Vispārējā konference
Cerības triumfs
2024. gada oktobra vispārējā konference


13:32

Cerības triumfs

Cerība ir dzīva dāvana — dāvana, kas pieaug, pieaugot mūsu ticībai Jēzum Kristum.

Mani dārgie brāļi un māsas visā pasaulē, uzsākot šo ļoti īpašo vispārējās konferences laiku, mums pavisam noteikti tiks pievērsta debesu uzmanība. Mēs dzirdēsim Tā Kunga balsi caur Viņa kalpiem; mēs sajutīsim Svētā Gara „vadīb[u], norādījum[us] un mierinošo” ietekmi, un mūsu ticība tiks stiprināta.

Pirms trim gadiem prezidents Rasels M. Nelsons iesāka vispārējo konferenci ar šādiem vārdiem: „Skaidra atklāsme, kas sniegs atbildes uz jūsu sirds jautājumiem, padarīs šo konferenci baudāmu un neaizmirstamu. Ja jūs vēl neesat tiekušies saņemt Svētā Gara sadraudzību, lai Tas jums palīdzētu sadzirdēt, ko Tas Kungs vēlētos, lai jūs sadzirdētu šajās divās dienās, es jūs aicinu to darīt tagad. Lūdzu, padariet šo konferenci par laiku, kad varat baudīt Tā Kunga vēstījumus, kurus sniegs Viņa kalpi.”

Svētie Raksti spēcīgi sasaista kopā trīs vārdus: ticība, cerība, žēlsirdība. Cerības dāvana ir nenovērtējams Dieva dāvinājums.

Vārds cerība tiek lietots attiecībā uz daudzām lietām, kuras mēs vēlamies redzēt notiekam. Piemēram: „ceru, ka nelīs”, vai „ceru, ka mūsu komanda uzvarēs”. Mans nodoms ir runāt par mūsu svētās un mūžīgās cerības izpausmēm, kas balstās uz Jēzu Kristu un atjaunoto evaņģēliju, un par mūsu „paļāvīg[o] gaidīšan[u] … pēc apsolītajām taisnīguma svētībām”.

Mūsu cerība uz mūžīgo dzīvi

Mūsu cerība uz mūžīgo dzīvi tiek nodrošināta, pateicoties Kristus labvēlībai un mūsu pašu izvēlēm, kas ļauj mums iemantot apbrīnojamu svētību — atgriezties mūsu debesu mājās un dzīvot mūžīgā mierā un laimē kopā ar mūsu Debesu Tēvu, Viņa mīļoto Dēlu, mūsu uzticīgo ģimeni un dārgajiem draugiem, kā arī taisnīgajiem vīriešiem un sievietēm no katra kontinenta un katra gadsimta.

Tiekot pārbaudīti un pierādot sevi uz Zemes, mēs piedzīvojam prieku un bēdas. Mūsu uzvara tiek gūta caur ticību Jēzum Kristum, triumfējot pār saviem grēkiem, grūtībām, kārdinājumiem, netaisnību un šīs laicīgās dzīves izaicinājumiem.

Stiprinot savu ticību Jēzum Kristum, mēs, raugoties pāri savām grūtībām, saskatām svētības un mūžības apsolījumus. Cerība, līdzīgi kā gaisma, kas pieaug spožumā, izgaismo aptumšoto pasauli, un mēs ieraugām savu godības pilno nākotni.

Cerība nāk no Dieva

Jau kopš pašiem pirmsākumiem mūsu Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls ir dedzīgi svētījuši taisnīgos ar dārgo cerības dāvanu.

Pēc tam, kad Ādams un Ieva bija pametuši dārzu, eņģelis viņiem mācīja par Jēzus Kristus apsolījumu. Viņu dzīvi apgaismoja cerības dāvana. Ādams paziņoja: „Manas acis ir tapušas atvērtas, un šinī dzīvē man būs prieks.” Ieva runāja par „[viņu] pestīšanas prieku [un] mūžīgo dzīvi, ko Dievs dod visiem paklausīgajiem”.

Tāpat kā Svētais Gars deva cerību Ādamam, Tā Kunga Gara spēks apgaismo uzticīgos mūsdienās, izgaismojot mūžīgās dzīves realitāti.

Glābējs sūta mums Mierinātāju, Svēto Garu, pavadoni, kurš atnes ticību, cerību un mieru — „ne kā pasaule dod”.

„Pasaulē,” teica Glābējs, „jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, [saglabājiet cerības spožumu]; Es pasauli esmu uzvarējis.”

