Paneļdiskusija
2022. gada S&I ikgadējā apmācības pārraide ar prezidentu Balardu
Piektdien, 2022. gada 21. janvārī
Māsa Bekija Skota: Laipni lūgti mūsu semināru un institūtu apmācības sanāksmē. Kā jūs manāt, mēs visi šodien ievērojam sociālo distancēšanos, tāpēc mēs novilksim savas maskas. Ir tik brīnišķīgi jūs visus šodien redzēt, un mēs augstu novērtējam jūsu dalību. Es vēlos piebilst, ka, pateicoties tehnoloģijas iespējām, mēs šodien tiekamies ar S&I dalībniekiem no katra pasaules reģiona. Esiet sveicināti visi, un paldies jums par piedalīšanos. Ādam, vai jūs varētu nedaudz sīkāk pastāstīt par mūsu šīsdienas diskusiju?
Brālis Ādams Smits: Ar lielāko prieku. Pirmkārt, ļaujiet man paust, cik ļoti es esmu pateicīgs par to, ka varu būt kopā ar jums! Mēs mīlam un augstu novērtējam katru semināra un institūta skolotāju, koordinatoru, administratīvo asistentu, misionāru un administratoru visā pasaulē. Jūs paveicat tik daudz laba un svētījat tik daudzus cilvēkus. Paldies jums. Mēs zinām, ka ikkatra jūsu sirdī staro mīlestība pret semināru un institūtu mērķi — ka jūs vēlaties palīdzēt katram jaunietim un jaunajam pieaugušajam saprast un paļauties uz viņu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, iepazīt Viņus un stiprāk iemīlēt, kā arī sekot Viņiem daudz pilnīgāk. Jūs mīlat mūsu mērķi, tāpēc ka jūs mīlat savus studentus un it īpaši tāpēc ka jūs mīlat savu Glābēju. Daudzus, daudzus gadus S&I ir veiksmīgi palīdzējuši katram studentam labāk iepazīt Jēzu Kristu. Taču mēs apzināmies, ka mūsdienu pasaulē steidzami ir nepieciešams vēl vairāk jauniešu un jauno pieaugušo sapulcināt pie Jēzus Kristus, un mēs vēlamies to darīt, veidojot mācību pieredzes, kas veicina pievēršanos, nozīmi un piederību. Mēs zinām, ka šīs mācību pieredzes radīsies tad, kad mēs koncentrēsimies uz savu studentu vajadzībām, katrā mācību pieredzē koncentrējoties uz Jēzu Kristu, Viņa atjaunoto evaņģēliju un Viņa Izpirkšanas misiju, un kad mēs savā mācīšanā koncentrēsimies uz Svētajiem Rakstiem un dzīvo praviešu vārdiem, mācot Kristus mācību. Mēs zinām, ka darot šīs lietas, mēs ieaicināsim Svēto Garu izpildīt lomu, ko tikai Svētais Gars var izpildīt: palīdzēt šiem jauniešiem pievērsties Tam Kungam, palikt uz Viņa derību takas, atšķirt patiesību no maldiem un būt droši sapulcinātiem pie Viņu Glābēja Jēzus Kristus un atgriezties pie Viņu Tēva debesīs.
Resursu, ar kuriem mēs jūs šodien iepazīstināsim, mērķis ir noteikt, ko nozīmē palīdzēt studentiem pieredzēt pievēršanos, nozīmi un piederību — principos balstītā veidā raksturot dažas prasmes un paradumus, ko skolotājs varētu izmantot, lai palīdzētu studentiem. Mēs arī esam izveidojuši dažus apmācību resursus ar paraugiem un uzaicinājumiem, lai vingrinātos un tos izmantotu. Tāpat mēs arī vēlamies labāk novērtēt mūsu ietekmi studentu dzīvē, lai redzētu, kurās jomās mums tiešām labi veicas, lai varam turpināt tā darboties, un arī lai noteiktu, kā mēs varam apmierināt studentu vajadzības vēl labāk. Mēs ceram, ka līdz mūsu šīsdienas tikšanās beigām jūs izpratīsiet šos resursus, sajutīsiet saviļņojumu un gaišu cerību turpmāk tos iekļaut un pielietot ar mūsu galveno mērķi: palīdzēt katram studentam iepazīt Jēzu Kristu. Šī iemesla dēļ mēs šodien esam šeit. Paldies, māsa Skota.
Māsa Bekija Skota: Paldies. Mēs augstu novērtējam to, ka jūs šodien esat kopā ar mums. Sāksim ar mūsu pirmo jautājumu. Māsai Džesikai Brendonei no mūsu Ziemeļamerikas rietumu reģiona šodien mums ir jautājums. Māsa Brendone, lūdzu, jautājiet.
Māsa Džesika Brendone: Paldies. Pārskatot šos apmācības materiālus, man radās jautājums: Vai pastāv noteikta secība, kādā mums vajadzētu attīstīt šīs prasmes un pievērst uzmanību šīm jomām? Vai tās ir secīgas?
Māsa Lorija Ņūbolda: Džesika, liels paldies par jautājumu. Manuprāt, īsumā atbilde ir „nē”. Taču, lai noteiktu, ar ko sākt, es teiktu, ka pirmais — un, manuprāt, tas vienmēr ir pirmais — ir sākt ar ticību Glābējam Jēzum Kristum, lai zinātu, ka Viņš var jums palīdzēt ar jebkuru principu vai paradumu, ko jūs izvēlēsieties. Un ka jūs to izvēlētos ar mūsu dotajiem novērtējuma rīkiem, un tas varētu lieliski jums palīdzēt noteikt, ar kādu pieredzi jūsu studenti saskaras.
Māsa Brendona: Lieliski. Paldies.
