Jēzus Kristus un tīras mācības spēks
Jēzus Kristus un tīras mācības spēks: tikšanās ar elderu Nīlu L. Andersenu
Svētdien, 2023. gada 11. jūnijā
Elders Nīls L. Andersens: Paldies tev, elder Gilbert. Paldies tev, brāli Veb! Šie abi ir mani draugi un dārgi kolēģi. Es viņus ļoti mīlu.
Vai gan šis koris nedziedāja apbrīnojami?! Un tik godbijīgi! Tas bija tik tiešām iespaidīgi. Liels jums paldies!
Klausoties jūsu harmonisko dziedājumu trešajā pantā, es domāju par šiem vārdiem: „Tas Kungs gaismu dod, lai varētu es spēt ar Viņa palīdzību līdz galam pastāvēt.”1 Ja mēs varētu šo vārdu radīto sajūtu ienest dziļi mūsu mācāmo sirdī, tie sniegtu viņiem drošību.
Ir tik apbrīnojami būt Tabernaklā, vai ne?! Mums vairs nenākas šeit tik bieži pulcēties. Daži no jums nekad šeit neesat bijuši; jūs esat par jaunu. Dažiem no mums ir daudz atmiņu par šo grandiozo, veco Tabernaklu. Cik daudziem no jums ir labas atmiņas par šo vietu? (Roku pacelšana.)
Pirms trīsdesmit gadiem mēs ar elderu Kristofersonu tikām aicināti aprīļa vispārējā konferencē. Mēs sēdējām, cik atceros, tieši tur, lejā, pirms pārcēlāmies uz sarkanajiem krēsliem. Viens no apustuļiem, elders Mārvins Eštons, pirms konferences bija apslimis, un tā nu mēs ar elderu Kristofersonu dalījāmies savā pazemīgajā liecībā. Mums nebija daudz laika, lai sagatavotos.
Man ir vēl kādas atmiņas, kurās ar jums dalīšos.
Es nebiju uzstājies Tabernaklā kopš tās liecības 1993. gadā. Tuvojās pēdējā konference, kurai šeit, Tabernaklā, bija jānotiek; tas bija 1999. gada oktobrī.
Notika kas tāds, kas mani diezgan šokēja. Bija piektdienas rīts pirms konferences — pulkstens 7.30 no rīta. Es bija savā birojā, kad iezvanījās telefons. Balss otrā galā teica: „Brāli Andersen, šeit prezidents Hinklijs.” Lai gan es biju Augstākais pilnvarotais, es biju pavadījis ļoti maz laika kopā ar prezidentu Hinkliju. Viņa pirmie vārdi man — un tā ir pilnīga patiesība — bija: „Cik labi tu proti raidīt sitienu cita vietā?” Es tiešām nezināju, ko atbildēt, tomēr kaut ko nomurmināju. Viņš turpināja: „Elders Roberts Heilzs ir saslimis. Pirmdien viņam tiks veikta operācija, un rīt no rīta viņš nevarēs uzstāties. Mēs vēlētos, lai tu sestdienas rītā uzstātos viņa vietā. Labi? Uz redzēšanos!” Tas atnesa daudz raižpilnu stundu. Tā man bija vienīgā uzstāšanās pieredze vispārējā konferencē šeit, Tabernaklā.
Ja mums pietiktu laika, mēs ar prieku uzklausītu visas jūsu pieredzes.
Ļaujiet man sākt, paužot savu mīlestību un Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma mīlestību katram no jums. Mēs ļoti cienām un apbrīnojam jūsu ticību un nodošanos mūsu Glābējam Jēzum Kristum un Viņa svētajam darbam. Šis ir ļoti nozīmīgs, vēsturisks periods. Simtiem tūkstošu mūsu jauno pēdējo dienu svēto dzīves ir atkarīgas no jūsu liegā iespaida. Neatkarīgi no tā, vai jūs esat aicināti par semināra vai institūta skolotājiem savā bīskapijā vai izraudzīti par skolotājiem kādā no mūsu 638 institūtiem visā pasaulē, vai arī mūsu atbrīvojuma laika semināros. Es tikko pajautāju brālim Vebam, cik nodarbību mums ir, un viņš teica, ka mums varētu būt ap 80 000 semināra nodarbību. Atbrīvojuma laika semināri, protams, tiek noturēti Amerikas Savienoto Valstu rietumdaļā, Kanādā un Baznīcas skolās. Vai arī, ja jūs kalpojat jebkādā veidā, palīdzot semināru un institūtu darbā, es no sirds pateicos jums Augstākā prezidija un Divpadsmito kvoruma vārdā. Mēs jūs mīlam un lūdzam par jums. Mēs uzskatām jūs par saviem līdzstrādniekiem — Jēzus Kristus mācekļiem, kuri sagatavo taisnīgos ļaudis visās pasaules tautās, kultūrās un valodās, gatavojoties Glābēja godības pilnajam atgriešanās brīdim uz Zemes.
