Un Jēzus tiem sacīja: ES ESMU dzīvības maize
Vakars ar elderu Geritu V. Gongu
Uzruna BIS reliģijas pasniedzējiem • 2017. g. 17. febr. • Soltleikas tabernaklā
Dārgie brāļi un māsas, tā ir īpaša privilēģija — sapulcēties šajā vakarā. Paldies jums visiem par laipnajiem mīlestības un iedrošinājuma vēstījumiem. Šovakar runājot par Kristu, priecājoties par Kristu,1 mācoties par Kristu, es lūdzu, kaut mēs godbijīgi Viņam tuvotos.
Ģimenes locekļi un dzīvesbiedri, tas ir pagodinājums būt kopā ar jums. Laulāto dzīvesbiedru varam salīdzināt ar garšvielām — tie padara mūsu dzīvi interesantu un patīkamu. Laulātie ir mūsu dzīves garšvielas. Jūs agri ceļaties, jūs vēlu paliekat nomodā, un katru soli jūs dzīvojat ar ticību. Paldies par to, kas esat un ko darāt.
Šo uzdevumu — piedalīties vakarā ar Augstāko pilnvaroto — es saņēmu vēstulē, kuru bija parakstījis prezidents Tomass S. Monsons, prezidents Henrijs B. Airings un prezidents Dīters F. Uhtdorfs. Es jūtu Augstākā prezidija mīlestību pret katru no jums, jo viņi ir lūguši, lai Tas Kungs svēta un iedvesmo mūsu pūliņus šajā vakarā.
Kad es saņēmu šo uzdevumu, es aicināju elderu Kimu B. Klārku un brāli Čadu Vebu man pastāstīt par jums — mūsu semināra un institūta skolotājiem, misionāriem un BIS darbiniekiem visā pasaulē.
Es uzzināju, ka ir aicināti 45 731 semināra un institūta skolotāji un misionāri, kas māca 133 valstīs: 34 527 no jums kalpo ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm; 11 204 kalpo Amerikas Savienotajās Valstīs. Visi kopā jūs ieguldāt 20 807 605 stundas evaņģēlija kalpošanā katru gadu. Paldies jums!
Es uzzināju, ka 2878 semināra un institūta darbinieki kalpo 129 valstīs: 1849 no jums Amerikas Savienotajās Valstīs un 1029 — ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm. Jūs uzticīgi kalpojat valstīs burtiski no A (Albānija) līdz Z (Zambija) — arī Botsvānā, Bulgārijā, Ungārijā, Lietuvā un Mozambikā. Paldies jums!
Daži no jums māca jau vairākus gadus. Piemēram, māsa Enida Meja Britu Kolumbijā nesen tika atbrīvota pēc 35 gadu mācīšanas seminārā. Māsa Meja mācīja 9 no viņas 10 bērniem, 2 viņas mazbērnus un viņas pašreizējo bīskapu. Māsa Meja esot lūgusi par to, lai viņas mašīna spētu izturēt katru mācību gadu. Kad māsa Meja bija novadījusi semināru pēdējo reizi un novietojusi stāvvietā savu automašīnu, tās ātrumkārba salūza.
Daži no jums tikai sāk mācīt. Piemēram, māsa Janga Dongrana Korejā un māsa Joanna Mersadera Dominikānas Republikā sāka mācīt šogad, būdamas Baznīcas locekles tikai sešas nedēļas.
Māsa Margareta Masai Kenijā sāka mācīt semināru tikai dažas nedēļas pēc pievienošanās Baznīcai. Māsa Masai pieticīgi saka, ka viņas studenti, no kuriem daudzi ir dzimuši Baznīcā, ir mācījuši viņu un palīdzējuši izveidot evaņģēlija pamatu, kas viņu ir svētījis jau 17 gadus, kopš viņa māca semināru.
Jūs mācāt un kalpojat visdažādākajās vietās un apstākļos, dažādas izcelsmes studentiem, lielās un mazās klasēs.