Brālis Čads Vilkinsons: Es vēlētos ko piebilst. Liels paldies, māsa Brendona. Nepadariet to pārāk sarežģītu, neanalizējiet pārāk daudz. Šie ir rīki un prasmes, kas jums palīdzēs. Attiecībā uz jūsu jautājumu, man prātā ienāca doma — Almas 48. nodaļā mums ir pants, kuru jūs visi labi zināt. 17. pantā, kurā Mormons kaut ko iestarpina, ir teikts: „Jā, patiesi, patiesi es saku jums, ja visi cilvēki būtu bijuši, būtu tagad un vienmēr būtu tādi kā Moronijs, lūk, paši elles spēki būtu satricināti uz mūžiem; jā, velnam nekad nebūtu varas pār cilvēku bērnu sirdīm.”
Kas, visdrīzāk, lika Mormonam šādi par viņu izteikties? Un, manuprāt, viens princips, ko mēs varētu pieminēt, ir tāds, ka viņš veltīja laiku tam, lai nostiprinātu vājās pilsētas. Viņš koncentrējās uz vājajām vietām un tās nostiprināja. Tādēļ, balstoties uz jūsu pašnovērtējumu, pārrauga vai jūsu izvēlētā palīga, kolēģa novērojumiem un studentu aptaujām, jūs varat sākt noteikt vājās vietas un sākt tajās veikt uzlabojumus.
Māsa Brendone: Tikai viena doma. Es gribētu paturpināt māsas Ņūboldas sacīto. Manuprāt, pārmaiņas var būt biedējošas, un es domāju, ka ir bailīgi izdalīt izvērtēšanas veidlapas jauniešu un jauno pieaugušo pulciņam un domāt par to, kādas atbildes saņemsim. Un personīgi man šo gadu laikā tiešām ir palīdzējusi atskārsme, ka katrs no šiem jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem ir Debesu Tēva dārgais bērns. Un ja mēs paturēsim prātā to, nevis bailes un miesīgā cilvēka šaubas par to, ko par mani padomās, un koncentrēsimies uz to, ka Debesu Tēvs tik ļoti mīl katru no viņiem un ka tā ir daļa no mūsu aicinājuma vai darba — palīdzēt viņiem pašiem iepazīt Glābēju. Esmu atklājusi, ka tas tiešām palīdz. Un es tikai vēlējos pateikt, cik ļoti novērtēju, ka mēs pievēršamies tam, lai veidotu personīgās attiecības ar saviem studentiem, lai varētu viņiem palīdzēt sasniegt šo mērķi.
Brālis Smits: Paldies, Džesika. Manuprāt, visos šajos resursos mēs tiešām esam centušies vienkāršot, apvienot, papildināt un balstīties uz visu to, ko esam gadu gaitā apguvuši. Un es domāju, ka šajos resursos jūs redzēsiet elementus no rokasgrāmatas Evaņģēlija mācīšana un mācīšanās pamatprincipiem. Jūs redzēsiet padziļinātās mācīšanās elementus. Jūs redzēsiet mūsu vadītāju ietekmi, kas mūs māca koncentrēties uz Glābēju, klausīties, vērot, pamanīt, iedegt dzirksti mūsu studentu sirdīs. Un mēs tiešām esam centušies to vienkāršot un uz to koncentrēties. Lai gan šie resursi sastāv no dažādiem materiāliem, mēs ceram, ka jūs varat saskatīt, kā tie darbojas kopā. Un mūsu darbs ir palīdzēt studentiem labāk iepazīt Glābēju. Mēs nevaram to panākt bez Svētā Gara palīdzības.
Galvenais veids, kā mēs varam ieaicināt Svēto Garu, ir: mīlēt mūsu studentus, koncentrēties uz Jēzu Kristu un paļauties uz Dieva vārda iedarbību. Un mēs zinām, ka Debesu Tēvs ir gatavs un vēlas mums palīdzēt, kad mēs cenšamies palīdzēt Viņam, palīdzot studentiem. Un mēs zinām, kad mēs lūgšanā tiecamies pie Debesu Tēva caur pašvērtējumu, kad mēs jautājam saviem studentiem, kas viņiem ir nepieciešams caur šo izvērtējumu, un kad mēs lūdzam pārraugam vai kolēģim atnākt un sniegt mums papildu informāciju, to visu mēs darām, ieaicinot atklāsmi, lai palīdzētu jauniešiem iepazīt Jēzu Kristu.
Māsa Skota: Māsa Sāra Bredlija, kura ir ar mums no Jūtas Soltleika apgabala, vai jūs, lūdzu, pastāstītu mums par savu pieredzi?
Māsa Sāra Bredlija: Jā, ar lielāko prieku. Pēc tam, kad pati biju izmantojusi šos resursus, es biju pārsteigta par to, cik vienkārši tie ir izklāstīti un pārdomāti. Man šis process likās ļoti vienkāršs. Es sāku ar izvērtēšanas rīkiem. Es izmantoju pašvērtējumu, studentu izvērtējumu un sava pārrauga palīdzību. Un mēs izvērtējām, kāda ir mana šībrīža situācija. Un tad es kopā ar savu pārraugu noteicu, uz ko es vēlos koncentrēties, balstoties uz manu un manu studentu izvērtējumu. Un izrietoši no tā arī turpināju. Es vērsos pie jaunās rokasgrāmatas Evaņģēlija mācīšana un apguve. Es vērsos pie resursiem sadaļā „Skolotāju pilnveides prasmes”. Un tas viss mani aizveda tieši turp, uz ko es vēlējos koncentrēties. Es lasīju un studēju šos resursus, un tad atgriezos savā klasē, un tiešām centos ieviest šos paradumus dažādos veidos, nu tā. Un cerams, es veicinu savu studentu spējas piedzīvot pievēršanos un piederību, kā arī sajust evaņģēlija nozīmību viņu dzīvē. Un labākais bija tas, ka pēc tam es varēju vēlreiz izvērtēt sevi, nosakot savu izaugsmi, un paskatīties, vai kaut kas ir mainījies. Un tad vienkārši sākt no sākuma izmantot šo izvērtēšanas rīku, lai zinātu, kurp virzīties tālāk. Un tad atkal griezties pie resursiem, kas palīdz pilnveidoties un attīstīties.
