Pārbaudīti, novērtēti un nospodrināti
Vislielākā svētība, ko mēs iemantosim, pierādot, ka pārbaudījumu brīžos mēs paliekam uzticīgi savām derībām, ir pārmaiņas mūsu iedabā.
Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs, ka varu jūs šodien uzrunāt. Es ceru, ka man būs pa spēkam iedrošināt jūs brīžos, kad dzīve šķiet sevišķi grūta un neparedzama. Dažiem no jums tā tas ir jau šobrīd. Ja tā nav, tad reiz šis brīdis pienāks.
Tas nav drūms redzējums. Tas ir reāls, bet tajā pašā laikā optimistisks skatījums, ņemot vērā to, ar kādu mērķi Dievs ir radījis šo pasauli. Šis mērķis bija dot Viņa bērniem iespēju — pierādīt, ka viņi spēj un ir ar mieru izdarīt pareizu izvēli, kad tas ir grūti. Tādējādi viņu iedaba mainītos un viņi spētu daudz vairāk līdzināties Viņam. Viņš zināja, ka tas prasīs nesatricināmu ticību Viņam.
Daudz kas no tā, ko es zinu, ir nācis no manas ģimenes. Kad man bija apmēram astoņi gadi, mana gudrā māte lūdza, lai mēs ar brāli palīdzam viņai izravēt mūsu ģimenes piemājas dārziņu. Tas šķiet visai vienkāršs uzdevums, taču mēs dzīvojām Ņūdžersijas štatā. Tur bieži lija. Augsne bija smagnēja un mālaina. Nezāles auga straujāk par dārzeņiem.
Es atceros, cik neapmierināts jutos, kad nezāles manās rokās satrūka, saknēm stingri iestrēgstot smagajos dubļos. Drīz vien mana māte un brālis savās vagās jau bija tālu priekšā. Jo vairāk es pūlējos, jo vairāk atpaliku.
„Tas ir pārāk grūti!” es iesaucos.
Tā vietā, lai izrādītu līdzjūtību, mana māte smaidot teica: „Ak, Henrij, protams, ka tas ir grūti! Tā tam arī jābūt. Dzīve ir pārbaudījums.”
Tobrīd es sapratu, ka viņa saka patiesību, kas apstiprināsies arī turpmāk.
Manas mātes mīlošā smaida iemesls kļuva skaidrs pēc vairākiem gadiem, kad es izlasīju, ko Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls saka par mērķi, ar kādu Viņi ir radījuši šo pasauli, dāvājot gara bērniem laicīgās dzīves iespēju:
„Un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs;
un tiem, kas turēs šo pirmo stāvokli, tiks pielikts klāt; un tiem, kas neturēs savu pirmo stāvokli, nebūs godības tajā pašā valstībā, kur tiem, kas turēs savu pirmo stāvokli; un tiem, kas turēs savu otro stāvokli, tiks pievienota godība pār viņu galvām mūžīgi mūžos.”1
Mēs visi pieņēmām šo aicinājumu — tikt pārbaudītiem, pierādot, ka mēs izvēlēsimies ievērot Dieva baušļus, kad vairs neatradīsimies sava Debesu Tēva klātbūtnē.
Par spīti šim — tik mīlošajam — mūsu Debesu Tēva aicinājumam, Lucifers pārliecināja trešdaļu gara bērnu — sekot viņam, noraidot Tēva ieceri mūsu izaugsmes un mūžīgās laimes nodrošināšanai. Šīs sacelšanās dēļ Sātans un viņa sekotāji tika izraidīti. Tagad viņš cenšas panākt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku šajā laicīgajā dzīvē novērstos no Dieva.
Tie no mums, kuri pieņēma šo ieceri, pieņēma to aiz savas ticības Jēzum Kristum, kurš piedāvāja kļūt par mūsu Glābēju un Pestītāju. Tobrīd mēs noteikti ticējām, ka, lai kādas būtu mūsu laicīgās vājības un ļaunie spēki, kas pret mums nostātos, labie spēki būs nesalīdzināmi varenāki.
