„15. nodarbības sagatavošanās materiāli: Bauslis — vairoties un piepildīt Zemi”, Mūžīgā ģimene: skolotāja materiāli (2022. g.)
„15. nodarbības sagatavošanās materiāli”, Mūžīgā ģimene: skolotāja materiāli
15. nodarbības sagatavošanās materiāli
Bauslis — vairoties un piepildīt Zemi
Kādas ir jūsu cerības un bažas, domājot par bērnu radīšanu? Studējot šos materiālus, lūdziet pēc dziļākas izpratnes par Debesu Tēva ieceres svētajiem mērķiem, kas tiek īstenoti, kad vīrs un sieva izvēlas radīt bērnus. Padomājiet par to, kā vīrs un sieva var rīkoties ticībā, godājot dievišķo bausli — vairoties un piepildīt Zemi.
1. sadaļa
Kāda loma ir bērnu radīšanai Debesu Tēva pestīšanas ieceres ietvaros?
Padomājiet par dažādiem viedokļiem, ko esat dzirdējuši saistībā ar bērnu radīšanu. Elders Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir dalījies kādas māmiņas skatījumā:
Mūsdienu pasaulē izskan daudzi viedokļi, kas noniecina bērnu radīšanas nozīmi, iesaka to atlikt vai ierobežot bērnu skaitu ģimenē. Manas meitas nesen parādīja man kādu emuāru, kuru ir rakstījusi kristīga piecbērnu māte (ne no mūsu ticības). Viņa izsakās: „[Uzaugot] šajā sabiedrībā, ir ļoti grūti iegūt Bībelē balstītu skatījumu uz mātes lomu. … Bērni tiek vērtēti daudz zemāk par mācībām koledžā. Pavisam noteikti zemāk par pasaules apceļošanu. Zemāk par iespēju — brīvi baudīt vakara izklaides. Zemāk par savas fiziskās formas uzlabošanu sporta zālē. Zemāk par jebkuru darbu, ko esam ieguvuši vai vēlētos iegūt.” Vēl viņa piebilst: „Mātes loma nav hobijs — tas ir aicinājums. Mēs nekolekcionējam bērnus tikai tāpēc, ka mums tie šķiet jaukāki par pastmarkām. Tas nav kaut kas tāds, ko mēs darām, kad var tam atlicināt kādu laiku. Tas ir tas, kālab Dievs mums šo laiku ir devis.” (Rachel Jankovic, “Motherhood Is a Calling (and Where Your Children Rank),” July 14, 2011, desiringgod.org.) („Bērni”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2011. g. nov., 28. lpp.)
Kad Dievs bija radījis Ādamu un Ievu un saistījis tos jaunajā un mūžīgajā laulības derībā, Viņš deva tiem bausli.
Pēdējo dienu pravieši ir uzsvēruši: „Pirmais bauslis, ko Dievs deva Ādamam un Ievai, bija saistīts ar viņu — vīra un sievas — spēju kļūt par vecākiem. Mēs pasludinām, ka bauslis, ko Dievs deva Saviem bērniem, — vairoties un piepildīt zemi — vēl arvien ir spēkā.” („Ģimene — vēstījums pasaulei”, ChurchofJesusChrist.org.)
Padomājiet par to, kālab šo bausli ir bijis nepieciešams atkārtoti akcentēt mūsdienās. Prezidents Dalins H. Oukss no Augstākā prezidija ir mācījis: „Sātans visspraigāk pretojas tieši tam, kam ir pati būtiskākā loma Dieva iecerē.” Šajā pretestībā ietilpst centieni „atturēt mūs no bērnu radīšanas, īpaši vēršoties pret tiem vecākiem, kuri audzinās tos patiesībā” („Patiesība un iecere”, vispārējās konferences runa, Liahona, 2018. g. nov., 27. lpp.).
