2:3

Neizsakāmā Svētā Gara dāvana

Elders Džejs E. Džensens

no Septiņdesmito prezidija

BIS garīgais vakars jaunajiem pieaugušajiem • 2012. gada 8. janvāris • Brigama Janga universitāte

Mums ar māsu Džensenu ir prieks būt kopā ar jums. Es sirsnīgi pateicos korim ne tikai par to, kā tas dziedāja, bet arī par to, ko tas dziedāja. Garīgās dziesmas aicina Tā Kunga Garu. Tās rada godbijības sajūtu un mums māca valstības mācības. Šis ir ļoti lielu pazemību iedvesošs uzdevums, un es esmu lūdzis un turpinu lūgt, lai Svētais Gars būtu mūsu patiesais skolotājs.

Mana vēstījuma nosaukums ir „Neizsakāmā Svētā Gara dāvana”, kas ir frāze no Mācības un Derībām: „Dievs ar Savu Svēto Garu, jā ar neizsakāmo Svētā Gara dāvanu, dos jums zināšanas, kuras nav tikušas atklātas kopš pasaules sākuma līdz šim brīdim” (M&D 121:26). Iespējams, ka dažas domas jūs atpazīsiet no Vispārējās konferences runas, ko es teicu 2010. gada oktobrī. Laikā, kas man šodien dots, es šo vēstījumu izskatīšu dziļāk.

Svētā Gara nozīmīgums

Svētā Gara nozīmīgumu un to, ka Viņš ir neizsakāma dāvana, varētu uzsvērt ar diviem piemēriem, katram no kuriem pašam ir savs vēstījums. Pirmais piemērs ir no Mormona Grāmatas, un otrs — no Baznīcas vēstures notikuma.

Kad Jēzus Kristus apmeklēja Mormona Grāmatas ļaudis, Viņš mācīja tos, svētīja viņu bērnus, ieviesa Svēto Vakarēdienu un pēc tam devās prom. Ļaudis atgriezās savās mājās un pūlējās visu nakti, lai sapulcinātu citus tajā vietā, kur Viņš teica, ka Viņš tiem parādīsies nākamajā dienā.

Tā kā cilvēku bija ļoti daudz, Divpadsmit mācekļi sadalīja viņus divpadsmit grupās, lai mācītu viņiem to, ko Glābējs bija viņiem mācījis iepriekšējā dienā, un pēc tam viņi lūdza Dievu. No visa tā, par ko viņi varētu lūgt, viņi „lūdza par to, ko viņi visvairāk vēlējās; un viņi vēlējās, lai Svētais Gars tiem taptu dots” (3. Nefijs 19:9), izceļot Viņu un Viņa nozīmīgumu visos Svētajos Rakstos.

Pēc viņu lūgšanas un, atbildot uz viņu lūgumiem, Nefijs kristīja mācekļus, pēc tam „Svētais Gars nolaidās uz tiem, un viņi tika piepildīti ar Svēto Garu un ar uguni” (3. Nefijs 19:13). Viņi saņēma pārliecinošu apliecinājumu jeb liecību par Viņu.

Pēc tam viņiem parādījās Glābējs:

„Un notika, ka Jēzus … pagāja nedaudz nostāk no tiem, un nometās zemē, un Viņš sacīja:

Tēvs, Es pateicos Tev, ka Tu esi devis Svēto Garu tiem, ko Es esmu izraudzījis. …

Tēvs, Es lūdzu Tevi, lai Tu dotu Svēto Garu visiem tiem, kas ticēs viņu vārdiem” (3. Nefijs 19:19–21).

Es nezinu nevienu citu Rakstu vietu, kas labāk paustu to, cik nozīmīgs ir Svētais Gars, pēc mūsu Glābēja domām.

Otra piemēra avots ir prezidenta Brigama Janga mācības. Svētie bija Ziemas mītnē un gatavojās, lai pavasarī pāceļotu uz rietumiem. Džozefs Smits bija miris vairāk nekā divarpus gadus. Prezidentam Jangam bija vīzija, sapnis, kurā viņš tikās ar pravieti Džozefu Smitu. Klausoties, lūdzu, pievērsiet vērību, cik reizes viņš uzsvēra Tā Kunga Gara nozīmīgumu:

„Brāli Džozef, … brāļi ļoti vēlas izprast … saistīšanas principus; un, ja tev ir kāds padoms man, es būšu priecīgs to uzklausīt.”