Brālis Gerijs Lavels: Ko jūs ieteiktu skolotājam, kurš vilcinās izmantot šos rīkus, it īpaši tos, kas palīdz atklāt un novērst vājās puses? Mums visiem ir grūti apzināties, ka tādas ir. Un vēl, attiecībā uz šo tēmu, vai mūsu pienākums būs veikt šīs aptaujas bieži profesionālā un pārraudzīšanas līmenī?
Māsa Ņūbolda: Vai es varu šajā ziņā ko piebilst? Un es vēlos to pateikt ar iecietību, bet arī es esmu pieredzējusi, ka dažreiz mēs izjūtam lielas bailes, kad kāds ierodas pie mums uz nodarbību, par to, ka mēs varētu pieļaut kļūdas. Dažreiz mūs pārņem miesīgā cilvēka pieredze, un mēs baidāmies no tā, ka kāds mūs kritizēs, jo mēs ar visu sirdi un dvēseli strādājam ar šiem jaunajiem vīriešiem un jaunajām sievietēm, kurus tik ļoti mīlam. Tāpēc ir grūti atnākt un pateikt: „Lorija, tavai sirdij ir nepieciešamas pārmaiņas.”
Un es nedomāju, ka izvērtējot mēs bieži sakām tieši tādus vārdus. Manuprāt, patiesībā mēs sakām to, ka turpināsim strādāt pie tā, lai radītu vidi, kur valda ticība Glābējam Jēzum Kristum, kurā mēs varam mainīties un augt. Tāda būtu mana atbilde šim skolotājam. Šie rīki ir saistīti ar izaugsmi. Izaugsmi var panākt caur grēku nožēlošanu. Grēku nožēlošana ienes pārmaiņas. Un tas ir iespējams, tikai pateicoties Glābējam. Un tā, es domāju, ja vien mēs varētu pieredzēt dienu, kad … katrs skolotājs kādam teiks: „Vai tu vari atnākt un pavērot mani? Šie studenti ir pelnījuši labāko, ko es varu viņiem sniegt, un es zinu, ka es nevaru atrast īsto pieeju dažiem no viņiem. Vai vari atnākt un man palīdzēt?”
Brālis Bērts Vimpijs: Vai es varētu vēl ko piebilst? Tāpēc ka šajos apstākļos — pateicoties mūsu brīnišķīgajiem staba skolotājiem, kuri māca lielāko daļu šo brīnišķīgo jauniešu, — šie novērtējuma rīki ir resurss. Un no mūsu pilnlaika algotajiem profesionālajiem skolotājiem tiek sagaidīts, ka tie tiks izmantoti. Un mēs iemācīsimies, kā tos labāk pielietot, un mēs centīsimies iedibināt šādu kultūru. Mūsu staba aicinātajiem skolotājiem tie ir resursi, ko jūs varat izmantot saskaņā ar jūsu vajadzībām un vēlmēm. Tā, kā tas, jūsuprāt, jums palīdzēs.
Brālis Vilkinsons: Gerij, šis ir lielisks jautājums, un mēs augstu novērtējam visu, ko jūs paveicat savā aicinājumā. Paldies. Un jūs uzdevāt jautājumu, ko daudzi gribētu pajautāt. Attiecībā uz izvērtēšanu, Svētajos Rakstos ir daudz iedvesmojošu jautājumu, bet ir trīs, kas mani ir būtiski svētījuši. Un jūs tajos saskatīsiet izvērtēšanas elementus. Bagātais jauneklis vaicāja: „Kā man vēl trūkst?” 1 Šis jautājums, šis izvērtējums sniedza atklāsmi no Glābēja. Viņam tad bija jāveic izvēle — sekot tai vai ne. Pāvils jeb Sauls ceļā uz Damasku jautāja: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es darītu?” 2 Atkal, tas ir izvērtējums. Un trešais jautājums ir tāds, ko uzdeva Džozefs Smits, pirms viņu pirmo reizi apmeklēja Moronijs, kad viņš tiecās pēc piedošanas par saviem grēkiem. Viņš jautāja par savu cienīgumu Tā Kunga priekšā. 3 Manuprāt, šādi pašanalīzes jautājumi, kur mēs sevi izvērtējam, nav tik daudz saistīti ar to, ka mūs kāds novērtē, bet gan ar to, ka mēs tuvināmies Debesu Tēvam un Glābējam un ļaujam Viņiem pavēstīt, kāds ir mūsu stāvoklis. Un ja mēs esam atklāti, tad, manuprāt, atklāsmes nāks un mēs kļūsim daudz labāki, nekā spētu kļūt pašu spēkiem.
Brālis Džeks Menezs: Esmu pateicīgs par dažiem komentāriem, kuros dzirdēju domu par pilnveides kultūras veidošanu, par paļaušanos uz Glābēju un arī par raizēm, kad dažkārt mūs kā skolotājus pārņem apjukums un bezspēcība. Tas attiecas arī uz manu tagadējo norīkojumu, kura ietvaros es palīdzu skolotājiem pilnveidoties. Un es esmu iemācījies novērtēt Glābēja spēku, kas palīdz mums palīdzēt citiem skolotājiem, mūsu apkārtējiem cilvēkiem un kolēģiem, kas galu galā palīdz mūsu studentiem. Kad mūsu skolotāji paļaujas uz Jēzu Kristu, viņi var vairāk liecināt par Viņa labvēlību.
Jau tika minēts bagātais jauneklis. Man ļoti patīk šis Glābēja piemērs, kur Viņš teica: „Šīs dažas lietas tev vajadzētu darīt, un tu jau tās dari. Tas ir brīnišķīgi.” Un tad Viņš nosauc vienu aspektu, pie kā viņam būtu jāpiestrādā. Tādēļ dažreiz mēs kā administratori, manuprāt, varam rīkoties šādi, sakot: „Labi darīts. Es domāju, ka tu iepriecini To Kungu. Es domāju, Tas Kungs būtu apmierināts ar visu to labo, ko tu dari, un vai mēs varam apvienoties mūsu ticībā Jēzum Kristum, lai paveiktu to vēl vienu lietu?” Un tas dažkārt var palīdzēt, attīstot šo jauno pilnveides kultūru. Tas var palīdzēt izvairīties no nepilnvērtības sajūtām, kad mums šķiet, ka nedarām pietiekami daudz vai ka nekad nebūsim pietiekami labi. Tā vietā mēs varam apvienot Jēzus Kristus labvēlību ar šiem pūliņiem tā, ka iegūsim daudz iedarbīgāku rezultātu. Un tas ienāks mūsu klases stundās, un mēs varēsim sniegt saviem studentiem varenāku liecību par Jēzus Kristus spēku, kas stiprina mūs, lai paveiktu to, ko mums ir grūti paveikt vieniem pašiem.