Brālis Benjamīns Hadfields māca Ziemeļpolā, Aļaskā. Un māsa Lorēna Tosena māca Ušajā, netālu no Antarktīda, kur ir Dienvidpols.
Trešdienās Soltleikas Universitātes institūtā brālis Džareds Halversons māca gandrīz 400 studentus. Es jautāju brālim Halversonam, kā viņam tas izdodas. Viņš sacīja: „Es mācu visu grupu, bet uzrunāju individuālus cilvēkus, studējot rindiņu pēc rindiņas.”
Polijā, māsa Dagmāra Martiniuka, jauna, neprecēta pieaugusī, agri pieceļas, lai strādātu maizes ceptuvē, pēc tam, vēlu vakarā, māca institūtu.
Māsas Mairas Floresas-Akuilaresas semināra klases Hondurasā sākas 5:00 no rīta. Un brāļa Rūbena Adrovera institūta klase Sanhuanā, Argentīnā, sākas 10:00 vakarā.
Tāpat jūs mācāt un vadāt sākumskolas un pamatskolas klases Meksikā, Kiribatī, Fidžī, Tongā un Samoā.
Pateicoties jums, vairāk nekā jebkad iepriekš jaunieši un jaunie pieaugušie lasa Svētos Rakstus un mūsdienu praviešu vārdus.
Pateicoties jums, aizvien vairāk jauniešu mācās iegūt garīgās zināšanas un rast atbildes uz saviem jautājumiem, izprotot doktrīnu.
Un pateicoties jums, mūsu Baznīcas skolu pamatkursi un institūti atved studentus tuvāk Jēzum Kristum — galvenajam stūrakmenim.
Vēlreiz, mēs apbrīnojam jūs par to, kas jūs esat un kā jūs kalpojat. Lai kur jūs būtu, lai kādi ir jūsu apstākļi, paldies, ka šovakar esat sapulcējušies, būdami ar atvērtu sirdi un prātu — viens, divi vai vairāki Viņa vārdā.2
Reiz, kad kopīgi bijām veikuši laikietilpīgu uzdevumu un mēs grasījāmies nolaisties Soltleikas lidostā, Boids K. Pekers sacīja: „Gerit, mana sieva Donna tagad liek krāsnī maizi. Kad ieradīšos mājās, maize būs svaiga un karsta.”
Vai varat atsaukt atmiņā vai iztēloties garšīgu maizi? Vai varat to sasmaržot — svaigu un karstu? Vai sajūtat tās garšu — nedaudz salda, nedaudz sāļa?
Maize ir universāls pārtikas produkts. Cilvēki visos laikos un visos apstākļos ir ēduši maizi. Protams, mūsu vispasaules grupā maizei ir dažāda forma, izmērs un sastāvdaļas, pat dažādi nosaukumi.
Varbūt tāpēc, ka cilvēki saprot maizes nozīmīgumu un ir atkarīgi no tās, mūsu Glābējs paziņoja: „ES ESMU dzīvības maize.”3
Šajā pasaulē, starp ērkšķiem un dadžiem, mēs ēdam maizi sava vaiga sviedros, kā to darīja Ādams un Ieva. Morālā rīcības brīvība sevī ietver reālas izvēles. Garīgo izaugsmi nodrošina reāli izaicinājumi. Taču mūsu Glābējs nav mūs atstājis, lai mēs redzētu tikai šīs pasaules žagarus un akmeņus, ierobežojumus un trūkumus. Mūsu Glābējs mūs svēta ar mannu, dienišķo maizi, Savu Svētā Vakarēdiena apsolījumu, ka mums var būt dzīve, cerība, prieks — un tas viss lielā pārpilnībā.4
Mūsu Kungs paziņo:
„Es, Tas Kungs, izpletu debesis un izveidoju zemi, Savu roku darbu, un visas lietas tanīs ir Manas.
Un tas ir Mans nolūks apgādāt Savus svētos. …
Jo zeme ir pilna, tur ir pietiekami un papilnam.”5
Citiem vārdiem, Viņa pasaule nav no žagariem un akmeņiem. Viņa pasaule ir no maizes un zivīm.
