Paļāvība — cienīguma rezultāts
Runas fragments no jauniešu svētbrīža 2006. gada 31. decembrī
Es vēlos runāt tieši par to, kā iegūt ļoti īpašu paļāvību.
Mans vēstījums jums sniegs cerību un iedrošinājumu gan šim brīdim, gan visai atlikušajai dzīvei. Pasaulē ir daudz grūtību, taču grūtības ir bijušas visos periodos un laikmetos. Neesiet noraizējušies par šīm grūtībām un neļaujiet tām atņemt sev drosmi. Nākamajos gados būs daudz brīnišķīgu iespēju un lielas svētības. Zinātņu, tehnoloģiju, medicīnas un komunikāciju nozares turpinās progresēt, un tās visas ļoti svēta mūsu dzīvi. Jūs dzīvojat visbrīnišķīgākajā laikmetā, kāds jebkad ir bijis, — šī laikmeta svētības sasniedz vairāk cilvēku visā pasaulē nekā jebkad agrāk pasaules vēsturē. Atcerieties — kad jūsu vecmāmiņa bija jūsu vecumā, viņai planšetdators pat sapņos nerādījās, un jūsu vectēvs joprojām neprot nosūtīt īsziņas. Tāpēc esiet laimīgi, veseli un optimistiski.
Es to saku daļēji tāpēc, ka nesen izlasītajā rakstā bija teikts, ka mūsdienās visizplatītākā slimība jauniešu vidū nebūt nav diabēts, sirdsslimība vai vēzis. (Šāda veida problēmas parasti ir rezervētas cilvēkiem manos gados, nevis jums.) Nē, saskaņā ar sniegto pārskatu, pusaudži un 20–gadnieki visvairāk sirgst ar pašpārliecinātības trūkumu, bailēm par nākotni, zemu pašcieņu un vispārēju paļāvības trūkumu attiecībā uz sevi un apkārtējo pasauli.
Lai gan es esmu daudz vecāks par jums, es saprotu šāda veida problēmas, jo pārsvarā visu savu jaunību arī es biju situācijās, kurās man nebija pārāk daudz pašpaļāvības. Es atceros, kā es centos saņemt labas atzīmes, cerot, ka tādējādi es varētu iegūt stipendiju, un brīnījos, kāpēc citiem šķietami veicas daudz labāk šajā ziņā nekā man. Es atceros laiku, kad no gada uz gada es piedalījos sporta sacīkstēs, cenšoties spēlēt ar nepieciešamo pārliecību, lai gūtu panākumus vidusskolas un augstskolas sporta sacensībās, jo es tik izmisīgi vēlējos uzvarēt svarīgā spēlē un pārnest mājās kāroto medaļu. Īpaši spilgtā atmiņā man ir palicis mans pārliecinātības trūkums attiecībās ar meitenēm, — jaunajiem vīriešiem tas bieži sagādā lielas raizes. Es esmu tik ļoti pateicīgs, ka māsa Holande piekrita ar mani tikties. Jā, es atceros visas lietas, kuras jūs atceraties, — es nebiju pārliecināts par savu izskatu, par to, vai esmu pieņemts, vai kāda būs mana nākotne.
Mans nolūks šeit nav apspriest visas šīs grūtības, ar kurām jaunietis var saskarties un kas rada zināmu pašpārliecinātības un paļāvības trūkumu, taču es vēlos runāt tieši par to, kā iegūt ļoti īpašu paļāvību, — pienācīgi nopelnīta paļāvība dara brīnumus visos pārējos mūsu dzīves aspektos, it sevišķi ietekmējot mūsu pašcieņu un to, kā mēs raugāmies nākotnē. Lai to izskaidrotu, man ir jāpastāsta kāds stāsts.
Personīgā cienīguma vērtība
Pirms daudziem gadiem, ilgi pirms es tiku aicināts par Augstāko pilnvaroto, es biju viens no runātājiem jauno pieaugušo konferencē. Konference noslēdzās ar liecību sanāksmi, kuras laikā izskatīgs, jauns, no misijas atgriezies misionārs piecēlās, lai teiktu savu liecību. Viņš labi izskatījās, bija tīrs un pārliecināts — tieši tā, kā būtu jāizskatās misionāram, kas tikko atgriezies.
Kad viņš sāka runāt, viņa acīs sariesās asaras. Viņš teica, ka ir pateicīgs būt starp tik brīnišķīgiem pēdējo dienu svēto jauniešiem un izjust prieku par dzīvi, ko viņš cenšas vadīt. Taču viņš apgalvoja, ka šādi viņš var justies, tikai pateicoties pieredzei, kura viņam bija pirms dažiem gadiem, — pieredzei, kas uz visiem laikiem ietekmēja viņa dzīvi.
Pēc tam viņš pastāstīja, ka neilgi pēc tam, kad 18 gadu vecumā bija ordinēts par elderu, viņš devās mājās no satikšanās. Šīs satikšanās laikā bija noticis kas tāds, par ko viņš nebija lepns. Viņš sīkāk neko nepaskaidroja, un publiski tas viņam arī nebija jādara. Es nezinu līdz pat šai dienai, kas tieši bija noticis, taču tas bija pietiekami nopietni, lai tas ietekmētu viņa garu un viņa pašcieņu.
