1 Un tagad es, Moronijs, turpinu ar savu pierakstu. Tādēļ, lūk, notika, ka dēļ Akiša un viņa draugu slepenajām savienībām, lūk, tie sagrāba Omera ķēniņvalsti.

2 Tomēr Tas Kungs bija žēlīgs pret Omeru un arī pret viņa dēliem un viņa meitām, kas nemeklēja viņa pazudināšanu.

3 Un Tas Kungs brīdināja Omeru sapnī, ka tam jādodas prom no tās zemes; tādēļ Omers aizgāja no tās zemes ar savu ģimeni un ceļoja daudzas dienas, un nāca pāri un pagāja garām Šima kalnam, un nonāca vietā, kur nefijieši tika iznīcināti, un no turienes uz austrumiem, un nonāca vietā, kas tika saukta par Ablomu, pie jūras krasta, un tur viņš uzslēja savu telti, un arī viņa dēli un viņa meitas, un visa viņa saime, izņemot tikai Jaredu un viņa ģimeni.

4 Un notika, ka šis Jareds tika iesvaidīts par ķēniņu pār tautu ar bezdievības roku; un viņš deva Akišam savu meitu par sievu.

5 Un notika, ka Akišs meklēja pēc sava sievastēva dzīvības; un viņš vērsās pie tiem, kam viņš bija licis zvērēt ar senču zvērestu, un tie ieguva viņa sievastēva galvu, kad tas sēdēja savā tronī, pieņemot savus ļaudis.

6 Jo tik liela bija šo ļauno un slepeno biedrību izplatīšanās, ka tā bija samaitājusi visu ļaužu sirdis, tādēļ Jareds tika noslepkavots savā tronī un Akišs valdīja viņa vietā.

7 Un notika, ka Akišs kļuva greizsirdīgs uz savu dēlu, tādēļ viņš ieslēdza to cietumā un deva tam ļoti maz vai pavisam nedeva barību, līdz tas cieta nāvi.

8 Un tad tā, kas cieta nāvi, brālis (un viņa vārds bija Nimra) bija dusmīgs uz savu tēvu par to, ko viņa tēvs bija darījis viņa brālim.

9 Un notika, ka Nimra sapulcināja kopā nelielu skaitu cilvēku un bēga no tās zemes, un gāja un dzīvoja ar Omeru.

10 Un notika, ka Akišs dzemdināja citus dēlus, un tie ieguva ļaužu sirdis, neskatoties uz to, ka tie bija viņam zvērējuši darīt visādas nekrietnības atbilstoši tam, ko viņš vēlēsies.

11 Tad nu Akiša ļaudis alka pēc peļņas tāpat kā Akišs pēc varas; tādēļ Akiša dēli piedāvāja tiem naudu, ar ko tie aizrāva sev līdzi lielāko daļu no ļaudīm.

12 Un sākās karš starp Akiša dēliem un Akišu, kas turpinājās daudzu gadu garumā, jā, līdz pat gandrīz visu ķēniņvalsts ļaužu iznīcināšanai, jā, patiesi visu, izņemot tikai trīsdesmit dvēseles un tos, kas bēga ar Omera namu.

13 Tādēļ Omers atkal tika atjaunots sava mantojuma zemē.

14 Un notika, ka Omers kļuva vecs; tomēr savā lielā vecumā viņš dzemdināja Emeru; un viņš iesvaidīja Emeru par ķēniņu valdīt viņa vietā.

15 Un pēc tam, kad viņš bija iesvaidījis Emeru par ķēniņu, viņš redzēja mieru zemē divu gadu garumā, un viņš nomira, piedzīvojis ārkārtīgi daudz dienu, kas bija bēdu pilnas. Un notika, ka Emers valdīja viņa vietā, un viņš sekoja sava tēva pēdās.

16 Un Tas Kungs atkal sāka noņemt lāstu no zemes, un Emera nams ārkārtīgi zēla zem Emera valdīšanas; un sešdesmit un divu gadu garumā tie kļuva ārkārtīgi stipri, tiktāl ka tie kļuva ārkārtīgi bagāti—

17 viņiem bija visa veida augļi un labība, un zīds, un smalki audumi, un zelts, un sudrabs, un dārglietas;

18 un arī visa veida liellopi, vērši un govis, un aitas, un cūkas, un kazas, un arī daudzu citu veidu dzīvnieki, kas bija izmantojami cilvēku uzturam.

19 Un viņiem bija arī zirgi un ēzeļi, un bija ziloņi un kurelomi, un kūmomi; kuri visi bija izmantojami cilvēkam, un jo īpaši ziloņi un kurelomi, un kūmomi.

