Vai mēs neturpināsim šo diženo lietu?
Mums vajadzētu allaž atcerēties to, ko šīs Baznīcas dibināšana ir izmaksājusi Džozefam un Hairamam Smitiem, līdz ar tik daudziem citiem uzticīgiem vīriešiem, sievietēm un bērniem.
Liels paldies Jums, prezident, par tik brīnišķīgiem atklāšanas vārdiem! Brāļi un māsas, pirms 215 gadiem Džozefam un Lūsijai Mekai Smitiem Vermontā, reģionā, kas tika dēvēts par Jaunangliju, Amerikas Savienoto Valstu ziemeļaustrumos, piedzima puisītis.
Džozefs un Lūsija Meka ticēja Jēzum Kristum, studēja Svētos Rakstus, sirsnīgi lūdza un dzīvoja ar ticību Dievam.
Viņi nosauca savu jaundzimušo dēliņu par Džozefu Smitu, jaunāko.
Runājot par Smitu ģimeni, Brigams Jangs teica: „Tā Kunga skatiens bija pievērsts [Džozefam Smitam] un viņa tēvam, un viņa tēva tēvam, un viņu priekštečiem — līdz pat Ābrahāmam, un no Ābrahāma līdz plūdiem, no plūdiem līdz Ēnoham, un no Ēnoha līdz Ādamam. Viņš ir uzmanījis šo dzimtu un šo asinsradniecību kopš tās izcelsmes brīža līdz šī vīra piedzimšanai. [Džozefs Smits] tika priekšordinēts mūžībā.”1
Visas ģimenes mīlētajam Džozefam, jaunākajam, bija īpaši cieša saikne ar savu vecāko brāli Hairamu, kam Džozefa piedzimšanas brīdī bija gandrīz seši gadi.
Pagājušajā oktobrī es sēdēju pie pavarda, kas atrodas mazajā Smitu mājiņā Šeronā, Vermontā, kur ir dzimis Džozefs. Es sajutu Hairama mīlestību pret Džozefu un domāju par to, kā viņš turēja savu mazo brālīti uz rokām un mācīja tam staigāt.
Personīgu neveiksmju dēļ Smitu tēvs un māte ar savu ģimeni bija spiesti vairākkārt pārcelties, kamēr beigu beigās atmeta ar roku dzīvei Jaunanglijā un pieņēma drosmīgu lēmumu — pārcelties tālāk uz rietumiem, apmetoties Ņujorkas štatā.
Pateicoties ģimenes vienotībai, viņi kopīgi stājās pretī šim izaicinājumam un ķērās pie nospiedošā uzdevuma — atkal sākt visu no sākuma 100 akru (0,4 km2) lielā, mežotā zemes platībā Mančestrā, kas atradās netālu no Palmīras Ņujorkas štatā.
Es šaubos, vai daudzi no mums maz saprot, ar kādām fiziskām un emocionālām grūtībām Smitu ģimenei nācās sastapties, sākot visu no gala: līdumu veidošana; augļu dārzu un lauku apstādīšana; nelielas guļbaļķu mājiņas un citu saimniecības ēku celšana; īstermiņa darbu uzņemšanās un mājsaimniecības preču ražošana, ko pārdot pilsētā.
Ap to laiku, kad ģimene ieradās Ņujorkas rietumdaļā, šajā reģionā valdīja dedzīga reliģiskā aizrautība, ko vēlāk nodēvēja par Otro lielo atmodu.
