Nekrāp mani!
Klausot Dieva baušļiem, mēs vienmēr tiksim vadīti pareizā virzienā un netiksim piekrāpti.
Šodien es sniedzu padomu ikvienam, bet īpaši jums no jaunās paaudzes — Sākumskolas bērniem, jaunajiem vīriešiem un jaunajām sievietēm. Tā Kunga mūsdienu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, jūs ļoti mīl — tik ļoti, ka viņš daudzus no jums pagājušajā gadā uzrunāja īpašā vispasaules jauniešu svētbrīža pārraidē ar nosaukumu „Israēla cerība”.1 Mēs bieži dzirdam prezidentu Nelsonu saucam jūs tieši šādos vārdos — „Israēla cerība”, atjaunotās Jēzus Kristus Baznīcas jaunā paaudze un nākotne.
Mani jaunie draugi, sākumā es vēlētos pastāstīt divus ģimenes stāstus.
102. dalmācietis
Pirms daudziem gadiem es pārnācu mājās no darba un izbijos, ieraugot visur baltas krāsas pleķus — uz zemes, garāžas durvīm un uz mūsu sarkano ķieģeļu mājas. Es tuvāk pārbaudīju darbības vietu un atklāju, ka krāsa vēl nebija nožuvusi. Krāsas pēdas veda uz pagalmu aiz mājas, un es devos turp. Tur es atradu savu piecgadīgo dēlu ar otu rokā, dzenoties pakaļ mūsu sunim. Mūsu skaistais, melnais labradors bija nošļakstīts gandrīz pa pusei balts!
„Ko tu dari?” es jūsmīgā balsī jautāju.
Mans dēls apstājās, paskatījās uz mani, paskatījās uz suni, paskatījās uz otu, no kuras pilēja krāsa, un teica: „Es vienkārši gribu, lai tas izskatītos kā melnie, plankumainie suņi filmā — tu zini, tajā ar 101 dalmācieti.”
Man patika mūsu suns. Es domāju, ka tas bija pilnīgs, taču todien mans dēls domāja citādāk.
Strīpainais kaķītis
Mans otrais stāsts ir par vectēvoci Groveru, kurš dzīvoja lauku mājā, tālu no pilsētas. Tēvocis Grovers sāka novecot. Mēs domājām, ka mūsu dēliem vajadzētu viņu satikt pirms viņa nāves. Tā kādu pēcpusdienu mēs devāmies tālā braucienā uz viņa necilo māju. Mēs kopā apsēdāmies, lai parunātos un iepazīstinātu viņu ar saviem dēliem. Pēc neilga brīža mūsu divi jaunie puikas, kuri bija aptuveni piecus un sešus gadus veci, gribēja iet ārā spēlēties.
Tēvocis Grovers, izdzirdot viņu lūgumu, pieliecās tuvu viņu sejām. Viņa seja bija tik grumbaina un nepazīstama, ka puikas nedaudz nobijās. Čerkstošā balsī viņš viņiem teica: „Esiet uzmanīgi — tur ārā ir daudz skunksu.” To izdzirdot, Lesa un es bijām vairāk nekā pārsteigti; mēs uztraucāmies, ka viņus varētu apšļākt skunkss! Puikas devās ārā spēlēties, kamēr mēs turpinājām sarunu.
Vēlāk, kad mēs iekāpām mašīnā, lai dotos mājup, es zēniem jautāju: „Vai jūs redzējāt kādu skunksu?” Viens no viņiem atbildēja: „Nē, mēs neredzējām skunksus, bet mēs redzējām melnu kaķīti ar baltu strīpu uz muguras!”
Lielais maldinātājs
Šie stāsti par to, kā nevainīgi bērni kaut ko uzzina par dzīvi un realitāti, var likt mums katram pasmaidīt, taču tie arī ilustrē daudz pamatīgāku priekšstatu.
Pirmajā stāstā mūsu mazajam dēlam bija skaists mājdzīvnieks — suns; tomēr viņš paķēra krāsas bundžu un ar otu rokā apņēmās izveidot savu iztēloto realitāti.
