Dariet to, kas ir vissvarīgākais

Rebeka L. Kreivena

Otrā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā

Ja mēs savā dzīvē balstīsimies uz Jēzus Kristus mācībām, mēs tiksim svētītas ar garīgo spēku, piepildījumu un prieku.

Pirms neilga laika kāda no manām dārgajām draudzenēm sajuta pamudinājumu — apciemot sievieti no viņas bīskapijas. Viņa centās neņemt to vērā, jo tikpat kā viņu nepazina, — tas vienkārši nešķita loģiski. Taču, tā kā šī doma viņu nepameta, viņa nolēma rīkoties saskaņā ar saņemto pamudinājumu. Gaidāmā apmeklējuma dēļ jūtoties neveikli, viņa nolēma, ka, dodoties pie šīs māsas, paņems līdzi kādu cienastu, kas palīdzētu mazināt satraukumu. Viņa noteikti nevarēja doties ciemos tukšām rokām. Tāpēc viņa nopirka kastīti ar saldējumu un devās ceļā, lai ātrāk tiktu galā ar, viņasprāt, neveiklo apciemojumu.

Viņa pieklauvēja pie sievietes durvīm, un drīz vien māsa tās atvēra. Mana draudzene viņai pasniedza saldējumu brūnā papīra maisiņā un uzsāka sarunu. Viņa ātri vien saprata, kādēļ viņai bija jāapmeklē šī māsa. Kamēr viņas sēdēja uz lieveņa, sieviete atklāja viņai milzum daudz grūtību, ko šobrīd piedzīvo. Pēc stundu ilgas sarunas siltā vasaras laikā mana draudzene pamanīja, ka saldējums cauri brūnajam papīra maisiņam ir sācis kust.

Viņa iesaucās: „Man ļoti žēl, ka tavs saldējums ir izkusis!”

Sieviete mīļi atbildēja: „Tas nekas! Man ir laktozes nepanesamība!”

Sapnī Tas Kungs pravietim Lehijam teica: „Svētīts tu esi, Lehij, dēļ tā, ko tu esi darījis.”¹

Būt par Jēzus Kristus mācekli nozīmē daudz vairāk, nekā tikai cerēt un ticēt. Tas prasa piepūli, darbu un apņemšanos. Tas prasa, lai mēs kaut ko darītu un būtu „vārda darītāji un ne tikai klausītāji”².

Kas bija pats svarīgākais izkusušā saldējuma gadījumā? Vai saldējums? Vai arī tas, ka mana draudzene vienkārši darīja to, kam ir nozīme?

Es atminos kādu īpašu pieredzi ar kādu jauku jauno sievieti, kura uzdeva ļoti sirsnīgu jautājumu: „Māsa Kreivena, kā jūs zināt, ka viss, kas ir saistīts ar Baznīcu, ir patiess? Jo es neko nejūtu.”

Nesteidzoties atbildēt, es sākumā viņai uzdevu dažus jautājumus. „Pastāsti man par savām personīgajām Svēto Rakstu studijām.”

Viņa atbildēja: „Es nelasu Svētos Rakstus.”

Es vaicāju: „Un tava ģimene? Vai jūs kopā studējat Nāciet, sekojiet Man!?”

Viņa teica: „Nē.”

Es viņai pajautāju par viņas lūgšanām: „Kā tu jūties, kad lūdz Dievu?”

Viņa atbildēja: „Es nelūdzu.”

Mana atbilde uz viņas uzdoto jautājumu bija vienkārša: „Ja tu vēlies kaut ko uzzināt, tev kaut kas ir jādara.”

Vai gan tas neattiecas uz jebko, ko mēs vēlamies iemācīties vai uzzināt? Es aicināju savu jauno draudzeni sākt dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju: lūgt, studēt, kalpot citiem un uzticēties Tam Kungam. Ja mēs neko nedarīsim, pievēršanās nenotiks. Tā noris caur Svētā Gara spēku, kad mēs apzināti cenšamies izzināt patiesību, vaicājot, meklējot un klauvējot. Tā noris caur rīcību³.