Grūtību brīžos mēs izvēlamies paļauties uz To Kungu ticībā. Mēs klusi lūdzam: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Mēs jūtam Tā Kunga apstiprinājumu savai lēnprātīgajai labprātībai un gaidām apsolīto mieru, ko Tas Kungs sūtīs Viņa izvēlētajā laikā.

Apustulis Pāvils mācīja: „Cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar … prieku un mieru …, lai jūs kļūtu bagāti cerībā”, „priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās” „Svētā Gara spēkā”.

Cerības mācība

Pravietis Moronijs pēc savas personīgās pieredzes zināja par cerību Kristū likstu laikā. Viņš aprakstīja savu sirdiplosošo situāciju, paskaidrojot:

„Es esmu viens. … Man nav, … kur iet.”

„Es pats nerādīšos …, lai tie mani neiznīcinātu.”

Zīmīgi, ka šajā tumšajā un vientulīgajā laikā Moronijs pieraksta sava tēva vārdus par cerību:

„Ja cilvēkam ir ticība, viņam jābūt arī cerībai; jo bez ticības nevar būt nekādas cerības.”

„Kas ir tas, uz ko jūs cerēsit? … Jums būs cerība caur Kristus Izpirkšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku tikt uzceltiem mūžīgā dzīvē.”

Mani brāļi un māsas, cerība ir dzīva dāvana — dāvana, kas pieaug, pieaugot mūsu ticībai Jēzum Kristum. „Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams.” Mēs veidojam šo paļaušanos — savas ticības pierādījumus — caur lūgšanām, tempļa derībām, baušļu turēšanu, Svēto Rakstu un mūsdienu praviešu vārdu pastāvīgu baudīšanu, Svētā Vakarēdiena pieņemšanu, kalpošanu citiem un iknedēļas pielūgšanu kopā ar citiem svētajiem.

Cerības nams

Lai stiprinātu mūsu cerību pieaugošā ļaunuma laikos, Tas Kungs ir norādījis Savam pravietim pārklāt pasauli ar Viņa tempļiem.

Ieejot Tā Kunga namā, mēs sajūtam Dieva Garu, kas apstiprina mūsu cerību.

Templis liecina par tukšo kapu un par to, ka dzīve aiz priekškara turpinās itin visiem.

Tiem, kuriem nav mūžīgā dzīvesbiedra, priekšraksti sniedz spēcīgu apliecinājumu tam, ka ikviens taisnīgs cilvēks saņems katru apsolīto svētību.

Kad kāds jauns pāris nometas ceļos pie altāra, lai tiktu saistīts ne tikai uz laiku, bet uz visu mūžību, viņos ir cildena cerība.

Mūsu pēcnācējiem dotajos solījumos mēs smeļamies milzīgu cerību, lai arī kādi būtu viņu pašreizējie apstākļi.

Nav nekādu sāpju, slimību, netaisnības, ciešanu, nekā, kas varētu aptumšot mūsu cerību, ja vien mēs ticam un stingri turamies pie mūsu derībām, kas ir noslēgtas ar Dievu Tā Kunga namā. Tas ir gaismas nams, cerības nams.

Kad cerība tiek atmesta

Mēs lejam skumju asaras, redzot to cilvēku bēdas un izmisumu, kuriem nav cerības Kristū.

Nesen es no attāluma vēroju kādu pāri, kas savulaik ticēja Kristum, bet vēlāk nolēma atteikties no savas ticības. Viņi guva panākumus pasaulē, un viņi rada prieku sava intelekta apliecināšanā un savas ticības noraidīšanā.

Viss šķita labi, līdz vīrs, būdams vēl jauns un enerģisks, pēkšņi saslima un nomira. Līdzīgi saules aptumsumam, viņi bija aizklājuši Dēla gaismu, un rezultāts bija cerības aptumsums. Sieva savā neticībā jutās dezorientēta, sāpinoši nesagatavota un nespēja mierināt savus bērnus. Viņa bija sev intelektuāli iestāstījusi, ka viņas dzīvē viss ir pilnīgā kārtībā, līdz pēkšņi viņa vairs nespēja saskatīt rītdienu. Viņas izmisums radīja tumsu un apjukumu.

Cerība sirdi plosošā traģēdijā

Ļaujiet man pretstatīt viņas sāpinošo izmisumu kādas citas ģimenes cerībai Kristū sirdi plosošā laikā.

Pirms divdesmit viena gada mana brāļadēla Bena Andersena un viņa sievas Robijas jaundzimušais dēls tika ar glābšanas lidmašīnu nogādāts no viņu fermeru kopienas Aidaho štatā uz Soltleiksitiju. Es ierados slimnīcā, un Bens paskaidroja, ka viņu mazulim ir smagas, dzīvībai bīstamas sirds komplikācijas. Mēs uzlikām savas rokas uz Treja mazās galviņas. Tas Kungs svētīja viņu ar dzīves turpinājumu.