Otrajā stāstā zēni bija svētlaimīgā neziņā par riebīgajiem draudiem no satikšanās ar skunksu. Nespēdami pareizi noteikt, ar ko patiesībā ir sastapušies, viņi riskēja piedzīvot nepatīkamas sekas. Šie ir stāsti par kļūdainu identitāti — par kaut kā noturēšanu par kaut ko citu. Katrā no šiem gadījumiem sekas bija nenozīmīgas.
Tomēr daudzi mūsdienās cīnās ar tādām pašām grūtībām, tikai daudz lielākā mērogā. Viņi vai nu nespēj redzēt kaut ko patiesā gaismā, vai nav apmierināti ar patiesību. Turklāt mūsdienās ir spēki, kas cenšas mūs apzināti aizvest prom no absolūtas patiesības. Šāda maldināšana un meli sniedzas daudz tālāk par nevainīgu, kļūdaini noteiktu identitāti, un tiem bieži ir briesmīgas, nevis nenozīmīgas sekas.
Sātans, melu tēvs un lielais maldinātājs, vēlas, lai mēs apšaubītu lietu patieso būtību un vai nu ignorētu mūžīgās patiesības, vai aizstātu tās ar kaut ko, kas izskatās patīkamāks. „Viņš karo ar Dieva svētajiem”2 un ir pavadījis gadu tūkstošus, kalkulējot un praktizējoties spējā pārliecināt Dieva bērnus noticēt, ka labais ir slikts un sliktais ir labs.
Viņš ir iemantojis reputāciju, ka spēj mirstīgos pārliecināt, ka skunksi ir tikai kaķīši vai ka, pielietojot krāsu, labradoru var pārvērst par dalmācieti!
Pievērsīsimies tagad kādam paraugam Svētajos Rakstos, kas ilustrē šo pašu principu, kad Tā Kunga pravietis Mozus aci pret aci saskārās ar šo pašu problēmu. „Mozus tika aizrauts ļoti augstā kalnā un redzēja Dievu vaigu vaigā, un runāja ar Viņu.”3 Dievs mācīja Mozum par Savu mūžīgo identitāti. Lai arī Mozus bija mirstīgs un nepilnīgs, Dievs mācīja, ka Mozus bija „pēc Mana Vienpiedzimušā līdzības; un Mans Vienpiedzimušais … būs Glābējs”.4
Lai apkopotu, Mozus šajā apbrīnojamajā vīzijā redzēja Dievu, un viņš arī mācījās kaut ko svarīgu par sevi: lai arī mirstīgs, viņš patiesi bija Dieva dēls.
Uzmanīgi ieklausieties, kas notika, kad šī brīnumainā vīzija beidzās. „Un notika, ka … Sātans nāca, kārdinādams viņu,” sakot, „Mozu, cilvēka dēls, pielūdz mani.”5 Mozus drosmīgi atbildēja: „Kas tu esi? Jo lūk, es esmu Dieva dēls, pēc līdzības ar Viņa Vienpiedzimušo; un kur ir tava godība, ka man būtu tevi jāpielūdz?”6
Citiem vārdiem, Mozus teica: „Tu nevari mani piekrāpt, jo es zinu, kas es esmu. Es tiku radīts pēc Dieva tēla. Tev nav Viņa gaismas un godības. Kāpēc gan man vajadzētu pielūgt tevi un krist par upuri tavai krāpšanai?”
Tagad pievērsiet uzmanību, kā tālāk atbild Mozus. Viņš paziņo: „Atkāpies, Sātan, nekrāp mani.”7
Mēs varam daudz mācīties no Mozus varenās atbildes uz pretinieka kārdinājumu. Es aicinu jūs atbildēt tādā pašā veidā, kad sajūtat, ka jūs ietekmē kārdinājums. Pavēliet savas dvēseles ienaidniekam, sakot: „Ej prom! Tev nav nekādas godības. Nekārdini mani un nemelo man! Jo es zinu, ka es esmu Dieva bērns. Un es vienmēr piesaukšu savu Dievu pēc Viņa palīdzības.”