20 Un tā Tas Kungs izlēja savas svētības pār to zemi, kas bija izraudzīta pār visām citām zemēm; un Viņš pavēlēja, ka katrs, kam piederēs šī zeme, tā jāpārvalda Tam Kungam, vai arī tie tiks iznīcināti, kad tie nobriedīs nekrietnībā, jo uz tādiem, saka Tas Kungs: Es izliešu Savu dusmu pilnību.

21 Un Emers sprieda tiesu taisnībā visās savās dienās, un viņš dzemdināja daudzus dēlus un meitas; un viņš dzemdināja Koriantumu, un viņš iesvaidīja Koriantumu valdīt savā vietā.

22 Un pēc tam, kad viņš bija iesvaidījis Koriantumu valdīt savā vietā, viņš nodzīvoja četrus gadus, un viņš redzēja mieru tanī zemē; jā, un viņš pat redzēja Taisnības Dēlu un priecājās un slavēja Viņa dienu; un viņš nomira mierā.

23 Un notika, ka Koriantums staigāja sava tēva pēdās un uzcēla daudzas varenas pilsētas, un deva to, kas bija labs, saviem ļaudīm visās savās dienās. Un notika, ka viņam nebija neviena bērna, līdz viņš bija ļoti vecs.

24 Un notika, ka viņa sieva nomira, būdama simts un divus gadus veca. Un notika, ka Koriantums ņēma par sievu savā lielā vecumā jaunu meiteni un dzemdināja dēlus un meitas; tādēļ viņš dzīvoja, līdz viņš bija simts un četrdesmit un divus gadus vecs.

25 Un notika, ka viņš dzemdināja Komu, un Koms valdīja viņa vietā; un viņš valdīja četrdesmit un deviņus gadus, un viņš dzemdināja Hetu un arī dzemdināja citus dēlus un meitas.

26 Un ļaudis bija atkal izplatījušies pa visu zemes virsu, un atkal sākās ārkārtīgi liela ļaundarība uz zemes virsas, un Hets sāka atkal izmantot slepenās senatnes ieceres, lai iznīcinātu savu tēvu.

27 Un notika, ka viņš gāza no troņa savu tēvu, jo viņš noslepkavoja to ar viņa paša zobenu; un viņš valdīja tā vietā.

28 Un nāca pravieši atkal tai zemē, piesaukdami tiem grēku nožēlošanu—ka tiem ir jāsagatavo Tā Kunga ceļš, vai arī nāks lāsts pār zemes virsu; jā, patiesi, būs liels bads, kurā tie tiks iznīcināti, ja tie nenožēlos grēkus.

29 Bet ļaudis neticēja praviešu vārdiem, bet viņi tos izdzina; un dažus no tiem viņi iemeta bedrēs un atstāja tos bojāejai. Un notika, ka viņi darīja visas tās lietas saskaņā ar ķēniņa Heta pavēli.

30 Un notika, ka sākās liels trūkums zemē, un tās iedzīvotāji tika ārkārtīgi ātri iznīcināti dēļ tā trūkuma, jo nebija lietus uz zemes virsas.

31 Un uzradās arī indīgas čūskas uz zemes virsas un noindēja daudzus cilvēkus. Un notika, ka viņu ganāmpulki sāka bēgt no indīgajām čūskām uz zemi dienvidos, ko nefijieši sauca par Zarahemlu.

32 Un notika, ka bija daudzi no tiem, kas gāja bojā pa ceļam; tomēr bija arī daži, kas aizbēga dienvidu zemē.

33 Un notika, ka Tas Kungs lika, lai čūskas vairs tos nevajātu, bet lai tās nosprostotu ceļu, lai ļaudis nevarētu tikt garām, lai tie, kas mēģinātu tikt garām, kristu no indīgām čūskām.

34 Un notika, ka ļaudis sekoja dzīvnieku pēdās un aprija to sprāgoņus, kas bija krituši pa ceļam, līdz tie bija visus tos aprijuši. Tagad, kad ļaudis redzēja, ka tiem ir jāiet bojā, tie sāka nožēlot savas nekrietnības un piesaukt To Kungu.

35 Un notika, ka tad, kad tie bija pietiekoši pazemojušies Tā Kunga priekšā, Viņš sūtīja lietu uz zemes virsu; un ļaudis sāka atkal atspirgt, un radās augļi ziemeļu zemēs un visās apkārtējās zemēs. Un Tas Kungs parādīja Savu spēku, pasargādams viņus no bada.