Empātija
S&I ikgadējā apmācības pārraide 2021. gadā
2021. gada 26. janvārī
Es augstu vērtēju, ko brālis Vilkinsons teica par tiem, kuri ir zaudējuši mīļus cilvēkus un ir citādi cietuši šajā laikā, un vēlos, lai jūs zinātu, ka mēs tiešām jūtam jums līdzi.
Es arī vēlētos sākt, vienkārši izsakot pateicību par jūsu pūlēm lielo pārmaiņu laikā. Jūsu ieguldītais darbs, lai efektīvi mācītu tiešsaistē, ir bijis ievērojams. Es zinu, ka dažas dienas jums laupīja drosmi, kad centāties palīdzēt saviem studentiem turpināt mācības un pieredzējāt tik daudz traucēkļu. Tad nu paldies par jūsu neatlaidīgajiem pūliņiem. Mēs arī novērtējam jūsu gatavību pielāgoties citām zīmīgām izmaiņām, tādām kā jauns mācību programmas kalendārs un lasīšanas prasības. Es esmu ļoti pateicīgs par jūsu milzīgajām darba spējām un vēlmi pret to visu izturēties ar tik lielu ticību.
Pārmaiņu laikā ir kāda spēja, varbūt pat Gara dāvana, kas, manuprāt, ir svarīga ikvienam no mums. Tā izriet no ticības Jēzum Kristum. Tā ir spēja uzticēties pagātnes panākumiem, vienlaikus gaidot uz papildu gaismu, ko Tas Kungs vēlas sniegt. Elders Džefrijs R. Holands to noformulēja šādi:
„No pagātnes mums ir jāmācās, nevis tajā jādzīvo. … Kad esam iemācījušies to, ko mums nepieciešams apgūt, un paņēmuši līdzi labāko no tā, ko esam piedzīvojuši, mēs raugāmies uz priekšu, paturot prātā, ka ticība allaž ir vērsta uz nākotni. …
Ticība balstās uz bijušo, taču ne brīdi nevēlas tajā palikt. Ticība sevī ietver paļāvību, ka Dievs ir sagatavojis lielas lietas.”1
Paturot visu labo no pagātnes, mums vajadzētu censties pilnveidot savus pūliņus, cenšoties saprast, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs tālāk darītu. Mums jābūt gataviem sev pavaicāt: „Kā man vēl trūkst?”2 un jācenšas uzlabot savas zināšanas, attieksmi, raksturu un sniegumu. Arī tā ir ticības izpausme.
Jūs, iespējams, atceraties, ka pirms vairāk nekā pieciem gadiem elders Kims B. Klārks mums teica:
„Lai kāds būtu mūsu garīguma līmenis šajā brīdī, lai cik liela tagad būtu mūsu ticība Jēzum Kristum, lai kāds apņēmības un ziedošanās spēks, lai kāda paklausības, cerības vai žēlsirdības pakāpe mums nepiemistu, lai kādas profesionālās prasmes un spējas mēs nebūtu apguvuši, ar to nepietiks tā darba paveikšanai, kas stāv mūsu priekšā. …
… Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir paredzējis lielu darbu, kas mums jāpaveic jaunās paaudzes labā. Tik lielu darbu mēs vēl nekad agrāk neesam darījuši.”3
Es esmu pateicīgs par to, ka jūs atsaucāties viņa aicinājumam. Es esmu redzējis, kā daudzi no jums padziļina savu garīgumu un apņēmību, kā arī savas prasmes un spējas. Mēs esam redzējuši daudzus iemeslus, kāpēc tas bija tik svarīgi un kāpēc arī turpmāk būs nepieciešams padziļināt šīs spējas.
Es vēlos dalīties kādā piemērā. Pēdējā laikā mēs runājam par nepieciešamību vairāk pievērsties Kristum un vairāk koncentrēties uz audzēkņiem. Šī nav tikai devīze vai mācību paņēmiens. Koncentrēšanās uz Kristu un audzēkņiem ir veids, kā pielietot divus augstākos baušļus.4 Tam vajadzētu virzīt mūsu pūliņus, lai mēs aicinātu piedalīties vairāk jauniešu un jauno pieaugušo. Un tam vajadzētu virzīt mūsu pūliņus, lai mēs vairotu savu mācīšanas spēku.
