„Es tas esmu”
Kristus žēlsirdība, kas skaidri parādījās Viņa pilnīgajā uzticībā dievišķajai gribai, nemainīgi saglabājās un turpina pastāvēt.
Šī ir sabata diena, un mēs esam sapulcējušies, lai runātu par Kristu un Viņu — krustā sistu. Es zinu — dzīvs mans Pestītājs.
Padomāsim par kādu ainu no Jēzus laicīgās dzīves pēdējās nedēļas. Tur bija sapulcējušies pulka cilvēku, tostarp romiešu karavīri, bruņoti ar nūjām un apjozušies ar zobeniem. Šis dedzīgais ļaužu pulks, ko vadīja virsnieki no augsto priesteru vidus ar lāpām rokās, nebija devušies iekarot pilsētu. Tovakar viņi meklēja tikai vienu cilvēku — vīru, kurš, kā zināms, nenēsāja ieroci, nebija militāri apmācīts un Savas dzīves laikā ne reizi nebija iesaistījies fiziskā cīniņā.
Karavīriem tuvojoties, Jēzus, cenšoties pasargāt Savus mācekļus, iznāca tiem pretim un vaicāja: „Ko jūs meklējat?” Viņi atbildēja: „Jēzu Nacarieti.” Jēzus teica: „„Es tas esmu.” Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, — tie atkāpās un nokrita pie zemes.”
Manā skatījumā tā ir viena no saviļņojošākajām rindiņām visos Svētajos Rakstos. Cita starpā, tas man skaidri vēsta, ka jau vien ar atrašanos līdzās Dieva Dēlam — Vecās Derības diženajam Jehovam un Jaunās Derības Labajam ganam, kurš nenēsā nekādus ieročus, — jau tikai ar Viņa balss dzirdēšanu vien, kurš ir Patvērums negaisā, Miera valdnieks, ir pietiekami, lai liktu pretiniekiem, klūpot un juceklīgi krītot citam pār citu, atkāpties, visam pulkam vēloties, kaut viņiem tonakt būtu uzticēti pienākumi virtuvē.
Pirms dažām dienām Viņam triumfējoši ierodoties pilsētā, „visa pilsēta sacēlās”, kā vēstīts Svētajos Rakstos, jautājot: „Kas Tas tāds?” Es varu tikai iztēloties, ka šie apdullušie kareivji tagad jautāja: „Kas Tas tāds?”
Atbildi uz šo jautājumu nevarēja gūt, spriežot pēc Viņa izskata, jo pirms aptuveni septiņiem gadsimtiem Jesaja bija pravietojis, ka „Viņam [nav] nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur [nav] arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu”. Tas noteikti nebija Viņa izsmalcinātais apģērbs vai lielā personīgā bagātība, jo Viņam nebija nekā no tā. Tā nevarēja būt nekāda profesionālā apmācība vietējās sinagogās, jo mums nav pierādījumu tam, ka Viņš kādreiz būtu mācījies kādā no tām, kaut arī Viņš jau Savā jaunībā spēja samulsināt izcili sagatavotus rakstu mācītājus un likumu zinātājus, pārsteidzot tos ar savu mācību „kā tāds, kam vara”.
Kopš šīs mācīšanas templī līdz pat Viņa uzvarošajai ienākšanai Jeruzalemē un šim pēdējam, neattaisnotajam arestam, Jēzus regulāri tika nostādīts sarežģītās, bieži vien nodevīgās situācijās, kurās Viņš vienmēr triumfēja, gūstot uzvaru, kam nav nekāda cita izskaidrojuma kā vien Viņa dievišķais DNS.
