Patiesība pastāvēs vienmēr

Elders D. Tods Kristofersons

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Vakars kopā ar elderu D. Todu Kristofersonu

Uzruna BIS reliģijas pasniedzējiem • 2018. gada 26. janvārī • Soltleiksitijas Tabernakls

Es esmu pateicīgs Debesu Tēvam par privilēģiju būt kopā ar jums šovakar. Es esmu pateicīgs par elderu Kimu B. Klārku un brāli Čadu H. Vebu. Es apbrīnoju visus, kas šovakar tika pieminēti vai ir uzskaitīti drukātajā programmā. Esmu ļoti pateicīgs par Baznīcas izglītības sistēmu, par semināriem un institūtiem. Es ļoti apbrīnoju visus, kas kalpo — līdzstrādniekus, brīvprātīgos un visus, kas sniedz kādu ieguldījumu. Manuprāt, jūsu kalpošana ir ļoti svarīga un vērtīga Baznīca locekļiem, it īpaši katrai nākamajai paaudzei, un par to es esmu jums pateicīgs.

Es šovakar vēlos runāt ar jums par patiesību. Baznīcas izglītības sistēma nododas patiesības principu mācīšanai un ieaudzināšanai, it sevišķi to nozīmīgo un būtisko mācību ieaudzināšanai, kas ieliek mūžīgās dzīves pamatu. Tas vienmēr ir bijis svarīgi — ne tikai mācīt, bet arī aizstāvēt patiesību, un mūsdienās, šķiet, šī nepieciešamība pieaug.

Mēs visi atceramies sarunu Jāņa evaņģēlijā, kad Jēzus atradās Pilāta priekšā un paziņoja, ka Viņš ir nācis pasaulē, „lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības,” Jēzus sacīja, „dzird Manu balsi.”¹ Pilāts, būdams ļoti cinisks, atbildēja: „Kas ir patiesība?”² Acīmredzot tas bija retorisks jautājums. Iespējams, viņš neticēja, ka patiesība pastāv, vai arī politisko intrigu dēļ bija zaudējis cerības jebkad uzzināt, kas tad īsti ir patiesība. Tomēr viņa jautājums ir labs, par to mums vajadzētu padomāt.

Viņa brīnišķīgajā starpnieka lūgšanā pēdējo vakariņu laikā, Tas Kungs apliecināja, ka Tēva vārds ir patiesība.³ Viņš paziņoja, ka Svētā Gara liecība vai apliecinājums ir patiess un ka „patiesība pastāv mūžīgi mūžos”.⁴ Gan Tēvs, gan Dēls tiek pasludināti „piln[i] labvēlības un patiesības”.⁵ Caur atklāsmi pravietim Džozefam Smitam tika atklāts, ka Pestītājs sniedza iespējami skaidrāko patiesības definīciju: „Patiesība ir zināšanas par to, kas ir un kas bija, un kas nāks”.⁶

Kaut arī šī definīcija ir vienkārša, var secināt, ka bez dievišķas palīdzības mirstīgā cilvēka sapratne par patiesību nevar būt ļoti plaša. BJU goda profesors Čaunsijs K. Ridls to paskaidroja šādi:

„Mirstīgajām būtnēm var būt tikai neliela daļiņa no patiesības par to, kas ir un kas bija, un kas nāks. Un, tā kā izpratni mēs iegūstam caur attiecībām, mēs kā mirstīgas būtnes nevaram aptvert šo nelielo [patiesības] daļiņu, kuru mēs zinām kā kopumu, jo šī nelielā patiesības daļiņa pilnu nozīmību iegūst tikai tad, kad tā tiek attiecināta uz visu pārējo pagātnē, [tagadnē] un nākotnē.

Tādēļ patiesību pilnīgi spēj aptvert tikai dievi — tie, kuri ir viszinoši un kuri redz un zina visas lietas pagātnē, tagadnē un nākotnē.”⁷

Profesors Ridls turpina:

„Lai paglābtu cilvēci no šīs ierobežotās spējas saskatīt patiesību, mūsu Tēvs mums ir devis mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, un Svēto Garu. Mūsu Glābējs visiem vīriešiem un sievietēm, kas piedzimuši šajā pasaulē, dāvā Kristus gaismu, ar kuru tie var atšķirt labu no ļauna. … Ja cilvēks pieņem un iemīl Kristus gaismu, un iemācās to regulāri pielietot, atšķirot labu no ļauna, viņš vai viņa būs gatavi saņemt Svētā Gara liecību. … Cilvēkam, [kuram ir Svētā Gara dāvana], ir tiesības uz Svētā Gara pastāvīgu klātbūtni. Jebkuram cilvēkam, kuram ir pastāvīga [Gara] klātbūtne, ir pieeja visai patiesībai. „Ar Svētā Gara spēku jūs varēsit zināt patiesību par visu [Moronija 10:5].””⁸

