Cerība Kristū
Mēs ļoti vēlamies palīdzēt ikvienam, kas jūtas vientuļš vai nepiederīgs. Īpaši es vēlos pieminēt tos, kas pašreiz ir neprecēti.
Brāļi un māsas, šajā Lieldienu laikā mēs koncentrējam uzmanību uz mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, godības pilno Augšāmcelšanos. Mēs atceramies Viņa mīlošo uzaicinājumu: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”1
Glābēja uzaicinājums — nākt pie Viņa — ir uzaicinājums visiem — ne tikai nākt pie Viņa, bet arī piederēt Viņa Baznīcai.
Pantā pirms šī mīlošā uzaicinājuma Jēzus māca, kā to izdarīt, cenšoties sekot Viņam. Viņš paziņoja: „Neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.”2
Jēzus vēlas, lai mēs zinātu, ka Dievs ir mīlošs Debesu Tēvs.
Apziņa par to, ka mūsu Debesu Tēvs mūs mīl, palīdzēs mums apzināties, kas mēs esam, un zināt, ka mēs piederam Viņa lielajai mūžīgajai ģimenei.
Maijo klīnika nesen norādīja: „Piederības sajūta ir tik svarīga. … Gandrīz katrs mūsu dzīves aspekts ir veidots ap piederību kaut kam.” Viņu ziņojumā vēl teikts: „Mēs nevaram nodalīt piederības sajūtas nozīmību no savas fiziskās un mentālās veselības”3 — un es piebilstu, arī no savas garīgās veselības.
Vakarā pirms Savām ciešanām Ģetzemanē un nāves pie krusta Glābējs tikās ar Saviem mācekļiem Pēdējās vakariņās. Viņš tiem sacīja: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”4 Pirms saulrieta nākamajā dienā Jēzus Kristus bija cietis un „nomiris [pie krusta] par mūsu grēkiem”.5
Es prātoju, cik vientuļi, saulei norietot un tumsai un bailēm ieskaujot viņus, Jeruzalemē jutās Viņam sekojušās uzticīgās sievietes un vīrieši.6
Līdzīgi šiem senajiem mācekļiem pirms gandrīz 2000 gadiem, arī daudzi no jums laiku pa laikam var justies vientuļi. Es esmu pieredzējis šo vientulību, kopš divarpus gadus atpakaļ nomira mana dārgā sieva Barbara. Es zinu, ko tas nozīmē — atrasties savu ģimenes locekļu, draugu un paziņu sabiedrībā, bet tik un tā justies vientuļi — tāpēc ka manas dzīves mīlestība vairs nav šeit, man blakus.
Covid-19 pandēmija daudziem ir pastiprinājusi šo izolācijas un vientulības sajūtu. Tomēr, neskatoties uz mūsu izaicinājumiem, mēs varam, līdzīgi kā tas bija tajā pirmajā Lieldienu rītā, pamosties jaunai dzīvei Kristū ar jaunām un brīnišķīgām iespējām un jaunu realitāti, vēršoties pie Tā Kunga pēc cerības un piederības sajūtas.
Es personīgi sajūtu to cilvēku sāpes, kuriem trūkst piederības sajūtas. Skatoties ziņas no visas pasaules, es redzu daudzus, kuri šķietami saskaras ar šādu vientulību. Es domāju, ka daudziem tas ir tāpēc, ka viņi droši vien nezina, ka Debesu Tēvs viņus mīl un ka mēs visi piederam Viņa mūžīgajai ģimenei. Ticība tam, ka Dievs mūs mīl un ka mēs esam Viņa bērni, sniedz mieru un pārliecību.
Tāpēc, ka esam Dieva garīgie bērni, katram no mums ir dievišķa izcelsme, daba un potenciāls. Ikviens no mums „ir Debesu vecāku mīlēts garīgais dēls vai meita”.7 Šī ir mūsu identitāte! Šī ir mūsu patiesā daba!
Mūsu garīgā identitāte padziļinās, kad apzināmies savas daudzās laicīgās identitātes, tostarp savu etnisko, kultūras un nacionālo mantojumu.
Šāda garīgās un kultūras identitātes, mīlestības un piederības sajūta var iedvesmot cerību un mīlestību uz Jēzu Kristu.
