Laipni lūgti Baznīcā, kur mājo prieks
Pateicoties mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, pestījošajai dzīvei un misijai, mēs varam būt — un mums vajadzētu būt — vispriecīgākajiem cilvēkiem uz Zemes!
Es tiku kristīts par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli 1987. gada Ziemassvētku priekšvakarā — gandrīz pirms 37 gadiem. Tā patiesi bija brīnišķīga diena manā dzīvē un manā mūžīgajā ceļojumā, un es no visas sirds esmu pateicīgs draugiem, kuri man sagatavoja ceļu un atveda pie atdzimšanas ūdeņiem.
Neatkarīgi no tā, vai jūs kristījāties vakar vai pirms daudziem gadiem, vai jūs sanākat kopā lielā ēkā, kur mīt vairākas bīskapijas, vai zem salmu jumta, vai jūs pieņemat Svēto Vakarēdienu Glābēja piemiņai taizemiešu vai svahili valodā, es gribētu jums teikt: laipni lūgti Baznīcā, kur mājo prieks! Laipni lūgti Baznīcā, kur mājo prieks!
Baznīca, kur mājo prieks
Pateicoties mūsu Debesu Tēva mīlošajai iecerei, kas paredzēta katram Viņa bērnam, un pateicoties mūsu Glābēja Jēzus Kristus pestījošai dzīvei un misijai, mēs varam būt — un mums vajadzētu būt — vispriecīgākajiem cilvēkiem uz Zemes! Pat tad, kad mūs piemeklē dzīves vētras šajā tik bieži trauksmainajā pasaulē, mēs varam izkopt pieaugoša un noturīga prieka un iekšējā miera sajūtu, pateicoties mūsu cerībai Kristū un mūsu izpratnei par savu lomu brīnišķīgajā laimes iecerē.
Tā Kunga vecākais apustulis, prezidents Rasels M. Nelsons, gandrīz katrā savā uzrunā, ko sniedzis, kļūstot par Baznīcas prezidentu, ir runājis par prieku, kas rodams, pievēršot savu dzīvi Jēzum Kristum. Viņš to tik kodolīgi rezumēja: „Prieks izriet no Viņa un pateicoties Viņam. … Pēdējo dienu svētajiem Jēzus Kristus ir prieks!”
Mēs esam Jēzus Kristus Baznīcas locekļi. Mēs piederam Baznīcai, kur mājo prieks! Un nekur citur mūsu kā ļaužu pulka priekam nevajadzētu būt tik acīmredzamam, kā katru svētdienu sapulcējoties mūsu Svētā Vakarēdiena dievkalpojumos, lai pielūgtu visa prieka avotu! Te mēs sanākam savas bīskapijas vai draudzes ģimenē, lai svinīgi atzīmētu Tā Kunga Svēto Vakarēdienu, mūsu atbrīvošanu no grēka un nāves un Glābēja vareno labvēlību! Te mēs nākam, lai rastu prieku, patvērumu, piedošanu, pateiktos un gūtu piederības sajūta, kas rodama Jēzū Kristū!
Vai jūs rodat šādu kopības garu, līksmojot Kristū? Vai jūs atnākat ar šādu garu? Iespējams, jūs domājat, ka tas nav saistīts ar jums, vai varbūt jūs vienkārši esat pieraduši pie ierastās kārtības. Taču neatkarīgi no mūsu vecuma vai aicinājuma, mēs visi varam sniegt savu ieguldījumu, lai padarītu mūsu Vakarēdiena dievkalpojumus prieka pilnus, vērstus uz Kristu, par tik sirsnīgu stundu, cik vien tā var būt, — kurā valda dzīvīgs priekpilnas godbijības gars.
Priekpilna godbijība
Priekpilna godbijība? „Vai tāda var būt?” jūs varētu vaicāt. Jā, var! Mēs no sirds dziļumiem mīlam, godājam un cienām mūsu Dievu, un mūsu godbijība izriet no dvēseles, kas līksmo par Kristus mīlestības, žēlsirdības un glābšanas pārpilnību! Šai priekpilnajai godbijībai būtu jāraksturo mūsu svētā Vakarēdiena sanāksmes.
Taču daudziem godbijība nozīmē tikai cieši sakrustotas rokas, noliektu galvu, aizvērtas acis un nekustīgu sēdēšanu, šķietami, bezgalīgi. Iespējams, tas palīdz, mācot enerģiskus, mazus bērnus, taču, mums pieaugot un mācoties, centīsimies ieraudzīt to, ka godbijība ir kas vairāk. Vai tā mēs uzvestos, ja Glābējs būtu mums līdzās? Nē, jo „[Viņš] piepild[a] [mūs] ar prieku [Sava] vaiga priekšā”!