Glābējs to apstiprināja Pēdējās vakariņās, kad teica: „Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.”⁹ Džozefam Smitam Viņš pateica vēl vairāk: „Tas, kas tur [Manas] pavēles, saņem patiesību un gaismu, līdz viņš ir godināts patiesībā un zina visas lietas.”¹⁰

Tādēļ, pirmkārt, par patiesību mums vajadzētu saprast to, ka, lai iegūtu būtiskas zināšanas par patiesību, ir nepieciešama dievišķa palīdzība, — vai nu caur Kristus gaismu, vai caur Svēto Garu. Ņemot vērā mūsu ierobežotās iespējas un resursus, ja nav atklāsmes, mēs vienkārši nevaram iegūt visaptverošas zināšanas par lietām, kādas tās bija, ir un būs, un kā jebkas attiecas uz to, kā viss bija, ir un būs.

Tomēr Tas Kungs deva šādu padomu pravietim Džozefam Smitam: „Studējiet un mācieties, un iepazīsit visas labas grāmatas, un valodas, mēles un ļaudis.”¹¹ Un Viņš izvērš šo padomu mums visiem: „Meklējiet labākajās grāmatās gudrības vārdus [jeb patiesību]; meklējiet zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību.”¹² Un mums to vajadzētu darīt „uzcītīgi”,¹³ jo tā Viņš saka. Mums tam vajadzētu veltīt vislielākās pūles, un tas sevī ietver ticības pielietošanu — aktīvi jājautā, jāmeklē un jāklauvē, lai mums tiktu dāvāta patiesība un gaisma, kas nāk no Dieva.¹⁴ Tā ir padziļināta mācīšanās, kā to šovakar raksturoja elders Kims Klārks.

Es uzskatu, ka lielākā daļa, ja ne visa patiesība, ko mēs spējam atklāt, nāk ar dievišķu palīdzību — vai mēs to apzināmies, vai nē. Rakstot par Kristus gaismu jeb Kristus Garu, prezidents Boids K. Pekers pieminēja:

„Kristus Gars var apgaismot izgudrotāju, zinātnieku, gleznotāju, skulptoru, komponistu, izpildītājmākslinieku, arhitektu, autoru, lai radītu ko lielisku, pat ko iedvesmotu, — lai cilvēce gūtu labumu un svētību.

Gars var pamudināt zemnieku, kas ir uz sava lauka, un zvejnieku, kas atrodas savā laivā. Tas var iedvesmot skolotāju klasē un misionāru, kurš vada pārrunas. Tas var iedvesmot studentu, kas klausās. Un, kas ir ļoti nozīmīgi, — tas var iedvesmot vīru un sievu, un tēvu, un māti.”¹⁵

Mums noteikti vajadzētu būt pietiekami pazemīgiem un reālistiskiem, atzīstot, ka ne tikai glābšana nāk caur labvēlību „pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam”, bet arī mūsu spēja izprast patiesību līdzīgi nāk caur labvēlību „pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam”.¹⁶ „Jo Tā Kunga vārds ir patiesība, un kas ir patiesība, ir gaisma, un kas ir gaisma, ir Gars, patiesi Jēzus Kristus Gars.”¹⁷

Tagad es vēlos pievērsties Glābēja paziņojumam: „Patiesība pastāv mūžīgi mūžos.”¹⁸ Mācības un Derību 93. nodaļā Tas Kungs paziņoja: „Visa patiesība ir neatkarīga tanī jomā, kur Dievs to ir nolicis, lai rīkotos pati, kā arī viss saprāts, savādāk tur nav esamības.”¹⁹ Manuprāt, tas nozīmē, ka visa patiesība, tostarp patiesība, kas attiecas uz mūsu jomu, ir neatkarīga un nošķirta. To neietekmē mana izvēle vai jūsu viedoklis. Tā ir neatkarīga no jebkāda mēģinājuma to kontrolēt vai mainīt. To nevar nekādā veidā ietekmēt, nedz arī lobēt. Tā ir nemainīga realitāte.