Māsa Skota: Māsa Sorensone, vai jūs varētu dalīties savā jautājumā ar mums?
Māsa Džeimija Sorensone: Protams. Mums ir izvirzītie mērķi, 3 rezultāti, ko vēlamies, lai audzēkņi sasniegtu evaņģēlija attiecināšanas, piederības un pievēršanās jomā, 5 veidi, kas man kā skolotājai palīdz šos rezultātus sasniegt, un 25 paradumi, kas var man palīdzēt piepildīt savu skolotāja lomu. Turklāt man sava nodarbība ir jāfokusē uz Kristu, jābalstās uz Svētajiem Rakstiem un studentu vajadzībām. Un es pielietoju trīs dažādus izvērtēšanas veidus, kas man palīdz izvirzīt profesionālās pilnveidošanās mērķi. Tas viss šķiet mazliet neizpildāmi. Tas ir par daudz. Tad uz ko būtu jākoncentrējas?
Brālis Vimpijs: Mērķis ir palīdzēt jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem izprast un paļauties uz Jēzus Kristus mācībām un Viņa veikto Izpirkšanu, būt cienīgiem, lai saņemtu tempļa svētības, un sagatavoties mūžīgajai dzīvei. Tieši to mēs cenšamies panākt. Un lai sasniegtu šo mērķi, mūsu loma ir šanos, nozīmi un piederību. „Labi, paldies par šo atbildi, bet kā lai es panāku, ka viņi to sajūt?” Es priecājos, ka jūs pajautājāt. To jūs panākat, kad mīlat savus audzēkņus, mācāt viņus ar Garu, centrā izvirzāt Jēzu Kristu, mācāt doktrīnu un aicināt uzcītīgi mācīties. „Labi, bet kā lai es to izdaru?” Es priecājos, ka jūs pajautājāt. Tagad mums ir šie paradumi, šīs prasmes, kas mums palīdzēs, taču tie visi aizved mūs atpakaļ pie mērķa.
Tādēļ, kad skolotājs apsēžas un atver Svētos Rakstus, un domā par saviem studentiem, cerams, viņš nedomā par visu šo, kas ir nomācoši; viņš domā: „Kā es varu palīdzēt šiem studentiem, kurus mīlu? Kā es varu viņiem palīdzēt saprast Jēzus Kristus mācības un Viņa veikto Izpirkšanu un paļauties uz to, un būt cienīgiem, lai saņemtu tempļa svētības, un sagatavoties mūžīgajai dzīvei?” Un tiešām, kad mēs par to padomājam, mēs runājam par derību ceļu, pa kuru prezidents Nelsons mums lūdza iet, piedaloties Israēla sapulcināšanā. Un ja tas šķiet nomācoši, un jūs domājat: „Es nezinu, vai es to visu varu paveikt,” vienkārši koncentrējieties uz mērķi.
Brālis Džeisons Vilards: Un Džeimija, varbūt es varu dalīties kādā rakstvietā no mana mīļākā skolotāja Mormona Grāmatā, tas ir, no brāļa Nefija. 1. Nefija 6:4 viņš izsakās šādiem vārdiem: „Jo mans patiesais nolūks ir, lai es varētu pārliecināt cilvēkus nākt pie Ābrahāma Dieva un Īzāka Dieva, un Jēkaba Dieva un tapt izglābtiem.” Viss, ko Nefijs darīja, bija, lai palīdzētu saviem brāļiem un māsām tapt izglābtiem, paļauties uz Jēzu Kristu tādā veidā, kas galu galā viņiem palīdzēja iegūt mūžīgo dzīvi.
Un, Džeimija, paldies, ka uzdevāt īsto jautājumu. Jo īstenībā jūs piemirsāt 7 pamatprincipus, 16 mācīšanas prasmes un visas prasmīgi pārzināmās mācības, kas arī studentiem jāapgūst. Tāpēc nākamreiz, kad uzdosiet šo jautājumu, vai jūs iekļausiet visu, pilnīgi visu, kas no jums tiek prasīts? No jums tiek prasīts daudz, bet īstenībā, tas viss aizved līdz kaut kam vienam. Man patīk, kad Glābējs runāja ar Mariju un Martu, un jūs, Džeimija, man atgādināt Mariju, kad Jēzus viņai pateica: „Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu.” 4 Džeimija, mēs esam pateicīgi par to, ka jūs esat izraudzījusies šo labo daļu — sēdēt pie Glābēja kājām un izvirzīt Viņu centrā visam tam, ko jūs darāt. Esiet svētīta šajos pūliņos.
Brālis Smits: Džeimija, es arī vēlos jums uzdot jautājumu. Brālis Vimpijs un brālis Vilards mums tikko brīnišķīgi mācīja par to, kā koncentrēties uz to, kas patiesi ir nepieciešams, un tas ir semināru un institūtu mērķis. Bet, Džeimija, kā jūs, būdama skolotāja, zināt, ka jūs šo mērķi sasniedzat savu studentu dzīvē?
Māsa Sorensone: Labi. Es nezinu, vai šī atbilde būs noderīga, bet es to saņēmu, kad cilvēki šeit skaidroja šo principu. Es to redzu caur pievēršanās un piederības pieredzi viņu dzīvēs un to, kā viņi attiecina evaņģēliju uz sevi, vai ne? Šie trīs aspekti mums tiešām norāda uz mērķi. Es to pamanu savu studentu sarunās. Es to pamanu ārpus semināra. Es to pamanu, kad viņi nodarbībās veic piezīmes un pieraksta savas pieredzes. Šie trīs aspekti — tie patiesi mums norāda uz mērķi.
