1 Un notika, ka pēc tam, kad mēs bijām nonākuši lejā tuksnesī pie mūsu tēva, lūk, viņš bija prieka pilns, un arī mana māte Sārija bija ļoti priecīga, jo viņa patiesi bija bēdājusies mūsu dēļ.

2 Jo viņa bija domājusi, ka mēs esam gājuši bojā tuksnesī, un viņa arī bija kurnējusi pret manu tēvu, stāstot viņam, ka viņš bija vīrs, kas redz vīzijas, sakot: Lūk, tu esi aizvedis mūs prom no mūsu mantojuma zemes, un manu dēlu vairs nav, un mēs ejam bojā tuksnesī.

3 Un tādiem vārdiem mana māte bija žēlojusies pret manu tēvu.

4 Un notika, ka mans tēvs runāja uz viņu, sacīdams: Es zinu, ka es esmu vīrs, kas redz vīzijas, jo, ja es nebūtu redzējis Dieva lietas parādībā, es nezinātu Dieva labestību, bet būtu palicis Jeruzālemē, un būtu gājis bojā kopā ar saviem brāļiem.

5 Bet lūk, es esmu ieguvis apsolīto zemi, par ko es priecājos; jā, un es zinu, ka Tas Kungs izglābs manus dēlus no Lābana rokām un atvedīs tos atkal lejā pie mums tuksnesī.

6 Un tādiem vārdiem mans tēvs, Lehijs, mierināja manu māti Sāriju attiecībā uz mums, kad mēs ceļojām pa tuksnesi uz Jeruzālemes zemi, lai iegūtu jūdu pierakstus.

7 Un, kad mēs bijām atgriezušies mana tēva teltī, lūk, viņu prieks bija pilnīgs, un mana māte bija nomierināta.

8 Un viņa runāja, sacīdama: Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs ir pavēlējis manam vīram bēgt uz tuksnesi; jā, un es arī tiešām zinu, ka Tas Kungs ir aizsargājis manus dēlus un izglābis tos no Lābana rokām, un devis tiem spēku, lai tie varētu paveikt to, ko Tas Kungs bija tiem pavēlējis. Un tādiem vārdiem viņa runāja.

9 Un notika, ka viņi ļoti priecājās un nesa ziedojumus un dedzināmos upurus Tam Kungam; un viņi pateicās Israēla Dievam.

10 Un pēc tam, kad viņi bija pateikušies Israēla Dievam, mans tēvs Lehijs paņēma pierakstus, kas bija iegravēti uz plāksnēm no misiņa, un viņš tos izpētīja no paša sākuma.

11 Un viņš redzēja, ka tie ietvēra piecas Mozus grāmatas, kas sniedza aprakstu par pasaules radīšanu un arī par Ādamu un Ievu, kuri bija mūsu pirmie vecāki;

12 un arī jūdu pierakstus no sākuma un līdz pat Cedekijas, jūdu ķēniņa, valdīšanas iesākumam;

13 un arī svēto praviešu pravietojumus no sākuma un līdz pat Cedekijas valdīšanas iesākumam, un arī daudzus pravietojumus, kas ir runāti ar Jeremijas muti.

14 Un notika, ka mans tēvs Lehijs arī atrada uz plāksnēm no misiņa savu tēvu ciltsrakstus, tādēļ viņš zināja, ka viņš bija Jāzepa pēctecis; jā, tieši tā Jāzepa, kas bija Jēkaba dēls un kas tika pārdots uz Ēģipti, un kas tika pasargāts ar Tā Kunga roku, lai viņš varētu pasargāt savu tēvu Jēkabu un visu viņa saimi no bojāejas aiz bada.

15 Un viņus arī izveda no gūsta un no Ēģiptes zemes tas pats Dievs, kas bija pasargājis viņus.

16 Un tā mans tēvs Lehijs uzzināja savu tēvu ciltsrakstus. Un Lābans arī bija Jāzepa pēctecis, tādēļ viņš un viņa tēvi bija veduši šos pierakstus.

17 Un tad, kad mans tēvs redzēja visas šīs lietas, viņš tika piepildīts ar Garu un sāka pravietojumu par saviem pēcnācējiem—

18 ka šīs plāksnes no misiņa nonāks pie visām tautām, ciltīm, valodām un tautībām, kas bija viņa pēcnācēji.

19 Tādēļ viņš teica, ka šīs plāksnes no misiņa nekad neies bojā, ne arī laiks tās padarīs nespodrākas. Un viņš pravietoja daudzas lietas par saviem pēcnācējiem.

20 Un notika, ka tiktāl es un mans tēvs bijām turējuši pavēles, kuras Tas Kungs bija mums pavēlējis.

21 Un mēs bijām dabūjuši pierakstus, kurus Tas Kungs bija mums pavēlējis, un izpētījuši tos, un atklājuši, ka tie bija noderīgi; jā, pat ļoti vērtīgi priekš mums, tā ka mēs varējām saglabāt Tā Kunga pavēles mūsu bērniem.

22 Tādēļ tā bija gudrība Tai Kungā, ka mēs nesām tos sev līdzi, kad mēs ceļojām pa tuksnesi uz apsolīto zemi.