Glābējs sacīja, ka bez šādas nemainīgas patiesības realitātes „nav esamības”.²⁰ Manuprāt, Lehijs tieši to arī domāja, kad viņš mācīja:

„Ja jūs teiksit, ka nav likuma, [ar likumu šeit ir domāta patiesība, kas ir „neatkarīga tanī jomā, kur Dievs to ir nolicis”] jūs arī teiksit, ka nav grēka [grēkot nozīmē — nepaklausīt likumam]. Ja jūs teiksit, ka nav grēka, jūs arī teiksit, ka nav taisnīguma [taisnīgums nozīmē paklausību likumam jeb citiem vārdiem, ja nav ne likumu, ne patiesības, nav nekā, kam paklausīt vai nepaklausīt]. Un, ja nav taisnīguma, nav laimes [laime ir taisnīguma rezultāts]. Un, ja nav ne taisnīguma, ne laimes, nav ne soda, ne bēdu [sods un bēdas ir grēka sekas]. Un, ja visa tā nav, tad nav Dieva. Un, ja nav Dieva, mūsu nav, nav arī zemes; jo šeit nevarētu būt nekādu radītu lietu, ne lai tās darbotos, ne lai uz tām iedarbotos; tāpēc visam vajadzētu izzust.”²¹

No tā mēs zinām, ka patiesība pastāv, ka tā ir noteikta un nemainīga realitāte, ka, nesaņemot palīdzību, mirstīgie cilvēki var izprast salīdzinoši maz no visa patiesības kopuma, ka mēs esam atkarīgi no dievišķas atklāsmes, lai varētu mācīties „patiesību par visu”,²² un ka mēs un Dievs esam atkarīgi no patiesības, lai rīkotos un radītu, „jo savādāk tur nav esamības”.²³ Citviet mēs arī mācāmies, ka patiesība nav pretrunā ar patiesību, bet ka visu patiesību, patiesi, var aptvert vienā lielā veselumā.

Kā ir mūsdienu pasaulē, kad mēs cenšamies mācīt un apliecināt patiesību, sevišķi garīgo patiesību?

Daudzviet pasaulē par dominējošo filozofiju ir kļuvis relatīvisms. Ar relatīvismu es domāju uzskatu, ka ētikas un morāles patiesības ir relatīvas, ka tās ir atkarīgas no katra cilvēka individuālās attieksmes un sajūtas un ka katrs var spriest par citu cilvēku „patiesības” pamatotību. Mūsdienās daudz tiek teikts: „Tā ir mana patiesība” un „viņa patiesība”, vai „tā ir viņas patiesība.” Šāda veida domāšanu ir aprakstījis komentētājs Deivids Brūkss, sniedzot pārskatu par grāmatu „Lost in Transition”, ko sarakstījis Norte Dame, sociologs Kristians Smits un citi. Brūks secina:

„Lielākā daļa no tiem, kurus [Smits intervēja], uzstāja uz viedokli, ka morālā izvēle ir katra individuāla cilvēka jautājums. „Tas ir individuāli,” respondenti tipiski sacīja. „Tas ir atkarīgs no katra paša. Kas es esmu, lai kaut ko teiktu?”

Noraidot aklu piekāpšanos autoritatīvam viedoklim, daudzi jaunieši ir krituši otrā galējībā: „Es darīšu to, kas, manuprāt, darīs mani laimīgu, vai rīkošos atbilstoši savām sajūtām. Man nav cita veida, kā es varētu zināt, kā rīkoties, kā tikai manas sajūtas.”

Daudzi bija gatavi runāt par to, kā izjūt morāles normas, taču īsti nespēja sasaistīt šīs izjūtas ar kādu plašāku domu par kopīgiem morāles noteikumiem vai pienākumiem. Kā kāds teica: „Ja man ir labas sajūtas, tad jau laikam tas ir pareizi. Bet dažādi cilvēki jūtas atšķirīgi, tāpēc es nevaru runāt citu vietā par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi.””²⁴

Manuprāt, jūs piekritīsit, ka morālā relatīvisma filozofija mūsdienās ir radījusi lielu apjukumu. „Netiesāšana” ir kļuvusi gandrīz vai par neapstrīdamu standartu attiecībā uz sarunām un uzvedību. Bet patiesībā mēs visi izdarām spriedumus par to, kas ir pareizi un nepareizi, un ne tikai attiecībā uz sevi, bet arī attiecībā uz apkārtējiem cilvēkiem un sabiedrību. Likumi un tiesību sistēmas, pat politiskās sistēmas, iemieso morāles vērtības un atzītas patiesības. Plurālistiskā sabiedrībā mēs varam debatēt par to, kādas vērtības vajadzētu iestrādāt likumos vai noteikumos un kas ir pareizi vai nepareizi, vai patiesība, taču galu galā kāda viedoklis vai kādas grupas viedoklis par jebkuru jautājumu gūst virsroku un visiem tas kļūst saistošs.