Jēzus Kristus evaņģēlijs svētī mūs ar dievišķu skatījumu uz to, cik svarīga ir bērnu radīšana (skat., piemēram, Psalmi 127:3 un Mateja 19:13–15). Elders Andersens ir mācījis:
Vīra un sievas, kuri spēj radīt bērnus, vislielākā privilēģija ir nodrošināt Dieva gara bērnus ar mirstīgajiem ķermeņiem. …
Piedzimstot bērnam, vīrs un sieva īsteno daļu no mūsu Debesu Tēva ieceres — ievest bērnus šajā pasaulē. Tas Kungs ir teicis: „Šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.” (Mozus 1:39.) Pirms nemirstības ir jābūt mirstīgajai dzīvei. („Bērni”, 28. lpp.)
Prezidents M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir mācījis, ka bērnu radīšana ir daļa no laicīgās dzīves mērķa:
Mūsu laicīgās dzīves mērķis ir kļūt līdzīgākiem Dievam, iegūstot fizisku ķermeni, īstenojot rīcības brīvību un uzņemoties lomu, kas iepriekš bija tikai Debesu vecāku ziņā, — vīra, sievas un vecāku lomu. …
Viens no laicīgās dzīves būtiskākajiem mērķiem ir tas, ka mēs paši varam atkārtot šo ģimenes dzīves pieredzi — tikai šoreiz ne vien kā bērni, bet arī kā vecāki. …
Debesu Tēvs vēlas, lai mēs … paklausītu Viņa pirmajam bauslim — „vairoties un piepildīt Zemi” — ne vien tālab, lai īstenotu Viņa ieceri, bet arī lai gūtu prieku, ko šai iecerei ir paredzēts dāvāt Viņa dēliem un meitām. („21. gadsimta BIS skolotāju iespējas un pienākumi” (vakars ar Augstāko pilnvaroto 2016. gada 26. februārī), ChurchofJesusChrist.org.)
2. sadaļa
Kā lai mēs ar savu laulāto draugu izlemjam — kad un cik daudz bērnu laist pasaulē?
Precētiem pāriem nākas saskarties ar būtiskiem jautājumiem, domājot par to, kad un cik daudz bērnu laist pasaulē.
Elders Nīls L. Andersens ir runājis par to, cik svarīgi ir apspriesties ar To Kungu šādu lēmumu pieņemšanā:
Kad un cik daudz bērnu laist pasaulē — tie ir vīra un sievas personīgie lēmumi, kas jāpieņem, apspriežoties ar To Kungu. Tie ir svēti lēmumi — lēmumi, ko vajadzētu pieņemt, sirsnīgi lūdzot Dievu, un īstenot, rīkojoties dziļā ticībā. …
Brāļi un māsas, attiecībā uz šī svētā, personīgā pienākuma pildīšanu mums nevajadzētu izturēties citam pret citu nosodoši. („Bērni”, 28., 30. lpp.)
Daļai cilvēku, kam ir taisnīga vēlme pēc bērniem, šajā dzīvē var nebūt tādas iespējas. Runājot par to, elders Andersens ir mācījis:
Bērnu radīšana var … izrādīties sirdi plosoša tēma taisnīgiem pāriem, kuri pēc apprecēšanās atklāj, ka tiem nevar būt bērnu, kurus viņi tik dedzīgi ir gaidījuši, vai arī vīram un sievai, kuri ir plānojuši lielu ģimeni, bet tikuši svētīti ar mazskaitlīgāku ģimeni.
Mēs ne vienmēr varam rast izskaidrojumu mūsu laicīgās dzīves grūtībām. Dažkārt dzīve šķiet ļoti netaisna — it īpaši tad, ja mēs no visas sirds esam vēlējušies darīt tieši to, ko Tas Kungs ir pavēlējis. Būdams Tā Kunga kalps, es apliecinu jums, ka šis apsolījums ir nešaubīgs: „Uzticīgie Baznīcas locekļi, kuru apstākļi neļauj tiem šajā dzīvē iemantot ar mūžīgo laulību un vecāku lomu saistītās svētības, iemantos visas šīs apsolītās svētības mūžībā, [ja vien] tie ievēros ar Dievu noslēgtās derības.” (General Handbook: Serving in The Church of Jesus Christ of Latter-day Saints, 38.1.4, ChurchofJesusChrist.org.)(„Bērni”, 30. lpp.)