Tomēr pretinieks viegli neatmet savus postošos motīvus mūsu krāpšanai un pazemošanai. Viņš visādā ziņā viegli neatmeta savus nodomus attiecībā uz Mozu, tā vietā vēlēdamies, lai Mozus aizmirstu, kas viņš bija mūžībā.
Līdzīgi kā bērns, kuru piemeklējusi dusmu lēkme: „Sātans iekliedzās skaļā balsī un kliedza pār zemi, un pavēlēja, sakot: Es esmu Vienpiedzimušais, pielūdz mani!”8
Atkārtosim. Vai jūs dzirdējāt, ko viņš tikko teica? „Es esmu Vienpiedzimušais. Pielūdz mani!”
Lielais krāpnieks būtībā teica: „Neuztraucies, es tev nedarīšu pāri — es neesmu skunkss; es esmu tikai nevainīgs, melnbalts kaķītis.”
Mozus tad piesauca Dievu un saņēma no Viņa dievišķā spēka. Lai arī pretinieks trīcēja un zeme drebēja, Mozus nepiekāpās. Viņa balss bija droša un skaidra. „Atkāpies no manis, Sātan,” viņš paziņoja, „jo es pielūgšu tikai šo vienu Dievu, kurš ir godības Dievs!”9
Visbeidzot viņš „atkāpās … no Mozus klātbūtnes”.10
Pēc tam, kad Tas Kungs parādījās un svētīja Mozu par viņa paklausību, Tas Kungs teica:
„Svētīgs tu esi, Mozu, jo … tu tiksi darīts stiprāks par daudziem ūdeņiem. …
Un raugi, Es esmu ar tevi, līdz pat tavu dienu galam.”11
Mozus pretošanās pretiniekam ir spilgts un pamācošs piemērs katram no mums, neatkarīgi no mūsu dzīves posma. Tas ir spēcīgs vēstījums jums personīgi — zināt, kā rīkoties, kad viņš cenšas jūs piekrāpt. Jo jūs, tāpat kā Mozus, esat svētīti ar debesu palīdzības dāvanu.
Baušļi un svētības
Kā jūs varat rast šo debesu palīdzību, kā to saņēma Mozus, un netikt piekrāptiem vai nepadoties kārdinājumam? Pats Tas Kungs šajā laiku atklāšanā par jaunu apstiprināja, ka dievišķā palīdzība ir neapšaubāmi pieejama, kad Viņš paziņoja: „Tādēļ Es, Tas Kungs, zinādams to postu, kas nāks pār zemes iedzīvotājiem, aicināju Savu kalpu Džozefu Smitu, jaunāko, un runāju uz viņu no debesīm, un devu viņam pavēles.”12 Izmantojot vienkāršākus vārdus, mēs varētu teikt, ka Tas Kungs, kurš zina „galu kopš iesākuma”,13 zina mūsu dienu unikālās grūtības. Tādēļ Viņš mums ir nodrošinājis veidu, kā pretoties izaicinājumiem un kārdinājumiem, daudzi no kuriem ir pretinieka un viņa uzbrukumu maldinošās ietekmes tiešs rezultāts.
Šis veids ir vienkāršs. Caur Saviem kalpiem Dievs runā uz mums, Saviem bērniem, un dod mums baušļus. Mēs varētu pārfrāzēt šo pantu, kuru tikko citēju, un teikt: „Es, Tas Kungs, … aicināju Savu kalpu, [prezidentu Raselu M. Nelsonu], un runāju uz viņu no debesīm, un devu viņam pavēles.” Vai tā nav brīnišķīga patiesība?
Es svinīgi liecinu, ka Tas Kungs patiesi uzrunāja Džozefu Smitu no debesīm, sākot ar dižo Pirmo vīziju. Viņš arī uzrunā prezidentu Nelsonu mūsdienās. Es liecinu, ka Dievs sazinājās ar praviešiem senos laikos un deva viņiem baušļus, kas bija domāti, lai vadītu Viņa bērnus uz laimi šajā dzīvē un uz godību nākamajā.