Morālais relatīvisms kā pieeja neder, ja sabiedrībā vēlamies kārtību un taisnīgumu. Vai slepkavošanu vairums uzskatītu par nepareizu rīcību, bet daži par pareizu? Vai zaglis ir tiesīgs paturēt to, ko viņš nozog, un var turpināt zagt, ja uzskata, ka laupīšana ir pareiza rīcība, jo īpaši tādēļ, ka viņš ir uzaudzis trūcīgos apstākļos? Mūsdienās ļoti daudz uzmanības ziņās tiek pievērsts šādam jautājumam: „Vai cilvēks ir tiesīgs seksuāli uzmākties sievietei, ja viņš uzskata, ka tas saskan ar viņa personisko izpratni par labo un ļauno?”

„Nu,” kāds varētu teikt, „jūs runājat par lietām, kas ir vispāratzītas kā nepareizas. Ir dažas neatkarīgas vērtības, kas ir raksturīgas cilvēces būtībai un kalpo par pamatu likumiem, kas iestājas pret slepkavību, izvarošanu, zādzību un citām darbībām, kas cilvēkus ievaino vai traucē to tiesībām tiekties pēc laimes. Tās ir būtiskas un vispārējas cilvēktiesības, kas noraida jebkādas indivīda tiesības uz pretējo. Tikai ārpus šīm atzītajām cilvēktiesībām tiek piemērots morālais relatīvisms, kur katrs cilvēks pats var noteikt, kas ir pareizi un kas nav pareizi.” Šāda argumentācija norāda, ka patiesībā pastāv neapšaubāmas morāles normas, vai jūs tās saucat par vispārējām cilvēktiesībām vai kaut ko citu. Vismaz daži patiesības principi un morāles jēdzieni pastāv neatkarīgi no personīgām iegribām vai izvēles. Patiesi vienīgās debates ir par to, kuri tie ir un cik tālu tie plešas. Tas, ko mēs saucam par morālo relatīvismu, faktiski ir disputs par toleranci: kādas darbības un atšķirības sabiedrībā un cilvēku attiecībās ir pieļaujamas?

Tas ir mūsu aicinājums, kas kļūst arvien aktuālāks, — mācīt patiesību par morālajiem jēdzieniem: kas tie ir un cik tālu tie plešas. Mēs novērtējam visu patiesību no jebkura avota, taču mūžīgā patiesība, sevišķi attiecībā uz dzīves nozīmi, mērķi un uzvedību, mums ir jāsaņem no Dieva. Morālie relatīvisti šajā diskusijā parasti neredz nekādu saistību ar Dievu un parasti pat apšauba Viņa eksistenci. Tas viņiem būtu ļoti neērti, ja Viņš eksistētu, un vēl neērtāk, ja Viņš runātu ar cilvēkiem. Cilvēks var pieņemt patiesību kā relatīvu tikai tad, ja nav Dieva.

„Pjū Research” nesen ziņoja, ka pirmo reizi amerikāņu vairākums (56 procenti) uzskata, ka nav nepieciešami reliģiskie uzskati, lai cilvēks būtu labs. „„Dievs nav priekšnoteikums labām vērtībām un morālei,” sacīja Gregs Smits, Pjū pētniecības asociētais direktors savā ziņojumā par atklājumiem.”²⁵

Es esmu pārliecināts, ka mēs piekrītam, ka cilvēki, kuri ir ateisti vai kuri citādi nav pieņēmuši reliģiju vai reliģisko pārliecību, var būt un visbiežāk ir labi un taisnīgi cilvēki. Taču mēs nevaram piekrist, ka tas notiek bez Dieva. Kā jau tika minēts iepriekš, patīk tas kādam vai nē, tam tic vai nē, par to zina vai nē, cilvēki ir piepildīti ar Kristus gaismu, un tādēļ viņiem ir kopīgas izjūtas par pareizo un nepareizo, ko mēs dažreiz saucam par sirdsapziņu. Glābējs sacīja: „Es esmu patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kurš nāk pasaulē.”²⁶ Mēs arī lasām: „Un Gars dod gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē; un Gars apgaismo katru cilvēku visā pasaulē, kas uzklausa Gara balsi.”²⁷

Prezidents Boids K. Pekers rakstā, kuru citēju iepriekš, mācīja:

„Ikvienas tautības, ticības vai rases vīrietim, sievietei un bērnam — ikvienam, neatkarīgi no dzīvesvietas, pārliecības vai nodarbošanās, — ir dota mūžīgā Kristus gaisma. Šajā ziņā visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi. Kristus gaisma katrā cilvēkā ir liecība tam, ka Dievs neskata cilvēka vaigu (skat. M&D 1:35). Viņš izturas pret visiem vienlīdzīgi, dāvinot Kristus Gaismu.”²⁸