Šajā laikā, kad starp reliģiskiem grupējumiem norisinājās debates un izcēlās nesaskaņas, Džozefs redzēja brīnumainu vīziju, ko mūsdienās dēvē par Pirmo vīziju. Mēs esam svētīti ar to, ka mums ir četri nepastarpināti stāsti par to, kurus es izmantošu.2
Džozefs rakstīja: „Šajā lielā [reliģiskā] satraukuma laikā mans prāts bija aizņemts ar nopietnām pārdomām un lielu nemieru; bet, neskatoties uz to, ka manas sajūtas bija dziļas un bieži mokošas, es tomēr turējos savrup no visām šīm grupām, lai gan es apmeklēju dažādas to sapulces, cik bieži vien apstākļi ļāva. … [Bet] tik liels bija apjukums un strīdi starp dažādām konfesijām, ka bija neiespējami tik jaunam, nepieredzējušam cilvēkam, kāds biju es, nākt pie kāda noteikta slēdziena, kas ir pareizi un kas — nepareizi.”3
Džozefs vērsās pie Bībeles, lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem, un Jēkaba v. 1:5 izlasīja: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”4
Viņš piebilda: „Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā. Likās, tā ienākusi ar milzīgu spēku katrā manā sirdspukstā. Es par to domāju atkal un atkal.”5
Džozefs sāka saprast, ka Bībelē nav ietvertas atbildes uz visiem svarīgākajiem dzīves jautājumiem; tā, drīzāk, mācīja vīriešiem un sievietēm, kā viņi var rast atbildes uz saviem jautājumiem, nepastarpināti sazinoties ar Dievu caur lūgšanu.
Viņš piebilda: „Tā, atbilstoši šai manai apņēmībai lūgt no Dieva, es devos uz mežu, lai pamēģinātu. Bija skaistas, skaidras dienas rīts agrā pavasarī, tūkstoš astoņi simti divdesmitajā gadā.”6
Saskaņā ar Džozefa teikto, drīz pēc tam „[gaismas stabs] apstājās virs manis, [un] es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un norādot uz otro, sacīja: „[Džozef,] šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!””7
Tad ierunājās Glābējs, sacīdams: „Džozef, Mans dēls, tavi grēki ir piedoti. Dodies savās gaitās, staigā Manos likumos un ievēro Manus baušļus. Lūk, Es esmu godības Kungs. Es tiku sists krustā pasaules dēļ, lai visiem tiem, kas ticēs Manam Vārdam, varētu būt mūžīgā dzīve.”8
Džozefs piebilst: „Tiklīdz mani spēki bija atgriezušies, tā ka es varēju parunāt, es šīm Personām, kas stāvēja virs manis gaismā, vaicāju, kura no [konfesijām] ir pareizā.”9
Viņš atceras: „Viņi man teica, ka visas reliģiskās konfesijas tic kļūdainām mācībām un ka Dievs nevienu no tām neatzīst kā Savu baznīcu un valstību. Un … tajā pašā laikā [es saņēmu] solījumu, ka kaut kad nākotnē man tiks darīta zināma evaņģēlija pilnība.”10
Džozefs vēl piebilda: „Šajā vīzijā es redzēju daudzus eņģeļus.”11
Runājot par to, kas notika pēc šīs godības pilnās vīzijas, Džozefs raksta: „Manu dvēseli pārpildīja mīlestība, un es dienām ilgi līksmoju lielā priekā. … Tas Kungs bija ar mani.”12
Viņš iznāca no Svētās birzs, lai sāktu gatavoties kļūt par Dieva pravieti.
Džozefs sāka iepazīt arī to, ko bija pieredzējuši sendienu pravieši: atraidījumus, pretestību un vajāšanas. Džozefs atcerējās, kā bija stāstījis par redzēto un dzirdēto kādam no mācītājiem, kas bija aktīvi iesaistījies reliģiskās atmodas norisē, sakot:
„Es biju ļoti pārsteigts par viņa uzvešanos; viņš manu sarunu ne tikai uztvēra nenopietni, bet pat ar lielu nicināšanu, teikdams, ka tas viss nāk no velna, ka šajās dienās nenotiek tādas lietas kā vīzijas vai atklāsmes; ka visas šīs lietas ir beigušās līdz ar apustuļiem un ka [to] vairs nekad nebūs.
Tomēr es drīz vien atklāju, ka, stāstīdams par šo notikumu, biju radījis pret sevi daudz satraukuma un aizspriedumu starp reliģijas pasniedzējiem, un tas bija par iemeslu manai vajāšanai, kas aizvien pieauga; … un tā bija ierasta lieta starp visām [konfesijām] — tās visas apvienojās, lai vajātu mani.”13
Pēc trim gadiem, 1823. gadā, debesis atvērās atkal, turpinoties Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanai pēdējās dienās. Džozefs norādīja, ka viņam ir parādījies eņģelis, vārdā Moronijs, kurš ir teicis, „ka Dievam ir darbs priekš manis, … [un] ka ir noglabāta grāmata, kas uzrakstīta uz zelta plāksnēm”, kurā ir ietverta „mūžīgā evaņģēlija pilnība, kā to Glābējs deva senajiem [Amerikas] iedzīvotājiem”.14
Ar laiku Džozefs ieguva, pārtulkoja un izdeva šo seno pierakstu, kas tagad tiek saukts par Mormona Grāmatu.