Kad viņš kādu laiku bija sēdējis mašīnā, pie savas mājas piebraucamā ceļa, visu pārdomāja un izjuta patiesu nožēlu par notikušo, viņa māte, kas nebija baznīcas locekle, izmisīgi steidzās taisnā ceļā no mājām līdz viņa automašīnai. Viņa nekavējoties pastāstīja, ka šī jaunieša jaunākais brālis, nupat mājās saļimstot, ir guvis spēcīgu galvas savainojumu un ka viņam ir krampju un lēkmes pazīmes. Tēvs, kurš nebija baznīcas loceklis, nekavējoties piezvanīja ātrajai medicīniskajai palīdzībai, taču viņu ierašanās prasīs zināmu laiku.
„Nāc un dari kaut ko!” viņa sauca. „Vai tad tavā baznīcā nav pieņemts šādās situācijās kaut ko darīt? Jums ir priesterība. Nāc un dari kaut ko.”
Tobrīd viņa māte neko daudz par baznīcu nezināja, taču viņa bija kaut ko dzirdējusi par priesterības svētībām. Tomēr šovakar, kad kādam, kuru viņš tik ļoti mīl un kuram bija nepieciešama viņa ticība un viņa spēks, šis jaunietis nevarēja palīdzēt. Ņemot vērā tās sajūtas, ar kurām viņš nupat bija cīnījies, un kompromisu dēļ, kuros viņš bija ielaidies, — lai kādi tie būtu, — viņš nespēja sevi piespiest doties Tā Kunga priekšā un lūgt nepieciešamo svētību.
Viņš izlēca no mašīnas un skrēja no mājas uz māju, meklējot vecāku, cienīgu vīrieti, kas pirms diviem vai trim gadiem bīskapijā bija iedraudzējies ar viņu, kad viņš pievērsās baznīcai. Jaunietis paskaidroja notikušo, un abi atgriezās mājās vēl krietni pirms mediķu ierašanās. Šim stāstam bija laimīgas beigas, kā tas tika pastāstīts liecību sanāksmē, jo šis gados vecākais vīrietis tūdaļ iedeva brīnišķīgu, spēcīgu priesterības svētību, atstājot cietušo zēnu stabilā stāvoklī atpūšamies, pirms mediķu ierašanās. Ātri aizbraucot uz slimnīcu un veicot rūpīgas pārbaudes, tik atklāts, ka neatgriezeniski bojājumi nav nodarīti. Šī ģimene bija baiļu pārņemta, taču tagad varēja atviegloti uzelpot.
Pēc tam atgriezušais misionārs, par kuru es runāju, teica: „Neviens, kas nav saskāries ar to, ko es tovakar pieredzēju, nekad nepazīs tādas kauna un nožēlas sajūtas, kas mani pārņēma, nejuzdamies cienīgs — pielietot savu priesterību. Tās man ir sāpīgas atmiņas, jo es biju nepieciešams savam paša brālim un vecākiem, kuri nebija baznīcas locekļi, kas bija nobijušies un kuriem bija tiesības sagaidīt no manis ko vairāk. Taču šodien, stāvēdams jūsu priekšā, es varu ko apsolīt,” viņš teica. „Es neesmu pilnīgs, taču turpmāk, pēc tā vakara, es nekad neesmu darījis neko tādu, kas varētu man liegt ar pārliecību vērsties pie Tā Kunga un nepieciešamības gadījumā prasīt Viņa palīdzību. Par personīgo cienīgumu šajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir jācīnās,” viņš atzina, „taču tā ir cīņa, kurā es gūstu uzvaru. Es vienreiz savā dzīvē esmu izjutis spēcīgu vainas apziņu, un, cik vien tas ir atkarīgs no manis, es negrasos to atkal pieredzēt. Un, protams,” viņš secina, „tas viss ir atkarīgs tikai no manis.”
Viņš beidza savu liecību un apsēdās. Viņš joprojām ir spilgti palicis manā atmiņā. Es joprojām atceros to vietu, kur mēs atradāmies. Un es joprojām atceros stindzinošo, absolūto klusumu, kas sekoja viņa izteikumiem, jo visi klātesošie ieskatījās savā dvēselē nedaudz dziļāk, apsolot ar lielāku apņēmību dzīvot saskaņā ar Tā Kunga spēcīgajiem vārdiem:
„Lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē; un priesterības mācība pilēs tavā dvēselē kā rasa no debesīm.
Svētais Gars būs tavs pastāvīgais pavadonis, un tavs zizlis nemainīgs taisnīguma un patiesuma zizlis.” (M&D 121:45–46; slīpraksts pievienots.)
Dieva Svētā Gara baudīšana
Mani mīļotie jaunie draugi, — lai jums ir brīnišķīga dzīve. Domājiet to pašu labāko, ceriet uz labāko un ticiet nākotnei. Jūs sagaida lieliska dzīve. Jūsu Debesu Tēvs jūs mīl. Pieļautās kļūdas var nožēlot un saņemt piedošanu, — tāpat kā tas notika šī jaunieša dzīvē. Jums ir viss, kā dēļ ir vērts dzīvot, plānot un ticēt. Sajūtas, ka jūsu sirdsapziņa ir tīra, gremdējoties savās atmiņās, jums ļauj sajust Dieva Svēto Garu ļoti īpašā veidā. Es vēlos, lai jūs baudītu šāda Svētā Gara klātbūtni un justu šādu paļāvību Tā Kunga klātbūtnē vienmēr. Lai tikumīgas domas uztur mūsu rīcību šķīstu šodien, rīt un vienmēr.