Kristus gaisma visos cilvēkos ir pastāvīgā esamībā — tieši to Lehijs domāja, kad viņš paziņoja: „Cilvēki ir pietiekami apmācīti, lai viņi atšķirtu labu no ļauna. … Un tāpēc, ka viņi ir atpestīti no krišanas, viņi ir kļuvuši brīvi uz mūžiem, atšķirdami labu no ļauna; lai rīkotos paši.”²⁹ Mormons skubināja: „Cītīgi meklē[jiet] Kristus gaismā, lai jūs varētu atšķirt labu no ļauna; un, ja jūs turēsities pie katras labas lietas un nenosodīsit to, jūs noteikti būsit Kristus bērni.”³⁰

Morālais relatīvisms rada īstu kaitējumu, jo tas vājina sirdsapziņu. Ja sirdsapziņa tiks atzīta un tai sekos, tā novedīs pie arvien lielākas gaismas un patiesības. Taču sirdsapziņas ignorēšana vai apspiešana acīmredzami attālina cilvēku no gaismas un patiesības, veicinot noliegumu, kļūdas un nožēlu. Šāda izlikšanās, ka nemainīga, objektīva patiesība neeksistē, nav nekas vairāk, kā mēģinājums izvairīties no atbildības. Tas nav ceļš uz laimi.

Pirms divdesmit gadiem J. Budzizevskis, valdības un filozofijas pasniedzējs Teksasas Universitātē, Ostinā, uzrakstīja interesantu rakstu katoļu žurnālam First Things („Pirmās lietas”) ar nosaukumu „Sirdsapziņas atriebība”. Viņš runāja par sirdsapziņu kā dabiska likuma daļu, „kas ir ierakstīta katra cilvēka sirdī”. Mēs, protams, to raksturotu kā Kristus gaismu. Jebkurā gadījumā viņa novērojumi par mēģinājumiem apspiest sirdsapziņu ir vērīgi.

Viņš rakstīja, ka „mūsu zināšanas par pamatprincipiem [tādiem, kas ietverti Desmit baušļos] ir nedzēšamas. Tie ir likumi, kurus mēs nevaram nezināt.”³¹ Morālais relatīvisms noliedz, ka šādi pamatprincipi pastāv, vai, ja tie pastāv, tiek noliegts, ka tie ir piemēroti visiem. Morālais reālisms apgalvo, ka mēs patiesību īsti nezinām, bet mēs godīgi to meklējam un darām labāko, ko spējam, cenšoties to saskatīt, tā teikt, miglā tītā tumsā. Budzizevskis apgalvo: „Mēs zinām vairāk, bet mēs nedarām labāko, ko spējam. … Mēs kopumā labi zinām, kas ir pareizi un kas nav pareizi, bet vēlamies, kaut mēs to nezinātu. Mēs tikai izliekamies, ka meklējam patiesību, lai varētu rīkoties nepareizi, attaisnot nepareizo vai apspiest savas sirdsapziņas pārmetumus par pagātnē pieļautajām kļūdām. Mēs pieredzam pagrimumu nevis morāles nezināšanas dēļ, bet gan morāles apspiešanas dēļ. Mēs esam nevis neapmācīti, bet gan „noliegumā”. Mums netrūkst zināšanu par morāli; mēs tās apspiežam.”³²

„Sirdsapziņas pārmetumi”³³, kā Alma to raksturoja savam dēlam Koriantonam, pastāv, un Budzizevskis norāda, ka šādi centieni apslāpēt sirdsapziņu un mazināt nožēlu, nenožēlojot grēkus, galu galā negūst panākumus. Mēs to redzam cilvēkos, kad viņi izliekas, ka tas, ko viņi zina kā nepareizu, nav nepareizs. Viņi mēdz apzināti atkārtot grēkus, cenšoties apslāpēt sirdsapziņas balsi. Daži cilvēki tiecas nepārtraukti novērst uzmanību, iegremdējot sevi sociālajos medijos, videospēlēs vai nemitīgi klausoties mūziku, lai izvairītos no klusa brīža, kad sirdsapziņa varētu runāt. Mēs to redzam racionalizācijās, kurām, šķiet, nav beigas ne skaitļos, ne radošumā. Budzizevskis citē: „Es esmu sev pateicis, ka sekss [ārpus laulības] ir pieļaujams, jo es esmu apņēmies precēties ar savu partneri, jo es gribu, lai mans partneris mani apprecētu, vai tāpēc, ka man ir jānoskaidro, vai mūsu laulība varētu būt laimīga, … [un vēl:] mums nav nepieciešami solījumi, jo mēs esam iemīlējušies. Ar to, protams, tiek domāts, ka tie, kuri [vēlas vai kuriem] ir vajadzīgi solījumi, mīl nepilnīgi.”³⁴