Vai jūs atceraties, kā Jēzus pabaroja ļaudis ar dažiem maizes klaipiem un zivīm? Paskatīsimies un iztēlosimies, ka arī mēs tur esam.
[Video]
Jēzus: „Lūk, ļaužu pulks.”
1. māceklis: „Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet miestos un sev pirkt ko ēst. Tiem nav ko ēst.”
Jēzus: „Dodiet jūs viņiem ēst.”
2. māceklis: „Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?”
Jēzus: „Cik jums ir maizes?”
1. māceklis: „Piecas un divi zivis.”
Jēzus: „Nesiet Man tās šurp. Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit, lai viņi varētu tikt pabaroti. … Ak, Tēvs, debess un zemes Kungs, Es Tev pateicos par Tavu pārpilnību. Āmen.”6
[Video beigas]
Četri Jaunās Derības pieraksti7 vēsta, kā mūsu Glābējs pabaro 5000 cilvēkus. Divi Jaunās Derības pieraksti papildus apraksta8 citu gadījumu, kad mūsu Glābējs pabaro 4000 cilvēku. Šie lielie ļaužu pulki, šķiet, ietvēra vīriešus, sievietes un arī bērnus.9
Mēs dažreiz sakām, ka Dievs ir sīkās niansēs. Es nesen apkopoju Svēto Rakstu pierakstu sīkās nianses saistībā ar mūsu Glābēja 5000 ļaužu pabarošanu no Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijiem vienā, secīgā Svēto Rakstu stāstījumā, iekļaujot Bībeles piezīmes.
Lūdzu, ieaiciniet Svēto Garu, lai tas atvērtu mūsu sapratni, mācoties Svēto Rakstu pierakstus un evaņģēlija principus, kas ietverti mūsu Glābēja piemērā.
Mēs lūdzam, kaut tas, ka mēs arvien vairāk novērtējam mūsu Glābēja kalpošanu, mūs, mūsu ģimenes un mūsu studentus tuvinātu Viņam.
Tagad nolasīšu Svēto Rakstu apkopoto tekstu:
„Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
Un Viņš tiem saka: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā [tā ir noslēgta vai klusa vieta] un atpūtieties maķenīt. Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. …
Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu.
Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana.”10
„Un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.”11
„Bet, kad vakars metās, Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: „Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis,”12 „ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst, [jo tiem nav ko ēst].”13
Bet Jēzus tiem sacīja: „Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst.”14
Un tie sacīja Viņam: „Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?”15
Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka:
„Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”16
Un Viņš sacīja: „Nesiet Man tās šurp.”17
„Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē.”18 „Bet tur bija daudz zāles tanī vietā.”19 „Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit.”20
„Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza,”21 „un teicis pateicības vārdus, Viņš”22 „deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.”23 „Un tās divi zivis Viņš visiem izdalīja,”24 „cik tiem gribējās.”25
„Un tie visi ēda”26 „un paēda”.27
„Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: „Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā.”28
„Tad tie salasīja tās”29 „un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas”30 „un no zivīm,”31 „kas bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.”32
„Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.”33
„Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt.”34
„Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: „Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.””35
Ko jūs ievērojāt, sajutāt vai mācījāties, kad Jēzus katru no mums pabaroja ar piecām maizēm un divām nelielām zivīm? Kur maize ir kā manna, salda kā koriandrs un medus?36 Un kā tās divas nelielās zivis mūs visus pabaroja un radīja sātu?
Uzskaitīšu deviņus mācību principus, kurus ievēroju un sajutu. Iespējams, tie mums var palīdzēt labāk saprast mūsu Glābēju, tuvina mūs Viņam un aicina kļūt līdzīgākiem Viņam.
1. princips: Mūsu Glābējs ir piepildīts ar līdzjūtību.
Daudzi no mūsu Glābēja brīnumiem sākas ar Viņa izpratni un līdzjūtību. Viņš zina mūsu sirdis un apstākļus. Viņš ir piepildīts ar līdzjūtību, zinot mūsu cerības un sāpes, mūsu vēlmes un mūsu vajadzības.