Mācībā un Derībās Tas Kungs laiku pa laikam piebilst: „Tas nav svarīgi.”⁴ Tas man liek prātot — ja ir kas tāds, kas nav svarīgs vai ir mazsvarīgs, tad noteikti ir kas tāds, kas ir svarīgs. Cenšoties darīt kaut ko vai darīt jebko, mēs varētu sev pavaicāt: „Kas ir vissvarīgākais?”

Reklāmdevēji bieži izmanto tādus saukļus kā „Tas ir svarīgi” vai „Tev tas ir vajadzīgs”, cerot mūs pievilināt un likt noticēt, ka viņu pārdotais produkts ir nepieciešams mūsu laimei vai labklājībai. Bet vai tas, ko viņi pārdod, patiešām ir būtiski? Vai mums tas patiešām ir vajadzīgs? Vai tam patiešām ir nozīme?

Es jums uzdošu dažus jautājumus pārdomām. Kas ir vissvarīgākais?

Vai tas, cik daudz „paceltu īkšķīšu” mēs saņemam mūsu sociālo tīklu ierakstos? Vai arī tas, cik ļoti mūs mīl un novērtē mūsu Debesu Tēvs?
Vai jaunāko kolekciju apģērbu valkāšana? Vai arī sava ķermeņa cienīšana, ģērbjoties piedienīgi?
Vai atbilžu meklēšana internetā? Vai arī to saņemšana no Dieva caur Svēto Garu?
Vai vēlēšanās iegūt vairāk? Vai arī apmierinātība ar to, kas mums jau ir dots?

Prezidents Rasels M. Nelsons māca:

„Ar Svēto Garu kā savu pavadoni jūs varat redzēt cauri slavenību kultūrai, kas ir pārņēmusi mūsu sabiedrību. Jūs varat būt gudrāki, nekā visas iepriekšējās paaudzes. …

Nosakiet standartu visai apkārtējai pasaulei!”⁵

Pievēršanās patiesi būtiskajam, lai gūtu nezūdošu prieku, prasa piepūli. Sātans par visu vairāk vēlētos, lai mēs atmestu savas mūžīgās vērtības, kas novestu pie tā, ka mēs izniekotu savu dārgo laiku, talantus vai garīgo spēku mazsvarīgās nodarbēs. Es aicinu katru no jums lūgt un apdomāt, kas ir tas, kas jums traucē darīt vissvarīgāko.

Mūsu vecākā dēla trešās klases skolotāja mācīja saviem audzēkņiem „valdīt pār savu prātu”. Tas atgādināja viņas jaunajiem audzēkņiem, ka viņi var kontrolēt savas domas, līdz ar to kontrolējot arī to, ko viņi dara. Atskāršot, ka esmu sākusi pievērsties mazsvarīgajam, es sev atgādinu, ka man ir „jāvalda pār savu prātu”.

Kāds vidusskolnieks man nesen pastāstīja, ka Baznīcas jauniešu vidū ir kļuvis populāri apzināti neievērot baušļus, ar domu, ka grēkus varēs nožēlot vēlāk. „Tā ir sava veida goda zīme,” man paskaidroja. Tas Kungs pavisam noteikti turpinās piedot tiem, kuri „ar patiesu nolūku” pazemīgi nožēlos grēkus⁶. Taču Glābēja žēlsirdīgā Izpirkšana nekad nedrīkst tikt šādi izsmieta. Mēs zinām līdzību par vienu pazudušo avi. Protams, ka gans atstās 99 aitas, lai atrastu vienu noklīdušo. Bet vai varat iedomāties kādu prieku labajam ganam sagādā tās avis, kas būs izvēlējušās būt šo 99 vidū? Tās, kuras turas kopā un palīdz cita citai dzīvot saskaņā ar savām derībām? Vai jūs varat iedomāties, kāda būtu pasaule, jūsu skola, darbs vai mājas, ja starp mums būtu populāri būt paklausīgiem? Runa nav par to, kā dzīvot nevainojami, bet gan — kā gūt prieku, darot labāko, ko varam, lai dzīvotu saskaņā ar tām derībām, ko esam noslēguši ar To Kungu.