Džozefs panāca man tuvāk un ļoti nopietnā, taču patīkamā balsī teica: „Saki cilvēkiem, lai viņi ir pazemīgi un uzticīgi, un, pats galvenais, lai ar viņiem būtu Tā Kunga Gars, un tas vadīs viņus taisnīgumā. Esiet uzmanīgi un nenovērsieties no mazās, klusās balss; tā jūs mācīs, kas jādara un kur jādodas; tā sniegs valstības augļus. Saki brāļiem, lai viņi tur savas sirdis atvērtas pārliecībai, lai tad, kad Svētais Gars nāks pie viņiem, to sirdis būtu gatavas to uzņemt. Viņi varēs atšķirt Tā Kunga Garu no visiem citiem gariem. Tas čukstēs mieru un prieku viņu dvēselēm; tas atņems ļaunprātīgus nolūkus, naidu, skaudību, nesaskaņas un visu ļauno no viņu sirdīm; un visas viņu vēlmes tieksies pēc laba, lai īstenotu taisnīgumu un celtu Dieva valstību. Saki brāļiem, ja viņi sekos Tā Kunga Garam, viņi ies pa pareizo ceļu. Noteikti saki cilvēkiem, lai viņi patur Tā Kunga Garu, un, ja viņi to darīs, viņi atklās, ka mūsu Debesu Tēvs ir viņus tieši tā organizējis, kā pirms viņi ienāca pasaulē. Mūsu Debesu Tēvs organizēja cilvēces ģimeni. …”

Pēc tam Džozefs man parādīja veidu, kā viņi bija iesākumā. To es nevaru aprakstīt, taču es to redzēju, un es redzēju, kur priesterība tika paņemta no Zemes un kā tai jātiek savienotai kopā, lai tur būtu pilnīga saikne no Tēva Ādama līdz pat viņa pēdējiem pēcnācējiem. Džozefs vēlreiz teica: „Saki cilvēkiem, lai viņi noteikti patur Tā Kunga Garu un seko tam, un tas vadīs tieši patiesībā.””¹

Šis pieraksts ne tikai uzsver Svētā Gara nozīmīgumu un tiekšanos pēc Viņa ietekmes, tas manā prātā sniedza arī šādus principus un patiesības:

Tā Kunga Gars tiecas ieviest kārtību, sevišķi — organizēt mūžīgo ģimeni caur tempļa saistīšanas priekšrakstu.
Pretinieks tiecas dezorganizēt un iznīcināt (skat. M&D 10:6–7, 22–27), sevišķi ģimenes, par ko liecina aborti, šķiršanās un viendzimuma laulības. Es esmu vaicājis sev, vai pieaugošais paradums jūsu vecuma grupā atlikt laulību sekmē ģimeņu dezorganizēšanu?
Atklāsme un zināšanas caur neizsakāmo Svētā Gara dāvanu nāca atbildē uz jautājumu, kā tas bieži notiek ar atklāsmi.

No šiem diviem piemēriem es secinu, ka Svētais Gars ir ļoti svarīgs un ka mums dedzīgi jātiecas pēc Viņa sadraudzības, vadības un dāvanām — patiesi neizsakāmas dāvanas.

Tagad es koncentrēšos uz trim tēmām: 1) Svētā Gara uzdevumi; 2) nosacījumi Svētā Gara saņemšanai un 3) kā atpazīt Svētā Gara norādījumus.

Svētā Gara uzdevumi

Svēto Garu reizēm dēvē par Garu, pienācīgi sauktu par Svēto Garu, Dieva Garu, Tā Kunga Garu un Mierinātāju.

Svētajam Garam ir noteikti uzdevumi jeb pienākumi. Es minēšu četrus.

Pirmais uzdevums — Viņš apliecina jeb atklāj Tēvu un Dēlu. Svētais Gars patiešām atklāj jeb apliecina Tēvu un Dēlu. To es pieredzēju, kad biju mazs bērns, lai arī toreiz es to nespēju izskaidrot.

Es uzaugu brīnišķīgā Pēdējo dienu svēto ģimenē, kura ticēja Dievam. Es tiku kristīts un saņēmu Svēto Garu astoņu gadu vecumā. Es ne reizi nešaubījos par Tēva un Dēla esamību, mana ģimene bija pilnībā pieņēmusi ticību; pielūgsmi un ticību Viņiem apliecināja regulāras ģimenes lūgšanas, ēdiena svētīšana pirms katras maltītes, ģimenes vakari, Svēto Rakstu (sevišķi Mormona Grāmatas) lasīšana, Baznīcas apmeklēšana, paklausība baušļiem un viss cits, ko mēs kā Pēdējo dienu svētie darām. Personīgi es nevarēju atvērt Rakstus, lai mācītu doktrīnu, ka Svētā Gara galvenā loma ir atklāt Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, taču ticībā es noteikti izpratu šo principu.