Lai godinātu katru no jums un tos cēlos skolotājus, kuri ir bijuši jūsu priekšgājēji šajā dižajā darbā, es nesen uz īsu brīdi aprunājos ar prezidentu Endiju Diazu, vienu no staba prezidentiem šeit, Soltleiksitijā. Mēs runājām par viņa jaunības laiku agrā rīta semināra skolotāju. Un šeit ir kāda ļoti interesanta sakritība. Pēc pievienošanās Baznīcai 13 gadu vecumā Tampas pilsētā, Floridā, prezidents Diazs pēc gada sāka apmeklēt semināru, mācoties tajā pašā agrā rīta semināra kursā, kur mācījās mana brīnišķīgā sieva Keitija. Jūs ievērosiet, ka viņš izskatās daudz vecāks par Keitiju. Dzīve mums katram ir atšķirīga. Minētā skolotāja bija Keitijas māte, mana topošā vīramāte — māsa Marta Viljamsa. Noklausieties šo īso sarunu starp mani un prezidentu Diazu.
[video sākums]
Elders Andersens: Es šodien esmu šeit kopā ar prezidentu Endiju Diazu, Soltleiksitijas Riversaidas staba prezidentu. Mums ar prezidentu Diazu ir kaut kas kopīgs, proti, mana sieva Keitija pirms vairāk nekā 50 gadiem mācījās kopā ar viņu vienā semināra klasē, un vēl vairāk — viņu skolotāja bija Keitijas māte, māsa Marta Viljamsa. Viņa bija apbrīnojama dāma. Es, protams, pazinu viņu ļoti labi. Kopš tā laika viņa ir devusies mūžībā. Taču es vēlējos parādīt šeit, ko, domājot par māsu Martu Viljamsu, jūt vīrietis, kurš tagad, pēc 50 gadiem, ir staba prezidents un, pievienojies Baznīcai, kad viņam bija 13 gadu, attiecīgi sāka apmeklēt semināru gadu vēlāk. Vienkārši sniedz mums vispārēju ieskatu, prezident Diaz, tajā, ko Tu jūti, domājot par šo sievieti, kura bija Tava semināra skolotāja.
Prezidents Endijs Diazs: Laikam jau viņa ir viena no trim ietekmīgākajām sievietēm manā dzīvē — tās ir mana māte, mana sieva un māsa Viljamsa.
Elders Andersens: Vai Tu gadījumā nepārspīlē?
Prezidents Diazs: Es nepārspīlēju.
Elders Andersens: Kā gan viņa var būt Tev tik svarīga?
Prezidents Diazs: Viņa palīdzēja man augt un apgūt evaņģēliju, jo 13 gadu vecumā es biju pavisam jauns Baznīcas loceklis, un tad, 14 gadu vecumā, es sāku apmeklēt semināru. Un viņa būtībā bija tas cilvēks, kurš palīdzēja man apgūt evaņģēliju. Kad es mācījos pirmajā vidusskolas klasē, es dabūju darbu, kur man bija jādodas uz darbu divos naktī, un no sava darba, ko uzsāku divos, es taisnā ceļā devos uz rīta semināru sešos, jo negribēju palaist to garām. Tas man bija ļoti svarīgi. Un viņa jau bija radījusi noskaņu, aicinot mūs gūt garīgu pieredzi; un es gribēju šo garīgo pieredzi.
Elders Andersens: Vai viņa turējās pie evaņģēlija skaidrības un vienkāršības, vai arī viņa …? Atceros, ka pirms 50 gadiem dažās mūsu nodarbībās mēs pētījām tēmas, par kurām neko nezinājām.
