BIS reliģijas pasniedzēju konference
„Centieties saprast savās sirdīs”


Centieties saprast savās sirdīs

Vakars kopā ar augstāko pilnvaroto • 2019. gada 8. februāris • Soltleiksitijas Tabernakls

Mani dārgie brāļi un māsas, man ir prieks kalpot kopā ar jums šajā diženajā darbā. Es apliecinu jums savu mīlestību un izsaku pateicību par to sevišķo darbu, ko jūs veicat, palīdzot jauniešu un jauno pieaugušo jaunajai paaudzei padziļināti apgūt Jēzus Kristus evaņģēliju.

Padziļināti apgūstot evaņģēliju, mūsu studenti iegūst lielākas, 1) zināšanas un izpratni, 2) spēju rīkoties efektīvi un taisnīgi, un 3) kļūt arvien līdzīgākiem Glābējam un mūsu Debesu Tēvam.

Evaņģēlija izprašana ir būtisks posms, kas sasaista zināšanas par evaņģēliju ar spēju rīkoties efektīvi un taisnīgi. Šovakar es vēlos dalīties ar jums nelielās pārdomās par to, kā mēs varam palīdzēt studentiem skaidrāk izprast Jēzus Kristus evaņģēliju.

Es sākšu ar brīnišķīgo frāzi, ko Abinadijs izmantoja, lai norātu ķēniņa Noas priesterus: „Jūs neesat savās sirdīs centušies saprast; tādēļ jūs neesat bijuši gudri.”1

Lai gan šiem priesteriem bija Svētie Raksti un viņi zināja par likumu un praviešiem, viņi nebija centušies to visu saprast savās sirdīs. Sirds kalpo par centrālo simbolu mūsu gribai, mūsu vēlmēm, mūsu apņēmībai, mūsu vērtībām, mūsu prioritātēm, mūsu jūtām un mūsu liecībai par patiesību.2

Lai izprastu evaņģēliju, ir nepieciešams daudz vairāk par kognitīvo pieredzi.3 Tā ir garīga pieredze, kuras gaitā Svētais Gars liecina par patiesību, apgaismo mūsu prātu un izmaina mūsu sirdi.4 Izprašana ar sirdi ir Gara dota dāvana.

Ja kāda no mūsu studentēm vēlas no sirds izprast tādu evaņģēlija principu kā, piemēram, ticību Jēzum Kristum, viņai ir jāizmanto sava rīcības brīvība, lai izvēlētos Jēzu Kristu un dzīvotu pēc minētā principa. Pieredze, ko viņa gūst, dzīvojot pēc šī principa, atdara durvis uz viņas sirdi. Šādi rīkojoties, viņa atļauj Svētajam Garam liecināt, apgaismot un mainīt to, cik lielā mērā viņas sirds pieņem To Kungu un minēto principu.5 Ja viņa turpinās dzīvot pēc šī principa, domāt par savu pieredzi un liecināt par to, kas, viņasprāt, ir patiess, viņa iegūs dziļāku izpratni par ticības principu un viņas sirds mainīsies:

  • Viņa daudz lielākā mērā pieskaņos savu gribu, vēlmes un prioritātes attiecībā uz rīkošanos ticībā Glābējam — Viņa gribai.

  • Derības ar To Kungu stiprinās viņas sirsnīgo apņemšanos — rīkoties ticībā Viņam.

  • Viņa jutīs daudz dziļāku un stiprāku mīlestību, nodošanos, prieku un ticību Tam Kungam.

  • Un viņa stiprinās savu personīgo liecību par to, cik patiesa ir ticība Jēzum Kristum un Tā Kunga spēks, un Viņa mīlestība.6

Kā mēs visi, būdami evaņģēlija pasniedzēji, varam palīdzēt saviem studentiem no visas sirds censties izprast Jēzus Kristus evaņģēliju? Ļaujiet man dalīties kādā stāstā, kas, manuprāt, dāvā mums būtiskas atziņas.

Reiz kāds skolotājs sasauca vienu 4. klases audzēkņu grupu un dažu minūšu laikā pastāstīja tiem par Mārtiņu Luteru — vācu katoļu mācītāju, kuram bija būtiska loma Eiropas protestantu aizsāktajā reformācijā.7 Tad viņš uzdeva bērniem izpildīt nelielu viktorīnu. Tomēr audzēkņi atbildēja uz jautājumiem tā, it kā tiem būtu mācīts par Mārtinu Luteru Kingu, jaunāko, — Amerikas pilsonisko tiesību kustības vadītāju. Viņi neatbildēja pareizi ne uz vienu jautājumu.

