Skolotāji „nāk” no Dieva

Elders Kims B. Klārks

no Septiņdesmitajiem

Vakars kopā ar elderu M. Raselu Balardu

Uzruna BIS reliģijas pasniedzējiem • 2016. g. 26. febr. • Soltleikas tabernakls

Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs par iespēju šovakar būt kopā ar jums. Es īpaši vēlos paust pateicību visiem skolotājiem un viņu dzīvesbiedriem, un visiem, kuri atbalsta tos, kuri māca. Manas meitas vīrs ir agrā rīta semināra skolotājs, un es zinu, kādi upuri un apņēmība ir vajadzīgi, lai mācītu agrā rīta semināru, un es esmu redzējis, kāda ietekme ir pilnlaika skolotājiem uz jauno paaudzi, tostarp uz maniem mazbērniem. Lai Dievs svētī jūs visā, ko jūs darāt.

Pagājušā gada augustā es runāju par nepieciešamību pildīt lielos pienākumus, kas gulstas uz mums. Mums ir jāizglīto jaunā paaudze daudz padziļinātāk un daudz spēcīgāk, nekā mēs esam to darījuši agrāk. Un tas nozīmē, ka mums visiem ir jābūt labākiem un jādara labāk, nekā mēs jebkad esam darījuši.

Kad es domāju par Tā Kunga uzdevumu un iespēju šovakar teikt dažus vārdus, mans prāts pievērsās stāstam par Nikodēmu, kurš naktī apmeklēja Glābēju, kas ir pierakstīts Jāņa evaņģēlija trešajā nodaļā. Nikodēms teica: „Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.”¹

Šis izteikums ne tikai pauda to, kas ir Jēzus — Mācītājs, no Dieva nācis —, bet arī to, ko dara skolotāji, kas nāk no Dieva: viņi veic brīnumus to dzīvē, kurus viņi māca, jo ar viņiem ir Dievs.

Es ļoti labi pazīstu šādu skolotāju. Šovakar es vēlos dalīties līdzībā par viņu. Tā saucas „Līdzība par Šūpulīša vadītāju”.

Kāda māsa tika aicināta par Šūpulīša klases vadītāju savā bīskapijā. Viņa bija ieguvusi labu izglītību universitātē, un viņai bija daudz ideju aktivitātēm un darbiņiem, ko bērni varētu darīt. Viņa nolēma padarīt Šūpulīša klasi par paraugklasi.

Pēc vairākām nedēļām šī māsa bija zaudējusi drosmi. Šūpulīša klase bija kā nasta. Viņa baidījās būt ar bērniem. Par spīti viņas plāniem, bērni ķildojās un raudāja, un ik nedēļu ignorēja viņu. Nekas, ko viņa mēģināja, nedarbojās. Ik nedēļu viņa pārnāca mājās raudot.

Neapmierinātībā viņa izsaucās: „Es darīju labāko, ko varēju! Ko vēl es varu darīt?”

Viņai prātā iešāvās kāda doma: Pajautā Debesu Tēvam, ko tev darīt. Slaukot asaras, viņas nometās ceļos lūgšanā. Viņa lūdza par Šūpulīša klasi, savām cerībām, savu neapmierinātību un savu vilšanos. Viņa lūdza pēc Viņa palīdzības un vadības.

Debesu Tēvs atbildēja uz viņas lūgšanu. Viņa guva stipru iedvesmu. Tavi stundu plāni ir koncentrēti uz tevi. Tā vietā pievērsies bērniem; mācies iepazīt un iemīlēt viņus.

Tas bija labs padoms, labs vēstījums, taču to bija grūti uzklausīt. Šī māsa zināja, ka viņai ir jānožēlo. Viņai bija vajadzīga cita attieksme un pieeja Šūpulīša klasei. Viņa lūdza un studēja Rakstus, lai gūtu iedvesmu.