Viņa brālis Hairams, kurš nepārtraukti bija viņu atbalstījis, it īpaši pēc viņa sāpīgās, dzīvībai bīstamās kājas operācijas 1831. gadā, bija viens no zelta plākšņu lieciniekiem. Viņš arī bija viens no sešiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem 1830. gadā, kad tā tika organizēta.
Savas dzīves laikā Džozefs un Hairams kopīgi stājās pretī niknajiem pūļiem un vajāšanām. Viņi, piemēram, piecus mēnešus nīkuļoja visnožēlojamākajos apstākļos Misūri štata Libertī cietumā, pavadot tur skarbo 1838.–1839. gada ziemu.
1839. gada aprīlī Džozefs aprakstīja Libertī cietuma apstākļus, rakstot savai sievai Emmai: „Man šķiet, ka ir pagājuši aptuveni pieci mēneši un sešas dienas, kopš man nakti un dienu nākas uzlūkot sarga grimasi, atrodoties aiz šī vientulīgā, tumšā un netīrā cietuma sienām, restēm un čīkstošajām dzelzs durvīm. … Jebkurā gadījumā mēs tiksim pārcelti no šīs [vietas], un mēs par to priecājamies. Lai kas ar mums notiktu, nav iespējams nonākt vēl sliktākā bedrē par šo. … Mēs ne brīdi neilgosimies pēc Libertī Misūri štata Klejas apgabalā. Mums ar to pietiks visam mūžam.”15
Saskaroties ar vajāšanām, Hairams izrādīja ticību Tā Kunga solījumiem, tostarp galvojumam, ka, ja vien pats to vēlēsies, viņš varēs izbēgt no saviem ienaidniekiem. Svētībā, ko Džozefs Smits deva Hairamam 1835. gadā, Tas Kungs viņam apsolīja: „Tev būs vara izbēgt no savu ienaidnieku rokām. Pēc tavas dzīvības tiks kārots ar nepagurstošu degsmi, taču tu izbēgsi. Ja vien tev tas būs tīkami un ja tu to vēlēsies, tev būs vara — labprātīgi atdot savu dzīvību, lai pagodinātu Dievu.”16
1844. gada jūnijā Hairamam tika dota izvēle — turpināt dzīvot vai atdot savu dzīvību, lai pagodinātu Dievu un „[aizzīmogotu] savu liecību ar savām asinīm”, plecu pie pleca ar savu mīļoto brāli Džozefu.17
Nedēļu pirms viņu liktenīgā ceļojuma uz Kārtidžu, kur bruņots gļēvuļu pūlis ar krāsotām sejām, lai tos nevarētu atpazīt, viņus aukstasinīgi nogalināja, Džozefs rakstīja: „Es ieteicu savam brālim Hairamam, līdz ar viņa ģimeni, ar nākamo tvaikoni doties uz Sinsinati.”
Es joprojām jūtos dziļi saviļņots, atceroties Hairama atbildi: „Džozef, es nevaru tevi atstāt.”18
Tā nu Džozefs un Hairams devās uz Kārtidžu, kur mira mocekļu nāvē Kristus mērķa un Vārda dēļ.