Tad skolotājs sasauca otru 4. klases audzēkņu grupu. Šoreiz viņš iesāka ar jautājumu: „Cik daudzi no jums zina, kas bija Mārtins Luters Kings, jaunākais?” Rokas pacēla pilnīgi visi. Šie bērni ļoti daudz zināja par Mārtinu Luteru Kingu, jaunāko. Pēc tam skolotājs pavaicāja: „Vai jūs zināt, kādēļ Mārtina Lutera Kinga, jaunākā, vecāki nosauca viņu par Mārtinu Luteru Kingu?” Neviens to nezināja. Skolotājs teica: „Es jums pastāstīšu — kādēļ.” Tad viņš mācīja tiem par Mārtiņu Luteru, sniedzot tieši to pašu informāciju, ko bija sniedzis pirmajai grupai. Pēc tam viņš iedeva tiem to pašu viktorīnu, un otrā grupa uz visiem jautājumiem atbildēja pilnīgi pareizi.

Pirmā audzēkņu grupa neiemācījās par Mārtiņu Luteru pilnīgi neko.8 Bet, mācot otro grupu, skolotājs sasaistīja Mārtiņu Luteru ar Mārtinu Luteru Kingu, jaunāko, par kuru audzēkņi zināja diezgan daudz un par kuru tiem bija radies spēcīgs viedoklis.

Skolotāja jautājumi un pārrunas ar audzēkņiem atdarīja viņu prātus un sirdis jaunai informācijai un jaunām sajūtām. Viņi ne vien mācījās par Mārtiņu Luteru, bet arī vairoja savas zināšanas par Mārtinu Luteru Kingu, jaunāko.

Šis stāsts māca, kā mēs varam radīt tādu pieredzi, kas palīdzēs mūsu studentiem no visas sirds censties izprast evaņģēlija principus. Tajā izgaismojas divas atziņas:

  1. Mēs rīkosimies ļoti efektīvi, sasaistot mācīto principu ar audzēkņu personīgo pieredzi un to, ko viņi jau zina un saprot. Personīgā pieredze patiešām atdara durvis uz viņu sirdīm.

  2. Izšķiroša nozīme ir jautājumu izmantošanai — gan mūsu uzdotajiem jautājumiem, gan studentu uzdotajiem jautājumiem. Jautājumi atdara viņu prātus un viņu sirdis.

Tie ir iespaidīgi paņēmieni. Es aicinu, lai jūs izmantotu tos, līdztekus vēl diviem:

  1. Apzināti skaidrojiet apguves procesu. Cenšanās saprast ar sirdi ir garīgs process; izprašana ar sirdi ir garīga dāvana. Lūdzu, māciet audzēkņiem to, kā norit šis process! Palīdziet tiem izjust personīgu atbildību par savas rīcības brīvības izmantošanu, lai izvēlētos To Kungu un dzīvotu pēc attiecīgajiem principiem. Māciet viņiem padomāt par savu pieredzi, dalīties apgūtajā un liecināt par patiesību. Mācot citam citu, viņus pavadīs Jēzus Kristus labvēlība.9

  2. pievērsieties Glābējam. Studentiem ir nepieciešama Viņa mācība un Viņa gaisma, mīlestība un spēks. Viss saplūst Viņā. Ja mēs liecināsim par Viņu un sasaistīsim mācītos principus ar Viņu, Svētais Gars liecinās par patiesību, mācīs un apgaismos.

Ja jūs darīsiet šīs un vēl daudzas citas lietas, Svētais Gars liecinās par patiesību — it īpaši par to, ka Jēzus ir Kristus. Viņš mācīs jūsu audzēkņus — katru individuāli. Viņš mainīs viņu sirdis, un viņi iegūs dziļāku izpratni par Jēzus Kristus evaņģēliju. Es zinu, ka tā ir patiesība. Es apliecinu jums savu mīlestību un liecinu par to visu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Mosijas 12:27.