Prezidents Diazs: Viņa pavisam noteikti mācīja man skaidrās Kristus mācības. Viņa runāja par ticību un grēku nožēlošanu, un to, kas mums ir jādara, lai atgrieztos pie sava Debesu Tēva, pastāvot līdz galam.
Elders Andersens: Vai viņa Tev palīdzēja personīgi pievērsties Glābējam Jēzum Kristum visa sava mūža garumā?
Prezidents Diazs: Jā, viņa palīdzēja. Tāpēc ka viņa palīdzēja man veidot attiecības ar mūsu Debesu Tēvu un Glābēju. Es no viņas mācījos par Glābēju. Un par visu to, kas bija Svētajos Rakstos, ko viņa spēja atvērt manai saprašanai, un par tām mācībām, ko mācīja Glābējs. Viņai bija liecība, un viņa … es neatceros ne reizi, kad viņa būtu beigusi nodarbību, neliecinot par Glābēja evaņģēliju un to, ko viņa todien bija mācījusi; tas bija patiešām svarīgi. Un viņa bija tik dinamiska personība; viņa ieskāva mūs evaņģēlija mīlestībā, ko juta. Un, vērojot viņu, es pēcāk centos atdarināt to, ko darīja viņa.
Elders Andersens: Atskatoties pagātnē, ja Tu varētu kaut ko pateikt semināra un institūta skolotājiem — tādiem kā Tu, jaunpienācējiem Baznīcā —, ko Tu mudinātu viņus darīt, prezident Diaz?
Prezidents Diazs: Mīliet savus audzēkņus. Dariet viņiem zināmu, ka jūs mīlat Debesu Tēvu un ka Debesu Tēvs mīl viņus. Ka Glābējs viņus mīl. Un, ja jūs sekosiet Dievam un Viņa praviešiem, jūs spēsiet atgriezties un dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu.
Elders Andersens: Esmu pārliecināts, ka Tavi vecāki ar Tevi ļoti lepotos. Un es zinu, ka arī māsa Viljamsa, kura absolvēja šo pasauli pirms 25 gadiem, ar Tevi ļoti lepotos.
Prezidents Diazs: Tas padara manu dienu gaišāku.
Elders Andersens: Es Tev ļoti pateicos. Un paldies, ka padalījies ar mums šajās pārdomās!
Prezidents Diazs: Ņemiet par labu!
[video beigas]
Elders Andersens: Brālis un māsa Diazi šovakar ir šeit kopā ar mums. Vai jūs pieceltos, brāli un māsa Diazi, lai mēs varam jums paust atzinību? Liels jums paldies!
Prezidents Diazs kalpo par piemēru tam, kā jūs iespaidojat un turpināsiet iespaidot jauno paaudzi, pateicoties savai ticībai Pestītājam un tam, kā jūs pagodināt Viņu kā gaismu visā, ko sakāt un darāt.
Ņemot vērā to, cik priekšzīmīga jau ir jūsu kalpošana, šodien es lūdzu par to, kaut es spētu dalīties ar kādu vienu vai pāris atziņām, kas jūs garīgi pacilātu un kaut nedaudz palīdzētu jums pilnveidot savu taisnīgo kalpošanu.
Lūk, pirmais ieteikums pārdomām: mācīsim un liecināsim par Jēzu Kristu vēl biežāk un spēkpilnāk.
Padomājiet, cik aktuāli jūsu mācītajiem audzēkņiem ir šie prezidenta Rasela M. Nelsona vārdi no pēdējās aprīļa vispārējās konferences: „Lai kādi būtu jūsu jautājumi vai problēmas, atbilde vienmēr ir atrodama Jēzus Kristus dzīvē un mācībās. Vairāk mācieties par Viņa īstenoto Izpirkšanu, Viņa mīlestību, Viņa žēlastību, Viņa mācību un Viņa atjaunoto dziedināšanas un pilnveidošanās evaņģēliju. Vērsieties pie Viņa! Sekojiet Viņam!”2
Pirms 30 gadiem, 90‑to gadu sākumā, kad tiku aicināts par Augstāko pilnvaroto, deviņi no desmit pieaugušajiem ASV atzina sevi par kristiešiem. Saskaņā ar Pew Research Center datiem, šobrīd ASV par kristiešiem sevi atzīst 64 procenti iedzīvotāju, un dažu desmitgažu laikā viņu skaits, visticamāk, nokritīsies zem 50 procentiem. Arī citas tautības ir saskārušās vai saskaras ar līdzīgiem ticības izaicinājumiem.
