17. nodaļa
Almas un viņa tautas bēgšana
Kādu dienu, kad Almas ļaudis strādāja uz lauka, lamaniešu karaspēks šķērsoja robežu un ienāca viņu zemē.
Nefijieši nobijās un skrēja uz pilsētu, meklējot tur patvērumu. Alma teica, lai viņi atceras Dievu, un Viņš viņiem palīdzēs. Nefijieši sāka lūgt.
Tas Kungs mīkstināja lamaniešu sirdis, un viņi nedarīja nefijiešiem pāri. Lamanieši apmaldījās, cenšoties sameklēt ķēniņa Limhija ļaudis.
Lamanieši apsolīja Almam, ka neaizskars viņa ļaudis, ja viņš parādīs atpakaļceļu uz viņu zemi. Alma viņiem parādīja ceļu.
Taču lamanieši neturēja savu solījumu. Viņi izvietoja sargus ap viņu zemi, un Alma un viņa tauta zaudēja brīvību.
Lamaniešu ķēniņš iecēla Amulonu par Almas tautas vadītāju. Amulons bija nefijietis un ķēniņa Noa ļaunais priesteris.
Amulons lika Almas ļaudīm ļoti smagi strādāt. Viņi lūdza Dievam pēc palīdzības, taču Amulons teica, ka ikviens, kuru pieķers skaitām lūgšanas, tiks nogalināts. Ļaudis turpināja lūgt savās sirdīs.
Dievs sadzirdēja viņu lūgšanas un stiprināja ļaudis, lai darbs viņiem neliktos tik grūts. Ļaudis bija līksmi un pacietīgi.
Dievs bija apmierināts ar to, ka ļaudis bija uzticīgi. Viņš pavēstīja Almam, ka palīdzēs viņiem aizbēgt no lamaniešiem.
Naktī ļaudis sasaiņoja pārtiku un sapulcēja mājlopus. Nākamajā rītā Dievs lika dziļam miegam nākt pār lamaniešiem, kamēr Alma kopā ar saviem ļaudīm pameta pilsētu.
Pēc divpadsmit dienu garā ceļojuma ļaudis ieradās Zarahemlā, kur viņus laipni sagaidīja ķēniņš Mosija un viņa tauta.