Savas misijas laikā es sāku katru dienu studēt Rakstus. Manas Rakstu zināšanas, manu liecību un manu ticību Dievam un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum, stiprināja dievišķa doktrīna, garīgas pieredzes un personīga atklāsme. Es pats zinu, ka šie Glābēja vārdi ir patiesi: „Un Svētais Gars liecina par Tēvu un par Mani, un Tēvs dod Svēto Garu cilvēku bērniem Manis dēļ” (3. Nefijs 28:11; skat. arī 3. Nefijs 27. nodaļas ievadu un 3. Nefijs 27:13–20).

Otrais izdevums — Viņš apliecina visu patiesību. Svētais Gars apliecina visu patiesību. Patiesiem meklētājiem, kuri lasa Mormona Grāmatu, lūdz un ar patiesu nodomu apdomā, lai zinātu par tās patiesumu, ir apsolīts, ka viņi zinās, ka tā ir patiesa, „un ar Svētā Gara spēku [viņi varēs] zināt patiesību par visu” (Moronija 10:5).

Alma aicināja nabadzīgos ļaudis, kurus bija izdzenuši zoramieši, eksperimentēt ar vārdiem. Sevišķi viņš uzsvēra viņiem, ka patiesi vārdi, kas ir iedēstīti paļāvīgās sirdīs, „sāks briest jūsu krūtīs; un, kad jūs izjutīsit šīs briešanas kustības, jūs teiksit sevī — vajadzētu būt, ka tā ir laba sēkla jeb ka šis vārds ir labs” (Almas 32:28), kas sniegs trīs veidus, kā viņi zinās patiesību:

„Tas sāk paplašināt manu dvēseli”, ko patiesos patiesības meklētājos apliecina asaras, nopūta, galvas mājiens vai kāds cits ķermeņa žests, ka Svētais Gars ir iedēstījis viņu sirdīs patiesus vārdus.
„Tas sāk apgaismot manu sapratni,” par ko liecina tādas piezīmes kā: „Tas ir saprotams” vai „Es vienmēr esmu ticējis, ka” vai jautājums: „Vai jūs sakāt, ka … ?”
„Tas sāk kļūt man patīkams,” par ko liecina, piemēram, šādi interesentu izteicieni: „Lūdzu, pastāstiet man vairāk” vai „Kur atrodas jūsu baznīca?” vai „Vai jūs nepaliksiet vēl kādu brīdi, lai mūs mācītu?”, kas nozīmē, ka viņi ir izsalkuši un vēlas vairāk.

Šīs patiesības ilustrē Brigama Janga liecība: „Ja viss pasaules talants, taktiskums, gudrība un izsmalcinātība man tiktu atsūtīta kopā ar Mormona Grāmatu, un vislielākajā pasaules daiļrunīgumā tiktu paziņots par tās patiesumu, cenšoties to pierādīt ar erudīciju un pasaulīgu gudrību, tas man būtu kā dūmi, kas paceļas vienīgi tāpēc, lai izgaistu. Taču, kad es redzēju cilvēku, kuram nepiemita daiļrunīgums jeb talants publiski runāt, kurš tikai spēja pateikt: „Es zinu ar Svētā Gara spēku, ka Mormona Grāmata ir patiesa, ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis,” Svētais Gars, kurš nāca no šī cilvēka, apgaismoja manu sapratni, un es izpratu gaismu, godību un nemirstību. Tie mani aptvēra, piepildīja ar to, un es pats zināju, ka šī vīra liecība ir patiesa.”²

Trešais uzdevums — Viņš padara svētu. Vārds „sanctify” (angļu val.) cēlies no latīņu valodas vārda, kuram ir divas saknes: sanct, kas nozīmē „svēts”, un facere, kas nozīmē „darīt vai veidot”, kas burtiski nozīmē „darīt svētu.” Mūsu reliģiskajā nozīmē padarīt svētu vienkārši nozīmē attīrīt jeb padarīt brīvu no grēka, kas ir atjaunotā evaņģēlija galvenais vēstījums.