Protams, ne visi no jums, klātesošajiem, nāk no valstīm, kur kristietība ir vadošā reliģija, bet daudzi no jums mājo reģionos, kur ticība Jēzum Kristum joprojām ir stipra. Tomēr, lai kur mēs dzīvotu, mēs saprotam, ka ceļš uz mūžīgo dzīvi sākas ar padziļinātu un nemainīgu pievēršanos mūsu Glābējam, izjūtot godbijību pret Viņa dievišķo dzīvi un misiju.
„Toms Viņam saka: „Kungs, … kā lai mēs zinātu ceļu?” Jēzus viņam saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.””3
Ceļveža Jauniešu spēkam ievada vēstījumā Augstākais prezidijs raksta: „Jūs patiesi esat starp Debesu Tēva izredzētajiem gariem, kuri ir sūtīti uz Zemes šajā laikā, lai paveiktu svarīgu darbu. … Vērsieties pie Glābēja. Viņš ir „jauniešu spēks”.”4
Nesen es pabiju savu mazbērnu semināra ēkā. Mani iespaidoja tas, ka pie sienām bija daudz Glābēja attēlu, Viņa paša teikto vārdu un citu rakstvietu, kas liecina par Viņu.
Brālis Čads Vebs ir mācījis šo principu: „Pats svarīgākais veids, kā mēs varam palīdzēt jaunajai paaudzei vairot savu ticību, ir mācot viņus un mācoties vēl pilnīgāk pievērsties Jēzum Kristum.”5
Vai gan mēs nejutāmies dziļi iespaidoti, kad aprīļa vispārējā konferencē prezidents Dalins H. Oukss citēja Nefija vārdus: „Baudiet Kristus vārdus; jo lūk, Kristus vārdi pateiks jums visu, kas jums jādara”?6 Un tad viņš atvēlēja sava iespaidīgā vēstījuma atlikušo daļu tam, lai dalītos „mūsu Glābēja vārdu izlas[ē] — [tajā], ko Viņš ir teicis” gan Jaunajā Derībā, gan Mormona Grāmatā. Prezidents Oukss noslēdza to visu ar šo vienkāršo, pravietisko paziņojumu: „Es apstiprinu šo mācību patiesumu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.”7
Jēzus Kristus vārdiem piemīt pārpasaulīgs spēks:
„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit.”8
„Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.”9
„Lūk, Es esmu Jēzus Kristus, Dieva Dēls. … Es esmu pasaules gaisma un dzīvība.”10
Ja jūs kādreiz prātojat par to, ko teikt, runājiet Glābēja vārdus. Runājiet par Viņa pieredzi; runājiet par Viņa līdzībām; runājiet Svēto Rakstu un praviešu vārdus, kas liecina par Viņu.
Kad mēs mācīsim un liecināsim par Jēzu Kristu, Svētais Gars apliecinās mūsu gados jauno mācekļu sirdīs Viņa dzīves un mācību patiesumu ar tādu spēku, kam ir daudz nezūdošāks iespaids par mūsu pašu mācītā spēku.
Pazemīgi apdomāsim, vai mēs darām visu, ko mums vajadzētu darīt (kā to lūdza prezidents Nelsons), lai mācītu un liecinātu par Viņa Izpirkšanu, Viņa mīlestību, Viņa žēlastību, Viņa mācību, Viņa atjaunoto evaņģēliju, kas dziedina un pilnveido.
Tā kā ar mūsu līdzšinējo mācīšanas modeli var nebūt pietiekami šim brīdim un tam, kas gaidāms turpmāk, paplašināsim savu personīgo izpratni un, kā ieteica prezidents Nelsons, „vairāk mācīsimies” paši, un mudināsim Baznīcas jauniešus un jaunos pieaugušos „vairāk mācīties” par „Jēzus Kristus dzīvi un mācībām”.11
Tagad mans otrais ieteikums pārdomām: saglabāsim mācību skaidru un vienkāršu.