  2. Skat. Merriam-Webster.com Dictionary, “Heart,”merriam-webster.com.

  3. Izvērstu diskusiju par saikni starp sirdi un evaņģēlija izprašanu skat.: David A. Bednar,Increase in Learning(2011), 66–70.

  4. Protams, ka šajā procesā būtiska loma ir arī mūsu prātam. Taču, ja mēs izmantosim tikai savu prātu un nepievērsīsimies tam ar savu sirdi (skat. Salamana pam. 2:2), mēs nevarēsim īsteni izprast apgūstamo principu. Mēs par to zināsim, taču mēs neizpratīsim to tā, kā to vēlas Tas Kungs. Turklāt, runājot par izprašanu ar sirdi, mēs runājam par mūsu sirds izmaiņām.

  5. Elders Ričards G.  Skots (1928–2015) no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja par šo principu, sakot: „Tas Kungs nespiedīs jūs mācīties. Jums ir jāpielieto sava rīcības brīvība, lai ļautu Garam jūs mācīt. Padarot to par savu ikdienas ieradumu, jūs daudz skaidrāk uztversiet tās sajūtas, kas rodas garīgajā iespaidā.” (“To Acquire Spiritual Guidance,”EnsignorLiahona,Nov. 2009, 8; see also 6–9).

  6. Šeit darbojas ļoti būtisks un iedarbīgs princips. Tāpat kā visās citās jomās, arī šeit Jēzus ir parādījis mums ceļu. Lai gan Jēzum bija pilnīgas zināšanas par mūsu vājībām un trūkumiem, Viņš izvēlējās ciest no tām, būdams miesā (skat. Almas 7:11). Viņš to darīja, lai varētu pazemoties zem visa un izprast visu ar Savu sirdi, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību un izjust pilnīgu iejūtību, iegūstot spēju pestīt, stiprināt mūs un palīdzēt mums. Doma par to, ka, izvēloties uzņemties mūsu trūkumus, būdams miesā, Jēzus ieguva daudz dziļāku izpratni par intelektuālajām zināšanām, ir skaisti izklāstīta eldera Nīla A. Maksvela uzrunā „Willing to Submit” (Ensign,May 1985, 70–73).

    Vēlāk, ciešot Ģetzemanes dārzā, Jēzus sāka izjust skaudru pārsteigumu (skat. Marka 14:33 karaļa Jēkaba Bībeles tulkojumā angļu valodā) jeb grieķu valodā — kļuva „bijības pārņemts” un „ļoti pārsteigts”. Iedomājieties, Jehova, šīs un vēl citu pasauļu Radītājs, jutās „pārsteigts”! Jēzum bija kognitīvas zināšanas par to, kas Viņam būs jādara, bet Viņš to nebija pieredzējis. Viņam nekad vēl personīgi nebija nācies saskarties ar skaudro un nogurdinošo izpirkšanas procesu. Tādējādi, iestājoties pilnīgai agonijai, tā izrādījās daudz, daudz skaudrāka, nekā pat Viņš ar Savu unikālo saprātu bija spējis iztēlojies! Nav brīnums, ka, lai Viņu stiprinātu, Viņam parādījās eņģelis (skat. Lūkas 22:43)!

    Pastāv daudz rakstvietu, kur ir skaidri norādīts, ka svētības (piemēram, evaņģēlija principa izprašanas garīgo dāvanu) mēs saņemam tikai pēc tam, kad esam rīkojušies saskaņā ar attiecīgo principu (skat. Jāņa 7:17;Jāņa 8:31–32;Efeziešiem 1:17–21;Mosijas 12:27;Almas 32:28;Etera 12:6;Mācības un Derību 88:4;Mācības un Derību 130:10–11.

  7. Šis stāsts ir balstīts uz: James E. Zull,The Art of Changing the Brain: Enriching the Practice of Teaching by Exploring the Biology of Learning(2002), 124–25.

  8. Pirmajā grupā esošie audzēkņi pārstrādāja visu dzirdēto, izmantojot savu zināšanās nostiprināto viedokli par Mārtinu Luteru Kingu, jaunāko. Dzirdot vārdus „Mārtiņš Luters”, viņi sasaistīja tos ar vārdu „Kings”, iedarbinot jau izveidoto viedokli. Viņi neuztvēra burtiski neko, kas tika teikts par Mārtiņu Luteru.

  9. Skat. Mācības un Derību 88:77–78.

Drukāt