Brālis Smits: Liels jums paldies. Vai, Džeimija, jūsuprāt, būtu lietderīgi pajautāt jūsu studentiem, pat tiešā veidā, vai viņu semināra vai institūta pieredze ved viņus uz pievēršanos, raisa piederības sajūtu un palīdz attiecināt evaņģēliju uz savu dzīvi?
Māsa Sorensone: Jā, noteikti. Un novērtējumi, ko mēs viņiem sniedzam, pat ja tas ir neformāli pavaicājot, kā viņiem ar to veicas, kā tas darbojas viņu dzīvē? Es domāju, ka šādā veidā varētu lieliski izvērtēt, kā šis mērķis tiek sasniegts.
Brālis Smits: Paldies. Tagad es vēlos lai jūs iztēlotos, ka esat saviem studentiem uzdevusi šo jautājumu, un viņi ir noteikuši, ka kaut kas varētu padarīt semināra nodarbības labākas, teiksim, piederības ziņā. Viņi saka: „Māsa Sorensone ir brīnišķīga, mums tik ļoti patīk viņas nodarbības, viņa ir vienreizīga.” Bet jūs viņu atbildēs pamanāt šo mazo niansi, kur jūs saskatāt iespēju radīt lielāku piederības sajūtu. Kas jums kā skolotājai tad palīdzētu radīt lielāku piederības sajūtu savās nodarbībās?
Māsa Sorensone: Manuprāt, man kā skolotājai nāktu par labu to visu izrunāt, doties pie sava pārrauga un pateikt: „Es saņēmu šādas atsauksmes, palīdziet man uzlabot šo aspektu.” Un pat parunāt ar saviem kolēģiem: „Palīdziet man veikt uzlabojumus. Ko tas varētu nozīmēt? Kā es varētu to paveikt labāk?” Es domāju, ka šāda rīcība man palīdzētu.
Brālis Smits: Brīnišķīgi. Un iemesls, kāpēc es uzdevu šo jautājumu ir, lai parādītu, ka tieši tur slēpjas gan novērtējuma, gan atjauninātās rokasgrāmatas Evaņģēlija mācīšana un apguve un apmācību materiālu būtība. Lai skolotājs varētu pateikt: „Es vēlos, lai mani studenti savā dzīvē sasniegtu šo mērķi. Es pamanīju, viņi saka, ka viņiem šis ir nepieciešams. Kā es varu uzlabot savu sniegumu šajā jomā?” Un kad jūs lūdzat pēc padoma citiem skolotājiem un savam pārraugam, un sarunājaties ar saviem studentiem, jūs varat atklāt, kā uzlabot savu sniegumu. Rokasgrāmatā jūs atradīsiet aprakstu; apmācību resursi jums sniegs paraugu. Tagad jums ir prasme, kas jāpielieto un jāīsteno, kuru jūs cerat uzlabot, lai šis pats mērķis, kuru minēja brālis Vilards un brālis Vimpijs, tiktu sasniegts studentu dzīvē, un šis mērķis ir palīdzēt viņiem nākt pie Kristus.
Māsa Vendija Pārkere: Bet man viss sakņojas mūsu mērķī. Mūsu mērķis sākas ar Jēzu Kristu. Un Jēzus Kristus ir ceļš, kas aizvedīs mūs uz templi un pie mūsu studentiem, un galu galā aizvedīs mūs dzīvot kopā ar mūsu Tēvu Debesīs. Katrs šīs jaunās programmas aspekts, kuru esmu lasījusi, ir mani pievērsis Kristum. Katra prasme balstās uz Kristu. Un es personīgi to ļoti spēcīgi sajutu. Un tā kā es pārraugu citus skolotājus un palīdzu viņiem attīstīt šīs prasmes, šie rīki mainīs mūsu programmu un mūsu studentus uz labo pusi, un par to es esmu ļoti pateicīga. Un es tikai vēlējos jums par to pateikties.
Brālis Vimpijs: Es zinu, ka Šadraks — viņš ir Āfrikas rietumu reģionā. Viņš saskārās ar tādu gadījumu, kad palīdzēja kādam studentam klasē izjust tieši šādu pieredzi. Es prātoju, vai jūs, Šadrak, varētu dalīties šajā pieredzē ar mums visiem?
Brālis Šadraks Bentums: Jā, brāli Bērt, paldies. Man bija kāda ļoti kautrīga studente, kura parasti nelasīja priekšā, neuzdeva jautājumus un nesniedza uz tiem atbildes. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz es pielietoju dažus principus no sadaļas „Uzziniet katra studenta vārdu un iepazīstiet viņu apstākļus un mācīšanās vajadzības”, ar īpašu uzsvaru uz prasmi: „Vēro un pajautā par studentu interesēm”, kas atrodas sadaļā „Skolotāja pilnveides prasmes”. Es ievēroju, ka viņa bieži nāca uz institūta nodarbību ēku, lai mācītos skolas pārbaudes darbiem un eksāmeniem. Un tā es izrādīju interesi mācību priekšmetā, kuru viņa apguva, un dažkārt parunāju ar viņu par viņas skolas darbiem. Pēc tam es uzzināju, ka manā klasē mācās arī viņas labākā draudzene. Un tā es sāku likt viņu vienā grupā ar viņas draudzeni grupu darbos, kurus parasti ieplānoju viņas dēļ. Pamazām viņa sāka lasīt klasē, atbildēt uz jautājumiem un dalīties pieredzēs. Kādā no saviem komentāriem viņa pastāstīja, ka kādreiz bija ļoti kautrīga nodarbībās, bet tagad jūtas daudz pašpārliecinātāka. Un tagad viņa klasē prezentē savas grupas darbus, un viņa vienmēr ir no pirmajām, kas ierodas uz nodarbību. Viņas mācību pieredze ir uzlabojusies.
Māsa Skota: Šīs atbildes šķietami aizved mūs pie nākamā jautājuma, kas ir brālim Duglasam Franko. Viņš ir no Dienvidamerikas ziemeļrietumu reģiona, un mēs aicinām brāli Franko tagad uzdot savu jautājumu.