Evaņģēlijs ir „Dieva plāns glābšanai, kas iespējama caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu; [un tas] ietver mūžīgās patiesības jeb likumus, derības un priekšrakstus, kas nepieciešami cilvēcei, lai atgrieztos atpakaļ Dieva klātbūtnē.”³

Svētā Gara attīrošā (svētdarošā) loma ir būtiska Glābēja evaņģēlija definīcijas kontekstā 3. Nefijā 27:13–20, kas noslēdzas ar šo nozīmīgo pantu: „Nožēlojiet grēkus, jūs visi zemes gali, un nāciet pie Manis, un topiet kristīti Manā Vārdā, lai jūs varētu tikt iesvētīti, pieņemot Svēto Garu, lai jūs varētu stāvēt neaptraipīti Manā priekšā pēdējā dienā” (3. Nefijs 27:20). Svētais Gars ir attīrītājs, un, pateicoties Viņam un caur bezgalīgo Izpirkšanu, mēs varam stāvēt neaptraipīti, tīri un šķīsti.

Dažādajos aicinājumos, kuros es turēju priesterības atslēgas kā Israēla soģis, sevišķi kā bīskaps, es biju liecinieks Svētā Gara attīrošajam, svētdarošajam spēkam. Izceļas kāda pieredze, kuras elementi attiecas arī uz citiem gadījumiem.

Kādā svētdienas rītā kāds jauns vīrietis, aptuveni divdesmit gadus vecs, ieradās pie manis, sava bīskapa. Iepriekšējās nedēļas laikā viņš ar savu draudzeni bija pieļāvuši, ka viņu emocijas un jūtas bija pārkāpušas Tā Kunga noteiktās robežas. Es ar lūgšanu klausījos. Mēs kopā lasījām Rakstus un pēdējo dienu praviešu vārdus. Es iedevu viņam dažus lasīšanas uzdevumus, noteicu atbilstošus ierobežojumus viņa Baznīcas privilēģijām, izplānoju nākamās tikšanās un nometos ceļos ar viņu lūgšanā.

Katrā intervijā viņš atskaitījās par savu lasīšanu, sevišķi no Mormona Grāmatas, un ciešanas viņa izskatā un uzvedībā bija aizstājušas ticība Dievam un Viņa Dēlam, cerība un optimisms, cieša apņemšanās un pārmaiņas viņa sirdī. Viņš pakāpeniski garīgi auga. Pēc atbilstoša laika perioda un Gara vadībā es mazināju viņam uzliktos ierobežojumus un atļāvu viņam pieņemt Svēto Vakarēdienu. Kad es Vakarēdiena sanāksmes laikā sēdēju uz paaugstinājma, mans skatiens pirmkārt pievērsās viņam, kad viņa rindu sasniedza vispirms maize un pēc tam ūdens. Es biju liecinieks attīrošai gaismai, mieram un piedošanai.

Man prātā nāca Glābēja vārdi Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam, kad viņi bija pieņēmuši Svēto Vakarēdienu: „Lūk, jūsu grēki ir jums piedoti; jūs esat tīri Manā priekšā; tādēļ paceliet savas galvas un priecājieties” (M&D 110:5). Līdzīgi Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam šis jaunais cilvēks saņēma savu grēku piedošanu ar uguni un ar Svēto Garu (skat. 2. Nefija 31:17; M&D 19:31).

Svētā Gara attīrošo spēku pieredzēja ne tikai šis jaunais cilvēks — arī jūs un es varam pieredzēt tādu pat brīvību no grēka — Sabatu pēc Sabata.

Ceturtais uzdevums — Skolotājs. Lai gan daudz ko varētu teikt par mācīšanu un mācīšanos, es to apkopoju, vienkārši sakot, ka Svētais Gars ir patiesais skolotājs. Mācības un Derību 50:13–22 10 pantos ar nepāra skaitli numurētie panti ir jautājumi un ar pāra skaitli numurētie panti ir Tā Kunga atbildes. Kad es lasīšu 13. un 14. pantu, lūdzu, ievērojiet divas lomas un ko katra nozīmē:

„Tādēļ Es, Tas Kungs, uzdodu jums šo jautājumu — kam jūs tikāt ordinēti?

Sludināt Manu evaņģēliju ar Garu, tieši ar Mierinātāju, kas tika sūtīts mācīt patiesību.”

Svētā Gara loma ir mācīt. Viņš ir patiesais skolotājs! Mana loma nav aptvert materiālu jeb visas stundas vielu — tā vietā kā priesterības nesējam man ir jāsludina, jāmāca, jāizskaidro, jāskubina, jābrīdina un jāaicina ar Garu (skat. M&D 20:59).

