Jaunieši
Es ļāvu savām bēdām iet
Stāsta autors ir no Taivānas.
Kad mana drauga brālis Čens un viņa sieva nokristījās mūsu bīskapijā, es biju ārkārtīgi priecīgs. Gadu pēc viņu kristībām viņi tikai saistīti templī, un viņu dēls, kurš nomira, pirms viņi pievienojās baznīcai, tika saistīts ar viņiem. Bija brīnišķīgi redzēt, kā Čeni aug evaņģēlijā.
Bet tad nākamajā gadā brālis Čens gāja bojā autoavārijā. Pēc negadījuma man šķita, ka viņa nāve vienmēr būs man prātā un vajās mani sapņos. Es modos ar asarām acīs un uzdevu šo jautājumu atkal un atkal: „Kāpēc? Kāpēc Tas Kungs ļāva notikt šādai traģēdijai? Kāpēc kaut kam tādam bija jānotiek ar šo brīnišķīgo ģimeni?” Vienu dienu, kad es nodarbināju sevi ar šiem jautājumiem, es paņēmu kādas nodarbības rokasgrāmatu un izlasīju šos prezidenta Spensera V. Kimbala (1895–1985) vārdus:
„Ja mēs skatītos uz mirstību kā uz vienīgo eksistences daļu, tad sāpes, bēdas, neveiksmes un īsā dzīve būtu nožēlojamas ciešanas. Bet, ja mēs uzlūkosim dzīvi kā kaut ko mūžīgu, kas sākas tālu pirmslaicīgajā pagātnē un turpinās mūžīgajā pēcnāves nākotnē, tad visus notikumus var uztvert pareizajā perspektīvā. …
Vai tad mēs neesam pakļauti kārdinājumiem, lai pārbaudītu savus spēkus, vai mēs neesam pakļauti slimībām, lai mācītos pacietību, vai mēs neesam pakļauti nāvei, lai mēs varētu kļūt nemirstīgi un pagodināti?”1
Šajā brīdī es nolēmu ļaut manām bēdām iet un ielūkojos apsolītajā un iespējamā nākotnē. Savā prātā es redzēju, ka brālis Čens atkal laimīgi ir apvienojies ar savu ģimeni. Šī aina sniedza man mieru. Es zinu, ka Debesu Tēvs dos mums gudrību un drosmi, lai stātos pretī likstām.