Es ceru, ka Viņš liks mūs lietā
Nelieliem, bet kopīgiem pūliņiem ir liela ietekme, sekmējot daudzos darbus, ko mēs, Jēzus Kristus mācekļi, darām katrs individuāli.
Šis cepums, kas ir pagatavots no filo mīklas un pistācijām, ir pateicības dāvana. To izcepa Kadado ģimene, kam jau gadu desmitiem ir piederējušas trīs maizes ceptuves Damaskā, Sīrijā. Kad pienāca karš, viņu pilsētas daļā blokādes dēļ tika pārtraukta pārtikas un citu preču piegāde. Kadado ģimene sāka ciest badu. Kad šī izmisuma pilnā situācija sasniedza kulmināciju, Pēdējo dienu svēto labdarības organizācija un daži ļoti drosmīgi „Rahma Worldwide” darbinieki katru dienu sāka pasniegt siltu ēdienu, kā arī pienu maziem bērniem. Pārciešot ļoti grūtu laiku, ģimene uzsāka dzīvi — kā arī atvēra maizes ceptuvi — citā valstī.
Nesen Baznīcas biroju ēkā tika saņemta cepumu kārba ar šādiem vārdiem: „Vairāk nekā divus mēnešus mēs varējām saņemt ēdienu no Rahma–Pēdējo dienu svēto [labdarības] virtuves. Bez šī ēdiena mēs būtu nomiruši badā. Lūdzu, pieņemiet šo … nelielo pateicības dāvanu no mana veikala. Es lūdzu Visvarenajam Dievam, lai Viņš jūs svētītu … it visā, ko jūs darāt.”1
Šis ir pateicības un piemiņas cepums. Tas ir domāts jums. Visiem, kuri lūdza Dievu pēc kāda ziņu sižeta noskatīšanās, visiem, kuri brīvprātīgi pieteicās palīdzēt, lai arī tas nebija viegli, un tiem, kuri ar prieku ziedoja naudu humānās palīdzības fondam, paļaujoties uz to, ka tas kādam sniegs kaut nelielu labumu, paldies jums!
Dievišķs pienākums — rūpēties par trūcīgajiem
Jēzus Kristus Baznīcai ir dievišķs pienākums — rūpēties par trūcīgajiem.2 Tā ir viena no pestīšanas un paaugstināšanas darba būtiskākajām sastāvdaļām.3 Tas, kas bija patiess Almas dienās, noteikti ir patiess arī mums: „Un tā, tādos veiksmīgos apstākļos, viņi nesūtīja prom nevienu, kas nebija apģērbts, vai kas bija izsalcis, vai kas bija izslāpis, vai kas bija slims, vai kas nebūtu apkopts, un viņi nepievērsa savas sirdis bagātībām; tādēļ viņi bija devīgi pret visiem, kā veciem tā jauniem, kā nebrīviem tā brīviem, kā vīriem tā sievām, vai viņi nebija vai bija baznīcā, nešķirojot tos, kam bija vajadzība.”4
Baznīca atsaucas šim aicinājumam daudzos un dažādos veidos, tostarp:
-
kalpojot caur Palīdzības biedrību, priesterības kvorumiem un klasēm;
-
gavējot un liekot lietā gavēņa ziedojumus;
-
uzturot labklājības saimniecības un konservu ražotnes;
-
uzturot imigrantu uzņemšanas centrus;
-
atbalstot ieslodzītos un sniedzot viņiem palīdzību;
-
sniedzot Baznīcas humāno palīdzību;
-
kā arī izveidojot „JustServe” lietotni, kur tā ir pieejama, kas palīdz brīvprātīgajiem uzzināt par kalpošanas iespējām.
Pateicoties šiem visiem caur priesterību organizētajiem kalpošanas veidiem, nelieliem, bet kopīgiem pūliņiem ir liela ietekme, sekmējot daudzos darbus, ko mēs, Jēzus Kristus mācekļi, darām katrs individuāli.
Pravieši ir pārvaldnieki pār visu Zemi
Praviešiem ir uzdevums parūpēties ne tikai par Baznīcas locekļiem, bet arī par visu pasauli. No savas pieredzes es varu teikt, ka Augstākais prezidijs ir pilnībā nodevies šim pienākumam un to uztver ļoti personīgi. Tā kā vajadzības pieaug, Augstākais prezidijs mūs ir mudinājis ievērojami palielināt mūsu humānās palīdzības apmērus. Viņus interesē nozīmīgākās tendences un vismazākās detaļas.
Nesen mēs viņiem aizvedām vienu no medicīniskajiem aizsargtērpiem, ko „Beehive Clothing” šuvējas bija uzšuvušas slimnīcu personālam, lai tos varētu izmantot pandēmijas laikā. Būdams medicīnas doktors, prezidents Rasels M. Nelsons izrādīja lielu interesi. Viņš negribēja to tikai apskatīt. Viņš to gribēja arī pielaikot — pārbaudīt piedurkņu kvalitāti, to, vai tērps ir pietiekami garš, kā arī to, kā tērpu aizmugurē var sasiet tā nēsātājs. Vēlāk viņš mums patiesā sirsnībā teica: „Kad jūs savos norīkojumos satiksiet cilvēkus, pateicieties viņiem par viņu gavēšanu, ziedojumiem un kalpošanu Tā Kunga vārdā.”