Tomēr vēstures gaitā daudzi ir vienkāršojuši, pat trivializējuši mūsu skatījumu uz Viņu un Viņa liecību par to, kas Viņš ir. Viņi ir nonivelējuši Viņa taisnīgumu līdz vienkāršai apdomībai, Viņa taisnības izjūtu līdz vienkāršām dusmām, Viņa žēlastību līdz vienkāršai visatļautībai. Mēs nedrīkstam būt vainīgi jebkādās Viņa vienkāršošanas versijās, jo tādējādi mēs izdevīgā kārtā ignorējam mācības, kas mums rada neērtības. Šī „notrulināšana” ir notikusi pat attiecībā uz Viņu raksturojošo augstāko tikumu — Viņa mīlestību.
Savas mirstīgās misijas laikā Jēzus mācīja, ka ir divi augstākie baušļi. Tie tika mācīti šajā konferencē un tiks mācīti mūžīgi: „[Mīli] To Kungu, savu Dievu, [un mīli] savu tuvāko kā sevi pašu.” Ja mēs vēlamies uzticīgi sekot Glābējam šo divu būtisko un nesaraujami saistīto likumu ievērošanā, mums ir stingri jāturas pie tā, ko Viņš patiesībā ar to ir teicis. Un tas, ko Viņš patiesībā teica, bija: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” Tajā pašā vakarā Viņš teica, ka mums ir „[jāmīl citam citu], kā Es jūs esmu mīlējis”.
Šajās rakstvietās neapšaubāmi pats būtiskākais ir aprakstošās frāzes, kas definē īsteno, Kristum piemītošo mīlestību, ko dažkārt dēvē par žēlsirdību.
Ko tās definē? Kā Jēzus mīlēja?
Pirmkārt, Viņš mīlēja „ar visu [Viņa] sirdi, spēku, prātu un izturību”, kas deva Viņam spēju dziedināt visdziļākās sāpes un pasludināt visgrūtāk uzklausāmu patiesību. Īsāk sakot, Viņš ir Tas, kurš vienlaikus var dāvāt žēlastību un pastāvēt uz patiesību. Lehijs, svētot savu dēlu Jēkabu, sacīja: „Atpestīšana nāk iekš un caur Svēto Mesiju; jo Viņš ir pilns labvēlības un patiesības.” Viņa mīlestība ļauj sniegt uzmundrinošu apskāvienu, kad tas nepieciešams, un pasniegt rūgto biķeri, kad tas ir jāizdzer. Tāpēc mēs cenšamies mīlēt ar visu [savu] sirdi, spēku, prātu un izturību, jo tas ir tas veids, kā Viņš mīl mūs.
Otra Jēzus dievišķās žēlsirdības iezīme bija Viņa paklausība katram vārdam, kas nāca no Dieva mutes, vienmēr pieskaņojot Savu gribu un rīcību Sava Debesu Tēva gribai.
Pēc Savas Augšāmcelšanās ierodoties rietumu puslodē, Kristus sacīja nefijiešiem: „Lūk, Es esmu Jēzus Kristus. … Es esmu izdzēris to rūgto biķeri, ko Tēvs deva Man, … ar ko Es esmu izcietis Tēva gribu … no paša iesākuma.”
No neskaitāmajiem veidiem, kā Viņš būtu varējis ar Sevi iepazīstināt, Jēzus to darīja, pasludinādams Savu paklausību Tēva gribai, — neņemot vērā, ka neilgi pirms tam, Savas dzīves grūtākajā stundā, šis Dieva Vienpiedzimušais Dēls bija juties tā, it kā Viņa Tēvs būtu Viņu pilnībā atstājis. Kristus žēlsirdība, kas skaidri parādījās Viņa pilnīgajā uzticībā dievišķajai gribai, nemainīgi saglabājās un turpina pastāvēt ne vien vieglajās un ērtajās, bet jo īpaši tumšākajās un grūtākajās dienās.
Raksti saka, ka Jēzus bija “vīrs, kam nebija svešas sāpes”. Viņš piedzīvoja skumjas, nogurumu, vilšanos un mokošu vientulību. Tajos brīžos un visos laikos Jēzus mīlestība, tāpat kā Viņa Tēva mīlestība, nekad nebeidzas. Izrādot tik nobriedušu mīlestību — tādu, kas kalpo par paraugu, dod spēku un apdāvina, — arī mūsējā būs nebeidzama.