Mana loma ir būt instrumentam, radot gaisotni, lai Gars darītu to, ko Viņš dara dievišķajā procesā, kas aprakstīts 50. nodaļas 22. pantā: „Tādēļ tas, kas sludina un tas, kas saņem, saprot viens otru, un abi iedvesmojas un priecājas kopā”.

Nefijs noslēdza savus rakstus un pauda savu neatbilstību, kā arī savu pareizo izpratni par Svētā Gara lomu: „Un tagad es, Nefijs, nevaru rakstīt visu, kas tika mācīts manas tautas vidū; es arī neesmu tik varens rakstībā kā runā; jo, kad cilvēks runā ar Svētā Gara spēku, Svētā Gara spēks nes sacīto cilvēku bērnu sirdīs” (2. Nefija 33:1).

Ievērojiet, ka (angļu valodā) ir prievārds unto (uz), nevis into. Mūsu rīcības brīvības dēļ Viņš to nes uz mūsu sirdīm. Ja mēs Viņu aicinām, Viņš to nesīs mūsus sirdīs, kā mācīts Jāņa atklāsmes grāmatā: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani” (Jāņa atkl. 3:20).

Es jums liecinu, ka Viņam ir citi svarīgi pienākumi jeb uzdevumi. Viņš ir Mierinātājs. Viņš apvalda jeb attur, Viņš vada, Viņš brīdina un viņš norāj. Es jūs aicinu to pašiem studēt. Tagad es runāšu par nosacījumiem Svētā Gara saņemšanai.

Nosacījumi Svētā Gara saņemšanai

Nosacījumi jeb prasības Svētā Gara saņemšanai ir vienkāršas. Es minēšu tikai trīs: 1) vēlme, kas man nozīmē arī lūgt, meklēt un klauvēt; 2) cienīgums un 3) modrība — garīga un fiziska.

Vārdi vēlēties, lūgt, meklēt un klauvēt ir bieži atrodami Rakstos kopā, un tie ir pamatnosacījumi Svētā Gara un Viņa neizsakāmo dāvanu saņemšanai. Alma mācīja, ka Dievs dāvā „cilvēkiem atbilstoši viņu vēlmei” (Almas 29:4).

Es vēršu jūsu uzmanību šiem Mācības un Derību 11. nodaļas vārdiem, kas ir Tā Kunga atklāsme Hairamam Smitam. Vārds vēlēsies un tam radniecīgi vārdi parādās astoņas reizes. Iespējams, viens no vispazīstamākajiem un biežāk citētajiem ir 21. pants. Tajā ir apvienoti vārdi meklēt, vēlēties, vārds un Gars — un rezultāts ir Dieva spēks: „Nemeklē paziņot Manu vārdu, bet vispirms meklē iegūt Manu vārdu, un tad tava mēle tiks atraisīta; un tad, ja tu vēlēsies, tev būs Mans Gars un Mans vārds, jā, Dieva spēks cilvēku pārliecināšanai” (uzsvērums pievienots).

Nākamais — cienīgums. Lai mums būtu neizsakāmā Svētā Gara dāvana, mums ir jātur baušļi. Es domāju, ka jūs zināt, kādi ļaunumi aizvaino Garu, un es tos neminēšu. Mani ir vadījis kāds teikums no manas patriarhālās svētības: „Džej, turi savu ķermeni brīvu no kārdinājumiem un ļaunumiem, kas uzrodas. Dzīvo tīri un krietni, jo mūsu Debesu Tēva Gars mājo tīros mājokļos. [Viņš] nemājo netīros mājokļos.” Es atradu apstiprinājumu Mormona Grāmatā: „Tā Kunga Gars vairs tos neaizsargāja; jā, tas bija pametis tos tāpēc, ka Tā Kunga Gars nemīt nešķīstos tempļos” (Helamana 4:24).

Modrība — garīga un fiziska. Mēs dzīvojam ļoti aizņemtā pasaulē, kur mūsu laiku un uzmanību pieprasa daudzas lietas. Tas ir ar nolūku, ka mēs veicinām punktualitāti sanāksmēs, sevišķi Svētā Vakarēdiena sanāksmē, lai klausītos prelūdijas mūziku, sagatavotos būt ar Garu un saņemt atklāsmi. Mēs gavējam, mēs lūdzam, mēs apdomājam, mēs apmeklējam templi un mēs mācāmies būt labi klausītāji un vērotāji.