Tas, ko mēs tik tiešām zinām par savu Debesu Tēvu; mūsu Pestītāju Jēzu Kristu; mūsu pirmslaicīgo dzīvi; mūsu Tēva laimes ieceri mūsu dzīvē; ticības un grēku nožēlošanas principiem; glābšanas priekšrakstiem, baušļiem, derībām, paklausību un izturību; un par mums apsolītajām svētībām pēc šīs laicīgās pasaules — tas viss ir tik skaists savā skaidrībā, ka mums nekad nevajadzētu izjust vajadzību pēc raudzīšanās „aiz noliktās zīmes”12, kā mācīts Svētajos Rakstos.
Mācot mēs vēršam audzēkņu uzmanību uz mūsu Debesu Tēvu, Jēzu Kristu un Viņu atklāto mācību, lai palīdzētu mūsu jauniešiem vairot savu ticību Viņiem, pievērsties Viņiem un saņemt Viņu apsolītās svētības.
Kristus mācība ir atrodama Svētajos Rakstos un praviešu mācībās, kuru pienākums ir paziņot Tā Kunga gribu.
Svētajos Rakstos ietvertajā un praviešu pasniegtajā mācībā ietilpst vairāku liecinieku princips — princips, par ko jūs bieži esat dzirdējuši vispārējā konferencē un ar ko es dalījos pirms vairāk nekā 10 gadiem, sakot: „Daži apšauba savu ticību, kad atrod kādu izteikumu, ko kāds Baznīcas vadītājs varētu būt teicis pirms vairākiem desmitiem gadu, kas šķietami nesaskan ar mūsu doktrīnu. Ir kāds svarīgs princips, kas pārvalda Baznīcas doktrīnu. Doktrīnu māca visi 15 Augstākā prezidija un Divpadsmito kvoruma locekļi. Tā netiek apslēpta kādas vienas runas neskaidrā rindkopā. Patiesie principi tiek mācīti bieži, un tos māca daudzi. Mūsu doktrīna nav grūti atrodama.”13
Vai jūs redzat, cik svarīga ir pastāvīga praviešu un apustuļu mācību iekļaušana jūsu klases diskusijās? Tā Kunga norādījumi attiecībā uz jautājumiem un bažām, kas rodas mūsdienu pasaulē, nāk no tiem, kuri ir ordinēti ar apustuliskām pilnvarām. Ja paļāvība uz praviešiem un apustuļiem mazinās, pasaulīgie traucēkļi, maldīgie norādījumi un gudrības var atraut cilvēku no viņa garīgā pamata. Dedzīgi gaidiet vispārējo konferenci un apspriediet svarīgās mācības, kas tur tiks atklātas. Skaidri norādiet uz Tā Kunga svaidīto vīru svēto lomu. Pasaulei arvien vairāk attālinoties no Dieva baušļiem, apustuļu loma kļūs arvien būtiskāka.
Uzturot Tā Kunga doktrīnu skaidru un saprotamu, esiet piesardzīgi un palieciet Dieva iedibinātajās robežās, izvairoties no kļūdām, kas rodas no spekulācijām un mācībā neietilpstošām, personīgām idejām. Šādas idejas dažiem var šķist ļoti vilinošas, taču tām nav patiesībai piemītošā spēka, kas stiprina ticību.
Man patīk tas, ko prezidents Dalins H. Oukss mācīja savam dēlam, kurš apjautājās viņam par kaut ko, kas nav uzskatāmi izskaidrots Kristus mācībā. Viņš atbildēja: „Dēls, es nezinu atbildi uz šo jautājumu, taču ļauj man atbildēt uz jautājumu ar to, kas man ir zināms.” Tad viņš dalījās savā liecībā par pravieti Džozefu Smitu un Pirmo vīziju. Būsim gatavi pateikt: „Es nezinu atbildi uz šo, taču, lūk, tas, kas man ir zināms.”
Padomājiet par šiem jautājumiem un atbildēm:
„Brāli Džouns, kāda ir Ādama un Ievas saistība ar Lielā sprādziena teoriju?” „Es nezinu atbildi uz šo jautājumu, bet es varu tev pastāstīt, kas mums ir zināms par Ādamu un Ievu.”