Humānās palīdzības atskaite
Saskaņā ar prezidenta Nelsona norādījumiem, es jums sniegšu atskati par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas sniegto palīdzību viesuļvētrās, zemestrīcēs, bēgļu pārvietošanā un pat pandēmijā, pateicoties pēdējo dienu svēto un daudzu citu draugu laipnībai. Lai gan pēdējo 18 mēnešu laikā Baznīca vislielāko uzmanību ir pievērsusi pandēmijai ar vairāk nekā 1500 Covid-19 projektiem, tā ir sniegusi palīdzību arī 933 dabas katastrofās un bēgļu krīzēs 108 valstīs. Taču statistika neatspoguļo kopējo ainu. Es jums pastāstīšu četrus īsus stāstus, lai sniegtu kaut nelielu ieskatu paveikto darbu apmēros.
Dienvidāfrikas Covid palīdzība
Sešpadsmitgadīgā Dīka Mhuti no Velkomas, Dienvidāfrikas, pirms vairākiem gadiem zaudēja abus vecākus, paliekot viena ar diviem jaunākajiem brāļiem un māsu. Jau iepriekš viņai bija ārkārtīgi grūti sagādāt pietiekami daudz pārtikas, taču retās preču piegādes un karantīna Covid laikā šo uzdevumu padarīja gandrīz neiespējamu. Viņas ģimene bieži vien bija izsalkusi un tikai ar grūtībām iztika, pateicoties kaimiņu dāsnumam.
Kādā saulainā 2020. gada augusta dienā Dīku pārsteidza klauvējiens pie mājas durvīm. Atverot durvis, viņa ieraudzīja divus svešiniekus — Johanesburgas reģiona biroja Baznīcas pārstāvi un Dienvidāfrikas sociālās attīstības departamenta amatpersonu.
Abas organizācijas sadarbojās, lai piegādātu pārtiku trūcīgajām ģimenēm. Kad Dīka pamanīja kukurūzas miltus un citas pārtikas preces, kas bija iegādātas par Baznīcas humānās palīdzības līdzekļiem, viņu pārņēma liels atvieglojums. Šī pārtikas paka viņai palīdzēja uzturēt ģimeni vairākas nedēļas, līdz viņa varēja saņemt valsts atbalstu.
Dīkas stāsts ir tikai viens no tūkstošiem šādu stāstu, ko visā pasaulē Covid pandēmijas laikā ir piedzīvojuši daudzi cilvēki, pateicoties jūsu sniegtajiem ziedojumiem.
Palīdzība afgāņu bēgļiem Ramšteinā
Mēs visi esam redzējuši jaunākās ziņas: no Afganistānas tiek evakuēti tūkstošiem cilvēku. Daudzi ir ieradušies aviācijas bāzēs vai citās pagaidu mītnēs Katarā, ASV, Vācijā un Spānijā, pirms tie turpinās ceļu uz savu galamērķi. Viņu vajadzības bija neatliekamas, un Baznīca viņiem sagādāja nepieciešamās lietas, kā arī nosūtīja brīvprātīgos. Ramšteinas aviācijas bāzē Vācijā Baznīca ziedoja ļoti daudz autiņbiksīšu, piena maisījumu, pārtikas un apavu.
Dažas Palīdzības biedrības māsas pamanīja, ka daudzas afgāņu sievietes izmantoja savu vīru kreklus, lai nosegtu savas galvas, jo viņu tradicionālās galvassegas tika norautas masu apjukumā Kabulas lidostā. Draudzības vārdā, pārvarot jebkādas reliģiskās vai kultūras robežas, Ramšteinas pirmās draudzes māsas sanāca kopā, lai afgāņu sievietēm pašūtu tradicionālo musulmaņu apģērbu. Māsa Betānija Halsa teica: „Mēs dzirdējām, ka sievietēm bija nepieciešamas lūgšanu drēbes, tāpēc mēs tās pašuvām, lai viņas droši varētu nodoties lūgšanām.”5
Palīdzība Haiti zemestrīcē cietušajiem
Nākamais piemērs jums parādīs, ka jums nav jābūt ne bagātiem, ne veciem, lai palīdzētu citiem. Astoņpadsmit gadu vecā Marija „Džadžū” Žaka ir Kavailonas draudzes locekle Haiti. Kad augustā viņas pilsētas apkaimi skāra postoša zemestrīce, viņas ģimenes māja bija viena no desmitiem tūkstošu ēku, kas sagruva. Ir gandrīz neiespējami iztēloties, kāds izmisums pārņem cilvēku, kad viņš zaudē savas mājas. Bet, tā vietā, lai ļautos izmisumam, Džadžū, pārsteidzošā kārtā, raudzījās, kā palīdzēt citiem.