Kad mēs savā mācīšanā patiesi cenšamies pielietot pirmo augstāko bausli, mēs to nedarām, vienkārši atsaucoties uz Glābēju stundas beigās. Mēs izmantojam katru izdevību, lai liecinātu par Viņu un paustu savu pateicību Viņam. Mēs pārstājam tikai runāt par Viņu un sākam runāt par Viņu kā par mūsu personīgo Pestītāju, kuru esam iepazinuši, iemīlējuši un uz kuru paļaujamies.
Kad mēs mūsu mācīšanā no sirds cenšamies pielietot otro augstāko bausli, mēs nekoncentrējamies tikai uz mācību vielas pasniegšanu vai konkrētu mācību metožu pielietošanu, ar mērķi panākt studentu iesaistīšanos. Mēs koncentrējamies uz cilvēkiem un viņu vajadzībām, un mēs dedzīgi vēlamies palīdzēt viņiem virzīties uz mūžīgo dzīvi. Mēs pārstājam redzēt tikai klasi ar audzēkņiem, un sākam uzlūkot katru audzēkni kā dārgu Dieva bērnu ar dievišķu potenciālu.
Tās nav jaunas idejas. Mēs vienmēr esam vēlējušies to darīt. Tāpēc es jautāju: Kā mēs varam balstīties uz pagātnes panākumiem, lai nākotnē to paveiktu vēl efektīvāk?
Lai arī es esmu agrāk runājis par šīm tēmām, cerot pilnveidot to labo, kas tiek paveikts, es vēlos dalīties vēl vienā domā par katru tā apgalvojuma pusi, sākot ar to, ka mums vairāk jākoncentrējas uz Kristu. Esmu centies labāk saprast, ko tas nozīmē un kā tas varētu izskatīties mūsu mājās un mūsu klasēs. Mums noteikti ir jāturpina ieguldīt pūles, lai palīdzētu studentiem koncentrēties uz Jēzus Kristus tituliem, īpašībām un piemēru.5 Vai varu ieteikt vēl kādu veidu? Tāpat kā jums, arī man Tā Kunga pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, atgādināja, ka „uzskaitīt savas svētības ir daudz labāk, nekā uzskaitīt savas problēmas”.6 Esmu no viņa uzzinājis par svētībām, kas pieejamas Israēla derības tautai, un to, ka, ļaujot Dievam gūt virsroku, mēs pieredzam dziedinājumu, rodam atbildes, saņemam drosmi stāties pretī kārdinājumiem un spēku izcīnīt mūsu cīņas. Un, kā prezidents Nelsons ir arī teicis, mēs „paši pieredzēsim to, ka mūsu Dievs ir „brīnumu Dievs” [Mormona 9:11]”.7 Tāpēc vēl viens veids, kā koncentrēties uz Glābēju, ir palīdzēt mūsu studentiem atpazīt to, kā Viņš mīlestībā un žēlastībā sniedzas pretī visiem Debesu Tēva bērniem.
Es nesen piedalījos kādā virtuālā nodarbībā. Lai sagatavotos nodarbībai, audzēkņi lasīja Etera 2:25: „Un lūk, Es sagatavošu jūs pret šīm lietām; jo jūs nevarat šķērsot šo lielo dziļumu, ja vien Es nesagatavošu jūs pret jūras viļņiem un vējiem.”8 Nodarbības dalībnieki runāja par šo pantu un to, kā Tas Kungs sagatavoja jarediešus viņu ceļojamam. Kāda studente atklāja, ka viņai ir kāds pārbaudījums, ko viņa raksturoja kā visgraujošāko, ko viņa jebkad ir piedzīvojusi.
Tad viņai tika uzdots jautājums, kuru, manuprāt, iedvesmoja uzdot Svētais Gars. Ko Tas Kungs jau ir paveicis, lai sagatavotu tevi šim pārbaudījumam — pat vēl pirms tā? Kādu pieredzi Viņš tev jau ir devis un ko Viņš tev jau ir mācījis, kas tagad varētu sniegt nepieciešamo atbalstu? Cik lielisks jautājums, kas mums liek domāt par to, kā Glābējs pauž Savu mīlestību pret mums, pat ja tas nozīmē paredzēt mūsu vajadzības. Persona, kurai bija minētais pārbaudījumus, norādīja vairākus veidus, kā Tas Kungs bija viņu sagatavojis. Viņa saprata, ka gūtās pieredzes viņai var sniegt atbalstu, kā arī viņai ir dziļa izpratne un liecība par principiem, kas viņai ir jāzina, lai šajā pārbaudījumā reaģētu ar lielu ticību. Vairāki citi nodarbības dalībnieki pastāstīja, kā Tas Kungs viņus ir atbalstījis viņu pārbaudījumos un kā viņi ir nonākuši pie atziņas, ka Viņš viņus mīl un vēlas viņus svētīt.