Kad šī skolotāja nākamajā svētdienā devās uz Šūpulīša klasi, viņai nebija nekādu baiļu. Viņa paļāvās uz To Kungu. Viņa sagaidīja pie durvīm bērnus, pietupās viņu augstumā un sveicināja viņus vārdā. Viņa runāja ar viņiem par viņu ģimenēm, viņu mīļāko ēdienu un daudz ko citu. Viņi kopā dziedāja un lasīja stāstus. Daži bērni raudāja un niķojās, taču tonedēļ Šūpulīša klasē bija pavisam cita sajūta. Un, kad stunda beidzās, šī māsa bija nogurusi, taču neraudāja.

Maz pamazām, kad šī māsa labāk iepazina bērnus, viņas sajūtas pret tiem izmainījās. Šūpulīša klases vadītāja gaidīja svētdienas. Viņa bija patīkami satraukta un laimīga būt kopā ar saviem Šūpulīša klases bērniem. Viņa tos mīlēja.

Un … nāca iedvesma. Kādu nedēļu viņa paņēma fotokameru uz Šūpulīša klasi un nofotografēja katru bērnu. Viņa sagatavoja attēlu dēli, pielika katra bērna foto un ik nedēļu ņēma šo dēli līdzi uz Šūpulīša klasi. Bērniem patika aplūkot savus attēlus uz dēļa. Viņi jutās ne vien svarīgi — viņi jutās mīlēti.

Pēc kāda laika Šūpulīša klases vadītāja pielietoja savas aktivitātes un projektus, lai mācītu bērnus. Bērniem tas ļoti patika. Patiesībā bērniem tik ļoti patika Šūpulīša klase, ka viņi uz to skrēja pēc Svētā Vakarēdiena sanāksmes. Bērniem patika Šūpulīša klase. Viņi mīlēja savu Šūpulīša klases vadītāju, un viņa tos mīlēja.

No šīs līdzības mēs varam mācīties vairākus principus. Visnozīmīgākais ir ticība Debesu Tēvam un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum. Tā bija skolotājas ticība, kas vadīja viņu mesties ceļos lūgšanā, ticība mudināja viņu nožēlot, un ticība vadīja viņu virzīties uz priekšu, precīzi nezinot, kas viņai jādara. Ticība ir pirmais princips.

Otrais ir cerība. Atrasties Šūpulīša klasē maziem bērniem var būt grūti. Viņi var justies nobijušies, vientuļi vai pat pamesti. Viņi varētu prātot, kā aizmukt. Šūpulīša klases vadītāja bija apzinājusies šīs sajūtas, taču viņa bija strādājusi pie tām, un viņa zināja, ka pastāv cerība Kristū. Viņas cerība bija „dzīva”, „gaiša” un „spoža”, un bērni to juta.

Trešais princips ir pazemība. Lepnība un paļaušanās uz miesas atbalstu ir risks skolotājam. Pazemība — būt mācāmam — ir lielisks pretlīdzeklis lepnībai. Šūpulīša klases vadītāja rīkojās ar ticību Kristū, lai būtu pazemīga Debesu Tēva priekšā. Viņa apgaismoja sevi un svētīja sevi ar gudrību caur Svētā Gara spēku.

Ceturtais princips ir mīlestība — tīrā Kristus mīlestība. Sākumā bērnus nebija viegli mīlēt. Taču Šūpulīša klases vadītājai bija ticība Kristum, un viņa pazemībā devās uz priekšu, esot ar cerību Viņam, lai mīlētu šos bērnus. Dievs viņu svētīja ar tīro Kristus mīlestību, un bērni to sajuta. Būtībā Šūpulīša klases vadītāja izveidoja žēlsirdības saites ar šiem bērniem. Šīs saites kļuva par garīgu kanālu, pa kuru varēja plūst zināšanas, iedrošinājums un cerība.

Brāļi un māsas, es lūdzu pēc Dieva svētībām pār mums, lai mēs visi, lai kur mēs mācītu, varētu rīkoties atbilstoši šiem ticības, cerības, pazemības un mīlestības principiem ar vēl lielāku uzcītību, drosmi un pacietību — kā jebkad iepriekš. Es zinu: ja mēs to darīsim, ar mums būs Dieva labvēlība un mēs patiesi būsim skolotāji, kas „nāk” no Dieva, veicot brīnumus mūsu audzēkņu dzīvēs. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.