Tā nu, ja dažkārt šķiet, ka, jo vairāk jūs mēģināt, jo grūtāk tas šķiet panākams; ja tad, kad jūs cenšaties strādāt pie saviem ierobežojumiem un trūkumiem, jūs atklājat, ka kāds vai kaut kas ir apņēmies apstrīdēt jūsu ticību; ja, neatlaidīgi pūloties, jūs vēl arvien jūtat, kā jūs brīžam pārņem bailes, — atcerieties, ka tā ir gadījies arī dažiem pašiem uzticīgākajiem un brīnišķīgākajiem cilvēkiem visos laikmetos. Neaizmirstiet arī to, ka Visumā pastāv kāds spēks, kas ir apņēmies pretoties katrai labai lietai, ko jūs cenšaties paveikt.
Tā nu pārpilnībā, kā arī nabadzībā, iegūstot privātu atzinību, kā arī publisku kritiku, Atjaunošanas dievišķajos aspektos, kā arī cilvēciskajās vājībās, kas neizbēgami būs daļa no tās, mēs saglabājam savu kursu patiesajā Kristus Baznīcā. Kādēļ? Jo mēs, tāpat kā mūsu Pestītājs, esam pieteikušies pilnajam mācību kursam, nevis tikai īsai ievada viktorīnai, bet visam — līdz pat gala eksāmenam. Iepriecinoši ir tas, ka Direktors jau pirms kursa sākuma ir devis mums visiem viegli pieejamas atbildes. Turklāt, mums ir pulka pasniedzēju, kuri atgādina mums par šīm atbildēm šī ceļa regulārajās pieturvietās. Taču, protams, ka nekas no tā visa nedarbosies, ja mēs turpināsim kavēt nodarbības.
„Ko jūs meklējat?” Mēs no visas sirds atbildam: „Jēzu Nacarieti.” Kad Viņš saka: „Es tas esmu,” mēs metamies ceļos un mūsu mēles atzīst, ka Viņš ir dzīvais Kristus, ka Viņš ir vienīgais, kurš izpirka mūsu grēkus, ka Viņš ir nesis mūs pat tad, kad mums šķiet, ka Viņš mūs ir atstājis. Kad mēs stāvēsim Viņa priekšā un redzēsim brūces Viņa rokās un kājās, mēs sāksim saprast, ko Viņam nozīmēja nest mūsu grēkus un iepazīt ciešanas, būt pilnīgi paklausīgam Sava Tēva gribai, to visu paveicot aiz tīras mīlestības pret mums. Citu iepazīstināšana ar ticību, grēku nožēlošanu, kristīšanu, Svētā Gara dāvanas saņemšanu un mūsu svēto svētību saņemšanu Tā Kunga namā — šie ir galvenie „principi un priekšraksti”, kas pamatu pamatos atklāj mūsu mīlestību pret Dievu un savu tuvāko un priekpilni raksturo patieso Kristus Baznīcu.
Brāļi un māsas, es liecinu, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir līdzeklis, ko Dievs ir nodrošinājis, lai īstenotu mūsu paaugstināšanu. Evaņģēlijs, ko tajā māca, ir patiess, un priesterība, kas to leģitimē, nav atvasināta. Es liecinu, ka Rasels M. Nelsons ir mūsu Dieva pravietis, tāpat kā bija Viņa priekšgājēji un kā būs Viņa darba turpinātāji. Un kādudien kāda pravieša vadībā tiks vadīta paaudze, kas ieraudzīs mūsu glābšanas Vēstnesi — nolaižamies kā „ziben[i] … no rīta puses”, un mēs izsauksimies: „Jēzus Nacarietis!” Ar mūžīgi izstieptām rokām un neviltotu mīlestību Viņš atbildēs: „Es tas esmu.” To es apsolu ar Viņa svētā vārda, proti, Jēzus Kristus, apustulisko spēku un pilnvarām, āmen.