Brālis Duglass Franko: Paldies. Sveiki visiem! Jā, mans jautājums ir saistīts ar skolotāja lomu un audzēkņa pieredzi. Kā mēs varam labāk uzzināt, ka tas, ko mēs darām nodarbībā, palīdz studentiem pievērsties evaņģēlijam, attiecināt to uz viņu dzīvi un izjust tam piederību? Piemēram, uz Kristu vērsta nodarbība var palīdzēt pievērsties evaņģēlijam, bet arī mācīšana Svētā Gara vadībā var to izdarīt. Kā mēs varam palīdzēt mūsu skolotājiem, kad viņiem rodas šādi jautājumi vai kad viņi vēlas pilnveidot savas prasmes atbilstoši šiem principiem?
Brālis Vilards: Brāli Franko, pastāstiet mums, kur jūs mācāt. Kur jūs atrodaties?
Brālis Franko: Paldies. Es mācu institūtu Bolīvijā, Kočabambā.
Brālis Vilards: Ļoti labi, brāli Franko. Prieks, ka šodien esat kopā ar mums. Brāli Franko, es pieņemu, ka jums ir sanācis atpazīt šīs pievēršanās pieredzes savās nodarbībās. Vai varat atcerēties kādu gadījumu, kad Svētais Gars jums ir mācījis to, ka jūsu nodarbībā studenti patiesi tiek pievērsti evaņģēlijam?
Brālis Franko: Jā. Es domāju, ka dažreiz studenti to piemin — dažreiz nodarbībā vai pēc tās. Dažreiz viņi man uzraksta WhatsApp lietotnē, piemēram, viņi saka: „Brāli Franko, paldies par pasniegto nodarbību. Es sajutu iedvesmu rīkoties šādi.” Citi nodarbības laikā raksta pat tad, kad viņiem nav ticis uzdots kaut ko pierakstīt viņu dienasgrāmatā, viņu studiju dienasgrāmatā. Viņi tik un tā raksta. Un viņu attieksmē var redzēt, ka viņi izjūt šo pieredzi. Tie būtu mani piemēri.
Brālis Vilards: Ļoti labi piemēri. Tas man atgādina par trim vārdiem, kurus pirms vairākiem gadiem mums mācīja elders Bednārs, — pamanīt, vērot un klausīties, kad mēs mācām. 5 Te ir būtība tam, ko jūs tikko pastāstījāt. Jūs pamanījāt un ievērojāt, kas notika nodarbībā vai pēc tās. Un, pateicoties šiem novērojumiem, Svētais Gars jums šodien mācīja kaut ko svarīgu. Brāli Franko, ko jūs varētu darīt, lai bagātinātu šo pieredzi? Ko jūs varētu darīt, lai … atvainojiet, es nezinu šo vārdu. Ko jūs varētu darīt, lai šādas pieredzes jūsu nodarbībās atgadītos aizvien biežāk?
Brālis Franko: Es par to esmu domājis, ir tik daudz, ko var darīt. Es esmu domājis par izvērtēšanas rīkiem. Es domāju, ka tas palīdz, ja mani vēro kāds cits, piemēram, kolēģis vai pārraugs, lai es varu sajust un atrast aspektus, pie kuriem man ir jāpiestrādā. Tajā pašā laikā arī studentiem dotais izvērtēšanas rīks palīdz — mēs esam izmantojuši arī to. Un ir tik brīnišķīgi uzzināt, ko viņi jūt, ko viņi saka nodarbībā, kādas ir viņu domas par skolotāju, nodarbību un lomu, ko mēs pildām. Tas ir brīnišķīgi. Mēs redzam rezultātus un sakām: „Ak, nē! Pie šī man vēl ir jāpiestrādā.” Vai: „Šajā jomā man klājas ļoti labi.” Manuprāt, šie rīki var palīdzēt, bet tajā pat laikā, runājot par sevi, varbūt svarīgi ir darīt visu pēc labākās sirdsapziņas un, kā jau jūs visi minējāt, saskaņā ar Gara vadību. Pievērst uzmanību tam, kas viņiem ir nepieciešams. Un vai tas, ko es daru, palīdzēs viņiem šīs vajadzības apmierināt.
Brālis Vilards: Brāli Franko, liels jums paldies. Kad jūs dalījāties šajā liecībā — vēlmē būt labākam, es sajutu, kā Svētais Gars man liecina, cik ļoti Debesu Tēvs jūs mīl, kā arī jums līdzīgus skolotājus visā pasaulē. Ja mēs mīlam Dievu no visas sirds un mīlam Viņa bērnus, Viņš mūs svētīs un Viņš darīs mums zināmu, kā mums veicas nodarbībās un vai studenti tiek pievērsti evaņģēlijam, attiecina to uz savu dzīvi un sajūt tam piederību, un vai šādi mēs palīdzam šiem jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem tuvināties Jēzum Kristum. Brāli Franko un jūs visi, liels jums paldies par to, ka svētījat jauniešus. Paldies, ka dalījāties savā pieredzē.
Brālis Franko: Paldies.
Māsa Ņūbolda: Brāli Vilard, man ļoti patika, paldies. Šī saruna ar jums un arī brāli Franko, un es arī paužu savu pateicību un mīlestību jums un visiem mūsu skolotājiem. Arī man prātā ienāca dažas domas attiecībā uz pievēršanos, piederību un evaņģēlija nozīmi studentu dzīvē. Man šķiet, tas patiešām ir svarīgi. Daudzi cilvēki ir lūguši pēc apmācības saistībā ar šīm jomām. Un mums ir jāpatur prātā, ka pievēršanās Glābējam, Jēzum Kristum, un mūsu Tēvam Debesīs, kā arī evaņģēlija attiecināšana uz savu dzīvi un piederība ir mūsu mācīšanas rezultāts. Bet ja viņi neredz, kā tas attiecas uz viņu dzīvi, tad viņiem būs grūti pieredzēt to, kas viņiem ir nepieciešams. Un to var panākt tikai Svētais Gars.
Māsa Skota: Džeimija Skota dalījās skaistā stāstā. Māsa Skota, vai jūs varētu dalīties šajā stāstā arī ar mums šodien?
