Pilnīgais Ziemassvētku stāsts
Ziemassvētki ieaicina sirdī maigumu, prieku un mīlestību. Un, kā to apliecinās visi vecāki, līdzīgas jūtas parasti pārņem, sagaidot katru jaundzimušo. Protams, ka Kristus piedzimšana nelīdzinās nevienai citai. Viņa piedzimšanas stāsta īpašās iezīmes — ceļojums uz Bētlemi, pārpildītā viesu māja, vienkāršā silīte, jaunā zvaigzne un kalpojošie eņģeļi — padara to par laikmetīgu stāstu. Tomēr stāsts par Glābēja piedzimšanu tikai daļēji izskaidro to, kādēļ mēs Ziemassvētku gaidīšanas laikā jūtam Gara klātbūtni. Ziemassvētkos mēs svinam ne tikai to, kā Jēzus nāca šajā pasaulē, bet arī to, ka mēs zinām, kas Viņš ir, — ka Viņš ir mūsu Kungs un Glābējs Jēzus Kristus —, un to, kādēļ Viņš ieradās.
Prezidents Tomass S. Monsons mācīja: „Pateicoties tam, ka Viņš nāca pasaulē, … mēs [varam] dzīvot priecīgi un laimīgi un izbaudīt mieru katru savas dzīves dienu. … Pateicoties tam, ka Viņš ieradās, mūsu laicīgajai esamībai ir piešķirta jēga.”1
Tēva Pirmdzimtais
Šī jēga kļūst izprotamāka, domājot par pilnīgo Ziemassvētku stāstu. Prezidents Gordons B. Hinklijs ir skaidrojis: „Mums nebūtu nekādu Ziemassvētku, ja nebūtu bijis Lieldienu. Bez Kristus īstenotās pestīšanas Ģetzemenē un Golgātā un bez uzvarošās Augšāmcelšanās mazulītis Jēzus no Bētlemes būtu tikai vēl viens jaundzimušais.”2
Stāsts nesākas ar Jēzus piedzimšanu Bētlemē un nebeidzas ar Golgātu. Svētie Raksti māca, ka Viņš jau „iesākumā bija … pie Dieva”3 pirmslaicīgajā Debesu padomē. Mēs arī bijām tur, pazīstot Viņu kā Jehovu, mūsu Mūžīgā Tēva Pirmdzimto.4 Mēs uzzinājām, ka Viņam būs galvenā loma kā pasaules Radītājam un Pestītājam. Mēs aiz prieka gavilējām, pieņemot mūsu Tēva diženo laimes ieceri.5 Lai gan bija daži, kuri pretojās Dieva iecerei, mēs bijām starp tiem, kuri uzticējās Jēzum Kristum. Mēs labprātīgi uzņēmāmies laicīgās dzīves grūtības, jo mēs bijām pārliecināti, ka Jēzus izpildīs Tēva gribu un ka caur Viņu mēs tiksim glābti.
Dieva Vienpiedzimušā Dēla piedzimšana
Šeit, uz Zemes, atmiņas par mūsu iepriekšējo dzīvi klāj aizmirstības plīvurs. Mūsu mērķis, ierodoties šai pasaulē, bija mācīties, kā „dzīvot ticībā, ne skatīšanā”6.
Lai stiprinātu šo ticību, Dievs sūtīja praviešus, kuri paredzēja un pareģoja apsolītā Mesijas atnākšanu. Viens no šiem praviešiem bija Nefijs, kurš redzēja vīzijā ārkārtīgi skaistu un baltu koku. Kad viņš vaicāja pēc šīs vīzijas skaidrojuma, viņam tika parādīta Nācaretes pilsēta un Marija — visdaiļākā un skaistākā jaunava. Tad eņģelis, kurš apmeklēja Nefiju, uzdeva pašu būtiskāko jautājumu: „Vai tu zini Dieva labvēlību?” Citiem vārdiem: „Vai tu saproti, kādēļ pats Dievs nāks šajā pasaulē, kādēļ viņš pazemosies zemāk par visu?” Nefija atbilde bija diezgan izvairīga: „Es zinu, ka Viņš mīl Savus bērnus, tomēr es nezinu visu lietu nozīmi.”
Tad eņģelis sacīja: „Jaunava, kuru tu redzi, ir Dieva Dēla māte miesā.” Nefijs redzēja Mariju, kura turēja rokās bērnu, un eņģelis līksmi izsaucās: „Skati Dieva Jēru, … patiesi, Mūžīgā Tēva Dēlu!” Pēkšņi Nefijs saprata koka nozīmi un arī to, kādēļ mēs svinam Kristus piedzimšanu. Viņš teica: „Tā ir Dieva mīlestība, kas izstaro cilvēku bērnu sirdīs, tādēļ tā ir pati kārojamākā no visām lietām.” „Jā,” piebilda eņģelis, „un pats lielākais prieks dvēselei.”7
Beigu beigās, kad bija pagājis jau gandrīz 600 gadu kopš Nefija vīzijas, pienāca izsenis pareģotā diena. Jēzus devās cauri priekškaram, nākot pasaulē kā bezpalīdzīgs bērniņš, kuram nav līdzīgu. Dieva Pirmdzimtais gara Dēls kļuva par Viņa Vienpiedzimušo Dēlu miesā. Šim bērnam, kurš nāca pasaulē pašos pieticīgākajos apstākļos, bija lemts iznest uz saviem pleciem Dieva mūžīgās ģimenes pestīšanas slogu! Patiesi, tonakt mazajā Bētlemes pilsētā izgaisa lielākās bailes un piepildījās kvēlākās cerības.8
Taču stāsts ar to, protams, nebeidzas. Lai cik brīnumaina būtu bijusi Glābēja piedzimšana, drīz tai sekoja vēl diženāki brīnumi.