Tas ir bijis lielu ciešanu laiks. Jānim Kristītājam tika nocirsta galva, viņa galva tika atnesta uz paplātes kā nožēlas pilnā karaļa solījums ļaunās mātes dejojošajai meitai. Mūsu Glābējs un Viņa mācekļi devās uz vientuļu vietu, kur atpūsties. Tomēr, ko mūsu Glābējs juta, kad Viņš ieraudzīja daudz ļaužu? „Sirds Viņam par tiem iežēlojās.”37 Viņš viņus pieņem. Viņš viņus māca. Viņš viņus dziedina. Un ļoti praktiskā veidā Viņš zina, ka „viņiem nav ko ēst”.38
Savas kalpošanas laikā mūsu Glābējs ir piepildīts ar līdzjūtību — ar līdzjūtību pret spitālīgo,39 ar līdzjūtību pret vīra dēlu, kas bija ļaunā gara pārņemts,40 ar līdzjūtību pret atraitni, kuras vienīgais dēls bija miris.41 Mūsu Glābējs māca mūs būt tādiem kā labais samarietis, kam bija līdzjūtība pret ievainotu un nāvei pamestu vīru.42
Tāpat, pazudušā dēla tēvs iežēlojās un skrēja pie sava dēla, kamēr viņa dēls „vēl bija tālu”.43 Interesanti, runājot par maizi, kad pazudušais dēls „nāca pie atziņas”, viņš sacīja: „Cik algādžu [ir] manam tēvam, kuriem maizes papilnam.”44
Mūsu Glābējs sāk ar līdzjūtību. Viņš pabeidz ar žēlīgu laipnību.
Evaņģēlija pierakstos teikts, ka pēc tam, kad Jēzus pabaroja ļaudis, Viņš „tos atlaida”. Bet Marka zemteksta piezīmē ir precizēts. Viņš „tos atlaida” vietā, zemteksta piezīmē, norādīts: Viņš [no tiem atvadījās].45 Vai spējat sadzirdēt Jēzus līdzjūtības pilno atvadīšanos no ļaudīm, kuri dodas prom pēc tam, kad Viņš tos ir pabarojis?
2. princips: Mūsu Glābējs sāk ar to, kas ir viņiem.
Vēloties pabarot ļaužu pūli, Glābējs no sākuma gribēja noskaidrot no mācekļiem, kas ir viņiem. Viņš ir pasaules Radītājs, debess un zemes Kungs, tomēr viņš sāk ar to, kas ir viņiem, no vietas, kur ir viņi.
„Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis.”46
Mūsu Glābējs sāk ar to, kas ir viņiem: „Nesiet Man tās šurp.”47
Vai jūs kādreiz esat apdomājuši to, kas jūs esat, un to, kas jums ir jāmāca, un domājuši, kā ar to, kas jums ir, varētu būt pietiekami? Iespējams, tāpat kā mācekļi, mēs skatāmies uz mūsu dažiem, nelielajiem maizes klaipiem un zivīm un brīnāmies: „Bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”48
Kā skolotāji, mēs katru studentu nodarbībās aicinām līdzdarboties. Daži studenti iesaistās vairāk, daži — mazāk. Kā skolēni un skolotāji (un mēs esam abi), mēs sākam ar to, kas mums ir, ar to, kas mēs esam tagad. Pēc tam Viņš var vairot mūsu pūles. Princips, ka pilnveidojamies no tās vietas, kur atrodamies, atspoguļo Mormona Grāmatas patiesību, ka mēs esam glābti caur Viņa labvēlību — „pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam”.49
Viņš smaida, kad mēs atnesam to, kas ir mums, un to, kas mēs esam, un nākam pie Viņa.
3. princips: Mūsu Glābējs darbojas noteiktā veidā.
Vai jūs esat kādreiz bijuši lielā pūlī, kas stumdās un grūstās, un tiecas kaut ko sagrābt? Es esmu. Cilvēkiem, kas atradās pūļa priekšā, nerūpēja cilvēki, kas bija aiz muguras. Man bija bail — ja kāds nokristu, viņi tiktu nomīdīti.