Associated Press
Viņa pamanīja, ka viņas gados vecajai kaimiņienei iet ļoti grūti, tāpēc sāka par viņu rūpēties. Viņa palīdzēja citiem aizvākt gruvešus. Neskatoties uz lielo pārgurumu, viņa pievienojās citiem Baznīcas locekļiem, lai izdalītu cilvēkiem pārtiku un higiēnas preces. Džadžū stāsts ir viens no daudziem iespaidīgiem kalpošanas piemēriem, ko ir paveikuši jaunieši un jaunie pieaugušie, cenšoties sekot Jēzus Kristus piemēram.
Palīdzība Vācijas plūdos cietušajiem
Tikai dažas nedēļas pirms zemestrīces kāda cita jauno pieaugušo grupa sniedza tikpat nozīmīgu palīdzību Atlantijas okeāna otrā pusē. Plūdi, kas jūlijā plosījās Rietumeiropā, bija vispostošākie pēdējās desmitgadēs.
Kad ūdens beidzot atkāpās, kāds veikala īpašnieks Ārveileras upes piekrastes apgabalā, Vācijā, paraugoties uz postījumiem, jutās pilnīgi satriekts. Šis pazemīgais vīrs, dievbijīgs katolis, izteica Dievam klusu lūgšanu, lūdzot Viņam sūtīt kādu palīgā. Jau nākamajā rītā viņa ielā ieradās Vācijas Frankfurtes misijas prezidents Dans Hamons ar nelielu misionāru grupu dzeltenās Palīdzīgo roku vestēs. Ūdens uz veikala sienām bija sasniedzis apmēram 3 metru augstumu, aiz sevis atstājot dziļu dubļu slāni. Brīvprātīgie izšķūrēja ārā dubļus, noņēma paklāju un ģipškartona plāksnes un sakrāva visu uz ielas, lai to varētu aizvest projām. Ārkārtīgi priecīgais veikala īpašnieks stundām ilgi kopā ar viņiem strādāja, sajūsminoties par to, ka Tas Kungs, atbildot uz viņa lūgšanu, bija atsūtījis Savus kalpus — un tas bija noticis vien 24 stundu laikā!6
„Es ceru, ka Viņš liks mūs lietā”
Runājot par Baznīcas sniegto humāno palīdzību, elders Džefrijs R. Holands reiz piebilda: „Dievs lielākoties atbild uz lūgšanām, izmantojot citus cilvēkus. Es lūdzu, lai Viņš liktu mūs lietā. Es lūdzu, lai mēs būtu atbilde uz cilvēku lūgšanām.”7
Brāļi un māsas, pateicoties jūsu kalpošanai, ziedojumiem, laikam un mīlestībai, jūs esat kļuvuši par atbildi uz ļoti daudzām lūgšanām. Taču neskatoties uz to, darba vēl ir daudz. Mēs, kristītie Baznīcas locekļi, esam noslēguši derību, ka parūpēsimies par grūtībās nonākušajiem. Mūsu personīgajiem centieniem ne vienmēr ir nepieciešama nauda vai tāli galamērķi;8 tiem ir nepieciešama Svētā Gara vadība un labā griba, lai mēs Tam Kungam varētu teikt: „Šeit es esmu, sūti mani.”9
Tā Kunga žēlastības gads
Lūkas 4. nodaļā ir rakstīts, ka Jēzus nonāca Nācaretē, kur Viņš bija uzaudzis, iegāja sinagogā un piecēlās, lai lasītu. Tas notika Viņa laicīgās kalpošanas sākumā, un Viņš lasīja pantus no Jesajas grāmatas:
„Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā
un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu. …
… Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”10
Es liecinu, ka šis raksts tiek piepildīts arī mūsdienās. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir nācis, lai dziedinātu salauztas sirdis. Viņa evaņģēlijs ir paredzēts, lai neredzīgajiem dāvātu redzi. Viņa Baznīca ir paredzēta tam, lai pasludinātu atsvabināšanu cietumniekiem, un Viņa mācekļi visā pasaulē pieliek pūles, lai palaistu vaļā satriektos.
Ļaujiet man noslēgt šo uzrunu, uzdodot to pašu jautājumu, ko Jēzus uzdeva Savam apustulim Sīmanim Pēterim: „Vai tu Mani mīli?”11 Evaņģēlija būtība ir ietverta tajā, kā mēs paši atbildam uz šo jautājumu un kā mēs „gan[ām Viņa] avis”.12 Izjūtot lielu godbijību un mīlestību pret mūsu Skolotāju, Jēzu Kristu, es aicinu ikvienu no mums kļūt par daļu no Viņa brīnišķīgās kalpošanas un es lūdzu, un ceru, ka Viņš liks mūs lietā. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.