Prezidents Džozefs F. Smits ilustrē, ko nozīmē būt fiziski un garīgi modram, kad viņš saņēma atklāsmi, ko mēs saucam „Vīzija par mirušo pestīšana”, kas atrodama Mācības un Derību 138. nodaļā:

„Trešajā oktobrī, tūkstoš deviņi simti un astoņpadsmitajā gadā, es sēdēju savā istabā, pārdomādams Svētos Rakstus;

un domāju par lielo Izpirkšanas upuri, ko nesa Dieva Dēls” (M&D 138:1–2).

Es iztēlojos Prezidentu Smitu sēžam krēslā, iespējams, koka krēslā, pie galda, un viņa priekšā bija Svētie Raksti, kā arī rakstāmspalva un papīra lapa. Viņš negulēja uz dīvāna un nebija atlaidies krēslā.

Prezidents Deivids O. Makeijs ar stāstu par bīskapa Džona Velsa dēlu, kurš ir bijušais prezidējošās bīskapības loceklis, kura dēls nomira dzelzeļa negadījumā, uzsvēra, cik nozīmīgi ir būt fiziski un garīgi modriem. Dažas nedēļas pēc bērēm māte atpūtās mājās, sērojot par sava dēla nāvi, būdama fiziski un garīgi modra. Viņai parādījās dēls un teica viņai, ka tad, kad viņš saprata, ka viņš atrodas garu pasaulē, viņš vispirms mēģināja piekļūt savam tēvam, taču nevarēja, un viņš teica viņai, ka viņa tēvs bijis pārāk aizņemts birojā.⁴

Daudzās mūsu Augstāko pilnvaroto apmācības sanāksmēs Baznīcas prezidenti un apustuļi ir mums atgādinājuši nebūt tik aizņemtiem, darot Tā Kunga darbu, ka mēs nevaram saņemt garīgas iedvesmas.

Kā atpazīt Svētā Gara norādījumus

Es uzskatu, ka ir grūti mācīt, kā atpazīt norādījumus, vadību un garīgus pamudinājumus. Šādas pieredzes ir personiskas un bieži vien pielāgotas atsevišķam cilvēkam un nupat aprakstītajiem apstākļiem. Tomēr ir daži veidi, ko es esmu pieredzējis un esmu mācījies no citiem.

Viens ir — miers tavā prātā. Tas Kungs mācīja spēcīgu mācību grūtībās nonākušajam Oliveram Kauderijam, kad Viņš atgādināja viņam: „Vai Es neiedvesu mieru tavā prātā attiecībā uz šo lietu?” (M&D 6:23). Es ticu, ka „miera prātā” saņemšana ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā atpazīt Svētā Gara vadību. Sinonīmi vārdam miers ir mierīgums, rāmums, harmonija un klusums, kamēr pretējas nozīmes vārdi ir apjukums, raizes, izklaidība, nemiers un disharmonija. Bieži vien mēs sakām: „Es nejūtos labi par to” vai „Es nejūtos ērti.” Šādas sajūtas ir saistītas ar nākamo principu — prātu un sirdi.

„Jā, lūk, Es pateikšu tev tavā prātā un tavā sirdī ar Svēto Garu, kurš nāks pār tevi un kurš mitīs tavā sirdī.

Tagad, lūk, šis ir atklāsmes gars” (M&D 8:2–3).

Es esmu mācījies no Augstākā Prezidija un no Divpadsmito kvoruma, kā arī no savas pieredzes, ka atklāsmes prātā bieži vien ir noteikti vārdi, idejas, pat teikumi, savukārt atklāsmes sirdī parasti ir sajūtas, kas saistītas ar mieru. Pamācoši ir piemēri no Ēnosa dzīves. Viņa stāsta 3. un 9. pantā tiek aprakstīta vispārējas sajūtas ar šādām frāzēm: „prieku, iegrima dziļi manā sirdī” un „es sāku just”. 5. un 10. pantā mēs redzam pilnus teikumus, kuri sākas ar „Tur nāca balss pie manis” un „Tā Kunga balss atkal nāca manā prātā, sakot.”

Par sajūtu saņemšanu sirdī un domu saņemšanu prātā kodolīgi tiek mācīts šajos vārdos Hairamam Smitam:

„Es došu tev no Sava Gara, kas apgaismos tavu prātu, kas piepildīs tavu dvēseli ar prieku;

un tad tu zināsi, jeb ar to tu zināsi visas lietas, kuras tu vēlēsies no Manis” (M&D 11:13–14).

