaulē atrodas zināma veida jūgā. Prezidenta Džozefa F. Smita varenajā atklāsmē, kas ir kanonizēta Mācības un Derību 138. nodaļā, tiek pasludināts, ka taisnīgu mirušo gari, kuri atradās „miera” stāvoklī (Mācības un Derību 138:22), gaidot Augšāmcelšanos (skat. Mācības un Derību 138:16), „raudzījās uz savu garu ilgo prombūtni no saviem ķermeņiem kā [uz] jūgu” (Mācības un Derību 138:50).
Papildus tam, ļaunie cieš no vēl kāda jūga. Savu nenožēloto grēku dēļ viņi atrodas stāvoklī, ko apustulis Pēteris dēvēja par garu „cietumu” (1. Pētera 3:19; skat. arī Mācības un Derību 138:42). Par šiem gariem ir teikts, ka tie ir „saistīti” kā „gūstekņi” (Mācības un Derību 138:31, 42) jeb ir tikuši „padzīti ārējā tumsībā”, kur ir „raudāšana un gaudošana, un zobu griešana”, gaidot augšāmcelšanos un tiesu (Almas 40:13–14).
Caur Jēzus Kristus Augšāmcelšanos augšāmcelšanās tiek nodrošināta visiem, kuri atrodas garu pasaulē (skat. 1. korintiešiem 15:22), kaut arī atsevišķām grupām tas notiek dažādos laikos. Līdz šim noliktajam laikam tas, ko Svētie Raksti vēsta mums par aktivitātēm garu pasaulē, galvenokārt attiecas uz glābšanas darbu. Par pārējo ir atklāts visai maz. Evaņģēlijs tiek sludināts nezinošajiem, grēkus nenožēlojušajiem un dumpīgajiem, lai viņi varētu tikt atbrīvoti no jūga un virzīties uz priekšu, iemantojot svētības, ko tiem ir sagatavojis mīlošais Debesu Tēvs.
Garu pasaules jūgs attiecībā uz taisnīgo un pievērsto dvēselēm ir tāds, ka tām ir jāgaida (iespējams, tām ir pat ļauts mūs uz to pamudināt), kad par tām uz Zemes tiks izpildīti aizstājošie priekšraksti, lai tās varētu tikt kristītas un baudīt Svētā Gara dāvātās svētības (skat. Mācības un Derību 138:30–37, 57–58).2 Šie laicīgās dzīves aizstājošie priekšraksti ļauj tiem arī virzīties uz priekšu, priesterības pilnvaru vadībā papildinot taisnīgo pulkus, kuri var sludināt evaņģēliju gariem cietumā.
Bez šīs pamatinformācijas mūsu Svēto Rakstu kanonā par garu pasauli, kurā mirušie dzīvo pēc nāves un pirms Pēdējās tiesas, ir vēstīts visai maz.3 Kas tad vēl mums ir zināms par garu pasauli? Daudzi Baznīcas locekļi ir redzējuši vīzijas vai saņēmuši iedvesmu, kas informē tos par to, kā darbojas vai tiek organizēta dzīve garu pasaulē, taču šo personīgo garīgo pieredzi nedrīkst pieņemt vai mācīt kā Baznīcas oficiālo doktrīnu. Un, protams, pastāv arī pa pilnam Baznīcas locekļu un citu cilvēku spekulāciju, kas ir ietvertas tādās publikācijās kā, piemēram, grāmatās par pirmsnāves pieredzi.4
Runājot par to, mums būtu svarīgi atcerēties eldera D. Toda Kristofersona un Nīla L. Andersena viedos brīdinājumus iepriekšējo vispārējo konferenču vēstījumos. Elders Kristofersons māca: „Mums vajadzētu atcerēties, ka ne katrs apgalvojums, ko ir izteicis kāds no esošajiem vai bijušajiem Baznīcas vadītājiem, ir uzskatāms par doktrīnu. Baznīcā parasti tiek pieņemts, ka vēstījums, ar ko kāds no vadītājiem ir nācis klajā kādā atsevišķā situācijā, ir viņa personīgais, kaut arī pārdomātais viedoklis, kas nav uzskatāms par oficiālu vai saistošu visai Baznīcai.”5
Nākamajā konferencē elders Andersens mācīja šādu principu: „Baznīcas doktrīnu māca visi 15 Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi. Tā netiek apslēpta kādā neskaidrā atsevišķas uzrunas rindkopā.”6 Vēstījums par ģimeni, ko ir parakstījuši visi 15 pravieši, gaišreģi un atklājēji, kalpo par brīnišķīgu piemēru šim principam.