Savukārt, mūsu Glābējs „pavēlēja [mācekļiem], lai visi pa pulkiem apsēstos”.50 Šie pulki ir organizēti „pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit”.51
Baznīcā mēs runājam par pionieru grupu. Mēs runājam par grupu, kas pielūdz templī. Mums vārds pulks nozīmē noteiktu grupu ar augstāku kopīgo mērķi.
Un, lai gan viņi atradās tuksnesī, mūsu Kungs nelika ļaudīm sēdēt uz putekļainas kailzemes. Viņš lika pulkiem apsēsties „ zaļajā zālē”.52 Viņš bija izvēlējies vietu, kur „bija daudz zāles tanī vietā”.53
4. princips: Mūsu Glābējs pauž pateicību.
Viņš paņēma maizi un zivis un „skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza”.54
Debess un zemes Radītājs, kungu Kungs, pauda pateicību, pirms Viņš izdalīja maizi un zivis, un tās pavairoja starp visiem, „cik tiem gribējās” ēst.55
5. princips: Mūsu Glābējs pabaro mācekļus un liek tiem pabarot ļaužu pulku.
Šī secība ir svarīga. No sākuma tika stiprināti gani, lai tie pēc tam varētu stiprināt avis. No sākuma ir jāmāca skolotāji, lai skolotāji tad varētu mācīt studentus. Tas ir dievišķs modelis Bībelē, Mormona Grāmatā un Viņa atjaunotajā Baznīcā: un Viņš „deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.”56
Tā ir garīgas došanas un saņemšanas dižena dāvana. Šī apziņa, ka mēs mācīsim, mums palīdz mācīties. Mācot citus mācīties, mēs mācāmies mācīt. Mūsu mācīšanās un mācīšanas piemērs palīdz mūsu studentiem zināt, ka arī viņi var mācīties un mācīt.
6. princips: Mūsu Glābējs pabaro 5000 vienā un tajā pašā laikā.
Brīnumainā veidā maizes un zivis tiek sadalītas un tad pavairotas katram cilvēkam ļaužu pulkā: „Un tie visi ēda”57 „un paēda.”58
Tas ir brīnums, ko mēs, skolotāji, meklējam — mācīt visu mūsu klasi un katru cilvēku klasē. Tas prasa 5000 un katra indivīda/cilvēka apmeklējumu. Tas aicina risināt vispārējas bažas un individuālas vajadzības. Un ārpus visa, tas aicina garīgos brīnumus, ar kuriem mēs sāksim un kuri kļūs mums pietiekami.
7. princips: Mūsu Glābējs pārliecinās, ka nekas nav zudis.
„Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: „Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā.”59
Būt pateicīgiem nozīmē arī to, ka mēs pārliecināmies, ka nekas neiet zudumā. Debesu ekonomika netiek izšķiesta. Viss ir sagatavots iesākumā, nekas netiek atstāts, lai beigās tiktu nozaudēts.
Elders Ričards G. Skots dalījās pieredzē, kā mēs varam pierakstīt iespaidus un mācīties saskatīt, vai tur slēpjas vēl kas vairāk.60 Šis atkārtošanas process ar jautāšanu, saņemšanu, pierakstīšanu, apdomāšanu, paklausīšanu, jautāšanu, vai tur ir kas vairāk, atspoguļo mūsu Glābēja paziņojumu, ka „pieliks jums vēl klāt”.61
Un tur ir kas vairāk. Runājot par sevi kā par dzīvības maizi, mūsu Glābējs atzīmēja: „Bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu.”62 Viņš uzrauga tos, kurus Tēvs Viņam devis, lai neviens nepazustu. Kā skolotāji, misionāri, darbinieki, mēs darām visu ticībā un spēkā, lai uzraudzītu tos, kas uzticēti mūsu gādībai, nevienu nepazaudējot.
8. princips: Kopā ar mūsu Glābēju mēs beigās iegūstam vairāk nekā iesākumā.