Vēl viens veids ir — studējiet to savā prātā. Bieži citēta Rakstu vieta par atklāsmes un Svētā Gara mudinājumu atpazīšanu ir Mācības un Derību 9:7–9:

„Tev ir jānoskaidro tas savā prātā; tad tev ir jāprasa Man, vai tas ir pareizi, un, ja tas ir pareizi, Es likšu, lai tava sirds tevī degtu; tādējādi tu jutīsi, ka tas ir pareizi.

Bet, ja tas nav pareizi, tev nebūs tādu sajūtu, bet tev būs prāta apstulbums” (M&D 9:8–9).

Elders Dalins H. Oukss gudri mācīja, ka „[cilvēkam var būt] stipra vēlēšanās tikt Tā Kunga Gara vadītam, taču … šī vēlme neprātīgi tiek attīstīta vēlmē tikt vadītam itin visā. Vēlme tikt Tā Kunga vadītam ir spēks, taču tai līdzās jābūt izpratnei, ka mūsu Debesu Tēvs daudzus lēmumus atstājis mums pieņemt pašiem pēc savas izvēles. …

Mums jānoskaidro lietas savā prātā, izmantojot saprāta spēku, ko mūsu Radītājs ir mūsos ielicis. Pēc tam mums jālūdz pēc vadības un, kad to saņemam, jārīkojas atbilstoši tai. Ja mēs nesaņemam vadību, mums vajadzētu rīkoties pēc sava labākā sprieduma. Cilvēki, kuri neatlaidīgi tiecas pēc atklāsmes vadības tādos jautājumos, kurus Tas Kungs nav izvēlējies, lai mūs vadītu, var sagudrot atbildi atbilstoši savai fantāzijai vai nosliecei, vai arī viņi var saņemt atbildi ar maldīgas atklāsmes starpniecību.”⁵

Prezidents Boids K. Pekers ir gudri mācījis: „Garīgās lietas nevar piespiest. Tādi vārdi kā likt, piespiest, pakļaut, pieprasīt neapraksta mūsu privilēģijas attiecībā uz Garu. Jūs nevarat piespiest Garu atbildēt, tāpat kā jūs nevarat piespiest pupu dīgt vai izšķilties kaut kam no olas, pirms tam pienācis laiks. Jūs varat radīt apstākļus, kas sekmē augšanu, barot un aizsargāt, taču jūs nevarat piespiest vai likt — jums ir jāgaida augšana.”⁶

„Tava sirds tevī degtu” — frāze no Mācības un Derību 9. nodaļas. Kas attiecas uz „sirdī degšanu”, es kā bijušais misijas prezidents tiku aicināts kalpot komitejā kopā ar citiem bijušiem prezidentiem, lai meklētu veidus, kā uzlabot sludināšanu. Lai misionāriem palīdzētu pieredzēt un atpazīt sirdī degšanu, kas mācīta Mācības un Derību 9:7–9, tika sniegts kāds ieteikums. Komitejas priekšsēdētājs, Septiņdesmito pirmā kvoruma loceklis un bijušais misijas prezidents, dalījās pieredzē, kas viņam bija kopā ar Divpadsmito kvoruma locekli, kurš apmeklēja viņa misiju. Apmeklējuma laikā šis misijas prezidents mācīja par šo trīs pantu nozīmīgumu.

Pēc sapulces braucot uz nākamo sapulci, Divpadsmito loceklis norādīja, ka savu daudzo gadu pieredzes laikā viņš bija saticis Baznīcas locekļus, kuriem nebija izdevies saņemt atklāsmi caur sirdī degšanu pat pēc lielas gavēšanas un lūgšanām. Viņi nebija sapratuši, ka sirdī degšana ir saistīta nevis ar fizisku karstumu, bet ar sajūtas intensitāti, mieru prātā un sajūtām sirdī, kas minētas iepriekš.

Daudzi cilvēki, iespējams, ir līdzīgi pievērstajiem Mormona Grāmatā, kuri „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu, un neapzinājās to” (3. Nefijs 9:20).

Atklāsmē Hairamam Smitam mēs atrodam četrus veidus, kā atpazīt to, kā mūs vada Gars: „Uzticies tam Garam, kas vada [1] darīt labu — jā, [2] rīkoties taisnīgi, [3] staigāt pazemīgi, [un 4] tiesāt taisnīgi; un tas ir Mans Gars” (M&D 11:12).