Oficiālajā paziņojumā par viņu mocekļu nāvi, ir teikts: „Tā Kunga pravietis un gaišreģis Džozefs Smits … ir [atklājis] Mormona Grāmatu, ko viņš pārtulkoja ar Dieva dāvanu un spēku un kas tika izdota divos kontinentos; ir sūtījis mūžīgā evaņģēlija pilnību, ko tā satur, uz četrām zemes pusēm; ir [izdevis] atklāsmes un pavēles, kas veido šo Mācības un Derību grāmatu, un daudzus citus gudrus dokumentus un norādījumus cilvēku bērnu labumam; sapulcinājis daudzus tūkstošus pēdējo dienu svēto, dibinājis lielu pilsētu un atstājis slavu un vārdu, [ko nav iespējams iznīcināt]. … Un kā vairākums no Tā Kunga iesvaidītajiem senajos laikos, [Džozefs] ir aizzīmogojis savu misiju un savus darbus ar savām paša asinīm; un tāpat arī viņa brālis Hairams. Dzīvē viņi nebija šķirti, un nāvē viņi netika atdalīti!”19
Pēc Džozefa un Hairama nāves viņu ķermeņi tika atvesti uz Navū, nomazgāti un apģērbti, lai Smitu ģimene varētu palūkoties uz saviem mīļajiem. Viņu dārgā māte atcerējās: „Es jau ilgu laiku biju tam emocionāli gatavojusies, sakopojusi visus savus dvēseles spēkus un piesaukusi Dievu, lai Viņš mani stiprinātu; taču, kad es ienācu istabā un ieraudzīju savus nogalinātos dēlus, abus reizē noguldītus manu acu priekšā, un izdzirdēju savas ģimenes locekļu šņukstus un vaidus, un vaimanas no viņu sievu, bērnu, brāļu un māsu lūpām, tas bija par daudz. Es atslīgu atpakaļ, savās dvēseles ciešanās piesaucot To Kungu: „Mans Dievs! Mans Dievs! Kādēļ Tu esi atstājis šo ģimeni?!””20
Šajā bēdu un ciešanu brīdī viņa atcerējās dēlu teikto: „Māt, neraudi par mums, mēs esam uzveikuši pasauli ar mīlestību.”21
Viņi tik tiešām bija uzveikuši pasauli. Džozefs un Hairams Smiti, tāpat kā tie uzticīgie svētie, par kuriem ir rakstīts Jāņa atklāsmes grāmatā, ir „[iznākuši] no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs, [un atrodas] Dieva goda krēsla priekšā, un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa templī, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem.
Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs.
Jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.”22
Atzīmējot šo priekpilno notikumu — Pirmās vīzijas divsimtgadi —, mums vajadzētu allaž atcerēties to, ko šīs Baznīcas dibināšana ir izmaksājusi Džozefam un Hairamam Smitiem, līdz ar tik daudziem citiem uzticīgiem vīriešiem, sievietēm un bērniem, pateicoties kuriem mēs visi varam baudīt tās daudzās svētības un visu to atklāto patiesību, kas mums šobrīd ir. Par viņu uzticību nevajadzētu aizmirst!
Es esmu bieži prātojis par to, kālab Džozefam, Hairamam un viņu ģimenēm nācās tik daudz pārciest. Iespējams, viņi caur savām ciešanām iepazina Dievu tādā mērā, kā citādi nebūtu bijis iespējams. Pateicoties tām, viņi varēja padomāt par Ģetzemani un Glābēja krustu. Kā teicis Pāvils: „Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest.”23
Pirms savas nāves, 1844. gadā, Džozefs uzrakstīja svētajiem entuziasma pilnu vēstuli. Tas bija aicinājums rīkoties, kas turpina skanēt arī mūsdienu Baznīcā:
„Brāļi [un māsas], vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu, un nevis atpakaļ. Drosmi, brāļi [un māsas]; un uz priekšu, uz uzvaru! …
Upurēsim tādēļ mēs, kā baznīca un kā ļaudis, un kā pēdējo dienu svētie, upuri Tam Kungam taisnīgumā.”24
Šajā nedēļas nogalē, atzīmējot šo divsimtgadi un ieklausoties Garā, padomājiet par to, kādu upuri jūs turpmākajās dienās pienesīsiet Tam Kungam taisnīgumā. Esiet drosmīgi — pastāstiet par to kādam, kam jūs uzticaties, un, pats svarīgākais, lūdzu, atvēliet laiku tam, lai to izdarītu!
Es zinu, ka Glābējs jūtas gandarīts, kad mēs no sirds un taisnīgumā pienesam Viņam savu upuri, tāpat kā Viņš ir gandarīts par uzticības upuri, ko ir pienesuši ievērību pelnījušie brāļi, Džozefs un Hairams, un visi pārējie uzticīgie svētie. Par to es svētsvinīgi liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.