Vēl papildus tam, ka cilvēki izliekas, novērš uzmanību un racionalizē, viņi var mēģināt panākt, lai citi iesaistītos grēcīgajā darbībā, šādā veidā cenšoties sevi attaisnot. Viņi „negrēko privāti; viņi iesaista citus”.³⁵ Mēs varētu teikt, ka Sātans ir galvenais iesaistītājs grēkā, „jo viņš tiecas, lai visi cilvēki varētu būt nelaimīgi — līdzīgi viņam pašam”.³⁶ Visvairāk satrauc tie, kuri uzstāj, ka „sabiedrība ir jāpārveido tā, lai tajā vairs nebūtu sliktu spriedumu. Tieši tādēļ viņi maina likumus, iekļūst skolās un rada uzmācīgas sociālās labklājības birokrātiju.”³⁷ Jesaja pareizi brīdināja: „Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!”³⁸

Tāpēc Budzizevskis secina, ka mēs cenšamies apspiest spēcīgos sirdsapziņas spēkus un racionalizēt vainas apziņu, kas dzen sabiedrības morāli dziļāk bezdibenī.³⁹ Es vēlētos piebilst, ka tas arī izskaidro dusmas, kas arvien vairāk izpaužas, uzsākot jebkuru diskusiju par sabiedrības standartiem un normām.

Runājot ar Nikodēmu, Jēzus teica:

„Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.

Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.

Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.”⁴⁰

Centieni apspiest savu sirdsapziņu ir veltīgi. Ja cilvēki saprastu lietas patiesajā gaismā, neviens nekad to negribētu pat mēģināt. Sākumā es minēju, ko Lehijs mācīja par cenšanos izvairīties no soda un nelaimes, noliedzot grēka realitāti: „Ja jūs teiksit, ka nav likuma, jūs … teiksit, ka nav grēka.”⁴¹ Ja mēs varētu izdzēst likumu vai patiesību, kā to cenšas izdarīt tie, kas cīnās pret sirdsapziņu, mēs patiešām varētu atbrīvoties no vainas, soda un nelaimes. Bet atcerēsimies par ko Lehijs brīdināja — bez likumiem mūsu esamībai nebūtu jēgas. Mēs atteiktos no iespējas būt taisnīgi un gūt laimi. Mēs nepieredzētu radīšanu un pastāvēšanu. Kā redzam, šī doma par patiesības dzēšanu vai atteikšanos no tās ir absurda. Taču ir kāds veids, kā novērst ciešanas, vienlaikus saglabājot iespēju būt laimīgam. Šis veids ir Kristus mācība jeb evaņģēlijs — ticība Kristum, grēku nožēlošana un kristības — gan ar ūdeni, gan Garu.⁴²

Mums ir jāpalīdz saviem audzēkņiem, kā Glābējs teica, „darīt patiesību”⁴³, tas ir — no visas sirds pieņemt Kristus gaismu, kas ir viņos, un uzņemt papildus gaismu un patiesību, kas nāk caur Svēto Garu. To nevar paveikt ar pretošanos, racionalizēšanu un izlikšanos. Tikai grēku nožēlošana un paklausība patiesībai var nodrošināt autentiskumu, ko daudzi tik ļoti vēlas. Tikai grēku nožēlošana un paklausība patiesībai var pasargāt un vairot mūsu laimi un brīvību.

Savas juridiskās karjeras sākumā es redzēju, cik traģisks ir rezultāts, ja ignorē sirdsapziņu. Es biju ASV apgabala tiesneša Džona Dž. Sirikas asistents Vašingtonā. Nacionālais skandāls, kas zināms ar nosaukumu Votergeitas skandāls, sākās neilgi, pirms es uzsāku darbu, un tiesas prāva, kas saistīta ar Votergeitu, aizņēma tiesneša Sirikas laiku un tādēļ arī manu laiku gandrīz visus turpmākos divus ar pusi gadus. Neiedziļinoties detaļās, es vienkārši pateikšu to, ka 1972. gadā prezidenta Ričarda Niksona pārvēlēšanas kampaņas darbinieki, prezidenta pārvēlēšanas komiteja, izmantojot ielaušanos un noklausīšanos, mēģināja nozagt informāciju no Demokrātu Nacionālās komitejas. Tika veikti aresti, un gandrīz nekavējoties tika pieliktas pūles, lai paslēptu jebkādu šo nelegālo darbību saistību ar prezidenta Niksona kampaņu vai kādu Baltā nama ierēdni. Šie centieni slēpt informāciju bija krimināli sodāmi, un bija norādes pat uz prezidenta Niksona iesaisti.