Prezidents Gordons B. Hinklijs teica: „Kā mēs atpazīstam Gara lietas? Kā mēs zinām, vai tās ir no Dieva? Pēc to augļiem. Ja tās vada uz izaugsmi un attīstību, ja tās vada uz ticību un liecību, ja tās vada uz labāku veidu, kā kaut ko darīt, ja tās vada uz dievbijību, tad tās ir no Dieva. Ja tās mūs nomāc, ja tās mūs ved tumsībā, ja tās rada neskaidrību vai uztrauc, ja tās vada uz neuzticību, tad tās ir no velna.”⁷

Vēl viens veids — kāds jautājums var aizņemt jūsu prātu vai jūs pastāvīgi nomākt. Šī patiesība no Džozefa Smita vēstules par kristīšanos mirušo labā ir vēl viens veids, kā runā Gars: „Šis jautājums, šķiet, aizņem manu prātu un visstiprāk ietekmē manas jūtas” (M&D 128:1). Iespaidi, kas pastāv, līdz mēs rīkojamies, ir patiesi un svēti.

Kad es prezidēju Kali Kolumbijas misijā, es kādu vakaru studēju Rakstus pēc plkst. 10-iem vakarā. Man prātā nāca doma piezvanīt kādam elderam. Es nesen kā biju intervējis viņu un zināju, ka viņam bija dažas grūtības, un es šo domu ignorēju. Šis iespaids nāca atkārtoti, un, domājot tāpat kā iepriekš, es atkal to ignorēju. Tas nāca trešo reizi, un beidzot es atpazinu, kas tas ir par iespaidu, un viņam piezvanīju. Viņa pārinieks bija gultā un atbildēja. Es palūdzu runāt ar elderu, par kuru bija saņēmis iespaidu piezvanīt. Viņš teica, ka viņš nav savā gultā.

„Noliec klausuli un atrodi viņu,” es teicu.

Viņu atrada pagalmā runājamies ar kādu jaunu sievieti, kura tajā dienā bija pārcēlusies. Nākamajā dienā elderi tika pārcelti uz citu dzīvokli.

Noslēgumā es citēšu kādu prezidenta Vilforda Vudrafa nozīmīgu pieredzi un gudru padomu. Savos ceļojumos viņš ziņoja, ka viņam bija parādījies Džozefs Smits, Brigams Jangs un citi agrīnie Baznīcas vadītāji. Kādā reizē viņam parādījās Brigams Jangs (kurš bija miris pirms trim gadiem). „Kad mēs ieradāmies savā galamērķī, … es vaicāju, vai prezidents Jangs mums sludinās. Viņš teica: „Nē, es esmu pabeidzis savu liecību miesā. Es vairs nerunāšu ar šiem cilvēkiem. Taču,” viņš teica, „es esmu ieradies satikt tevi; es esmu ieradies apraudzīt tevi un redzēt, ko ļaudis dara.” Pēc tam viņš teica: „Es vēlos, lai tu mācītu ļaudis — un es vēlos, lai tu pats ievērotu šo padomu — ka viņiem jādarbojas un jādzīvo tā, lai iegūtu Svēto Garu, jo bez tā jūs nevarat uzcelt valstību; bez Dieva Gara jums draud briesmas staigāt tumsā un briesmas neizpildīt savu aicinājumu kā apustuļiem un elderiem Viņa baznīcā un valstībā.””⁸

Es pazemīgi lūdzu, lai jūs vēl dedzīgāk vēlētos būt neizsakāmās Svētā Gara dāvanas cienīgi, lai jūs pieaugtu spējā atpazīt Viņa pamudinājumus, lai jūs būtu mierīgi un zinātu (skat. M&D 101:16) Tēvu un Dēlu caur Svēto Garu, un lai jūs paustu pateicību par Viņu un par Viņa vadību, jo pateicības paušana aicina vairāk Gara.

Pateicoties neizsakāmajai Svētā Gara dāvanai, es zinu, ka Džozefs Smits ir Atjaunošanas pravietis un ka Mormona Grāmata ir mūsu reliģijas noslēgakmens. Es zinu, ka Tēvs un Dēls dzīvo. Viņi ir reāli. Svētais Gars apliecina visu patiesību. Viņš padara svētu, un Viņš māca. Mūs šodien vada dzīvi pravieši, gaišreģi un atklājēji, patiesi Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustuļi. Šos piecpadsmit vīrus vada neizsakāmā Svētā Gara dāvana. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

© 2012 by Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības saglabātas. Angļu val. teksta apstiprinājums: 12/11. Tulkojuma apstiprinājums: 12/11. The Unspeakable Gift of the Holy Ghost tulkojums. Latvian PD50038517 153