Jums un jūsu audzēkņiem saskatot Tā Kunga roku svētām cilvēkus, kurus mēs iepazīstam Svētajos Rakstos, jūs varēsiet viņiem arī palīdzēt saskatīt lomu, kāda Viņam šobrīd ir viņu dzīvē. Kā jau Mormona Grāmata mudina — mēs varam viņiem palīdzēt atcerēties, „cik žēlsirdīgs Tas Kungs ir bijis pret cilvēku bērniem”.9
Tagad kāda doma par tā izteikuma otru pusi — nepieciešamību koncentrēties uz mūsu audzēkņiem. Mēs dzīvojam laikā, kad daudzi jaunieši un jaunie pieaugušie cīnās ar neatrisinātiem jautājumiem un jūtas apjukuši daudzo pasaules balsu dēļ. Lai izlauztos cauri šim troksnim, viņiem jāsaprot patiesā doktrīna. Tāpat kā tas ir bijis vienmēr — viņiem ir vajadzīgs, lai mums būtu morālā drosme mācīt un liecināt par mūžīgo patiesību. Tad kā mēs varam to saglabāt un vairot, lai turpmāk atsauktos uz viņu vajadzībām? Kā mēs varētu labāk koncentrēties ne vien uz patiesības mācīšanu, bet arī uz to, ka palīdzam audzēkņiem apgūt patiesību?
Viens veids, kā to paveikt, ir pielietot Kristum piemītošo īpašību — empātiju. Empātija ir spēja saprast un līdzpārdzīvot cita cilvēka sajūtas. Patiesa empātija apvieno cilvēkus; tā veicina attiecību veidošanos un palīdz cilvēkiem sajust, ka viņi nav vieni. Tā ir ļoti būtiska, lai radītu piederības sajūtu. Šī īpašība ir panākuma atslēga tam, lai efektīvi atbildētu kādam audzēknim uz jautājumu un efektīvi vadītu kādu grupas diskusiju, kur daudzi audzēkņi uzmanīgi klausās ar saviem neizteiktajiem jautājumiem.
Pētījumi liecina, ka tie, kuriem ir grūtības ar ticību, parasti neatkāpjas doktrīnas dēļ. Viņi atkāpjas, jo uzdod savus jautājumus personīgās pieredzes kontekstā, kas liek viņiem saskatīt šos jautājumus kādā noteiktā perspektīvā — bieži vien tā ir neiederēšanās sajūta, sirdssāpes vai nepiepildītas gaidas. Ja mēs atbildēsim uz viņu jautājumiem bez empātijas, nesaprotot kontekstu, mēs, iespējams, nesniegsim viņiem nepieciešamo palīdzību. Vēl ļaunāk, ja mēs izturēsimies noraidoši vai nosodoši vai sāksim aizsargāties, mēs zaudēsim viņu uzticību un iespēju pozitīvi ietekmēt viņu dzīvi.
Glābējs bija pilnīgs paraugs tam, kā runāt patiesību mīlestībā.10 Viņa saskarsme bija iejūtības pilna, vienmēr pielāgota individuālām vajadzībām un izpratnei. Tā rezultātā tie, kuri uzskatīja, ka nav atbilstoši vai piemēroti mācekļa aicinājumam, aizvien juta Viņa mīlestību un tuvojās Viņam. Viņi saprata, ka viņiem Viņš ir nepieciešams.