Pateicībā pārliecinoties, ka nekas nav pazudis, mācekļi atklāja citu brīnumu: „Tad tie salasīja tās”63 „un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas”64 „un no zivīm,”65 „kas bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.”66
Garīgā pieauguma brīnums ir tas, ka kopā ar mūsu Glābēju mēs beigās iegūstam vairāk nekā iesākumā. Mēs pēcāk iegūstam lielāku mīlestību, lielākas zināšanas, lielāku iedvesmu, lielāku laipnību nekā iesākumā. Gara piepildīta mācība atgriežas kā maize, kas šķērso plašo jūru, — kā maizes klaipi un zivis — pēcāk vairāk nekā sākumā.
Ļaujiet mums apkopot mūsu līdzšinējo diskusiju:
Mūsu Glābējs saprot mūsu sirdis un apstākļus. Viņš ir piepildīts ar līdzjūtību, lai svētītu un piepildītu mūs visos aspektos.
Viņš sāk no vietas, kur mēs esam, ar to, kas mums ir, pat ja jāpieņem daži maizes klaipi un zivis no zēna.
Viņš darbojas noteiktā veidā.
Viņš ir pateicīgs. Viņš skatās uz debesīm, pirms Viņš svētī un lauž (maizi).
Viņš, pirmkārt, dalās ar mācekļiem un lūdz mācekļiem iedot cilvēkiem.
Viņš zina, kā vienlaicīgi rūpēties un mācīt 5000 un katru individuāli.
Viņš pateicībā pieņem to, kas mums ir, lai nekas netiktu pazaudēts.
Viņš palīdz mums saprast, ka mēs beigās iegūstam vairāk nekā sākumā.
Un tur ir kas vairāk. Mūsu Glābējs ne pirmo un ne pēdējo reizi izmanto maizi un zivi ļaužu pabarošanai, lai mācītu un liecinātu par Viņa pārpilnību.
Devītā un noslēdzošā mācība:
9. princips: Tiem, kam ir acis, kas redz, un ausis, kas dzird, mūsu Glābējs māca un liecina par Svētā Vakarēdiena pārpilnību.
„Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: „Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.””67
Vēlāk, īpaši atsaucoties uz maizi un zivīm, mūsu Glābējs jautā Saviem mācekļiem:
„Vai jūs neatminaties?”
„Kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: „Divpadsmit.”
„Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Tie sacīja: „Septiņas.”68
Atkārtošanai: Viņa pasaule ir pārpilna ar maizi un zivīm.
Sievietei pie akas, kam ir īpaša nozīme sausā zemē, mūsu Glābējs piesaka Sevi kā Dzīvo ūdeni. Jēzus viņai sacīja: „Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”69
Tiem, kas jautā Jēzum: „Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, [vai tu vari mums dot ēst maizi no debesīm]?”70 Jēzus atbild: „Mans Tēvs … dod īsto maizi no debesīm.”71 „Es Esmu dzīvības maize.”72 „Kas tic [Man], tam ir mūžīgā dzīvība.”73
Nav nekā pamatīgāka, svarīgāka vai universālāka, kā maize un ūdens. Ko mēs saņemam, kad Dzīvības maize un Dzīvais ūdens apvienojas? Protams, mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu.
Savas laicīgās kalpošanas beigās pēc parauga, ko mācekļi bija redzējuši iepriekš, mūsu Glābējs „maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: „To darait Mani pieminēdami!””74
Kalpošanas sākumā, pēc Augšāmcelšanās, atkal parādot pazīstamu paraugu, mūsu Glābējs ieviesa Svēto Vakarēdienu starp nefijiešiem, Viņa citām avīm:
Viņš pavēlēja saviem mācekļiem atnest maizi un vīnu.
Viņam bija ļaudis, kas sēdēja uz zemes.
Viņš ņem maizi un pārlauž, un svēta to.
Viņš dod mācekļiem un pavēl tiem ēst.
Un, kad mācekļi ēda un paēda, Viņš pavēlēja mācekļiem, lai dod ļaudīm.