„Māsa Gonzalesa, kāpēc mums nav atklāts vairāk zināšanu par mūsu Māti debesīs?” „Es nezinu atbildi uz šo jautājumu, bet es zinu, ka tu esi „Debesu vecāku mīlēta meita ar dievišķu dabu un mūžīgo sūtību”.”14
Padomājiet, kā jūs varat pārvērst labus jautājumus, kas tajā pat laikā vedina uz spekulācijām, atbildēs, kas vairo ticību mūsu Glābējam Jēzum Kristum. Lūk, jums kāds izaicinājums. Palīdziet saviem audzēkņiem iegūt izpratni par to, ka visi jautājumi nav vienlīdz svarīgi. Garīgā izpratne un briedums palīdz nošķirt svarīgus jautājumus no interesantiem jautājumiem.
Mēs ar savu precizitāti, skaidrību un vienkāršību ieaicinām Svētā Gara apstiprinošo liecību. „Kad nu nāks Aizstāvis, … Patiesības Gars, … Tas dos liecību par Mani.”15
Brigams Jangs raksturoja Džozefa Smita mācības šādi: „Viņš, tēlaini izsakoties, satvēra debesis un nolaida tās uz Zemes; un viņš satvēra Zemi, pacēla to un visā skaidrībā un vienkāršībā atklāja tai Dieva lietas.”16
Esiet piesardzīgi, lai jums stāstītie stāsti un atstāsti netiktu izpušķoti. Centieties pārliecināties, lai jūsu citētās rakstvietas un izteikumi tiktu pasniegti tiem paredzētajā kontekstā.
Ir viegli pieķerties kaut kam jaunam vai ārkārtīgi intriģējošam, kas pārsniedz mūsu sapratnes robežas. Turieties pie drošības, ko sniedz skaidrā un vienkāršā mācība.
Esiet piesardzīgi, izvēloties medijus, personīgos stāstus un uzskates līdzekļus. Izmantojot šīs metodes efektīvi, tās vairo interesi un padziļina mācīto. Pārāk uzsvērtas, tās var novērst uzmanību no jūsu mācītā. Metode var aizēnot vēstījumu.
Pravietis Alma liecināja, ka evaņģēlija labās vēstis „ir darītas mums zināmas skaidrā valodā, lai mēs varētu saprast, lai mēs nekļūdītos”.17
„Ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam?”18
Padomājiet, cik skaistas savā skaidrībā ir šīs rakstvietas:
„Nāciet šurp pie Manis.”19
„Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, [ik dienas] ņemt savu krustu un sekot Man.”20
„Kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.”21
„Mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs, viņu Dievs, tiem pavēlēs.”22
„Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.”23
Savā iespaidīgajā sprediķī „Uzklausiet Viņu!” prezidents Nelsons teica: „[Debesu Tēvs] sazinās ar mums vienkārši, klusi un ar tik satriecošu skaidrību, ka pārprast Viņu nav iespējams.”24
Skaidrība, precizitāte, vienkāršība ir dievišķā mācīšanas metode.
Rīkojieties gudri, līdzsvarojot jūsu pasniegto mācību. Piešķiriet atbilstošu uzsvaru attiecīgajam mācības principam citu saistīto principu kontekstā. Paturiet prātā Glābēja padomu par baušļu mācīšanu: „Šo jums bija darīt un to neatstāt.”25
Elders Nīls A. Maksvels paskaidroja: „Evaņģēlija principi ir saausti kopā vienotā audumā, kas notur tos savstarpējā mijiedarbībā un līdzsvarā.”26
Padomājiet par to: Dieva mīlestība un Dieva likumi, piedošana un grēku nožēlošana, mīlestība pret Dievu un mīlestība pret citiem, rīcības brīvība un atbildība.
Kā jau daudzkārt teikts, māciet ne vien tā, lai mācītais tiktu saprasts, bet arī tā, lai tas netiktu pārprasts.
Visbeidzot, kā mēs visi to tik labi zinām, šīs patiesās mācības ir jāpasniedz gaisotnē, kas ieaicina un veicina Gara klātbūtni. Mēs nevaram sajust Garu piespiedu kārtā. Mēs lūdzam pēc Gara un ieaicinām To, taču mēs nemēģinām mākslīgi radīt garīgu pieredzi.