Vēl viens brīnišķīgs piemērs ir Mācībā un Derībās, ko šogad studējam. 88. nodaļā ir rakstīti Tā Kunga norādījumi Praviešu skolai. Skolotājam bija jāierodas pirms studentiem, jāsagatavojas pašam un jāsagatavo telpa. Viņam arī bija norādīts sveikt studentus ar šādiem vārdiem:
„Es sveicu tevi Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā, par mūžīgās derības zīmi vai atgādinājumu, šajā derībā es pieņemu tevi sekot ar apņēmību, kas ir noteikta, nesatricināma un nemainīga, lai būtu par tavu draugu un brāli caur Dieva labvēlību mīlestības saitēs.”11
Lai gan nebūtu pareizi katru semināra vai institūta nodarbību iesākt ar šādu sveicienu, tas ir ļoti pamācošs un nozīmīgs. Kā māsa Virdžīnija Pīrsa jautāja: „Vai jūs varat iedomāties mācību vidi, kas balstās uz šādu abpusēju mīlestības un apņēmības apliecinājumu starp jums un jūsu audzēkņiem? Vai jūs varat iedomāties personīgo drošību, kādu viņi sajuta, — un enerģiju, kas citādi tiktu izmantota sevis aizstāvēšanai un aizsargāšanai un kas viņiem bija pieejama, lai mācītos, pilnveidotos un mainītos? Vai jūs varat iedomāties Svētā Gara spēku telpā, kur katrs dalībnieks ir apsolījis būt par draugu un brāli caur Dieva labvēlību mīlestības saitēs?”12
Tikai padomājiet, kā tas mainītu mūsu klases un kā tas svētītu katru atsevišķu audzēkni. Iedomājieties, piemēram, kādu jaunu vīrieti, vārdā Alekss, jautājam: „Ko man darīt, ja es nepiekrītu visiem Baznīcas noteikumiem?” Kā jūs varētu atbildēt, lai tas paustu jūsu mīlestību un empātiju? Protams, viņam būs jāsaprot praviešu loma un paklausības nozīme. Tomēr tā var nebūt pati labākā tūlītējās atbildes reakcija, un ar to var nepietikt cilvēkam, kurš sirsnīgi meklē atbildes uz saviem jautājumiem. Pirms mēs atbildam uz jautājumu vai vadām diskusiju, būtu labi, ja vispirms mēs censtos saprast to cilvēku, kurš jautā, vai grupu, kas piedalās diskusijā. Tātad, ja jums būtu iespēja izrunāties ar Aleksu, kas vēl jums būtu jāzina un kas vēl viņam varētu būtu vajadzīgs no jums?
Sākumā mēs varam klausīties, un mēs varam lūgt par spēju iejusties otra ādā un censties iztēloties, kā viņš jūtas. Alekss droši vien neuzdod šo jautājumu, lai tikai apliecinātu sava prāta asumu vai vienkārši tāpēc, lai saprastu doktrīnu. Aleksam ir vēsture. Viņam ir pieredzes un attiecības, no kurām dažas ir bijušas pozitīvas, bet citas ne. Patiesībā, šajā gadījumā Alekss jūtas nedaudz atstumts, apmeklējot baznīcu un institūtu. Evaņģēlija diskusiju laikā viņš jūtas citādi, nekā daudzi citi, kas izsakās. Viņš prāto, vai vēl kāds cits jūtas līdzīgi viņam, bet šķiet, ka neviens nekad neaktualizē viņa īpašos jautājumus. Šo pieredžu dēļ viņš baznīcā ir juties vientuļi. Kad viņš centās dalīties savā skatījumā, viņš nejutās sadzirdēts vai saprasts. Kādā citā reizē skolotājs izteica komentāru par viņa bārdu. Vēlāk kāds audzēknis neņēma nopietni jautājumu, kas Aleksam šķita ļoti svarīgs. Viņš sajutās, ka viņu tiesā, un dažbrīd viņš pat jutās dusmīgs.
Taču ir vēl kas, kas jums ir jāzina un jāatceras par Aleksu. Viņš joprojām ir šeit. Viņš ir ieradies uz nodarbību. Viņš nāk, jo viņš mīl evaņģēliju un Baznīcu. Viņš cenšas turēties pie savas ticības un cenšas rīkoties pareizi. Viņš arī cenšas saprast, kas no visa dzirdētā un pieredzētā Baznīcā ir patiesā doktrīna un kas ir kultūras normas vai pat neprecizitātes, ko Baznīcas locekļi, labu gribēdami, ir nodevuši tālāk. Viņā noris iekšēja emocionālā cīņa, un viņš tiecas izzināt Tā Kunga gribu. Kā jūs to visu varētu zināt par Aleksu, ja jūs neklausītos un netiektos būt empātiski? Tagad, kad Aleksu jau esat mazliet iepazinuši, jūs saprotat, ka viņa jautājumi nav tikai par Baznīcas noteikumiem. Viņš nejautā tikai to, vai Baznīca ir patiesa. Viņš vēlas zināt, vai Baznīca ir laba. „Vai man tajā ir vieta?” un „Kā es varu tajā iederēties, ja šķiet, ka man vienīgajam ir šaubas un jautājumi?”