Pirmajā dzīves nedēļā Trejam tika veikta sirds operācija, un vēlāk vēl vairākas operācijas. Gadiem ejot, kļuva skaidrs, ka Trejam būs nepieciešama sirds transplantācija. Lai gan viņa fiziskās aktivitātes bija ierobežotas, viņa ticība pieauga. Viņš rakstīja: „Es nekad neesmu izjutis pret sevi žēlumu, jo es vienmēr esmu zinājis, cik svarīgi ir ticēt Jēzum Kristum un iegūt liecību par pestīšanas ieceri.”

Trejs Andersens

Trejs savā tālrunī turēja šo labi zināmo prezidenta Nelsona citātu: „Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.”

Trejs Andersens

Trejs rakstīja: „Es vienmēr esmu cerējis kalpot pilnlaika misijā, taču … mani ārsti man neļaus kalpot misijā, līdz nebūs pagājis vismaz gads pēc transplantācijas. … Es uzticos Jēzum Kristum.”

Trejs bija sajūsmā par to, ka, sākot ar šo semestri, ir uzņemts BJU grāmatvedības specialitātē, bet vēl lielākā sajūsmā viņš bija jūlija beigās, kad saņēma ļoti gaidīto telefona zvanu par ierašanos slimnīcā, kur viņam veiks sirds transplantāciju.

„Viens gads,” teica Trejs, „un es būšu savā misijā.”

Kad viņš tika ievests operāciju zālē, visiem bija lielas cerības. Tomēr operācijas laikā radās postošas komplikācijas, un Trejs tā arī neatguva samaņu.

Viņa māte Robija teica: „Piektdiena bija sirdi plosošākā diena, … mēs vēl tikai centāmies to aptvert. … Es ilgi paliku nomodā, to visu pārdzīvojot. … Taču sestdien es pamodos ar absolūta prieka izjūtu. Tas nebija tikai miers, tas nebija noliegums. Es izjutu prieku par savu dēlu, un es izjutu prieku kā viņa māte. … Bens bija piecēlies daudz agrāk par mani, un, kad mums beidzot radās iespēja parunāties, Bens bija pamodies ar tieši tādu pašu sajūtu.”

Robija un Bens Anderseni

Bens paskaidroja: „Manā dvēselē iestājās skaidrība, kad Dievs mani mācīja caur Savu Svēto Garu. Es pamodos plkst. 4.00 no rīta, un biju neaprakstāma miera un prieka pārņemts. Kā tas ir iespējams? … Treja aiziešana mūžībā ir tik ļoti sāpinoša, un man viņa tik ļoti pietrūkst. Taču Tas Kungs mūs neatstāj bez mierinājuma. … Es ar nepacietību gaidu priecīgo atkalredzēšanos.”

Cerības solījums

Trejs savā dienasgrāmatā bija ierakstījis šos vārdus no prezidenta Nelsona vispārējās konferences uzrunas: „Mums šķiet neiespējami just prieku, kad mūsu bērns cieš no nedziedināmas kaites vai kad mēs zaudējam darbu, vai kad mūsu laulātais mūs nodod. Taču tieši tas ir tas prieks, ko piedāvā Glābējs. Viņa prieks ir pastāvīgs, apliecinot mums, ka mūsu „ciešanas būs tikai mazu brītiņu” [Mācības un Derību 121:7] un tiks iesvētītas mūsu labumam.”

Brāļi un māsas, miers, pēc kura jūs tiecaties, iespējams, netiks iemantots tik ātri, cik jūs to vēlaties, taču es jums apsolu, ka, uzticoties Tam Kungam, jūs iegūsiet Viņa mieru.

Kaut mēs izkoptu savu dārgo ticību, virzoties uz priekšu ar pilnīgu cerības spožumu! Es liecinu, ka mūsu cerība ir mūsu Glābējs, Jēzus Kristus. Caur Viņu tiks īstenoti visi mūsu taisnīgie sapņi. Viņš ir cerības Dievs — cerības triumfa Dievs. Viņš dzīvo, un Viņš jūs mīl. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Rasels N. Nelsons, „Atklāsme Baznīcai, atklāsme mūsu dzīvei”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2018. g. maijs, 96. lpp.

  2. Rasels M. Nelsons, „Tīra patiesība, tīra doktrīna un tīra atklāsme”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2021. g. nov., 6.–7. lpp.