Nerunājot par kaut ko tik formālu, kā vēstījums par ģimeni, par piemēru minētajam kalpo arī Baznīcas prezidentu pravietiskās mācības, ko ir apstiprinājuši citi pravieši un apustuļi. Runājot par apstākļiem garu pasaulē, pravietis Džozefs Smits, tuvojoties savas kalpošanas noslēgumam, nāca klajā ar divām mācībām, ko bieži ir mācījuši arī viņa darba turpinātāji. Viena no tām ir viņa mācība Kinga Foleta sprediķī par to, ka ģimenes locekļi, kuri ir bijuši taisnīgi, būs kopā garu pasaulē.7 Otra ir viņa apgalvojums kādās bērēs savā pēdējā dzīves gadā: „Taisnīgo gari tiek paaugstināti dižāka un godības pilnāka darba īstenošanai … garu pasaulē. … Viņi nav tālu no mums un zina, un saprot mūsu domas, jūtas un rīcību, un tas viņus bieži vien sāpina.”8
Tad kā mums atbildēt uz manu iepriekš minēto jautājumu par to, kur dzīvo gari? Ja jums šis jautājums šķiet savāds vai maznozīmīgs, padomājiet par daudziem personīgiem jautājumiem vai pat jautājumiem, uz ko jūs esat jutuši kārdinājumu atbildēt, balstoties uz kaut ko tādu, ko jūs kaut kad agrāk esat dzirdējuši no kāda cita. Attiecībā uz visiem jautājumiem par garu pasauli es iesaku divas atbildes. Pirmkārt, paturiet prātā, ka Dievs mīl Savus bērnus un neapšaubāmi rīkosies tā, kā ikvienam no mums būs vislabāk. Otrkārt, paturiet prātā šo labi zināmo Bībeles mācību, kas man ir lieti noderējusi daudzu neatbildētu jautājumu gadījumā:
„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,
bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana pam. 3:5–6.)
Tāpat arī Nefijs noslēdz savu vareno psalmu ar vārdiem: „Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi. Es nepaļaušos uz miesīgu roku.” (2. Nefija 4:34.)
Mēs visi varam privāti paprātot par apstākļiem garu pasaulē vai pat apspriest to un vēl citus neatbildētus jautājumus ģimenes lokā vai citās privātās situācijās. Taču nemācīsim un neizmantosim par oficiālu doktrīnu to, kas neatbilst oficiālas doktrīnas standartam. Tas nesekmēs Tā Kunga darbu un var pat atturēt indivīdus no tiekšanās pēc personīga mierinājuma vai apgaismības caur personīgu atklāsmi, ko Tā Kunga iecere nodrošina ikvienam no mums. Pārmērīga paļaušanās uz personīgajām mācībām vai spekulācijām var pat atraut mūs no pievēršanās mācību centieniem, kas padziļinās mūsu sapratni un palīdzēs mums virzīties uz priekšu pa derību ceļu.
Paļaušanās uz To Kungu ir labi zināma un patiesa Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas mācība. Tā bija Džozefa Smita mācība, kad agrīnie svētie sastapās ar smagām vajāšanām un šķietami nepārvaramiem šķēršļiem.9 Tas joprojām ir labākais princips, ko mēs varam izmantot, kad, cenšoties uzzināt vairāk vai mēģinot rast mieru, mēs sastopamies ar šķēršļiem jautājumos, kas vēl nav atklāti vai iekļauti Baznīcas oficiālajā doktrīnā.
Tas pats princips ir attiecināms arī uz neatbildētajiem jautājumiem par saistīšanu pēcnāves dzīvē vai vēlamajiem pielāgojumiem, ņemot vērā noteiktus laicīgās dzīves atgadījumus vai pārkāpumus. Ir tik daudz kā tāda, ko mēs nezinām, ka vienīgais, uz ko mēs droši varam paļauties, ir paļāvība uz To Kungu un Viņa mīlestību pret Saviem bērniem.
Noslēgumā jāsaka, ka tas, ko mēs zinām par garu pasauli, ir tas, ka tajā turpinās Tēva un Dēla glābšanas darbs. Mūsu Glābējs aizsāka šo darbu, pasludinādams atbrīvošanu gūstekņiem (skat. 1. Pētera 3:18–19; 4:6; Mācības un Derību 138:6–11, 18–21, 28–37), un šis darbs turpinās, cienīgiem un prasībām atbilstošiem vēstnešiem turpinot sludināt evaņģēliju, tostarp arī grēku nožēlošanu, tiem, kam vēl joprojām ir nepieciešama tās attīrošā iedarbība (skat. Mācības un Derību 138:57). Visa šī darba mērķis ir aprakstīts Baznīcas oficiālajā doktrīnā, kas ir dota caur mūsdienu atklāsmi.
„Mirušie, kas nožēlo grēkus, tiks pestīti, caur paklausību Dieva nama priekšrakstiem,
un pēc tam, kad viņi ir samaksājuši sodu par saviem pārkāpumiem un mazgāti tīri, saņems algu atbilstoši saviem darbiem, jo viņi ir glābšanas mantinieki.” (Mācības un Derību 138:58–59.)
Mūsu visu pienākums ir mācīt atjaunotā evaņģēlija doktrīnu, ievērot baušļus, mīlēt citam citu un palīdzēt citiem, un īstenot glābšanas darbu svētajos tempļos.
Es liecinu par patieso mācību, ko šeit izklāstīju, un par tām patiesajām mācībām, kas ir tikušas un tiks mācītas šajā konferencē. Tas viss ir iespējams, pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai. Kā to dara zināmu mūsdienu atklāsme, Viņš „godina Tēvu un izglābj visu Savu roku darbu” (Mācības un Derību 76:43; uzsvērums pievienots). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.