Māsa Džeimija Skota: Ar lielāko prieku. Koncentrējoties uz to, lai būtu Kristum līdzīga skolotāja, es neizmantoju kādu konkrētu stilu vai metodi, es cenšos nostiprināt ticību Jēzum Kristum un kļūt līdzīgāka Viņam. Un tā kādu dienu, kad es mācīju, es sajutu pamudinājumu saviem studentiem pajautāt: „Kāda veida nodarbība jums palīdzētu tuvināties Glābējam?” Un tad katrā no manām četrām klasēm audzēkņi pieminēja mūziku. Un tā mēs nolēmām atvēlēt vienu dienu, kad mēs mācīsimies par Glābēju caur mūziku. Un studenti varēja dalīties kādā garīgajā dziesmā vai darīt jebko citu, kas palīdzētu viņiem tuvināties Jēzum Kristum. Daži no viņiem spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Daži palūdza man atskaņot kādu dziesmu. Citi dziedāja. Mūsu nodarbībā skanēja dažādas garīgās dziesmas. Un pirms vai pēc muzikālā priekšnesuma viņi runāja par mūsu Kungu un Glābēju vai liecināja par Viņu. Un tajā dienā, patiesi, visi sajuta Svēto Garu. Un daži dalījās pieredzēs, ko viņi sajuta tieši tobrīd. Un citiem studentiem Gars bija atsaucis atmiņā iepriekš piedzīvotās patiesās pieredzes. Un Gars vēlreiz liecināja par tām.
Un jo īpaši tur bija kāds jaunietis, kurš apmeklē semināru, taču labāk vēlētos tur nebūt. Viņš pacēla roku un teica: „Četru gadu laikā es neesmu sajutis Garu. Un, kad Bens uz vijoles spēlēja to garīgo dziesmu,” un tā dziesma bija „Es zinu — dzīvs mans Pestītājs”, viņš teica, „es sajutu Svēto Garu, un tā sajūta bija laba.” Un tā es esmu ļoti pateicīga par to, ka Tas Kungs precīzi zina, kas Viņa izredzētajiem ir vajadzīgs. Esmu pateicīga par to, ka ieklausījos un pajautāju, ko viņi vēlas, lai šis konkrētais cilvēks varētu sajust Glābēja mīlestību un zināt, kas viņš ir, un to, ka viņu mīl.
Māsa Skota: Paldies jums, ka padalījāties. Brāli Džeims, jūs esat pacēlis savu roku.
Brālis Džeimss: Labi, paldies. Es gribu piebilst tam, kas jau ir ticis pateikts. Es personīgi esmu sajutis, cik brīnišķīgas ir šīs pieredzes. Es centos pielietot izvērtēšanas rīkus, novērošanas materiālus, kas pagājušoreiz tika iedoti visiem studentiem. Un es tos pielietoju saviem audzēkņiem, un man tas daudz ko atklāja — gluži kā man šodien šeit tika mācīts, ka izvērtēšanas būtība ir palīdzēt mums saņemt papildu atklāsmes tajās jomās, kur mēs varam pilnveidoties.
Es gribētu nolasīt, ko uzrakstīja kāds no maniem studentiem, pildot aptauju, un tas ir saistīts ar nozīmi nodarbības mācību pieredzēs. Pēc aptaujas, apkopojot datus no dažādiem avotiem, es uzdūros šādam izteikumam, ko pauda kāds no maniem studentiem, atbildot uz jautājumu. Šis students uzrakstīja: „Man šī nodarbība bija nozīmīga, jo skolotājs man palīdzēja attiecināt apgūtos evaņģēlija pamatprincipus personīgi uz manu dzīvi.” Un tad vēl viens students arī runāja par to, ko es varu darīt, lai palīdzētu viņam pilnveidoties. Viņš teica: „Es vēlētos, lai skolotājs mani iesaistītu kopīgās pārrunās klasē un arī uzdotu man jautājumus.”
Parasti es nebūtu nonācis pie šādas informācijas, bet, apkopojot šos materiālus, kad mani novēroja mani studenti, mans pārraugs, kad es veicu pašnovērtējumu, tas viss atvēra man acis uz tām jomām, kurās man jāveic uzlabojumi. Un es varu pateikt, ka šīs 25 prasmes un paradumi ir brīnišķīgi, viegli pielietojami pat nodarbības laikā. Paldies jums.
Brālis Vilkinss: Es tikai vēlējos dalīties īsā pieredzē, kas man mācīja, cik svarīgi ir apvienot abas prioritātes — koncentrēties gan uz mērķi, gan uz prasmēm. Kādu dienu mums nodarbībā risinājās patiesi uz Kristu vērsta saruna par grēku nožēlošanu. Un mēs runājām ne tikai par to, kā nožēlot savu uzvedību, bet par šo principu, ka mēs varam nākt pie Kristus un lūgt Viņam stiprināt mūs mūsu vājībās. Un es arī biju domājis par dažām no šīm prasmēm, kas atrodamas mūsu apmācību materiālos. Un tā, vērojot studentu sarunu, es pievērsu īpašu uzmanību kādai jaunietei, jo es koncentrējos uz šo vienu prasmi — skatīties cilvēkiem acīs un uzdot zināšanas nostiprinošus jautājumus. Un es redzēju, kā viņa noslauka asaras. Un es sajutu pamudinājumu uzdot viņai papildjautājumu un teicu: „Nikija, vai tu varētu pastāstīt, ko Gars tev mācīja?” Un šī jauniete atvēra savu sirdi, raudāja un sacīja, ka ir saņēmusi atbildi uz piecus gadus ilgu lūgšanu, ka viņa ir centusies nožēlot grēkus, bet nekad nav lūgusi Tam Kungam izmainīt viņas sirdi.