Jūs varat palīdzēt Aleksam padomāt par viņa jautājumiem un pārformulēt tos mūžības skatījumā. Dažreiz ir jāuzdod pareizais jautājums, lai saņemtu atbildes no mūsu Debesu Tēva. Taču, ja jums būs pietiekami daudz mīlestības un empātijas, lai saprastu viņu un aptvertu viņa jautājuma kontekstu, tas jums palīdzēs sniegt viņam nepieciešamo atbalstu un vadību. Tas nav viegli un var pat šķist nedaudz biedējoši. Bet es nelūdzu jūs vadīt ikvienu diskusiju vai atbildēt uz katru jautājumu perfekti. Es lūdzu, lai jūs ieklausītos, būtu iejūtīgi un palīdzētu audzēkņiem sajust Debesu Tēva mīlestību pret viņiem. Vai jūs varat iedomāties personīgo drošību, kādu justu Alekss un viņa klasesbiedri? Un kāda enerģija, kas iepriekš tika izmantota sevis aizstāvēšanai un aizsargāšanai, tagad viņiem būtu pieejama, lai mācītos, pilnveidotos un mainītos? Vai jūs varat iedomāties Svētā Gara spēku klasē, kas piepildīta ar draudzību un stipru mīlestību?
Vai atceraties eldera Deila G. Renlanda padomu pēdējā vispārējā konferencē? Viņš pastāstīja par kādu pacientu, kurš jau vairākas reizes bija hospitalizēts, lai ārstētu ar alkoholismu saistītu slimību. Kāda ārste‑praktikante izteicās, ka nav godīgi, ka viņai būs jāpavada tik daudzas stundas, rūpējoties par šo pacientu, jo viņš pats bija izraisījis šo nepatīkamo situāciju.
Elders Renlands dzirdēja, kā kāds cits ārsts uz to atbild, sakot: „Jūs kļuvāt par ārsti, lai rūpētos par cilvēkiem un viņus dziedinātu. Jūs nekļuvāt par ārsti, lai viņus tiesātu. Ja jūs nesaprotat šo atšķirību, jums nav tiesību praktizēt šajā iestādē.”13
Jūs un es nekļuvām par Jēzus Kristus evaņģēlija skolotājiem, lai tiesātu savus audzēkņus. Mēs kļuvām par skolotājiem, jo vēlējāmies vērst viņu uzmanību uz Izcilo Dziedinātāju. Tikai Jēzum Kristum ir tiesības tiesāt, un tikai Viņš var dziedināt. Tikai katru dienu koncentrējoties uz Viņu — Viņa piemēru, Viņa mācībām un Viņa solījumiem —, mēs varam viņiem palīdzēt atklāt viņiem nepieciešamo dziedinājumu un virzienu. Neatkarīgi no tā, kas mainās mūsu mācīšanas pieejā un saziņā ar studentiem, viena lieta nekad nemainīsies. Pats svarīgākais veids, kā mēs varam palīdzēt jaunajai paaudzei padziļināt ticību, ir pilnībā koncentrēt mūsu mācīšanu un mācīšanos uz Jēzu Kristu, tādā veidā viņiem palīdzot Viņu iepazīt, mācīties no Viņa un apzināti kļūt līdzīgākiem Viņam. Kad jūsu stiprā liecība būs savienota ar dziļu mīlestību pret jūsu audzēkņiem, jūs būsiet vislabākajā iespējamajā situācijā, lai palīdzētu viņiem saprast Viņa mācības un paļauties uz Viņa īstenoto Izpirkšanu, un sagatavoties Viņa apsolīto svētību saņemšanai. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
Tagad es gribētu doties un pievienoties brālim Bigelovam un brālim Smitam.