Debesu Tēvs un Jēzus Kristus pazīst un mīl jūs. Viņi vēlas, lai jūs atgrieztos pie Viņiem un kļūtu tādi, kā Viņi. Jūsu veiksme ir arī Viņu veiksme. Jūs esat sajutuši Svēto Garu liecinām par šo mīlestību, lasot vai dzirdot vārdus: „Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”2
Dievs var padarīt mūsu ceļu vieglāku. Viņš paēdināja Israēla bērnus ar mannu viņu klejojumos uz apsolīto zemi. Savā laicīgajā kalpošanā Tas Kungs dziedināja slimos, augšāmcēla mirušos un apsauca jūru. Pēc Savas Augšāmcelšanās Viņš atvēra „[cietumu] tiem, kas bija saistīti”.3
Tomēr pravietim Džozefam Smitam — vienam no Viņa dižākajiem praviešiem — nācās ciest, esot cietumā, kur viņš guva mācību, kas mūsu atkārtotajos ticības pārbaudījumos nāk par labu un ir nepieciešama mums visiem: „Un ja tu tiksi iemests bedrē jeb slepkavu rokās, un tev tiks piespriests nāves spriedums; ja tu tiksi iemests dziļumos; ja bangojošā jūra darbosies pret tevi; ja negantie vēji kļūs par tavu ienaidnieku; ja debesis satumsīs un visi elementi apvienosies, lai nosprostotu ceļu, un visbeidzot, ja elle plaši atvērs savu muti pēc tevis, zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.”4
Jūs, iespējams, visai pamatoti prātojat, kālab gan mīlošais un visspēcīgais Dievs pieļauj, ka mūsu laicīgā pārbaude ir tik grūta. Tā notiek tālab, ka Viņš zina, ka mums ir jākļūst garīgi tīrākiem un jāiemanto tāda stāja, lai mēs spētu mūžīgi dzīvot Viņa klātbūtnē kopā ar savu ģimeni. Lai to īstenotu, Debesu Tēvs ir dāvājis mums Glābēju un spēju — pašiem ticībā izvēlēties ievērot Viņa baušļus, nožēlot grēkus un tādējādi nākt pie Viņa.
Debesu Tēva laimes ieceres centrālais mērķis ir tas, lai mēs kļūtu arvien līdzīgāki Viņa mīļotajam Dēlam, Jēzum Kristum. Glābēja piemērs kalpo par labākajām vadlīnijām it visās jomās. Viņš netika atbrīvots no nepieciešamības Sevi pierādīt. Viņš izcieta par visiem Debesu Tēva bērniem, samaksājot par visiem mūsu grēkiem. Viņš izjuta visu to cilvēku ciešanas, kuri ir nākuši un vēl nāks šajā laicīgajā pasaulē.
Prātojot par to, cik gan lielas sāpes jūs spētu pienācīgi panest, atcerieties Viņu. Viņš izcieta to, ko izciešat jūs, lai varētu zināt, kā jūs pacilāt. Var gadīties, ka Viņš neatbrīvos jūs no jūsu sloga, taču Viņš dāvās jums spēku, mierinājumu un cerību. Viņš zina ceļu. Viņš ir izdzēris rūgto biķeri. Viņš ir izjutis visu cilvēku ciešanas.
Jūs stiprina un mierina mīlošais Glābējs, kurš zina, kā palīdzēt jums it visos pārbaudījumos, ar kuriem jūs sastopaties. Alma mācīja:
„Un Viņš ies, izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus; un tas būs tāpēc, lai vārds varētu tikt piepildīts, kas saka: Viņš uzņemsies Savas tautas sāpes un slimības.
Un Viņš uzņemsies nāvi, lai Viņš varētu atraisīt nāves saites, kas saista Viņa ļaudis; un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.”5
Viens no veidiem, kā Viņš jums palīdzēs, ir aicinājums — vienmēr atcerēties Viņu un nākt pie Viņa. Viņš mudina mūs:
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.”6
Veids, kā nākt pie Viņa, ir baudīt Viņa vārdus; īstenot ticību, nožēlojot grēkus; izvēlēties tikt Viņa pilnvarotā kalpa kristītiem un konfirmētiem un pēc tam ievērot savas derības ar Dievu. Viņš sūta Svēto Garu par jūsu pavadoni, mierinātāju un vadītāju.
Ja jūs dzīvojat tā, lai būtu Svētā Gara dāvanas cienīgi, Tas Kungs var vedināt jūs pie droša patvēruma pat tad, kad jūs nespējat saskatīt ceļu. Manā gadījumā Viņš visbiežāk ir parādījis man nākamo soli vai divus, kas jāsper. Viņš reti ir dāvājis man ieskatu tālākā nākotnē, taču pat šie retie ieskati kalpo par vadlīnijām manām izvēlēm ikdienas dzīvē.
Tas Kungs ir paskaidrojis:
„Jūs nevarat ieraudzīt ar savām miesīgajām acīm šinī laikā jūsu Dieva nodomu attiecībā uz tām lietām, kas nāks vēlāk, un godību, kas sekos … daudzām bēdām.