  3. „Vai esat ievērojuši, ka cerība Svētajos Rakstos reti kad ir minēta atsevišķi? Cerība bieži ir saistīta ar ticību. Cerība un ticība parasti ir saistītas ar žēlsirdību. Kādēļ? Tādēļ, ka cerība ir nepieciešama, lai ticētu; ticībai ir būtiska loma cerības iemantošanā; ticībai un cerībai ir būtiska loma žēlsirdības iemantošanā (skat. 1. korintiešiem 13:13, Almas 7:24, Etera 12:28, Mācības un Derību 4:5). Tās atbalsta cita citu kā trīskāju taburetes kājas. Visas trīs ir saistītas ar mūsu Pestītāju.

    Ticība [sakņojas] Jēzū Kristū. Cerības centrā ir Viņa veiktā Izpirkšana. Žēlsirdība izpaužas „tīrā Kristus mīlestīb[ā]” (skat. Moronija 7:47). Šīs trīs īpašības ir savstarpēji savijušās kā kabeļa pavedieni, un tās ne vienmēr ir precīzi nošķiramas. Kopā tās kļūst par mūsu saikni ar celestiālo valstību.” (Rasels M. Nelsons, „A More Excellent Hope” [Brigama Janga universitātes svētbrīdis, 1995. g. 8. janv.], 3, speeches.byu.edu.)

  4. Evaņģēlija tēmas, „Cerība”, Evaņģēlija bibliotēka.

  5. „Tādēļ, kas tic Dievam, var droši cerēt uz labāku pasauli, … patiesi uz vietu pie Dieva labās rokas, šī cerība nāk no ticības, izveido[jot] enkuru cilvēku dvēselēm, kas padara tos drošus un nelokāmus.” (Etera 12:4.)

  6. Elders Dīters F. Uhtdorfs teica: „Ļaujiet man atzīt, ka depresija un citi smagi garīgie un emocionālie sarežģījumi tik tiešām pastāv, un risinājums tādā gadījumā nav vienkārši: „Centieties būt laimīgāki.” Mans mērķis šodien nav mazināt vai noniecināt garīgās veselības problēmas. Ja jūs saskaraties ar šādām grūtībām, es sēroju kopā ar jums un esmu jums līdzās. Dažiem cilvēkiem prieka meklējumos var ietilpt vēršanās pēc palīdzības pie apmācītiem garīgās veselības speciālistiem, kuri savu dzīvi velta tam, lai darbotos šajā ļoti svarīgajā amatā. Mums vajadzētu būt pateicīgiem par šādu palīdzību.” („Augstāks prieks”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2024. g. maijs, 66. lpp.)

  7. Mūsu Debesu Tēvs ir paziņojis, ka Viņa darbs un godība ir īstenot mūsu mūžīgo dzīvi (skat. Mozus 1:39).

  8. Skat. Mozus 5. nodaļu.

  9. Mozus 5:10.

  10. Mozus 5:11.

  11. Skat. Mozus 5:9.

  12. Jāņa 14:27.

  13. Jāņa 16:33.

  14. Skat. Lūkas 22:42.

  15. Romiešiem 15:13.

  16. Romiešiem 12:12.

  17. Romiešiem 15:13.

  18. Mormona 8:5.

  19. Moronija 1:1.

  20. Moronija 7:42.

  21. Moronija 7:41.

  22. Ebrejiem 11:1. Džozefa Smita Tulkojumā var lasīt: „Tad nu ticība ir pārliecība par to, kas cerams, liecība par neredzamām lietām.” (Svēto Rakstu ceļvedis.) Mēs gūstam pārliecību par savu ticību, redzot svētības, ko saņem tie, kuri tur derības, ko viņi ir noslēguši ar To Kungu.

  23. Rasels M. Nelsons, „Prieks un garīgā izdzīvošana” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2016. g. nov., 82. lpp.

  24. Robijas Andersenas runa viņas dēla Treja Andersena bērēs 2024. gada 12. augustā. Trejam operācija tika veikta 2024. gada 31. jūlijā. Viņš aizgāja no šīs dzīves 2024. gada 3. augustā.

  25. Bena Andersena runa sava dēla Treja Andersena bērēs 2024. gada 12. augustā.

  26. Rasels M. Nelsons, „Prieks un garīgā izdzīvošana”, 82. lpp.

  27. Skat. 2. Nefija 31:20. Cerība, par kuru runā Nefijs, ir pilnīga un spoža, jo tā ir vērsta uz Kristu. Viņš ir pilnīgs, un Viņa īstenotā Izpirkšana, kas sniedz šo gaišo cerību, arī ir pilnīga.