Dievs turpina dot baušļus mūsu tagadējam pravietim mūsdienās. Piemēru ir pārpilnam — vairāk uz mājām centrēts, Baznīcas atbalstīts līdzsvars evaņģēlija apmācībā; mājskološanas un apmeklējuma mācības aizstāšana ar kalpošanu norīkojumā; tempļa procedūru un priekšrakstu koriģējumi un jaunā Bērnu un jauniešu programma. Es apbrīnoju mīlošā Debesu Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, labestību un līdzjūtību, kuri vēlreiz atjaunoja Glābēja Baznīcu uz Zemes un ir aicinājuši pravieti mūsdienās. Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošana kompensē bīstamos laikus ar laiku pilnību.
Bezdievība nekad nav bijusi laime
Paklausība baušļiem, kas doti mūsu pravietim, ir ļoti svarīga ne tikai tāpēc, lai izvairītos no krāpnieka ietekmes, bet arī lai pieredzētu paliekošu prieku un laimi. Šī dievišķā formula ir diezgan vienkārša: taisnīgums jeb paklausība baušļiem nes svētības, un svētības nes laimi jeb prieku mūsu dzīvē.
Tomēr tādā pašā veidā, kā pretinieks mēģināja piekrāpt Mozu, viņš cenšas piekrāpt jūs. Viņš vienmēr ir izlicies par to, kas nav. Viņš vienmēr mēģina noslēpt to, kas viņš patiesībā ir. Viņš apgalvo, ka paklausība padarīs jūsu dzīvi nožēlojamu un laupīs jums laimi.
Vai jūs varat iedomāties dažas no viņa maldinošajām viltībām? Piemēram, viņš slēpj nelegālo narkotiku vai dzeršanas postošās sekas un tā vietā uzvedina uz domām, ka tā dāvās baudu. Viņš liek mums ieslīgt dažādās negatīvās parādībās, kas var būt sociālajos medijos, tajā skaitā izkropļotos salīdzinājumos un idealizētā realitātē. Turklāt viņš nomaskē citu tumšu, kaitīgu saturu, ko var atrast tiešsaistē, tādu kā pornogrāfija, neganti uzbrukumi citiem caur kiberhuligānismu un dezinformācijas izplatīšana, lai sētu šaubas un bailes mūsu sirdī un prātā. Viņš viltīgi čukst: „Sekojiet tik man, un jūs noteikti būsiet laimīgi.”
Vārdi, ko pirms tik daudziem gadsimtiem uzrakstīja kāds Mormona Grāmatas pravietis, ir īpaši svarīgi mūsdienās: „Bezdievība nekad nav bijusi laime.”14 Kaut mēs atpazītu Sātana maldus tādus, kādi tie ir. Kaut mēs pretotos viņa meliem un ietekmei un redzētu tai cauri, jo viņš tiecas iznīcināt mūsu dvēseli un laupīt mums mūsu pašreizējo prieku un nākotnes godību.
Mani dārgie brāļi un māsas, mums ir jāturpina būt uzticīgiem un modriem, jo tikai tā var saskatīt patiesību un sadzirdēt Tā Kunga balsi caur Viņa kalpiem. „Jo Gars runā patiesību un nemelo. … Šīs lietas tiek skaidri mums pasludinātas mūsu dvēseļu glābšanai. … Jo Dievs ir stāstījis tās arī senatnes praviešiem.”15 Mēs esam Visuvarenā Dieva svētie, Israēla cerība! Vai mēs minstināsimies? „Vai no cīņas bēgsim mēs? Nē! … No visas sirds un dvēseles tai ticībai uzticīgi mēs!”16
Es liecinu par Israēla Svēto — patiesi, par Jēzus Kristus Vārdu. Es liecinu par Viņa pastāvīgo mīlestību, patiesību un prieku, kas ir pieejami caur Viņa bezgalīgo un mūžīgo upuri. Klausot Viņa baušļiem, mēs vienmēr tiksim vadīti pareizā virzienā un netiksim piekrāpti. Mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.