Darīt Tēva lietas
Par Jēzus bērnību mēs zinām pavisam maz. Mums ir teikts, ka Viņš „pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”9. Kad viņam apritēja 12 gadu, Viņš pauda vēlmi darboties „Sava Tēva lietās”10. Viena no šīm lietām bija parādīt pasaulei Tēva „lielo un brīnišķīgo mīlestību” pret Saviem bērniem.11
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai … pasaule caur Viņu tiktu glābta.”12
Darīt Tēva lietas nozīmēja — ceļot apkārt, darot labu13. Tas bija līdzjūtības darbs — dziedināt slimos, augšāmcelt mirušos, likt „klibam staigāt, aklam redzēt un kurlam dzirdēt”14.
Darīt Tēva lietas nozīmēja — atvērt mūsu ticības acis, atmodināt mūsu garīgās spējas un dziedināt mūs no mūsu sāpēm, mūsu lepnības, mūsu slimībām un mūsu grēkiem. Tas nozīmēja — „palīdzēt [mums mūsu] vājībās”. Un, lai to paveiktu, Jēzus labprātīgi izcieta visa veida sāpes, noraidījumu, ciešanas un kārdinājumus.15
Darīt Tēva lietas nozīmēja — palīdzēt mums īstenot savu mērķi uz šīs Zemes — atgriezties Debesīs, lai mēs varētu dzīvot tur kopā ar Viņu.16 Citiem vārdiem, Viņa Tēva darbs bija un ir — „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”17.
Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana
Beigu beigās pilnīgā Ziemassvētku stāsta kulminācija pienāca pēdējās trīs Glābēja dzīves dienās. Šajā izšķirošajā periodā Glābējs devās cauri Ģetzemanes dārzam uz Golgātas krustu un uz dārza kapu. Elders Džefrijs R. Holands mācīja, ka šī brīža „ietekme un iedarbība iesniedzas pašos pirmsākumos un darbojas … cauri visai mūžībai”.18
Kad uz spēles bija likts katra cilvēka dvēseles liktenis, Jēzus iegāja Ģetzemanes dārzā — tikpat kā viens. Pēc tam sekoja pratināšana, šaustīšana un visbeidzot — mokošā nāve pie krusta. Tanī pašā pazemībā un pakļāvībā, ar kuru Viņš iesākumā tika teicis: „Šeit Es esmu, sūti Mani!”19, Viņš tagad teica: „Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.”20
Zeme dunēja, Viņa draugi sēroja un pār Zemi pārklājās tumsa. Glābējs devās uz garu pasauli, kur Viņa atnākšanu gaidīja „neskaitāmu taisno garu grupa” — taisnīgās mirušo dvēseles. Pārsteidzošā līdzībā ar to, kas bija noticis laiku pirmsākumos, Dieva dēli un meitas līksmi gavilēja un noliecās ceļos, lai pielūgtu savu Atbrīvotāju.21
Pasaules gaismas Augšāmcelšanās
Drīz pienāca brīdis, ka Glābējam vajadzēja no jauna apvienoties ar Savu fizisko ķermeni, lai pilnībā īstenotu Savu uzvaru pār nāvi. Agrā pavasara dienas rītā, nedēļas pirmajā dienā, Marija Magdalēna devās uz Viņa kapu un atrada to tukšu. Viņa bija pirmā, kura dzirdēja Viņa balsi un redzēja Viņa mīļo vaigu. Vēlāk Jēzus parādījās Saviem apustuļiem un aicināja tos aplūkot Savas rokas un kājas, aptaustīt un apskatīt tās22, lai redzētu, ka tas patiešām ir Viņš, ka Viņu Pestītājs patiesi ir atdzīvojies!
Šīs ir tās labās prieka vēstis23, ko mēs atzīmējam Ziemassvētkos, — ne tikai tas, ka Kristus nāca pasaulē, bet arī tas, ka Viņš dzīvoja starp mums, atdeva par mums Savu dzīvību, augšāmcēlās un galu galā paveica to darbu, ko Viņa Tēvs Tam bija uzticējis24. Mēs līksmojam, jo apmulsumu un haosu, kas valda šajā pasaulē, var noklusināt ar solījumu, kas tika mums dots kopš pašiem pirmsākumiem, — ar solījumu, kas piepildījās caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu. Tieši tādēļ Ziemassvētku stāstu nevar pilnībā izstāstīt, nepieminot Lieldienas. Tieši Glābēja Izpirkšanas upuris padara kluso Bētlemes nakti par svētu nakti. Tieši Viņa pestīšanas dāvana bija tā, kas lika mums pirmslaicīgajā dzīvē priekā gavilēt, — dāvana, kas dziedina mūs no slimībām, atdod mums acu gaismu un nožāvē visas asaras.25
Mums tik mīļā Ziemassvētku gaisma nāk no Pasaules Gaismas — Jēzus Kristus. Mūsu iemīļotais Ziemassvētku stāsts vēsta par mūsu Tēva laimes ieceri, kuru īstenojis Kristus. Viņa dzīvība, ko Viņš atdeva, lai mēs varētu iegūt mūžīgo dzīvi, ir tā dāvana, kas padara Ziemassvētku laiku svētu. Es lūdzu par to, kaut mēs varētu pieņemt šo dāvanu un dalīties Viņa mīlestībā un Viņa evaņģēlijā ar visu pasauli, it īpaši šajā gada laikā! Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.