Ļaudis ēd un paēd.75
Vēlāk mūsu Kungs vēlreiz pasniedz Svēto Vakarēdienu nefijiešiem, brīnumainā veidā nodrošinot ar maizi un vīnu:
„Tad nu tur nebija bijis nedz maizes, nedz vīna…
Bet Viņš patiesi deva tiem maizi ēst un arī vīnu dzert.”76
Viņš apsola, ka to dvēseles, kas pieņēma maizi un vīnu, „nekad nebūs nedz izsalkušas, nedz izslāpušas, bet būs sātas”.77
Patiesi, „tad, kad viss pūlis bija ēdis un dzēris, lūk, viņi tika piepildīti ar Garu.”78
Tas ir Svētā Vakarēdiena apsolījuma piepildījums vīriešiem un sievietēm jebkurā vecumā, visos apstākļos, katram no mums, kuru dzīvības ir atkarīgas no šīs maizes un ūdens: „Un svētīgi ir visi tie, kas cieš badu un slāpes pēc taisnības, jo viņi tiks piepildīti ar Svēto Garu.”79
Brāļi un māsas, paldies, ka esat lieliski skolēni un skolotāji garīgi izsalkušajā un izslāpušajā pasaulē! Paldies, ka padarāt katru stundu, katru saskarsmes brīdi ar studentiem par garīgu mielastu ar maizi un zivīm!
Brāļi un māsas, es esmu izjutis dzīvā ūdens avotu, kas manī ir pārplūdis ar mīlestības pilnību pret manu Glābēju.
Nesen, kad man bija privilēģija pasniegt maizi un ūdeni, es sajutu mūsu Glābēja lielo mīlestību pret tiem, kas pieņem šos svētos simbolus. Es arī jutu lielu pateicību pret mūsu Glābēja ieviesto Svētā Vakarēdiena priekšrakstu.
Reizēm, kad es domāju (tai skaitā sabata dienā), es jūtu klusu apstiprinājumu tam, ka daru visu, ko šobrīd spēju. Daudz biežāk es jūtu cerību un iedrošinājumu, ka es varu „nākt pie Kristus un tapt pilnveidots Viņā”,80 neskatoties uz maniem trūkumiem.
Es ceru, ka katrs no jums domāsit par maizi un zivīm, par maizi un ūdeni citā gaismā.81
Es ceru, ka jūs atradīsiet prieku, piedzīvojumu un iedvesmu papildinošajos Svēto Rakstu pierakstos, evaņģēlija principos un mūsdienu praviešu un apustuļu vārdos, kad jūs pildāt savu svēto uzdevumu — palīdzēt mūsu studentiem labāk iepazīt mūsu Glābēju un godbijīgi Viņam tuvoties.
Es ceru: jūs atcerēsieties, ka „Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to pilda.”82 Viņa pasaule ir no maizes un zivīm. Viņa Svētā Vakarēdiena apsolījums ir tajā, ka būs vairāk nekā tikai pietiekami.
Būdams pateicīgs, es liecinu par Dievu, mūsu Mūžīgo Tēvu; Viņa Svēto Dēlu, mūsu Glābēju, Jēzu Kristu; un Svēto Garu. Būdams pateicīgs, es liecinu par atjaunoto patiesību un nepārtraukto priesterības pilnvaru pēctecību no Džozefa Smita līdz šodienas prezidentam Tomasam S. Monsonam, par Svētajiem Rakstiem un mierinājumu, vadību un prieku, ko saņemam, ja mums ir Viņa Gars, kad mēs vienmēr Viņu atceramies.
Neatkarīgi no tā, kur jūs esat, neatkarīgi no jūsu apstākļiem, neatkarīgi no jūsu priekiem un izaicinājumiem, es ceru, ka mūsu kopīgajā vakarā jūs esat sajutuši, cik ļoti Tas Kungs un Viņa Baznīca jūs mīl. Viņš mīl. Arī mēs mīlam. Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā, mūsu Kunga un Glābēja vārdā, āmen.
© 2017 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. Angļu val. teksta apstiprinājums: 12/16. Tulkojuma apstiprinājums: 12/16. „And Jesus Said unto Them: I Am the Bread of Life” tulkojums. Latvian. PD60003279 153