Man šķita, ka turpmāko divu gadu laikā pirms atkāpšanās no amata bija daudz iespēju, kad Niksons, ar uzmodinātu sirdsapziņu, varēja visu pārtraukt un pateikt: „Tas nav pareizi, mēs neturpināsim, lai notiek, kas notikdams,” un, pārdzīvojot politisko apkaunojumu un neizbēgamo kritiku, pabeigt savu pilnvaru laiku. Bet viņš nekad to neapturēja. Tā vietā viņš ievilka sevi dziļāk sazvērestībā. Zemākais punkts man bija tad, kad tiesnesis Sirika un es noklausījāmies sarunas ierakstu, kas notika 1973. gada 21. martā starp prezidentu un Baltā nama juriskonsultu Džonu Dīnu Ovālajā kabinetā.

Dīns bija atbildīgs par visa slēpšanu Baltajā namā, un viņam bija sajūta, ka viss sāk nākt gaismā. Viņš ieradās pie Niksona lūgt tālākus norādījumus. Šajā sarunas ierakstā Dīns izklāstīja, kas bija paveikts vairāku iepriekšējo mēnešu laikā, tai skaitā par naudas sagādāšanu un nodrošināšanu to ģimeņu locekļiem, kuri tika atzīti par Votergeitas ielaušanās vaininiekiem. Ar naudu tika nopirkta viņu klusēšana par augstākstāvošo vēlēšanu kampaņas komitejas vadītāju saistību ar prezidentu, kurš bija izplānojis un deva pavēli ielauzties. Tagad viņi draudēja runāt, jo nauda viņu ģimenes locekļiem nebija pietiekama, vai arī nebija tik liela, cik viņiem tika solīts.

Tiesnesis Sirika un es bijām šokā, kad mēs dzirdējām Niksonu mierīgi jautājam: „Cik daudz naudas vajadzētu?” Spriežot pēc viņa balss intonācijas, arī pats Dīns bija pārsteigts par šādu reakciju, un, nebūdams īsti pārliecināts par summu, atbildēja: „Miljons dolāru.” Niksons atbildēja, ka iegūt šādu summu nebūs nekādas problēmas, vienīgi viņš uztraucās par to, kā to varēs izdalīt, lai nepaliktu nekādas pēdas. Mēs ar tiesnesi tam nespējām noticēt — mēs nevēlējāmies tam ticēt, — tam, ko mēs dzirdējām, un viņš padeva man zīmīti, ierosinot patīt lenti atpakaļ un noklausīties to vēlreiz. Mēs pabeidzām klausīties sarunu un pēc tam, neko daudz nesakot viens otram, nolikām ierakstu un devāmies mājās agrāk. Vēl tagad es atceros to vilšanos un skumjo sajūtu. Tas bija dažus mēnešus pirms Niksona atkāpšanās no amata, bet mēs jau tad zinājām, ka pret prezidentu tiks izvirzītas apsūdzības, ja viņš pats neatstās amatu.

Tajā laikā un kopš tā laika es prātoju, kāpēc Niksons atļāva šim skandālam pieaugt un samilzt tik lielā apmērā. Es vēl joprojām esmu pārsteigts, ka laika gaitā viņa sirdsapziņa bija kļuvusi tik nejūtīga, ka pat Votergeitas laupītāju mēģinājumi šantažēt ASV prezidentu neizsauca viņā sašutumu. Dzīves mācība, ko es guvu no šīs pieredzes, bija šāda: lai es varētu cerēt, ka man dzīvē izdosies izvairīties no līdzīgas katastrofas, es nekad nedrīkstu pieļaut izņēmumu — man vienmēr un nemainīgi ir jāpakļaujas sirdsapziņas norādījumiem. Izturoties negodprātīgi pat šķietami mazās lietās, šķietami nenozīmīgos jautājumos, pastāv risks, ka cilvēks kopumā var pazaudēt visu labumu un aizsardzību, ko dāvā sirdsapziņa. Es esmu pārliecināts, ka daži ir „tikuši cauri sveikā”, tādā nozīmē, ka viņi rīkojās negodīgi vai nelikumīgi uzņēmējdarbībā, profesionālajā vai politiskajā jomā un nekad nav atbildējuši par savu rīcību (vismaz šajā dzīvē). Taču vāja sirdsapziņa un, noteikti, nejūtīga sirdsapziņa paver durvis uz „Votergeitu” — vai tā ir liela vai maza, kolektīva vai personīga, — tā ir katastrofa, kas var kaitēt un iznīcināt gan vainīgos, gan nevainīgos.

