Pirmo atjaunošanas apustuļu aicināšana
1835. gada 8. februārī Džozefs Smits palūdza, lai brāļi Brigams un Džozefs Jangi viņam padzied. Pēc tam pravietis saņēma atklāsmi, ka ir pienācis laiks aicināt Divpadsmit apustuļus.1
Džozefs Smits palūdza Brigamam izsūtīt paziņojumu, ka nākamajā sestdienā būs konference. Viņš pateica Brigamam, ka viņš būs viens no Divpadsmitajiem.2
Pēc sešām dienām sapulcējās svētie. Džozefs Smits paziņoja, ka viens no galvenajiem sanāksmes mērķiem ir „izvēlēties divpadsmit vīrus no baznīcas, lai tos iesvētītu par apustuļiem”, kas būs jāpaveic trīs Mormona Grāmatas lieciniekiem — Oliveram Kauderijam, Deividam Vitmeram un Martinam Herisam.3 Olivers un Deivids šo uzdevumu bija saņēmuši jau iepriekš, 1829. gada jūnijā, taču, lai gan viņi bija „tiekušies pēc Tā Kunga palīdzības gavējot un lūdzot”, lai uzzinātu, kuri būs Divpadsmitie, tam vēl nebija pienācis īstais brīdis.4 Džozefs teica, ka tagad tas ir pienācis.
Divpadsmitie (tādā kārtībā, kādā iepazīstināti sanāksmē) bija Laimans Džonsons, 23 gadi, Brigams Jangs, 33 gadi, Hibers Č. Kimbals, 33 gadi, Orsons Haids, 30 gadi, Deivids V. Patens, 35 gadi, Lūka Džonsons, 27 gadi, Viljams E. Maklelins, 29 gadi, Džons F. Bointons, 23 gadi, Orsons Prets, 23 gadi, Viljams Smits, 23 gadi, Tomass B. Maršs, 34 gadi, un Pārlijs P. Prets, 27 gadi. Visi iepriekš bija kalpojuši misijās. Astoņi no viņiem iepriekšējā vasarā bija pavadījuši Džozefu Smitu Ciānas nometnes ekspedīcijā.5
Pēc tam, kad visi bija nosaukti vārdā, katrs no viņiem tika iecelts par apustuli.6 Saņemot svētības ordinācijas brīdī, viņiem tika apsolīta veiksme misionāru darbā. Vēlāk Hibers Č. Kimbals atcerējās, ka svētībās „tika pareģotas daudzas lietas, kas piepildījās, — ka mēs dziedināsim slimos, izdzīsim ļaunos garus, uzmodināsim mirušos, atdosim redzi aklajiem, … pārvietosim kalnus un ka visas lietas mums pakļausies caur Jēzus Kristus vārdu.”7
Olivers Kauderijs uzsvēra arī visas grūtības, ar kurām viņiem nāksies sastapties: „Esiet vienmēr gatavi upurēt savas dzīves, ja Dievs tās pieprasa sava mērķa virzīšanai un īstenošanai.” Olivers mudināja apustuļus tiekties pēc personīgām zināšanām par Jēzu Kristu, lai viņi varētu liecināt par Viņa pastāvēšanu ar pārliecību: „Nekad nepārtrauciet censties, līdz neesat redzējuši Dievu vaigu vaigā.”8
Sākot no 1835. gada maiju, apustuļi kalpoja vairākās misijās, kurās sludināja evaņģēliju, un viņu vadīšana svētīja daudzus cilvēkus.