Daudziem no mums nāksies vingrināties šo pārmaiņu piedzīvošanā, lai varētu šādā veidā pielūgt mūsu dievkalpojumos.
Apmeklēšana un pielūgšana
Mēs nepulcējamies sabata dienā, lai vien apmeklētu Vakarēdiena dievkalpojumu un izsvītrotu to no mūsu darāmo darbu saraksta. Mēs sanākam kopā, lai pielūgtu. Starp šiem diviem jēdzieniem pastāv būtiska atšķirība. Apmeklēt nozīmē — būt klāt. Bet pielūgt nozīmē ar nolūku slavēt un godināt mūsu Dievu tādā veidā, ka tas mūs izmaina!
Uz paaugstinājuma un dievkalpojuma zālē
Ja mēs sanākam kopā, lai atcerētos Glābēju un pestīšanu, ko Viņš paveica, mūsu sejās vajadzētu atspoguļoties priekam un pateicībai! Elders F. Enzio Bušē reiz dalījās personīgā pieredzē par laiku, kad bija draudzes prezidents — kāds gados jauns zēns paskatījās uz viņu, sēžam uz paaugstinājuma, un skaļi pajautāja: „Kāpēc šis vīrietis ar dusmīgo seju sēž tur augšā?” Tie, kuri sēž uz paaugstinājuma, — runātāji, vadītāji, kori — un klātesošie dievkalpojuma zālē cits citam ar savām sejas izteiksmēm pauž šo aicinājumu uz Baznīcu, kur mājo prieks.
Garīgo dziesmu dziedāšana
Kad mēs dziedam, vai mēs vienojamies kopīgā dziesmā, lai slavētu mūsu Dievu un Ķēniņu, neskatoties uz mūsu balss labskanīgumu, vai arī mēs tikai nomurminām vārdus vai vispār nedziedam? Svētajos Rakstos ir teikts, ka taisnīgo dziesma ir lūgšana Dievam, par ko Viņa dvēsele priecājas. Tādēļ dziedāsim! Un Viņu slavēsim!
Runas un liecības
Mūsu runu un liecību centrā ir Debesu Tēvs un Jēzus Kristus, un augļi, ko gūstam, pazemīgi dzīvojot saskaņā ar Viņu evaņģēliju; augļi, kas ir „saldāki par visu saldo”. Tad mēs patiesi „mielosi[mies] …, līdz [mēs būsim] paēduši, ka [mēs nebūsim] nedz izsalkuši, nedz izslāpuši”, un mūsu slogi kļūs vieglāki priekā par Dēlu.
Svētais Vakarēdiens
Mūsu dievkalpojumu galvenais notikums ir Svētā Vakarēdiena svētīšana un pieņemšana, kur maize un ūdens simbolizē mūsu Kunga īstenotās Izpirkšanas dāvanu un mūsu pulcēšanās galveno mērķi. Šis ir „svēts garīgās atjaunošanās laiks”, kad mēs no jauna apliecinām, ka esam gatavi uzņemties Jēzus Kristus Vārdu, un no jauna noslēdzam derību — vienmēr atcerēties Glābēju un ievērot Viņa baušļus.
Dažos dzīves posmos mēs, iespējams, pieņemam Vakarēdienu ar smagu sirdi un nomācošu nastu. Citos brīžos mēs to darām ar brīvu garu un atslogoti no rūpēm un raizēm. Kad mēs uzmanīgi klausāmies maizes un ūdens svētīšanas lūgšanā un pieņemam šos svētos simbolus, mūsos rodas vēlme apdomāt Glābēja upuri, Viņa agoniju Ģetzemanē, Viņa mokas uz krusta, bēdas un sāpes, ko Viņš izcieta par mums. Tieši tas atvieglos mūsu dvēseli, kad mēs saistīsim mūsu ciešanas ar Viņa ciešanām. Vēl citos brīžos mēs ar izbrīnu un pateicīgu bijību raudzīsimies uz šo skaudro un saldo prieku, ko Jēzus grandiozā dāvana ir devusi mūsu dzīvei un mūžībai! Mēs priecāsimies par to, kas vēl tikai gaidāms — par mūsu loloto atkalapvienošanos ar mūsu mīļoto Tēvu un augšāmcēlušos Glābēju.
Iespējams, mēs esam pieraduši domāt, ka Svētā Vakarēdiena mērķis ir sēdēt baznīcas solā un apdomāt tikai to, kā mēs šīs nedēļas laikā esam kļūdījušies. Taču mēģināsim apgriezt šo paradumu otrādi. Klusumā mēs varam apdomāt, kā šīs nedēļas laikā Tas Kungs mūs nemitīgi ir svētījis ar Savu brīnišķīgo mīlestību. Mēs varam gremdēties pārdomās par to, ko nozīmē — „atklā[t] prieku, ko nes dienišķa grēku nožēlošana”. Mēs varam pateikties par tām reizēm, kad Glābējs ir iesaistījies mūsu grūtībās un mūsu uzvarās, un par gadījumiem, kad mēs sajutām Viņa labvēlību, piedošanu un spēku, kas mums sniedza izturību, lai pārvarētu savas grūtības un nestu savus slogus ar pacietību un pat ar labu noskaņojumu.