3. sadaļa
Kā izpratne par dzīvības svētumu Dieva ieceres ietvaros var iespaidot mūsu izvēles?
Runājot caur mūsdienu praviešiem, Tas Kungs ir uzsvēris to, ka cilvēka dzīvība ir svēta, un to, kādas tiesības ir visiem bērniem, ieskaitot nedzimušos bērnus:
Mēs apliecinām, ka dzīvība ir svēta un ka tai ir liela nozīme Dieva mūžīgajā iecerē. …
Bērniem ir tiesības dzimt laulības ietvaros, un tos ir jāaudzina tēvam un mātei, kas godā un uzticīgi pilda savus laulības solījumus. („Ģimene — vēstījums pasaulei”.)
Runājot par dzīvības svētumu, prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis:
Neviens nespēj apmīļot nevainīgu zīdainīti, ieskatīties viņa skaistajās actiņās, aptaustīt maziņos pirkstiņus un bučot mazulīša vaidziņu bez pieaugošas godbijības pret dzīvību un mūsu Radītāju. Dzīvība rodas no dzīvības. Tā nav nejaušība. Tā ir Dieva dāvana. (“Abortion: An Assault on the Defenseless,” Ensign, Oct. 2008, 37.)
„Ģimene — vēstījums pasaulei” ietvertie paziņojumi ir vērsti pret dažādiem, mūsdienās izplatītiem paradumiem, piemēram, pret aborta veikšanu un ārlaulības bērnu radīšanu. Daudzviet pasaulē aborts tiek uzskatīts par pieņemamu, un katru gadu tiek veikti miljoniem abortu.
Runājot par abortu, Baznīcas vadītāji ir nākuši klajā ar šādiem norādījumiem:
Tas Kungs ir pavēlējis: „Tev nebūs … nogalināt, nedz darīt ko līdzīgu tam.” (Mācības un Derību 59:6.) Baznīca iestājas pret plānotiem abortiem, kas tiek veikti personīgu vai sociālu ērtību labad. Baznīcas locekļi nedrīkst piekrist aborta veikšanai, veikt, organizēt, apmaksāt abortu, dot piekrišanu abortam vai pamudināt uz abortu. Vienīgie izņēmumi ir pieļaujami gadījumos, kad:
grūtniecība ir iestājusies izvarošanas vai asinsgrēka rezultātā;
kompetents ārsts ir noteicis, ka mātes dzīvībai vai veselībai draud nopietnas briesmas;
kompetents ārsts ir noteicis, ka auglim ir smagi defekti, kuru dēļ bērniņš pēc piedzimšanas neizdzīvos.
Taču pat šie izņēmumi nav uzskatāmi par automātisku attaisnojumu aborta veikšanai. Aborts ir visnopietnākais jautājums, un to vajadzētu apsvērt tikai pēc tam, kad iesaistītās personas ir konsultējušās ar savu bīskapu un saņēmušas dievišķu apstiprinājumu caur lūgšanu. (General Handbook, 38.6.1.)
Daļa neprecēto vecāku izlemj par labu abortam, jo viņiem šķiet, ka tie nespēs nodrošināt savam bērnam „drošas, attīstību veicinošas un stabilas ģimenes attiecības”, kas tam ir nepieciešamas. Šādos gadījumos adopcija var kļūt par „nesavtīgu, mīlošu lēmumu, kas nāks par svētību bērnam, viņa bioloģiskajiem vecākiem un audžuvecākiem šajā dzīvē un cauri mūžībai”. (First Presidency statement, Oct. 4, 2006, as cited in Ensign, Oct. 2008, 37.)