Jo pēc daudzām bēdām nāk svētības.”7
Vislielākā svētība, ko mēs iemantosim, pierādot, ka pārbaudījumu brīžos mēs paliekam uzticīgi savām derībām, ir pārmaiņas mūsu iedabā. Ja mēs izvēlamies ievērot savas derības, mūsos var darboties Jēzus Kristus spēks un Viņa īstenotās Izpirkšanas svētības. Mūsu sirdis var tikt mīkstinātas, lai mēs spētu mīlēt, piedot un aicināt citus nākt pie Glābēja. Mūsu paļāvība uz To Kungu pieaug. Mūsu bailes mazinās.
Par spīti tam, ka, izejot cauri likstām, mums ir apsolītas tik lielas svētības, mēs pēc likstām netiecamies. Laicīgās dzīves pieredzē mums būs daudz iespēju, lai sevi pierādītu, lai izturētu pietiekami smagus pārbaudījumus, lai kļūtu vēl līdzīgāki Glābējam un mūsu Debesu Tēvam.
Turklāt, mums būtu jāpamana arī citu likstas un jācenšas palīdzēt. Tas būs sevišķi grūti brīžos, kad mēs paši tiksim skaudri pārbaudīti. Taču mēs atklāsim, ka, kaut vai nedaudz atvieglojot citu slogus, mūsu mugura tiek stiprināta un mēs apjaušam gaismu tumsībā.
Šajā ziņā Tas Kungs ir mūsu Paraugs. Esot pie krusta Golgātā, pēc tik milzīgu sāpju pārciešanas, ka, nebūdams Dieva Vienpiedzimušais Dēls, Viņš jau būtu miris, Viņš palūkojās uz savām bendēm un teica Savam Tēvam: „Piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”8 Ciešot par visiem, kas jebkad dzīvos, Viņš no Sava krusta paraudzījās uz Jāni un Savu sērojošo māti un kalpoja tai viņas pārbaudījumos:
„Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: „Sieva, redzi, tavs dēls!”
Pēc tam Viņš saka māceklim: „Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.”9
Ar Saviem darbiem šajā vissvētākajā dienā Viņš brīvprātīgi atdeva Savu dzīvību par katru no mums, piedāvājot palīdzēt mums ne vien šajā dzīvē, bet arī iemantot mūžīgo dzīvību nākamībā.
Es esmu redzējis, cik pārsteidzoši cilvēki sevi apliecina, parādot savu uzticību briesmīgos pārbaudījumos. Šādi piemēri ir sastopami visā mūsdienu Baznīcā. Likstas vedina cilvēkus mesties ceļos. Caur savu uzticīgo izturību un pūliņiem viņi kļūst līdzīgāki Glābējam un mūsu Debesu Tēvam.
No savas mātes es esmu iemācījies vēl kaut ko. Bērnu dienās viņa bija slimojusi ar difteriju un gandrīz nomirusi. Vēlāk viņai bija mugurkaula smadzeņu meningīts. Viņas tēvs nomira, būdams jauns, un tā nu manai mātei un viņas brāļiem nācās atbalstīt savu māti.
Viņa visu savu dzīvi cieta no šīs slimības izraisītajām likstām. Pēdējo desmit dzīves gadu laikā viņai bija nepieciešamas daudzkārtējas operācijas. Taču cauri tam visam viņa pierādīja savu uzticību Tam Kungam, pat būdama piekalta gultai. Vienīgā bilde pie viņas guļamistabas sienas bija Glābēja attēls. Viņas pēdējie, uz nāves gultas man teiktie vārdi bija šādi: „Henrij, izklausās, ka tu būsi saaukstējies. Tev jārūpējas par sevi.”
Viņas bērēs pēdējais uzstājās elders Spensers V. Kimbals. Nedaudz pastāstījis par viņas pārbaudījumiem un uzticību, viņš savā būtībā pateica šo: „Daži no jums, iespējams, prāto, kādēļ Mildredai vajadzēja tik daudz un tik ilgi ciest. Es jums pateikšu, kādēļ. Tā notika tādēļ, ka Tas Kungs gribēja viņu vēl mazliet nospodrināt.”
Es izsaku pateicību par tiem daudzajiem uzticīgajiem Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem, kuri nes savus slogus nelokāmā ticībā, palīdzot panest arī citu cilvēku slogus, kamēr Tas Kungs cenšas viņus vēl nedaudz nospodrināt. Es arī paužu savu mīlestību un apbrīnu aprūpētājiem un vadītājiem visā pasaulē, kuri kalpo citiem, kamēr viņi paši un viņu ģimenes pārcieš šādu spodrināšanu.
Es liecinu, ka mēs esam Debesu Tēva bērni, kurš mūs mīl. Es jūtu prezidenta Rasela M. Nelsona mīlestību pret mums visiem. Viņš šobrīd ir Tā Kunga pravietis uz Zemes. Par to es liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.