Jā, mēs apdomājam ciešanas un netaisnību, ko nācās izciest mūsu Pestītājam par mūsu grēkiem, un tas liek mums gremdēties nopietnās pārdomās. Taču dažreiz mēs paliekam tur „iesprūduši” — dārzā, uz krusta, iekš kapa. Mums neizdodas virzīties tālāk uz prieku par to, kā šis kapakmens novēlās jeb nāve tika sakauta, un par Kristus uzvaru pār visu, kas varētu mūs atturēt no miera gūšanas un atgriešanās mūsu debesu mājās. Neatkarīgi no tā, vai Vakarēdiena laikā mēs izlejam skumju vai pateicības asaras, lai tās izplūst brīnišķīgā apbrīnā par labo vēsti, ka Tēvs mums dāvājis Savu Dēlu!
Vecāki ar maziem bērniem vai bērniem ar īpašām vajadzībām
Vecākiem, kuriem ir mazi bērni vai bērni ar īpašām vajadzībām, Svētā Vakarēdiena laikā nav klusuma brīžu vai klusu pārdomu laika. Taču visas nedēļas laikā atsevišķos brīžos jūs ar piemēru varat mācīt par mīlestību, pateicību un prieku, ko sajūtat par Glābēju un no Glābēja, kad nemitīgi rūpējaties par Viņa mazajiem jēriņiem. Šajos centienos jūsu pūles nav veltīgas. Dievs zina par jūsu apstākļiem.
Ģimenes, bīskapijas un draudzes padomes
Jau mājās mēs varam vairot savas gaidas un to, uz ko ceram, pavadot laiku baznīcā. Ģimenes padomēs mēs varam pārrunāt, kā katrs no mums var sniegt jēgpilnu ieguldījumu tam, lai visus laipni sagaidītu baznīcā, kur mājo prieks. Mēs varam ieplānot un cerēt uz to, ka mums būs prieka pilnas pieredzes baznīcā.
Bīskapijas un draudzes padomes var iztēloties un radīt priekpilnas godbijības gaisotni mūsu Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā, nosakot praktiskus soļus un vizuālas norādes, kas palīdz.
Prieks
Prieks katram cilvēkam ir citādāks. Kādam tas varētu būt uzmundrinošs sveiciens pie durvīm. Citiem tā varētu būt klusa palīdzēšana cilvēkiem sajusties ērti, smaidot un apsēžoties viņiem blakus ar laipnu un atvērtu sirdi. Tiem, kas jūtas atstumti vai pamesti, šī sirsnīgā uzņemšana būs ļoti svarīga. Galu galā mēs varam sev pajautāt, kādu pieredzi Glābējs vēlas, lai mēs gūtu mūsu dievkalpojumā? Kā Viņš vēlētos, lai ikviens no Viņa bērniem tiktu uzņemts, aprūpēts, pabarots un mīlēts? Kā Viņš vēlētos, lai mēs justos, kad nākam atjaunoties, pieminot un pielūdzot Viņu?
Noslēgums
Savā ticības ceļa sākumā tieši prieks Jēzū Kristū bija mans pirmais lielais atklājums, un tas izmainīja manu pasauli. Ja jūs vēl neesat atklājuši šo prieku, dodieties tā meklējumos. Tas ir aicinājums saņemt Glābēja miera, gaismas un prieka dāvanu — to izbaudīt, to apbrīnot un par to priecāties katru sabata dienu.
Amons no Mormona Grāmatas pauž manas sirds sajūtas, kad viņš saka:
„Tad nu, vai mums nav iemesla priecāties? Jā, es saku jums, nekad, kopš pasaule sākās, nav bijis [cilvēku], kam būtu tik milzīgs iemesls priecāties kā mums; jā, un mans prieks mani aizved līdz pat lielībai par savu Dievu, jo Viņam ir visa vara, visa gudrība un visa sapratne, Viņš izprot visas lietas, un Viņš ir žēlastības pilna Būtne, līdz pat to glābšanai, kas nožēlos grēkus un ticēs Viņa Vārdam.
Tad nu, ja šī ir lielīšanās, tad tā es lielīšos, jo Viņš ir mana dzīvība un mana gaisma, … mans prieks un mana milzīgā pateicība.”
Laipni lūgti Baznīcā, kur mājo prieks! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.