Es nerunāju par cerību Kristū kā par vēlamā pieņemšanu par īstenību. Tā vietā es runāju par cerību kā par gaidām, kas īstenosies. Šāda cerība ir nepieciešama pretestības pārvarēšanai, garīgās noturības un garīgā spēka vairošanai un nākšanai pie atziņas, ka mēs esam mūsu Mūžīgā Tēva mīlēti un ka mēs esam Viņa bērni, kas pieder Viņa ģimenei.
Kad mums ir cerība Kristū, mēs nākam pie atziņas, ka, tā kā mums vajadzīgs noslēgt un turēt svētas derības, mūsu kvēlākās vēlmes un sapņi var tikt piepildīti caur Viņu.
Divpadsmit apustuļu kvorums ir kopīgi apspriedies lūgšanas garā un ar vēlmi saprast, kā palīdzēt visiem, kuri jūtas vientuļi vai nejūtas piederīgi. Mēs ļoti vēlamies palīdzēt ikvienam, kas tā jūtas. Īpaši es vēlos pieminēt tos, kas pašreiz ir neprecēti.
Brāļi un māsas, šodien vairāk nekā puse Baznīcas pieaugušo ir atraitņi, šķīrušies vai vēl nav precējušies. Daži šaubās par savām izredzēm un vietu Dieva plānā un Baznīcā. Mums būtu jāsaprot, ka mūžīgā dzīve nav tikai jautājums par ģimenes stāvokli, bet par māceklību un būšanu „drosmīgiem Jēzus liecībā”.8 Visu neprecēto cerība ir tāda pati kā visiem Tā Kunga atjaunotās Baznīcas locekļiem, proti, piekļūt Kristus labvēlībai caur „paklausību evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem”.9
Ļaujiet man ierosināt dažus svarīgus principus, kas mums ir jāsaprot.
Pirmkārt, Svētie Raksti un pēdējo dienu pravieši apstiprina, ka ikviens, kurš uzticīgi tur evaņģēlija derības, saņems iespēju iemantot paaugstināšanu. Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Tā Kunga veidā un noliktajā laikā neviena svētība netiks atturēta no Viņa uzticīgajiem svētajiem. Tas Kungs tiesās un atalgos katru cilvēku atbilstoši viņa patiesajām vēlmēm un arī darbiem.”10
Otrkārt, konkrētais laiks un veids, kā paaugstināšanas svētības tiek dāvātas, pilnībā nav atklāts, tomēr mums ir skaidri apsolīts, ka tās tiks dāvātas.11 Prezidents Dalins H. Oukss paskaidroja, ka daži laicīgās dzīves apstākļi „tiks laboti Tūkstošgadē, kas ir laiks, kur tiks piepildīts viss, kas ir nepilnīgs diženajā laimes iecerē visiem mūsu Debesu Tēva cienīgajiem bērniem”.12
Tas nenozīmē, ka ikkatra svētība tiks novilcināta līdz Tūkstošgadei; dažas jau ir saņemtas, un citas vēl tiks saņemtas līdz tai dienai.13
Treškārt, gaidīšana uz To Kungu nozīmē — turpināt paklausīt Viņam un garīgi pilnveidoties, tuvinoties Viņam. Gaidīšana uz To Kungu nenozīmē izdevīga brīža gaidīšanu. Jums nekad nevajadzētu justies tā, it kā jūs būtu uzgaidāmajā telpā.
Gaidīšana uz To Kungu nozīmē rīcību. Gadu gaitā esmu mācījies, ka mūsu cerība Kristū pieaug, kad mēs kalpojam citiem. Kalpojot tā, kā to darīja Jēzus, mūsu cerība Viņā dabiski pieaug.