Un visas nodarbības laikā es koncentrējos uz šo mērķi — sarunu, kas patiesi būtu vērsta uz Kristu, un tas bija labi. Bet es biju tik priecīgs, ka arī koncentrējos uz šo prasmi — uzdot papildu jautājumus un skatīties cilvēkiem acīs. Jo šis aspekts ļāva padarīt ļoti labu pieredzi par tādu, kas, cerams, atstāja paliekošu iespaidu. Un man tas ir ļoti nozīmīgi, ka mērķis ir mūsu sākuma punkts, bet koncentrēšanās uz prasmēm palīdz šo mērķi sasniegt daudz dziļākā pakāpē.
Māsa Skota: Paldies, brāli Vilkins. Cilvēcīga saskarsme, kā, piemēram, acu kontakts, mudina otru cilvēku ar jums sarunāties un veidot kopīgu personīgo pieredzi. Šis ir brīnišķīgs piemērs! Brāli Mark Espidita.
Brālis Marks Espidita: Es sāku izmantot mums sniegtos materiālus aptuveni pirms diviem mēnešiem savā jaunajā koordinatoru apmācību modelī, ko izveidoju „Canvas” platformā. Un es varu salīdzināt, kā skolotāji reaģēja uz manām publicētajām ziņām manu iepriekšējo apmācību laikā, kur izmantoju veco rokasgrāmatu Evaņģēlija mācīšana un mācīšanās. Un mūsu diskusiju dēlī nebija daudz sarunu. Un pēdējā laikā, kad es sāku izmantot tēmas no jaunās rokasgrāmatas, es atskārtu, ka skolotāji vairāk iesaistījās un atklātāk dalījās savās pieredzēs.
Es tikai vēlējos padalīties ar kādu sava skolotāja komentāru. Es to saņēmu apmācībā, ko vadīju pirms dažām nedēļām. Šis komentārs ir par to, ka mums ir jālūdz par katru mūsu apmācāmo studentu, nosaucot viņu vārdā. Un šajā ziņā es saņēmu lieliskus un brīnišķīgus komentārus. Un viens no skolotājiem uzrakstīja ka — es vienkāršu nolasīšu šo komentāru. Tur ir rakstīts: „Šis bija lielisks atgādinājums mums kā skolotājiem, ka dažreiz mēs esam tik ļoti norūpējušies, mācot studentus un cenšoties ļaut viņiem sajust Garu caur mūsu sagatavotajām stundām. Taču svarīgākais ir tas, kā stundas vēstījumu var pielāgot studentu vajadzībām. Studentiem ir nepieciešams vēstījums, ko viņi var attiecināt uz sevi. Šī iemesla dēļ lūgšana par katru no viņiem individuāli tiešām var daudz ko izmainīt brīdī, kad mēs gatavojam viņiem nodarbības. Tā sniedz Garam iespēju mūs vadīt tajā, ko teikt un ko mācīt.” Es nebiju domājis, ka tas uz viņiem atstās tik lielu iespaidu. Tāpēc, manuprāt, šeit ietvertie materiāli mūsu skolotājiem ir ļoti noderīgi. Tas arī viss.
Māsa Skota: Brāli Kevin Braun, vai vēlaties ar mums dalīties savās domās?
Brālis Kevins Brauns: Es tik spēcīgi sajutu un tik ļoti novērtēju šo atklāsmi veicinošo procesu, kas ir šo apmācību un visu šo mums sniegto rīku pamatā. Ziniet, es savās piezīmēs pierakstīju: ja es kaut ko atklāju, cerams, ka ar Svētā Gara palīdzību, it īpaši, kad es kaut ko uzzinu no šī avota, kas ir Svētais Gars, cik tad steidzami un apzināti es rīkojos, mainos un pielietoju jauno atskārsmi? Ziniet, kāds iepriekš teica, ka Svētais Gars padara evaņģēliju nozīmīgu viņu dzīvē. Bet šodien es sapratu, ka Svētais Gars nosaka arī to, kā skolotājs saista evaņģēliju ar kāda dzīvi. Tas, kā Gara vadībā iemācos rīkoties un kā pielietot apgūto, man ir jādara ātri. Un es spēcīgi sajutu: ja mēs tā darīsim, tad pieredzēsim savās nodarbībās brīnumus. Un skolotāji varēs par to liecināt.
Māsa Skota: Paldies, ka dalījāties ar mums šajā vēstījumā. Mums ir vēl viena pacelta roka. Brāli Kastro, vai vēlaties ar mums dalīties savās domās?
Brālis Kastro: Jā, māsa Skota, paldies. Es domāju, tas ir, man prātā ienāca doma jeb kāda mācība, ko sniedza elders Deivids A. Bednārs. Viņš teica: „Viens ir zināt, ka Jēzus Kristus nāca uz Zemes, lai mirtu par mums. Tas ir Kristus mācības pamatu pamats. Taču mums jānovērtē arī tas, ka Tas Kungs vēlas mājot mūsos, ne vien vadot, bet arī spēcinot mūs caur Izpirkšanu un Svētā Gara spēku. 6 Un tieši to es sajutu šodien, ka Tas Kungs patiesi vēlas mums palīdzēt šajā diženajā darbā. Un mēs varam palīdzēt saviem jauniešiem; mēs varam palīdzēt saviem aicinātajiem skolotājiem sajust to pašu.
Māsa Skota: Liels jums paldies, brāli Kastro. Paldies visiem jums, kas šodien piedalījāties. Mēs dzirdējām tik brīnišķīgas liecības par to, kā pielietot apmācību materiālus ļoti personīgā veidā. Es tikai vēlētos pievienot savu stipro liecību. Es zinu, ka šis ir Tā Kunga darbs, un es zinu, ka Viņam rūp mūsu personīgā izaugsme un mūsu spēja veidot veiksmīgu saskarsmi ar jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem, kurus mēs mācām. Es zinu, ka Viņš palīdzēs katram no jums, kad jūs personīgā veidā pielietosiet visus šos dažādos rīkus, par kuriem mēs runājām; ka Kristus un caur Svēto Garu pateiks, pie kā jums ir jāpiestrādā; un ka tas, pie kā jums ir jāpiestrādā, kā tika minēts visos mūsu šīsdienas stāstos, ir tieši tas, kas konkrētam cilvēkam ir jādzird. Un ar jūsu palīdzību viņi varēs nākt pie Kristus. Par to visu es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.