Jānis pierakstīja Glābēja spēcīgo solījumu jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” ⁴⁴ Zinot un ievērojot patiesību, pavisam droši tā padarīs mūs brīvus — vispirms atbrīvos no neziņas un grēka verdzības⁴⁵ un pēc tam atbrīvos, lai sasniegtu katru labu lietu, līdz mēs saņemsim Tēva valstību un visu, ko Viņš var dot.⁴⁶ Zinot, ka pats Jēzus ir „ceļš, patiesība un dzīvība”,⁴⁷ iespējams, vissvarīgākā patiesības nozīme, kas mūs padara brīvus, ir tā, ka caur Viņa žēlastību Viņš atbrīvo mūs no nāves un elles.⁴⁸

Tas Kungs pasludināja: „Gaisma un patiesība atmet ļauno [pārtraucot grēka verdzību]. … [Bet] tas ļaunais nāk un paņem gaismu un patiesību caur nepaklausību, prom no cilvēku bērniem un dēļ viņu tēvu paražām.”⁴⁹

Mums Mormona Grāmatā ir lielisks piemērs tam, kā ļaunums paņem gaismu un patiesību caur viltus tradīcijām un nepaklausību. Apmēram pusotru gadsimtu pirms Kristus parādīšanās lamaniešu tauta tika raksturota kā tāda, kas ir nepareizu tradīciju nomocīta un neko nezina par To Kungu.⁵⁰ Tikai tad, kad Mosijas dēli uzņēmās savu ievērojamo misiju, liels skaits lamaniešu dzirdēja par pestīšanas ieceri un uzzināja par patiesību.⁵¹

Ķēniņu Lamoniju pārņēma prieks par izkļūšanu no tumsības un meliem — brīnumainā patiesības gaismā. „Un gaisma, kas apspīdēja tā prātu, bija Dieva godības gaisma, … šī gaisma bija ienesusi tā dvēselē tādu prieku, tumsības mākonim izklīstot, un ka mūžīgās dzīvības gaisma bija iespīdējusi tā dvēselē, jā, … tas bija pārņēmis tā miesīgo ķermeni un viņš bija aiznests Dievā.”⁵²

Patiešām ir tikai divas iespējas. Viena no tām ir iegūt patiesību, uzklausot Kristus vārdus: „Tas, kas tur Viņa pavēles, saņem patiesību un gaismu, līdz viņš ir godināts patiesībā un zina visas lietas.”⁵³ Otru izmanto pretinieks un mēģina neiespējamo — atrast laimi viņa izdomājumos. Cilvēks nevar gūt panākumus ne šajā dzīvē, ne mūžībā, ignorējot patiesības realitāti, bet daži, patiesībā daudzi cilvēki, cenšas to panākt — tas vienkārši izskatās daudz vieglāk nekā grēku nožēlošana. Taču vienīgi grēku nožēlošana un paklausība Dieva patiesībai atbrīvo mūs no fantāziju pasaules, kura ir lemta iznīcībai, „un lielai [jābūt] tās sabrukšanai”.⁵⁴

Galvenās patiesības mūsu esamības centrālajā būtībā, kuras mums ir jāmāca un jāpārmāca ar dziļu pārliecību un ar visu spēku, ko Dievs dāvā mums, ir šīs:⁵⁵

Dievs, mūsu Debesu Tēvs, dzīvo, vienīgais patiesais un dzīvais Dievs.
Jēzus Kristus ir Vienpiedzimušais Dieva Dēls.
Jēzus Kristus ieradās uz Zemes, lai atpestītu Savus ļaudis; Viņš cieta un nomira, lai izpirktu viņus no grēkiem.
Viņš uzcēlās no mirušajiem, īstenodams Augšāmcelšanos.
Visi stāvēs Viņa priekšā, lai tiktu tiesāti pēdējā tiesas dienā atbilstoši saviem darbiem.

Kaut mēs mīlētu un dzīvotu atbilstoši šīm patiesībām. Es svinīgi liecinu, ka tās ir patiesas. Kaut mēs aktīvi un entuziasma pilni meklētu, mācītu un dzīvotu saskaņā ar patiesību. Par to es lūdzu Jēzus Kristus vārdā, āmen.