Pasaulei arvien vairāk apšaubot Dievu, pieaugot apjukumam un apkārtējo spiedienam, šis ir kļuvis par laiku, kad mums ir jāpaliek pravieša tuvumā. Tā kā viņš ir Tā Kunga runasvīrs, mēs varam paļauties, ka tas, uz ko viņš mūs mudina, ko iesaka un dedzīgi lūdz mūs darīt, ir vissvarīgākais.

Kaut arī tas var nebūt viegli, mēs vienmēr varam atrast kādu veidu, kā rīkoties pareizi. Sarunājoties ar draugiem skolā, kāda jaunā sieviete ļoti noskuma, jo pārējie sarunas laikā sāka kritizēt Baznīcas standartus. Viņa apjauta, ka nevar klusēt — viņai kaut kas bija jādara. Viņa cieņpilni pastāstīja par Debesu Tēva mīlestību un to, ka Viņa dotie baušļi ir paredzēti Viņa bērnu svētīšanai un pasargāšanai. Viņai būtu bijis daudz vieglāk neko nedarīt. Bet kas bija vissvarīgāk? Vai piekrist pūlim? Vai arī stāvēt kā Dieva lieciniecei „visos laikos un visās lietās, un visās vietās”⁷?

Ja atjaunotā Jēzus Kristus Baznīca ir jāizved no tumsas un aizmirstības, tad arī mums pašiem ir jāiznāk no tumsas un aizmirstības. Mums, sievietēm, kuras ievēro derības, ir jāizstaro evaņģēlija gaisma visā pasaulē, rīkojoties pamanāmi un izceļoties apkārtējo pūlī. Mums tas ir jādara kopā kā Dieva meitām — spēkam, ko veido 8,2 miljoni sieviešu vecumā no 11 gadiem, visām darot vienu un to pašu. Mums ir jāsapulcina Israēls, piedaloties glābšanas un paaugstināšanas darbā: cenšoties dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju, rūpējoties par grūtībās nonākušajiem, aicinot visus pieņemt evaņģēliju un apvienojot ģimenes uz mūžību⁸. Jēzus Kristus evaņģēlijs ir rīcības un prieka evaņģēlijs! Nenovērtēsim par zemu mūsu spēju — darīt to, kas ir vissvarīgākais. Mūsu dievišķais mantojums dāvā mums drosmi un pārliecību rīkoties un būt tādām, par kādām mūsu mīlošais Debesu Tēvs zina, ka mēs varam kļūt.

Šī gada jauniešu tēma ir ņemta no Salamana pamācību 3:5–6:

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”

Attiecībā uz uzticēšanos Tam Kungam, būtiskākais aspekts ir virzīšanās uz priekšu, ticot tam, ka Viņš mūs vadīs pat tad, ja mums nebūs atbildes uz visiem jautājumiem.

Māsas, runa nav par saldējumu. Un runa nav par to, ka būtu jādara vairāk. Runa ir par to, ka mums ir jādara svarīgākais. Par to, ka mums ir jāpielieto Jēzus Kristus mācības mūsu dzīvē, cenšoties līdzināties Viņam.

Jo vairāk mēs darīsim, lai stingri noturētos uz derību takas, jo vairāk pieaugs mūsu ticība Jēzum Kristum. Jo vairāk pieaugs mūsu ticība, jo vairāk mēs vēlēsimies nožēlot grēkus. Un, jo vairāk mēs nožēlosim grēkus, jo vairāk stiprināsim mūsu derībās balstītās attiecības ar Dievu. Šīs derībā balstītās attiecības vedina mūs uz templi, jo tempļa derību ievērošana ir tas veids, kā mēs pastāvam līdz galam.

Ja mēs savā dzīvē balstīsimies uz Jēzus Kristus mācībām, mēs tiksim vedinātas darīt to, kas ir vissvarīgākais. Un mēs tiksim svētītas ar garīgo spēku, piepildījumu un prieku! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.