Pirms vairāk nekā 30 gadiem prezidents Dalins H. Oukss pastāstīja man par savu pieredzi ar meitu Dženiju, kura tolaik vēl bija pusaudze. Lūk, viņa vārdi: „Dženija pusaugu gados bija devusies uz kādu Jauno sieviešu nodarbību vai pasākumu. Kad viņa atgriezās mājās, mēs ar sievu apjautājāmies, kā viņai šajā sanāksmē bija gājis, kā jau vecāki to dara. Dženija teica: „Nu, skolotāja pateica: „Šovakar mēs gūsim garīgu pieredzi. Ja mēs visas sastāsimies aplī, sadevušās rokās, mēs gūsim garīgu pieredzi.””
Es turpinu citēt prezidentu Ouksu: „Es jautāju Dženijai: „Kā tu juties?” Un viņa teica: „Es vienkārši jutos neomulīgi!”” (Varbūt tagad, pēc 30 gadiem, mēs varētu teikt: „Es jutos draņķīgi.” Neesmu pārliecināts, kādi būtu pareizie vārdi.) Prezidents Oukss turpināja: „Es teicu: „Man prieks par to, jo, dzirdot kaut ko tamlīdzīgu, arī es jūtos neomulīgi.”” Pēc tam prezidents Oukss teica: „Es mācīju viņai, ka garīgā pieredze netiek plānota pēc pieraksta, bet tiek gūta, kad mēs tiecamies pēc Tā Kunga Gara ietekmes.”
Atcerieties, kādu mīlestību prezidents Diazs juta no savas semināra skolotājas, māsas Viljamsas? Mēs ieaicinām Garu, mācot mīloši, mierīgi, maigi, lēnprātīgi un ar ticību.
Jūs visi zināt šo rakstvietu: „Tas, kas saņem vārdu ar patiesības Garu, saņem to tā, kā tas tiek sludināts ar patiesības Garu. … Tādēļ tas, kas sludina, un tas, kas saņem, saprot viens otru, un abi iedvesmojas un priecājas kopā.”27
Tādējādi tā ir ne tikai jūsu, bet arī to cilvēku atbildība, kuri atrodas jūsu klasē. Mūsu audzēkņi mācīsies no jums, ka, tikai paklausībā un vienmēr atceroties Viņu, ar viņiem nepārtraukti var būt Viņa Gars.
Lūk, prezidenta Airinga vārdi:
„Mācība iegūst spēku tad, kad Svētais Gars apstiprina, ka tā ir patiesa. Mēs pēc iespējas labāk sagatavojam tos, kurus mācām, tam, lai tie saņemtu klusās, rāmās balss klusos pamudinājumus. Tam ir nepieciešama vismaz neliela ticība Jēzum Kristum. Tam ir nepieciešams vismaz nedaudz pazemības, nedaudz vēlmes pakļauties Glābēja gribai mūsu dzīvē. Cilvēkam, kam jūs varat palīdzēt, var piemist pavisam maz vai nemaz no tā visa, taču jūs varat pamudināt viņu uz vēlmi ticēt. Vēl vairāk — jūs varat smelties pārliecību no vēl kāda mācībai piemītošā spēka. Patiesība spēj sagatavot sev ceļu pati. Jau mācības vārdu dzirdēšana vien var iedēstīt sirdī ticības sēklu. Un pat sīciņa ticības Jēzum Kristum sēkliņa ieaicina Garu.”28
Skaisti vārdi. Jūs esat izturējušies ļoti godbijīgi. Liels paldies, ka ļāvāt man pavadīt šo laiku kopā ar jums! Mēs jūs mīlam un pateicamies par visu, ko jūs darāt, lai stiprinātu mūsu jauniešus un jaunos neprecētos pieaugušos un stiprinātu viņu ticību Jēzum Kristum.
Būdams Tā Kunga kalps, es ar savām apustuļa pilnvarām svētu jūs, lai jūsu prātā un sirdī būtu pa pilnam mīlestības, žēlsirdības, mācību un dziļas godbijības pret mūsu Kunga Jēzus Kristus ne ar ko nesalīdzināmo Izpirkšanas upuri. Es jūs svētu, lai (ja vien jums ir tāda vēlme) jūsu spēja skaidri un spēkpilni mācīt Kristus mācību vairotos un lai jūs redzētu un sajustu Svētā Gara apstiprinošo liecību savu krietno audzēkņu dzīvē.
Es atstāju jums savu pārliecinošo un nešaubīgo liecību, ka Jēzus ir Kristus. Un es liecinu jums par Viņa apsolījumu, kad Viņš teica: „Ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”29 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.