1 Un notika, ka ķēniņa karapulks atgriezās, veltīgi izmeklējies Tā Kunga ļaudis.

2 Un tad lūk, ķēniņa spēki bija mazi, tie bija samazinājušies, un bija sākusies šķelšanās tautas atlikušajā daļā.

3 Un mazākā daļa sāka izteikt draudus pret ķēniņu, un sākās lieli strīdi viņu starpā.

4 Un tad bija vīrs viņu starpā, kura vārds bija Gideons, un viņš, būdams stiprs vīrs un ķēniņa ienaidnieks, tādēļ viņš izvilka savu zobenu un zvērēja savās dusmās, ka viņš nokaus ķēniņu.

5 Un notika, ka viņš cīnījās ar ķēniņu; un, kad ķēniņš redzēja, ka viņš tiek no tā pieveikts, viņš bēga un skrēja, un uzskrēja tornī, kas bija blakus templim.

6 Un Gideons dzinās viņam pakaļ un jau grasījās tornī nogalināt ķēniņu; un ķēniņš pameta savas acis visapkārt uz Šemlona zemi, un, lūk, lamaniešu karapulki bija zemes robežās.

7 Un tad ķēniņš iekliedzās savas dvēseles ciešanās, sacīdams: Gideon, pažēlo mani, jo lamanieši nāk uz mums, un viņi mūs iznīcinās, jā, viņi iznīcinās manu tautu!

8 Un tagad ķēniņš nebija tik daudz norūpējies par savu tautu, kā viņš bija norūpējies par savu paša dzīvību; tomēr Gideons saudzēja viņa dzīvību.

9 Un ķēniņš pavēlēja ļaudīm, lai viņi bēgtu no lamaniešiem, un viņš pats gāja ar tiem, un viņi bēga mežonīgā apvidū ar savām sievietēm un saviem bērniem.

10 Un notika, ka lamanieši dzinās viņiem pakaļ un panāca viņus, un sāka tos nogalināt.

11 Tad notika, ka ķēniņš pavēlēja viņiem, lai visi vīri pamestu savas sievas un savus bērnus, un bēgtu no lamaniešiem.

12 Tad bija daudzi, kas negribēja tos pamest, bet gan drīzāk palikt un iet bojā ar tiem. Bet pārējie pameta savas sievas un savus bērnus un bēga.

13 Un notika, ka tie, kas palika ar savām sievām un saviem bērniem, lika, lai viņu skaistās meitas nostātos priekšā un lūgtu lamaniešus, lai tie nenogalina viņus.

14 Un notika, ka lamanieši iežēlojās par tiem, jo viņi bija to sieviešu skaistuma apburti.

15 Tādēļ lamanieši saudzēja viņu dzīvības un ņēma viņus par gūstekņiem, un aizveda viņus atpakaļ uz Nefija zemi, un atļāva, lai viņiem varētu piederēt zeme, ar noteikumu, ka viņi nodos ķēniņu Nou lamaniešu rokās un atdos savu īpašumu, katrs pusi no visa, kas tiem bija, pusi no viņu zelta un viņu sudraba, un visām viņu dārglietām, un tā viņiem vajadzēja maksāt nodevu lamaniešu ķēniņam no gada uz gadu.

16 Un tad bija viens no ķēniņa dēliem starp tiem, kas bija saņemti gūstā, kura vārds bija Limhijs.

17 Un tad Limhijs gribēja, lai viņa tēvs netiktu iznīcināts; tomēr nebija tā, ka Limhijs nezinātu par tēva nekrietnībām, jo pats viņš bija taisnīgs vīrs.

18 Un notika, ka Gideons slepeni sūtīja vīrus mežonīgā apvidū, lai atrastu ķēniņu un tos, kas bija ar viņu. Un notika, ka viņi sastapa cilvēkus mežonīgā apvidū, visus, izņemot ķēniņu un viņa priesterus.

19 Tad viņi bija zvērējuši savās sirdīs, ka tie atgriezīsies Nefija zemē un, ja viņu sievas un viņu bērni būs nogalināti, un arī tie, kas palika ar viņiem, ka viņi meklēs atriebību un arī ies bojā ar tiem.

20 Un ķēniņš pavēlēja, lai viņi neatgrieztos; un viņi bija dusmīgi uz ķēniņu un lika viņam ciest līdz nāvei ugunī.

21 Un viņi arī grasījās ņemt priesterus un nodot tos nāvei, un tie bēga no viņiem.

22 Un notika, ka viņi jau grasījās atgriezties Nefija zemē, un viņi sastapa Gideona vīrus. Un Gideona vīri pastāstīja viņiem visu, kas bija noticis ar viņu sievām un viņu bērniem; un ka lamanieši bija atļāvuši, lai viņiem piederētu zeme, maksājot nodevu lamaniešiem, vienu pusi no visa, kas tiem piederēja.

23 Un ļaudis pateica Gideona vīriem, ka viņi ir nogalinājuši ķēniņu, un viņa priesteri ir aizbēguši no viņiem tālāk mežonīgā apvidū.

24 Un notika, kad viņi bija pabeiguši ceremoniju, ka viņi atgriezās Nefija zemē, priecādamies, jo viņu sievas un bērni nebija nogalināti; un viņi pastāstīja Gideonam, ko viņi bija izdarījuši ar ķēniņu.

25 Un notika, ka lamaniešu ķēniņš zvērēja viņiem, ka viņa cilvēki nenogalinās tos.

26 Un arī Limhijs, būdams ķēniņa dēls un saņēmis viņam piešķirtu ķēniņvalsti no tautas, zvērēja lamaniešu ķēniņam, ka viņa ļaudis maksās nodevu viņam, patiesi vienu pusi no visa, kas tiem pieder.

27 Un notika, ka Limhijs sāka veidot ķēniņvalsti un dibināt mieru starp saviem ļaudīm.

28 Un lamaniešu ķēniņš sūtīja sargus visapkārt zemei, lai viņš varētu noturēt Limhija ļaudis tajā zemē, lai viņi nevarētu doties projām mežonīgā apvidū; un viņš uzturēja savus sargus no nodevām, ko viņš saņēma no nefijiešiem.

29 Un tad ķēniņam Limhijam bija nepārtraukts miers viņa ķēniņvalstī divu gadu garumā, tādēļ ka lamanieši viņiem neuzmācās, nedz arī mēģināja viņus iznīcināt.