Personīgā izaugsme, ko cilvēks tagad var sasniegt, tajā pašā laikā gaidot uz To Kungu un Viņa solījumiem, ir nenovērtējams, svēts Viņa plāna elements ikvienam no mums. Ieguldījums, ko cilvēks tagad var sniegt, lai palīdzētu uzcelt Baznīcu uz Zemes un sapulcināt Israēlu, ir ļoti vajadzīgs. Ģimenes stāvoklis neko nenozīmē, runājot par cilvēka kalpošanas spējām. Tas Kungs pagodina tos, kuri kalpo Viņam un gaida uz Viņu pacietībā un ticībā.14
Ceturtkārt, Dievs piedāvā mūžīgo dzīvi visiem Saviem bērniem. Visi tie, kas pieņem Glābēja grēku nožēlas žēlīgo dāvanu un ievēro Viņa baušļus, iemantos mūžīgo dzīvi, lai arī viņi nesasniedz visas tās rakstura īpašības un pilnību mirstīgajā dzīvē. Tie, kas nožēlo grēkus, pieredzēs Tā Kunga gatavību piedot, kā Viņš ir solījis: „Jā, un, kad vien Mani ļaudis nožēlos grēkus, Es piedošu tiem viņu pārkāpumus pret Mani.”15
Visbeidzot, cilvēka spējas, vēlmes un iespējas rīcības brīvības un izvēles jautājumos, tostarp atbilstība mūžīgajām svētībām, ir tas, ko var tiesāt vienīgi Tas Kungs.
Piektkārt, mūsu pārliecība par šiem solījumiem sakņojas mūsu ticībā Jēzum Kristum, ar kura labvēlību visas lietas, kas attiecas uz mirstību, tiek izlabotas.16 Visas apsolītās svētības ir iespējamas caur Viņu, kurš, īstenojot Grēku izpirkšanu, „pazemojās visam”17 un ir „uzvarējis pasauli”.18 Viņš „ir sēdies pie Dieva labās rokas, lai prasītu Tēvam Savas tiesības uz žēlastību …; tādēļ Viņš aizstāv cilvēku bērnu lietu”.19 Galu galā „svētie tiks piepildīti ar Viņa godību un saņems savu mantojumu”20 kā „Kristus līdzmantinieki”.21
Mēs vēlamies, lai šie principi palīdzētu visiem iegūt lielāku cerību Kristū un sajusties piederīgiem.
Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, bērns tagad un mūžīgi. Viņš jūs mīl, un jūs esat vajadzīgi Baznīcai. Jā, jūs esat mums vajadzīgi! Mums ir vajadzīgas jūsu balsis, talanti, prasmes, labestība un taisnīgums.
Daudzus gadus mēs esam runājuši par „jaunajiem neprecētajiem pieaugušiem”, „neprecētajiem pieaugušajiem” un „pieaugušajiem”. Šie apzīmējumi reizēm var būt administratīvi noderīgi, bet var netīši mainīt to, kā mēs uztveram citus.
Kā lai izvairās no šādas cilvēciskas tendences, kas var nošķirt mūs citu no cita?
Prezidents Nelsons lūdza, lai mēs sauktu sevi par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem. Tas, šķiet, ietver mūs visus, vai ne?
Jēzus Kristus evaņģēlijam ir spēks mūs vienot. Galu galā mūsos ir vairāk līdzīgā nekā atšķirīgā. Būdami Dieva ģimenes locekļi, mēs patiesi esam brāļi un māsas. Pāvils paziņoja: „Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu.”22
Jums, stabu prezidenti, bīskapi un kvorumu un māsu vadītāji, es lūdzu padomāt par katru Baznīcas locekli jūsu stabā, bīskapijā, kvorumā vai organizācijā kā par tādu Baznīcas locekli, kurš var sniegt ieguldījumu un kalpot aicinājumos, un piedalīties dažādos veidos.
Katram Baznīcas loceklim mūsu kvorumos, organizācijās, bīskapijās un stabos ir Dieva dotas dāvanas un talanti, kas var tagad palīdzēt Viņa valstības celšanā.
Aicināsim mūsu neprecētos Baznīcas locekļus kalpot, iedvesmot un mācīt. Atmetiet vecos uzskatus un idejas, kas dažkārt netīši ir veicinājušas viņu vientulības sajūtu un to, ka viņi nav piederīgi vai nevar kalpot.
Šajā Lieldienu nedēļas nogalē es liecinu par mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, un mūžīgo cerību, ko Viņš dod man un visiem, kuri tic Viņa Vārdam. Es pazemīgi par šo liecinu Viņa svētajā Vārdā, patiesi Jēzus Kristus Vārdā, āmen.